Krāsu terapeite Santa Pīlāce par ciešanām, kuras māca: "Ja cilvēkam iet labi, viņš par ezoteriskām lietām nedomā"

Pirms vairākiem gadiem "Patiesā Dzīve" iepazīstināja lasītājus ar krāsu terapijas sistēmu Aura-Soma, ko pagājušajā gadsimta astoņdesmitajos gados radījusi angļu dziedniece, gaišreģe un profesionāla farmaceite Vikija Volla. Tas bija neparasts stāsts par Vollu, kura bija zaudējusi acu gaismu, taču viņai piemita gaišredzība – viņa redzēja katra cilvēka potenciālu, cilvēka īsto būtību un aicinājumu. Arī Santa Pīlāce praktizē krāsu terapiju Aura-Soma, ko ir apvienojusi ar numeroloģijas un astroloģijas zināšanām. Santas pašas dzīvesstāsts, viņas profesionālā darbība iedvesmo, liekot vēlreiz atgriezties pie šīs mākslas – dziedināšanas ar krāsām, ko cilvēce izmantojusi jau ļoti sen, pat faraonu laikos. “Krāsu terapija ir sen aizmirsta lieta, kas tikusi atklāta no jauna,” uzskata Santa. Viņa  gatava dalīties savā pieredzē.

Brīnišķā redzējums

Mūsu acu priekšā Santa izliek uz galda ļoti daudz vienādas formas pudelīšu, un katra no tām ir pusi uz pusi piepildīta ar divu krāsu šķidrumiem. Augšējā daļā atrodas eļļa, bet apakšā – ūdens, kas iekrāsots ar augu ekstraktiem. Visas pudelītes ir caurspīdīgas, savukārt eļļa un ūdens ir visdažādākajās krāsās, visdažādākajās krāsu kombinācijās. Terapeite stāsta, ka Aura-Soma mācībā pavisam eksistē 115 krāsu pudelīšu; viņai esot kāda puse no tām. “Var mierīgi strādāt arī ar mazāku daudzumu, nav problēmu,” teic Santa.

Kā tad īsti notiek terapija? “Cilvēks izvēlas pudelītes, kuru krāsas viņu pievelk, aicina un saista. Tās, kuras viņš uzskata par savējām, kuras viņu uzrunā. Es parasti aicinu izvēlēties četras pudelītes, bet reizēm pietiek ar divām. Pirmās divas krāsu kombinācijas – tas ir pamats, kurā atklājas gan cilvēka spējas, gan problēmas. Es vienkārši iztulkoju, kas ar jums notiek – kādas ir jūsu aktualitātes, kur ir problēmas, kur esat aizķēries. Es pastāstu, kas ar jums notiek šeit un tagad. Un kas ar jums notiks nākotnē. Kā defektu pārvērst par efektu. Redziet, ar krāsām mēs varam piekļūt savai dvēselei, jo mūsu dvēsele runā krāsās. Ar acīm cilvēks izvēlas to, ko vēlas viņa dvēsele. Mēs paši esam krāsas, kuras izvēlamies. Tieši krāsas atspoguļo mūsu īstās nepieciešamības un vajadzības.”

Santa stāsta, ka Aura-Soma sistēma ir atvērta; tas nozīmē, ka mācība ik palaikam tiek papildināta. “Kad cilvēce ir gatava nākamajai mācību stundai, uzrodas jauna krāsu pudelīte. Tā notiek aptuveni reizi gadā.” Katrai pudelītei ir konkrēts numurs, nosaukums un tēma. Nosaukumi ir visdažādākie, tajos izmantoti gan pasaku tēli, gan atziņas, gan ieteikumi. Piemēram, Ansītis, Grietiņa, Robins Huds, Viedums jaunā laikmeta bērnā, Ej un apķer koku, Brīnišķā redzējums, Dzīve materiālajā pasaulē, Es esmu, Zvaigžņu bērns, Fiziskais glābējs, Ēteriskais glābējs un citi.

Skumjais klauns Pajaco

Aicināta nodemonstrēt terapiju pavisam tieši un praktiski, Santa ierosina Patiesās Dzīves fotogrāfam izvēlēties četras pudelītes. Kad fotogrāfs to izdara, terapeite secina – pirmais krāsu salikums norāda, ka viņš ir spēcīgs savā pārliecībā. “Tā ir Auna pudelīte. Esat cilvēks ar aunisku raksturu. Zeltainā krāsa norāda uz dvēseli, bet sarkanā simbolizē matēriju, kas apliecina, ka stabili stāvat uz zemes. Turklāt šī ir pudelīte ar 40. numuru. Ja saskaitām 4 un 0, iegūstam 4. Cipars norāda uz stabilitāti; ne velti stabilam galdam ir četras kājas.
Otrā pudelīte ir 82. numuru. Tā norāda, ka jums pietrūkst telpas. Varat ievērojami vairāk, nekā tas izdodas patlaban. Traucē emocijas, kuras jūs izšūpo ārā no stabilitātes. Reizēm trūkst kāda no šiem elementiem: laiks, telpa, nauda. Vai arī trūkst visu trīs. Mēdz būt sajūta, ka esat iesprostots sociālajā nosacītībā. Ja izmantojam numeroloģiju, astoņi plus divi ir desmit, bet desmitā pudelīte ir viscaur zaļa. Tā norāda, ka jums jāiet dabā. Kad ir slikti, es ieteiktu apķerties ap koku. Kad esat diskomfortā un nāk virsū melnie, nevajag taisīt kašķi, bet vēlams doties zaļumos.

Beigās ir desmitnieks. Viens plus nulle top par vieninieku. Vieninieks ir meistara cipars. Tas nozīmē, ka nesat sevī meistara enerģiju, tomēr kaut kā trūkst, lai kļūtu par īstu meistaru. Kur jūs dzīvojat? Pilsētas dzīvoklī? Lūk, tas arī traucē. Protams, tas nenozīmē, ka uzreiz momentā jāpako mantas un jāpārceļas uz laukiem. Iesākumā pietiks, ja reizēm uzturēsieties ārpus pilsētas. Zaļā tēma – tā jums ir ļoti aktuāla.”
Kā vēlāk izrādās, fotogrāfa automašīnas numura cipari atbilst viņa izvēlēto pudelīšu numerācijai, un tas, protams, krāsu mistērijas efektu vien pastiprina.

Kad arī šīs publikācijas autors izvēlas savas pudelītes, terapeite pievērš uzmanību pašai pirmajai. “Tā saucas Skumjais klauns Pajaco. Tas nozīmē, ka jums ir spēja cilvēkus uzjautrināt, kaut arī pašam ne vienmēr ir jautri. Klauns – žonglieris, vārdu ekvilibrists. Pudelīte ar 72. numuru. Septiņi plus divi ir deviņi. Devītā pudelīte – tas ir vientuļnieks. Norāda uz vienpatību, vēlmi būt vienam. Var būt viens pret visiem un mierīgi pastāvēt. Var aiziet no sabiedrības un dzīvot alā. Vai arī justies viens cilvēku pilnā istabā. Cipars deviņi arī norāda uz garīgumu. Iezīmē garīgo ceļu un sevis meklējumus.”

Santa stāsta, ka krāsu terapijā mēdz notikt pavisam neparasti un mistiski gadījumi. “Reiz sarunā ar kādu cilvēku viena pudelīte ņēma un pārsprāga. Acīmredzot cilvēka enerģija bija pietiekami jaudīga, lai tā notiktu. Tas bija krīzes sākumā, šķiet, 2008. gadā. Manā priekšā sēdēja dāma, un mēs bijām nonākušas līdz trešajai pudelītei, kas uzrādīja kombināciju Celies un ej!. Tolaik sievietei bija problēmas ar darbu, viņa bija dusmīga, ka vairs nemaksā tik daudz kā agrāk. Sievietei bija pietiekami daudz dusmu enerģijas, no kuras viņa netika vaļā. Un tajā brīdī pārsprāga izvēlētā pudelīte, šādi atbrīvojot enerģiju. Interesanti, ka pēc tam vēl kādu laiku pie manis nāca sievietes ar vienu un to pašu tēmu – lūk, viņas ir apvainojušās, bet neko īsti negrib darīt, lai situāciju mainītu.”

Bloki smalkajos plānos

Krāsu terapeite skaidro, ka terapijas procesam ir vairāki līmeņi. Viņa šo procesu padziļina ar  astroloģiju un numeroloģiju. “Aura-Soma – tā ir sistēma, kas turpina attīstīties un paplašināties. Atsevišķs terapijas aspekts ir gaismas prakse, ar kuru pagaidām nenodarbojos. Tur tiek izmantoti mazi krāsu flakoniņi, tādas kā mazas ampuliņas. Tās ieliek gaismas pildspalvā, gaismas starā, un konkrētajā krāsu kombinācijā tiek izgaismoti noteikti punkti uz cilvēka ķermeņa. Tā tiek izmainīta cilvēka smalkā vibrācija. Un tas ir ļoti svarīgi, jo visas mūsu problēmas – tie lielākoties ir bloki smalkajos plānos. Viss sākas ar informāciju un enerģētiku, un tikai pēc tam problēmas parādās fiziskajā plānā.”

Santa norāda, ka arī pašu pudelīšu radīšana ir mistērija. Tās top Anglijā, speciālajā Aura-Soma akadēmijas rūpnīcā. Plašākai publikai nemaz neesot zināms, pēc kādām formulām tās rodas. “Jaunas pudelītes uzrodas, kad cilvēce ir gatava jaunām tēmām. Piemēram, 102. pudelīte radās 2001. gada 11. septembrī, kad Ņujorkā notika uzbrukums Dvīņu torņiem. Tās tēls ir erceņģelis Samuēls; tas ir stāsts par milzu rūgtumu un mācību stundu. Pudelītes olīvzaļā krāsa norāda gan uz cīņu, gan cerību. Ja cilvēks ir iestrēdzis purvā, viņš neko citu neredz kā tikai iespēju cīnīties. Cīņā viņš tērē milzu enerģiju, kuru iespējams izmantot kaut kā jauna un laba radīšanai. Taču viņš ir iestrēdzis savā rūgtumā un atriebībā, tāpēc tikai griežas pa apli. Ja viņš spētu no tā iziet ārā, rastos iespēja kardināli mainīt visu situāciju.”
Terapeite sastapusi ļoti dažādus cilvēkus. “Ir arī tādi gaisīgie tipi, kas trīs reizes dienā var izvēlēties arvien jaunas pudelītes. Bet vienalga tām visām var atrast kopsaucēju. Ja kādam mainās izvēle, tas liecina, ka viņš ir emocionālāks. Tādiem cilvēkiem vairāk sevi jāsaudzē, jo pārlieku jūtība var arī traucēt.
Mana pirmā skolotāja attiecībā uz krāsu terapiju lietoja vārdu orākuls. Viņasprāt, mēs ejam pie šīm pudelītēm gluži kā pie orākula – pēc gudrības, vieduma un atbildēm. Savā ziņā tieši tā arī notiek.”
Izrādās, krāsu terapijā cilvēki reizēm sāk raudāt, jo ilgi kaut ko turējuši sevī un beidzot no tā atbrīvojušies. “Raudāšana – tas ir normāli. Redzu, ka cilvēks ļoti ilgi valdījies un sevi bremzējis. Tādos brīžos atveru logu un saku: “Kliedz! Tev ir jāizkliedzas. Ja tu nekliegsi, es kliegšu tavā vietā.” Arī tā es varu palīdzēt. Ja es kliedzu, esmu tas palīginstruments, caur kuru cilvēks atbrīvojas. Reizēm redzu, viņš nes sevī kādu savas dzimtas problēmu. Tādā gadījumā iesaku aiziet uz grupu, kur tiek izmantota Helingera metode.”
Terapeite novērojusi, ka cilvēks visbiežāk nespēj piedot tieši sev. “Citiem piedot spēj, bet sev nē. Viņš nespēj sevi pieņemt. Tādos gadījumos noder holodinamikas metode, kur spēkā princips, ka vainīgi ir visi vai arī neviens. Ja mēs pieņemam šo principu, tiek dota iespēja atbrīvoties.”

“Cilvēka galvenā enerģija ir mīlestība, bet diemžēl dažādi bloki nobloķē šo plūsmu,” stāsta Santa. “Un dziedināšana ir tā, kas šos blokus novērš. Viss patiesībā ir ļoti vienkārši. Mūsu problēma vispirms sākas informatīvajā līmenī, pēc tam, ja to neatrisinām, tā nonāk enerģētiskajā plānā, tad – fiziskajā. Tā ir situācija, kad saslimst mūsu ķermenis. Ja mēs spējam saprast, kāpēc tā noticis un ko slimība vēlas mums pateikt, kļūst iespējama dziedināšana. Esmu pārliecināta, ka izārstēt var visu. Arī to, ko mediķi uzskata par neārstējamu. Tas atkarīgs no katra konkrētā cilvēka – cik viņš ir gatavs ar sevi strādāt.”
Lūk, konkrēts gadījums. “Pirms gada mūsu mazajai meitai uzmetās cista, tāds kārtīgs bumbulis. Ārsts teica, ka vajag griezt, tomēr mēs nolēmām pamēģināt holodinamikas metodi. Tobrīd bija atbraukusi speciāliste no Krievijas, un viņa šo metodi izmantoja caur mani. Faktiski ir tā, ka mazi bērni slimo vecāku slimības. Nedēļas laikā cista pazuda par trīs ceturtdaļām, bet pēc trim mēnešiem pazuda vispār.”

Katram sava sēne mežā

“Pats labākais ātrums šajā dzīvē – divi soļi uz priekšu un viens atpakaļ,” spriež Santa. “Manuprāt, tas ir ļoti labs temps, ātrāk nemaz nevajag. Ja mēs ātri dragājam uz priekšu, daudz ko palaižam garām. Rietumu sabiedrības ekonomiskais modelis mums liek savstarpēji konkurēt un sacensties. Tomēr mums jāapzinās, ka tas ir mūsu prāts, kas sacenšas. Patiesībā mums nemaz nav jākonkurē, jo visiem visa ir gana. Ja mēs dzīvotu dvēseliski, konkurēt nemaz nevajadzētu. Mums katram ir savs uzdevums, un dziļākajā būtībā mēs nespējam otram neko atņemt. Mēs varam vien darīt to, kas ir mūsu aicinājums. Katram ir sava sēne mežā, un sēņu pietiek visiem.”

Agrāk Santa bijusi izteikti matemātisks cilvēks. “Tikai vēlāk sāku mācīties dzīvot nevis ar prātu, bet ar jūtām. Tā bija brīnišķīga apjausma, ka man ir arī intuīcija un jušana. Piedzīvoju kaut ko jaunu un nebijušu. Pirms tam dzīvoju galvenokārt ar prātu. Bērnību es pavadīju garāžā, jo mans tēvs ir seno motociklu kolekcionārs. Jau no sešu gadu vecuma sēdēju smilšu skapī un smilšoju vecos dzelžus. Man jau no bērna kājas bija milzu pacietība, turklāt ļoti patika un padevās matemātika. Vēlāk pabeidzu Tehnisko universitāti, kļuvu par ekonomikas maģistri. Esmu apguvusi arī programmēšanu. Kādus trīs gadus esmu nostrādājusi Muitas pārvaldē.”
Taču vēlāk notika kaut kas tāds, kas mainīja visu viņas un ģimenes dzīvi. “Mans pirmais bērns, mans dēliņš, nodzīvoja tikai piecas dienas. Viņš nomira ar sirdskaiti 2001. gada 22. jūnijā. Viņš bija mans pirmais skolotājs, jo es sāku meklēt atbildes, kāpēc notika tieši tā, kā notika. Tā paša gada rudenī sāku apgūt astroloģiju. Pa šiem 16 gadiem daudz ko esmu izrakusi un daudz ko esmu sapratusi. Tagad mums ir vēl trīs bērni – divas meitas un dēls. Savukārt tas melnais kaķis, ko jūs redzējāt, atnāca puikas vietā. Bēru laikā viņš ieradās kapos, bija pavisam mazs kaķītis. Tagad viņam jau ir 16 gadu. Mēs viņam devām puikas vārdu – Ričards.”

Runājot par sevis atklāšanu un iepazīšanu, Santa izmanto vārdu rakt. “Es uzskatu, ka neviens cilvēks nesāk rakt aiz labas dzīves. Ja viņam iet labi, viņš dzīvo nost un par ezoteriskām lietām nedomā. Tikai pārbaudījumi un ciešanas liek dziļāk ieskatīties sevī. Kad nomira puika, es aizgāju no muitas, jo sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Es redzēju, ka tā nav mana vieta. Lielais pārdzīvojums izsita mani no ierastās dzīves, izgrūda no nosacītības, kurā atrados. Es aizgāju no darba un kļuvu par tādu kā brīvmākslinieci. Mans vīrs, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību, vēl kādu laiku turpināja urbt ierastos darbus, taču pirms kādiem četriem gadiem arī viņš saprata, ka pietiek. Juta, ka izdeg. Tā mēs abi kļuvām par brīvmāksliniekiem. Sākumā tas bija ļoti izaicinoši, it sevišķi laikā, kad īrējām māju Berģos. Vēl tagad īsti nesaprotu, kā mēs to finansiāli izkombinējām. Tagad ir ievērojami vieglāk, jo dzīvojam laukos. Protams, mēs nezinām, kas būs rīt, bet mēs vienkārši paļaujamies. Un tā milzīgā paļāvība arī ved mūs cauri šai dzīvei. Vīrs gan reizēm uztraucas, ka tikai nepietrūkst naudas. Mūsu sabiedrībā taču ir pieņemts, ka vīrietim jāuztraucas par materiālo nodrošinātību. Taču paļāvība – tā ir tā zaļā krāsa, kas mūs uztur. Un nauda jau nekur nepazudīs, ja vien mēs darīsim to, kas mums jādara.”

Kad laiks paskrien nemanot

“Daba mums spēj palīdzēt daudzos procesos, diemžēl mēs esam pārāk tālu aizgājuši no tās,” spriež Santa. “Vienubrīd mums ar vīru bija doma iet pavisam dziļi mežā, taču sapratām, ka pavisam bez Rīgas tomēr nespējam. Lai gan… var dzīvot arī citādāk. Piemēram, mums ir paziņa, kas dzīvo pie Aglonas, viņa taisa šamaņu bungas. No malkas uztaisījusi māju un dzīvo bez elektrības. Vienreiz nedēļā ieslēdz ģeneratoru, lai uzlādētu mobilo telefonu. Skaidrs, ka ne jau visi tā spēj dzīvot un ne visiem tā vajag, tomēr tas ir iespējams.”
Santa atceras, ka agrāk viņi nemaz nav plānojuši dzīvot laukos. “Toties tagad vairs nespējam iedomāties, ka varētu dzīvot dzīvoklī. Vairs nevaram iedomāties savu dzīvi ne dzīvoklī, ne privātmājā, kas ierāmēta ar žogu. Mums vajag plašumu. Tā ir mūsu evolūcija. Ja cilvēks ir nokļuvis zaļajā zonā, viņa turpmākie dzīves apstākļi veidojas tā, lai vairs nevajadzētu atgriezties dzīvoklī.” Pirms tam viņas ģimene dzīvojusi privātmājā Berģos. “Tā bija bankas māja, kuru īrējām. Kādudien mums palūdza izvākties, bet mums jau nebija, kur iet. Un tad kāda paziņa negaidīti piedāvāja vietu laukos. Māja vienkārši gāja postā, jo neviens to neapdzīvoja un neapsaimniekoja. Tā mēs pārvācāmies uz laukiem.”

Var teikt, ka ezoteriskajās metodēs Santa ir cilvēks orķestris. Bez Aura-Soma mācības, astroloģijas un numeroloģijas viņa vēl izmanto ēteriskās eļļas un holodinamikas metodi. “Katrs cilvēks ir unikāls,” saka terapeite. “Kad pie manis atnāk cilvēks, es piedāvāju piemērotāko veidu, kā viņam atklāt sevi. Varbūt viņam neder krāsu terapija, varbūt viņš labāk tiek sev klāt caur smaržu, caur degunu. Reizēm cilvēks atnāk un vēlāk brīnās: „Ko?! Četras stundas jau pagājušas? Kur tas laiks palika?” Es atbildu, ka tā parasti notiek. Kad pieskaries savai dvēselei, laiks pazūd. Dvēsele ir tik ļoti izslāpusi pēc sarunas, ka laiks paskrien nemanot.”

Terapeite atklāj, ka krāsu terapiju izmanto arī ģimenes lokā. “Tas bija pirms vienpadsmit gadiem, kad es pasūtīju Aura-Soma komplektu. To uz mājām atveda kurjers. Atceros, izliku visas krāsu pudelītes uz grīdas, mana sirds vai dauzījās no lielā saviļņojuma. Mans sapnis beidzot bija piepildījies! Tad pierāpoja puika, kuram tobrīd bija divi gadi, paķēra vienu pudelīti un pabāza man zem deguna. Skatos – pudelīte ar 23. numuru. Saucas Mīlestība un gaisma. Arī puika ir dzimis 23. datumā. Kad reizēm nesaprotu, kas notiek ar maniem bērniem, palūdzu, lai viņi izvēlas kādu pudelīti.”

Vīrišķais un sievišķais

Krāsu terapijā viena lieta ir diagnostika, bet otra – lietošana. Katru pudelīti iespējams izmantot konkrētiem mērķiem. “Kad jūs ar kreiso roku sakratāt izvēlēto pudelīti, tā uzlādējas ar jūsu enerģiju un sāk strādāt tieši ar jums. Tādos gadījumos parasti tiek izmantota afirmācija, kāds pozitīvs apgalvojums. Šo pudelīšu saturs radies alķīmisku procesu rezultātā, tur ir eļļa, augu uzlējums un tinktūra, kas satur akmeņu un kristālu enerģiju. Ar šo vielu jūs iesmērējat ķermeņa vietas, kuras uzskatāt par vajadzīgu. Vai arī ieziežat konkrēto čakru vietas. Man pašai bija piedzīvojums ar piekto pudelīti, kas saucas Saullēkts.

Kādus sešus gadu mēs ar vīru runājām par dzīvesvietas remontu, bet nekas nekustējās uz priekšu. Tad sāku lietot šo pudelīti, kur ir dzeltena un sarkana krāsa. Sarkanā aktivizē rīcības spēju, tā iedod pa dibenu– ej un dari! Un tiešām – mana enerģija izkustējās, un remonts beidzot notika.”
Terapeite uzsver, cik svarīgi katram ir sakārtot sevi. “Ir tāds bērnu skaitāmpantiņš: onkuls kunkuls krīt no beņķa, neviens dakters nevar glābt. Runa ir par olu, kas nokrīt un sašķīst. Arī mūsu aura ir kā ola. Kad tā ir bojāta, mums ir problēmas. Es jau nesaku, ka tagad visiem vajag lietot krāsu pudelītes. Tas ir tikai viens no daudziem terapijas veidiem. Tomēr jāatzīst, ka tas ir skaists un patīkams veids, kā izzināt un dziedināt sevi.”
Santa piemin arī savas zināšanas astroloģijā un atzīst, ka tā vairāk ir prāta disciplīna. “Tur ir skaitļi un konkrētas attiecības. Astroloģijā es vairāk rēķinu, bet Aura-Soma procesā es brīvi plūstu. Astroloģijā vairāk izmantoju savu vīrišķo pusi, krāsu terapijā – sievišķo. Krāsās vairāk atklājas intuitīvais, sievišķais ceļš. Šeit viss sanāk brīvi un nepiespiesti. Tas laikam ir tas, ko sauc par pieslēgumu. Es vienkārši nolasu informāciju par katru  cilvēku. Piemēram, ja atnāks cits cilvēks un izvēlēsies tieši tās pašas krāsas, nolasītā informācija būs pavisam cita. Tas nav tā, ka par konkrēto krāsu salikumu visiem stāstu vienu un to pašu. Piemēram, vienam kāds aspekts var būt traucējošs, bet citam tieši otrādi – attīstošs. Kā tas notiek, es īsti nevaru izskaidrot. Man vienkārši nāk tā informācija, es to nolasu.”