Jānis Streičs stāsta, kā dzīvo pēc pārcelšanās uz Lietuvu: "Laiks skrien mežonīgi ātri"
Izcilais kinorežisors Jānis Streičs jau vairāk nekā divus gadus dzīvo Lietuvā, Veisiejas pilsētiņā. Režisors apliecina, ka garlaicīgi nav – viņš raksta, glezno, nodarbojas ar galdniecību un lasa sēnes.
Ļaudis runā, ka pavisam esat pārcēlies uz Lietuvu.
Tā sanācis, ka nu jau mūža lielāko pusi esmu saistīts ar Lietuvu. Brīvprātīgi – ģimenes apstākļu spiests. Kaut bija apbūves gabals Murjāņos un jau būvmateriāli sagādāti, nāca lielās pārmaiņas, kas daudziem pamatu pamatos mainīja dzīvi. Man, paldies Dievam, bez traģisma. Piepeši atskārtu, ka ar sirdi esmu saaudzis ar mājām, kurās dzīvoja sievas vecāki. Tālu gan, pie Polijas robežas, toties kāda bagātība! Meža malā un ezera krastā. Šeit ir labi strādāt – sākot ar Limuzīnu, tapa scenāriji nākamajām 12 filmām. Šeit sāku rakstīt.
Dzīvoju Dzūkijas novadā, kas jau no laika gala ir sēņu un ogu leģenda. To lietuvieši apliecina arī tautasdziesmā: “Ja ne sēņu un ne ogu, ne uz pilsētu tad dzūku meitas brauktu, smiņķus nepirktu un daiļas nebūtu.” Netālu atrodas Lietuvas izcilā mākslinieka Čurļoņa bērnības pilsēta Druskininki, kas izsenis slavena ar saviem dziedniecības avotiem un sanatorijām. Vai varat iedomāties, ka, staigājot pa mežu, nejauši satiku Imantu Ziedoni? Agrāk viņš te bieži ieradās. Kādā ziemā pat vienlaikus braucām uz šejieni ar vilcienu.
Dzūkija ir līdzīga Latgalei, daudz ezeru. Tikai žēl, ka tie apaug ar kokiem un niedrēm. Kad filmēju Cilvēka bērnu, rēzeknietis Voldemārs Novokšanovs kādā skaistā maija vakarā izvadāja mani pa Dagdas un Krāslavas pusi. Tas bija elpu aizraujošs brauciens! Pa labi – ezers, tad augšā kalnā un lejā pa kreisi atkal. Aiz pagrieziena nākamais, tad abās pusēs. Kad nesen vēlējos no jauna apceļot tās vietas, redzēju tikai zaļumu vien. Kartē ezeri ir, bet gar acīm zibēja tikai koki un krūmi.
Bet... jautājums jau ir manu dzīvi Lietuvā. Vispār lielu atrautību no Latvijas nejūtu, jo ir internets, varu kontaktēties gan vacapā, gan zūmā. Varu attālināti piedalīties arī konferencēs. Ja nepieciešama kāda uzruna, ierakstu audiofailā un aizsūtu. Ar Latviju saista auto apkope un medicīnas pakalpojumi. Daudzas zāles, ko mājās iegūsi, tikai uzrādot recepti, šeit varu brīvi nopirkt. Protams, bez valsts atlaidēm. Latvijā vari mirt nost, bet nedos. Lietuviešos ir vairāk veselīga saprāta un patstāvības saskarsmē ar likuma pantu. Sakiet, kāda vella pēc kāds pirks dārgas zāles, no kurām nav nekāda kaifa? Cita lieta, ja tās izmantotu kā narkotikas.
Vai Latvijas nepietrūkst?
Lielākais mans zaudējums ir nespēja ātri apmeklēt Valsts arhīvu un Misiņa bibliotēku, jo pamazām rakstu kādu kultūrvēsturisku apcerējumu par bijušiem laikiem. Līdz Rīgai jābrauc aptuveni sešas stundas. Tad, kad plosījās pandēmijas neprāts, ceļš savā automašīnā izmaksāja tikpat, cik ar lidmašīnu uz Turciju. Cenu uzsita maksa par kovida testiem. Agrāk lauku mājās uzturējāmies tikai brīvajos laikos līdz sniegiem, bet kovids mainīja mūsu dzīvesveidu. 2020. gada janvārī ieradāmies pie meitas Kauņā, lai atvieglotu mājas rūpes, jo Viktorija savā teātrī iestudēja mūziklu "Mana burvīgā lēdija", bet znots Kestutis – operu. Turklāt abi filmējās un bija iesaistīti citos projektos, raujoties uz pusēm starp Viļņu un Kauņu. Mājās meitiņa, slimā vīramāte un citas mīļas dzīvībiņas. Ar prieku nolēmām padzīvot pie viņiem. Un pašā pirmizrādes priekšvakarā nogranda vēsts par valstu izolāciju.
Sapratu – ja atgriezīsimies Rīgā, būs problēmas ar tikšanu atpakaļ uz savām vasaras mājām. Bez ilgas domāšanas mainījām kursu uz ziemošanu šeit. Tā arī iestrēgām ar lielu patikšanu un veselīgu dzīvošanu svaigā gaisā, kas ir nāvīgi no svara manai veselībai
Agrāk, līdz meita apprecējās, te pazinu tikai kaimiņus. Znots atklāja vietvaldībai, ka sievastēvs klusībā gleznojot. Ar to arī iesākās mana iedzīvošanās dotajos apstākļos. Mūsu centrs ir jauka, ezeros iekļauta mazpilsēta, kurā katru gadu maijā tiek rīkoti mākslinieku plenēri "Veisiejas pavasaris". Vietai nosaukumu esot devis kāds zemnieks, kas ar tukšu sētuvi bija sējis vēju.
Plenēros pulcējas ne tikai gleznotāji, bet arī kokgriezēji un metālkalēji. Viens no pirmajiem Latvijas māksliniekiem, kuru atvilku uz šejieni, bija Jāzeps Pīgoznis, mūsu glezniecības leģenda. Bet nu jau te ir pabijuši daudzi un iemīļojuši Veisieju.
Šajā pusē arī daudz koktēlnieku. Veisiejas baznīcas patrons ir svētais Jurģis, šeit sakrāta liela svētā Jurģa kokgriezumu kolekcija. Jau agrāk ar to ieinteresēju Rīgas Sv. Pētera baznīcas toreizējo saimnieci Unu Jansoni, un mums izdevās kopā ar Lietuvas vēstniecību sarīkot vairāku lietuviešu mākslinieku izstādes toreiz vēl Rīgas Domei piederošajā baznīcā. Par to Lietuvas vēstnieks pa pusei jokojot sāka godāt mani kā viņu kultūras atašeju Latvijā. Bet Veisiejas vadība piešķīra man Veisiejas Goda pilsoņa statusu.
Esmu saņēmis daudzas atzinības, bet šī man ir īpaši tuva un aizkustinoša. Cenšos attaisnot. Plenēros piedalās arī ārzemnieki. Pārsteidza Gruzijas un Azerbaidžānas jauniešu izbrīns par pilsētiņas sakoptību. Vai pie jums kādi svētki, viņi jautāja. Un brīnījās, ka tā ir Veisiejas ikdiena.
Kopumā dzīvojam tikpat kā Latvijā – turot prātā un sirdī Ukrainu. Sākumā pat naktīs negulējām, sekojām līdzi notikumiem. Mani līdz asarām aizkustina latviešu un lietuviešu reakcija uz notiekošo Ukrainā. Pirms dažiem gadiem meita un znots bija iestudējuši izrādi Kijivas Muzikālajā teātrī. Tur dzima jaunas draudzības, un, kad notika uzbrukums Kijivai, meitas ģimene palīdzēja saviem aktieriem, dodot pajumti pie sevis un iekārtojot darbā.
Starp citu, mēs dzīvojam tā saucamajā Suvalku koridorā, kas ir it īpaši bīstams, jo krievi draud caur mūsu mājām lauzties uz Kaļiņingradu.
No manām durvīm līdz Polijas robežai pa taisno ir 18 kilometru, turpat arī Baltkrievija. Traki interesanti – tagad iebraukt ārzemēs var pa meža ceļiem, bet agrāk, lai tiktu uz Suvalkiem, bija jābrauc ar vilcienu uz Maskavu, lai no turienes lidotu uz Varšavu, no kurienes turpinātu ceļu autobusā. Es smaidu, svinot taisnības triumfu. Re, kā ir sanācis, es varu iebraukt Eiropā kā kaimiņu pagastā, pa ceļam pielasot pilnu grozu ar baravikām! Esmu piedzīvojis to, kas agrāk likās nesasniedzams sapnis.
Kaut rakstu un gleznoju, mans sirdsdarbs ir galdniecība. Tāpēc mājās ir pietiekami daudz paštaisītu lietu. Kad tuvojās 80 gadu jubileja, palaidu slepenu ziņu, lai man dāvina Depo dāvanu kartes. Tagad man ir labu labie instrumenti. Lai būtu, kur strādāt, znots uzcēla veselu darbnīcu. Darbu pietiek. Nav pat laika mierīgi atlaisties un palaiskoties atbilstoši saviem gadiņiem. Turklāt laiks skrien mežonīgi ātri.
Tātad ar dzīvi Lietuvā esat apmierināts?
Zini, draugs, ar visu apmierināts var būt tikai Radītājs un plānprātiņš. Jo raugi, Vecajā Derībā minēts, ka Dievs, radot šo pasauli, katru savu darba dienu redzēja labu esam. Un arī garīgi slimais var būt pat ļoti laimīgs, ja dzīvo pārliecībā, ka viņš ir Napoleons, Jūlijs Cēzars vai pat Jēzus Kristus. Bet normāls cilvēks zina, ka viss rit, mainās un pārvēršas. Dievs nemīl pašpārliecinātos. Labi ir tad, ja ir, par ko pateikties Viņam. Nevis lūgt, bet pateikties no visas sirds un tikai tā, lai citi nedzird.
Kā ar kino iecerēm?
Kino ir jauno māksla. Večiem konkurēt ar jaunajiem ir amorāla padarīšana. Jāsaprot, ka ikviens no mums nes sevī savu laiku. Mans laikmets aiziet, lai stātos Dievam palīgā. Gan jau Radītājs zinās, kā bezgalības tālākajās gaitās izmantot mūsu pieredzi, darbus un tikumus.
