Vairāk nekā “krakšķis”: kā hiroprakse var mainīt veselību
Hiroprakse ir plaši pazīstama ar spēju palīdzēt izlīdzināt mugurkaulu, taču tai ir arī sena vēsture augsta asinsspiediena, autoimūno slimību un daudzu citu veselības problēmu samazināšanā, vēstīts žurnāla "Ko Ārsti Tev Nestāsta" jaunākajā numurā.
1880. gadā Daniels Deivids Palmers (Daniel David Palmer), kanādiešu imigrants un pašmācības ceļā izglītojies magnētiskais dziednieks, pārcēlās uz Deivenportu Aiovas štatā, kur viņš atvēra savu praksi. Līdz 1895. gadam, domājot par slimību pamatcēloņiem, viņš bija nonācis pie secinājuma, ka galvenais vaininieks ir iekaisums.
Palmers uzskatīja, ka iekaisums rodas brīdī, kad nepareizi novietotas mugurkaula struktūras savstarpēji berzējas, izraisot karstumu un sāpes. Viņa skatījumā situāciju varēja mainīt tikai mugurkaula korekcija. Vienlaikus viņam radās stipras aizdomas, ka šajā ķēdē kaut kādā veidā ir iesaistīta arī nervu sistēma.
Tad Palmers sastapa Hārviju Lillardu (Harvey Lillard), apkopēju ēkā, kurā atradās viņa kabinets. Lillards bija pilnībā zaudējis dzirdi pēc smaga kritiena, kas bija noticis pirms 17 gadiem, un toreiz tika nopietni satricināta viņa mugurkaula lejasdaļa. Balstoties uz to, kas 1895. gadā bija zināms par nervu sistēmu, Palmers pieļāva domu, ka starp Lillarda smadzenēm un ausīm ir radies “pārrāvums”, kas ir saistīts tieši ar muguras lejasdaļu. Jaunais speciālists veica Lillardam korekciju muguras lejasdaļā, pēc kā viņa dzirde nekavējoties atjaunojās. Tā aizsākās hiroprakse.
Divus gadus pēc šā notikuma, 1897. gadā, Palmers nodibināja pirmo hiroprakses koledžu. Vairākas desmitgades hiroprakse lielākoties koncentrējās tikai uz mugurkaula koriģēšanu. Taču, pieaugot metodes popularitātei, gan farmācijas nozare, gan alopātiskās medicīnas ārsti sāka satraukties. Līdz ar Otrā pasaules kara beigām Amerikas Medicīnas asociācija (American Medical Association) uzsāka agresīvu nacionāla mēroga kampaņu, lai diskreditētu hiropraksi un tās praktizētājus, publicējot apmelojošus rakstus populāros žurnālos, medicīnas izdevumos un pat hiroprakses žurnālos.
Neraugoties uz dezinformāciju un “šarlatānisma” zīmogu, metode turpināja attīstīties. Mūsdienu pētījumi patiesi apstiprina, ka iekaisums ir daudzu hronisku slimību pamatā, piemēram, sirds slimībām, diabētam, artrītam, zarnu slimībām, vēzim un Alcheimera slimībai. Tomēr iekaisumu bieži iedarbina autoimūnās sistēmas darbības traucējumi. Interesantākais ir tas, ka Palmers savā laikā, iespējams, bija trāpījis tieši mērķī, uzskatot, ka daudzu slimību saknē ir nervu sistēmas strukturāla nospiešana vai kairinājums.
Ilgu laiku medicīnā valdīja uzskats, ka imūnā un nervu sistēma ir divas pilnīgi atsevišķas sistēmas. Tāpēc ideja, ka mugurkaula korekcija varētu ietekmēt imūnsistēmu un līdz ar to arī dažādu slimību norisi, tika asi noraidīta. Ap 1990. gadu tika atklāts, ka imūnā un nervu sistēma savstarpēji pastāvīgi sazinās. Tā radās neiroimunoloģijas nozare. Tieši šis atklājums pavēra durvis tam, lai hiropraksi medicīnā sāktu uztvert kā ticamu pieeju, ko var izmantot kā daudzpusīgu ārstēšanas metodi.
Gajs Rīkemans (Guy Riekeman) ir hiroprakses doktors un bijušais kanclers gan Dzīvības universitātē (Life University) Mērietā, gan Palmera Hiroprakses koledžā (Palmer College of Chiropractic) Deivenportā. Šobrīd viņš strādā Hiroprakses dzīvesstila studijā (Chiropractic Lifestyle Studios) Mičiganā. “Mēs esam mūsu nervu sistēma,” Rīkmens stāsta. “Mēs neesam mūsu sirds. Mēs neesam mūsu plaušas. Mēs neesam mūsu aknas vai muskuļi. Mēs esam mūsu nervu sistēma. Tieši tur satiekas uztvere, sajūtas, atmiņa, apziņa, mīlestība un viss pārējais. Nervu sistēma 40 gadu vecumā nav tāda pati kā divus gadus vecam bērnam, tā attīstās. Viss cilvēka ķermenī ir viena iemesla dēļ – lai uzturētu cilvēka nervu sistēmu dzīvu un veselu tikmēr, kamēr cilvēks ir dzīvs.”
Rīkemans secina, ka ikreiz, kad iedarbojamies uz nervu sistēmu, piemēram, to bojājot vai, tieši pretēji, samazinot traucējošo “fonu”, mēs ietekmējam ne tikai kādu lokālu sistēmu, bet gan visu organismu kopā, iespaidojot arī tā spēju funkcionēt veselīgi.
Kas patiesībā ir hiroprakse?
Gadu desmitiem ilgajai nomelnošanas kampaņai, ko medicīnas industrija vērsa pret hiropraksi, tomēr ir arī “sudraba maliņa”. Tā hiropraktiķus ir atbrīvojusi no alopātiskās medicīnas uzskatu sistēmas, aizspriedumiem un ierobežojumiem.
Lai iegūtu hiroprakses doktora grādu ASV, speciālisti apgūst intensīvu četru gadu studiju programmu pēc tam, kad jau ir iegūts bakalaura līmeņa grāds dabaszinātnēs. Pēc studijām izvēle, kurā veselības jomā strādāt, lielā mērā ir paša speciālista pārziņā. Vieni paliek pie tradicionālās hiroprakses ar stingru fokusēšanos uz mugurkaula manipulācijām, citi izvēlas plašāku pieeju vai specializējas, piemēram, pirmsdzemdību hiroprakses aprūpē.
“Hiroprakses definīcija ir atkarīga no tā, kam jūs jautājat un ko konkrētais cilvēks uzskata par paveicamu ar šo metodi,” stāsta Deivids Milgrems (David Milgram), hiroprakses doktors un centra Turtle Island Healing Center īpašnieks Flagstafā. “Tradicionāli hiropraktiķis ar rokām palīdz ķermenim atgūt kustīgumu un līdzsvaru, lai tā neiroloģiskās funkcijas varētu tikt uzlabotas un/vai atjaunotas.
Hiroprakses pamatideja balstās pieņēmumā, ka kaulu, saišu un citu saistaudu strukturāla deformācija var fiziski ierobežot nervu sistēmu. Šie ierobežojumi savukārt var traucēt šķidrumu cirkulācijai nervu sistēmā un ap to, to skaitā cerebrospinālā šķidruma, asiņu un limfas plūsmu, ietekmējot nervu sistēmas darbību un samazinot organisma spēju pretoties slimībām. Hiropraktiķa uzdevums ir uzlabot, atjaunot vai uzturēt nervu sistēmas funkcijas, novēršot šos ierobežojumus.
Vēl viens šīs prakses pamatprincips ir tāds, ka cilvēka ķermenis, ja tam tiek nodrošināts atbilstošs atbalsts, spēj pats sevi dziedēt. Tādēļ hiropraktiķi parasti izvēlas saudzīgāku pieeju un, ja vien tas ir droši un medicīniski pamatoti, cenšas nesteigties ar medikamentu pielietojumu vai operācijām, lēmumus pieņemot kopā ar ārstu.
“Ķermenis ir gudrāks par ārstu. Tas pats attīstās, pielāgojas un sevi dziedina,” stāsta Gajs Rīkemans. “Ja vien nav būtisku traucējumu, ķermenis pats prot noregulēt asinsspiedienu un zināmā mērā arī pats sevi dziedēt. Ja “veselības sistēma” iestrēgst, ārsts vienlaikus spēj izdomāt labi ja astoņas lietas, ko mēģināt darīt. Tikmēr ķermenis vienlaikus nodrošina 50 triljonus funkciju. Tas viennozīmīgi zina vairāk nekā mēs.”
Vairāk lasi “Ko ārsti tev nestāsta” Nr. 1, 2026
