Smēķēšana kā diagnoze: kāpēc atmest ir tik ārkārtīgi grūti? Stāsta dakteris Bukovskis

Konsultē Māris Bukovskis, medicīnas zinātņu doktors, alergologs, pneimonologs (Profesora Skrides Sirds klīnika, klīnikas “Consilium Medicum” un “Premium Medical”).

Hroniska slimība, nevis kaitīgs ieradums

Smēķēšana un nikotīna atkarība ir viena no visbiežāk sastopamajām veselības problēmām, un, pat apzinoties visus riskus, daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti atmest, jo atkarība ir spēcīga. Nikotīna atkarība tiek uzskatīta par hronisku slimību, nevis vienkārši kaitīgu ieradumu, jo tai raksturīgas hronisku slimību pazīmes, piemēram, atkārtošanās un nepieciešamība pēc ilgtermiņa ārstēšanas. Pat pēc veiksmīgas atmešanas cilvēks bieži atsāk smēķēt, un to vajag uztvert kā hroniskas slimības uzliesmojumu, līdzīgi kā astmas vai hroniska bronhīta recidīvus. Tāpēc galvenais princips nikotīna atkarības ārstēšanā ir atkārtoti mēģināt atmest līdz stabilai remisijai, nepamest pacientu un neradīt bezcerības sajūtu. Pat vairāki neveiksmīgi mēģinājumi atmest ir nozīmīgi, jo ilgtermiņā tas ievērojami palielina iespēju sasniegt stabili pozitīvu rezultātu.

Bieži vien, iegūstot pacienta anamnēzi, izrādās, ka cilvēks gadu vai pat divus nav smēķējis vai vismaz sešus mēnešus ir izturējis bez smēķēšanas. Tas nemaz nav īss laika periods, un, ja kāds ir mēģinājis piecas reizes atmest un kopumā ir smēķējis piecus gadus mazāk, tas noteikti ir nozīmīgi un var atstāt pozitīvu ietekmi uz viņa veselību.

Aizstājterapija un psiholoģisks atbalsts

Smēķēšanas atmešanu sarežģītu padara nikotīna atkarības fizioloģiskie un neirofizioloģiskie mehānismi. Nikotīns darbojas uz smadzeņu nervu sistēmu, stimulējot nikotīna receptorus un izraisot dopamīna izdalīšanos, kas rada īslaicīgu prieka sajūtu. Laika gaitā smadzenes pielāgojas pastāvīgai nikotīna klātbūtnei, tās to “pieprasa”, un bez efektīvas terapijas organismam ir grūti to izturēt. Ja atmešanas process tiek realizēts pēc labākajiem standartiem, panākumi ir daudz lielāki.

Efektīva metode ir nikotīna aizstājterapija, piemēram, plāksteri, košļājamās gumijas vai aerosoli, kas nodrošina fona nikotīna koncentrāciju asinīs, samazinot tieksmi pēc cigaretes un ļaujot organismam pakāpeniski pierast pie nikotīna trūkuma. Arī dažādi medikamenti, piemēram, bupropions vai nikotīna receptoru agonisti, tādi kā citozīns vai vareniklīns, palīdz samazināt tieksmi un uzlabot garastāvokli. Un, protams, svarīgs ir arī psiholoģisks atbalsts. Pirmajās nedēļās pēc atmešanas pacients bieži izjūt nemieru, dusmas vai vēlmi “nogalināt” visus mājās esošos, bet šie simptomi nav mūžīgi, vairumā gadījumu tie pāriet dažu nedēļu, augstākais – dažu mēnešu laikā. Tāpēc svarīga ir atsaucīga atbalsta komanda, piemēram, kritiskos brīžos iespēja sazināties ar psihologu. Tas palīdz pārciest krīzes mirkļus, palielina stabilas remisijas iespējas un samazina atkārtotas smēķēšanas risku.

Bērni cieš visvairāk

Nikotīna atkarība daudzējādā ziņā ir līdzīga citu vielu atkarībām, piemēram, alkohola vai opiātu atkarībai, tomēr ir viena būtiska atšķirība – smēķētāji salīdzinoši reti iesaistās noziedzīgās darbībās vai smagos ģimenes konfliktos, kā tas nereti notiek alkohola vai narkotisko vielu lietošanas gadījumā. Smēķētāji parasti nekļūst vardarbīgi, tāpēc šī atkarība ir mazāk redzama. Tas gan nenozīmē, ka tā ir mazāk bīstama – kaitējums veselībai ir nopietns un ilgtermiņa.

Zināmai sabiedrības daļai ir iedzimta vai iegūta predispozīcija uz atkarību izraisošo vielu lietošanu. To nosaka vairāki faktori – ģenētika, iedzimtība uz psihiskām saslimšanām (piemēram, depresiju), kā arī agrīnā bērnības pieredze un ģimenes vide. Psiholoģiskā ietekme izpaužas, ja bērns aug vidē, kur smēķē visi ģimenes locekļi. Taču pastāv arī organiska ietekme – augsta nikotīna koncentrācija telpās, kurās bērns dzīvo. Jo smēķēšanas produkti nepazūd līdz ar dūmiem – tie nosēžas uz sienām, mēbelēm, drēbēm, paklājiem un rotaļlietām. Ja arī mamma/tētis ir smēķējis uz balkona vai ārā, ienākot telpā, viņas/viņa izelpā ir nikotīns, kas nosēžas uz apkārtējām virsmām. Tie ir terciārie dūmi (nikotīns, smagie metāli, kancerogēnas vielas, darvas atlikumi un citi toksiski savienojumi), kas, lai gan nav redzami, ir kaitīgi veselībai. Nikotīna koncentrācija smēķētāju mājokļos var būt pat simtiem reižu augstāka nekā nesmēķētāju telpās. Tas nozīmē, ka bērns, kurš aug šādā vidē, ilgstoši un pakāpeniski tiek pakļauts saskarei ar nikotīnu.

Lai gan tas vēl nav pilnībā pierādīts, viena no zinātniskajām hipotēzēm paredz, ka nikotīna atkarības pamati var veidoties jau agrā bērnībā. Mazi bērni bieži rotaļājas uz grīdas, pieskaras dažādām virsmām un liek priekšmetus mutē. Saskaroties ar virsmām, uz kurām nosēdies nikotīns, viņi to neapzināti uzņem organismā – faktiski “apēd”.

Terciārie dūmi palielina veselības riskus visiem, kuri uzturas šādā vidē. Bet bērni cieš visvairāk, jo viņi elpo biežāk nekā pieaugušie, un viņu imūnsistēma vēl tikai attīstās. Un tas ir viens no iespējamiem faktoriem, kas varētu veicināt atkarības veidošanos ļoti agrā dzīves periodā.

Ja sieviete grūtniecības laikā smēķē

Bērna veselības riski būtiski palielinās, ja māte grūtniecības laikā smēķē. Viens no nozīmīgākajiem ir priekšlaicīgas dzemdības, kas savukārt nozīmē mazāku plaušu funkcionālo kapacitāti jau no dzimšanas brīža.

Plaušu attīstībai ir savas izaugsmes trajektorijas – tās veidojas intrauterīni, un šo attīstību ir iespējams novērtēt zinātniskos pētījumos, lai gan ikdienas klīniskajā praksē to parasti nedara. Šādos gadījumos bērni piedzimst ar mazākām plaušām. Papildus tam viņiem ir vājāka imūnā atbildes reakcija, tāpēc agrīnā vecumā viņi biežāk slimo – īpaši ar elpceļu infekcijām un bronhītiem. Palielinās arī astmas risks. Savukārt ilgtermiņā, skatoties perspektīvā uz 50–60 gadu vecumu, var pieaugt hroniskas obstruktīvas plaušu slimības iespējamība.

Šādi bērni nereti saslimst jau uzreiz pēc piedzimšanas vai pirmajos dzīves mēnešos. Šīs agrīnās saslimšanas atstāj papildu negatīvu ietekmi – plaušas neaug un neattīstās tik strauji, kā tas būtu labvēlīgos apstākļos, un nesasniedz potenciāli iespējamo izmēru. Rezultātā plaušu funkcionālie rādītāji ir zemāki par vidējo, ņemot vērā bērna dzimumu un vecumu. Ja dzīves laikā pievienojas vēl citi papildu nelabvēlīgi faktori – paša smēķēšana, gaisa piesārņojums, kaitīgi darba apstākļi vai dzīve lielpilsētā –, plaušu funkcijas pasliktināšanās notiek daudz straujāk. Būtiski ir tas, ka kritums sākas nevis no optimāla starta punkta, kāda raksturīga veselam cilvēkam, bet gan no jau sākotnēji zemāka līmeņa. Tādējādi zemi plaušu funkcijas rādītāji tiek sasniegti daudz agrāk. Rezultātā hroniskas slimības – gan plaušu, gan sirds un asinsvadu slimības, kā arī, piemēram, cukura diabēts – var attīstīties apmēram desmit gadus agrāk, un šo slimību kopējais skaits dzīves laikā ir lielāks. To skaidri parāda lieli epidemioloģiski pētījumi: jo sliktāki plaušu rādītāji dzīves sākumā, jo vairāk veselības problēmu vēlāk.

Vairāk lasi žurnālā “Par Veselību” Nr.1.