Es prasu, ķermenis atbild. Dace Mūrniece par lietišķo kinezioloģiju: "Tas nav nekāds ezoteriskais murdziņš"

Kad precīzu norādījumu pavadībā – saliekt roku elkonī, pavirzīt uz aizmuguri, turēt taisnu; piefiksējam, papretojamies, dziļi ieelpojam, izelpojam – vairākkārtējos atkārtojumos iziets cauri visam ķermenim, kārta šokējošam secinājumam: viss liecina par infekciju – jums ir lamblija, mazs vienšūnis, kas spēj savārīt lielas ziepes, jo grauj imūno sistēmu. Seko skaidrojums, ka lamblidioze ir vienšūņu izraisīta infekcija. Tad kabineta saimniece ik pa brīdim uzliek pacientei uz ādas kādu pudelīti vai paciņu.

“Meklēsim, kuras vielas frekvencēm lamblijas atsauksies. Ko tām piedāvāt, lai pabojātu labsajūtu? Melno riekstu? Neder, jo infekcija pārāk ielaista. Vajag kaut ko niknāku – mēģināsim farmakoloģiju, kas iedarbojas tieši. Diemžēl muskuļu testi rāda, ka nieres ir pārāk novājinātas, tāpēc šis preparāts tām ir pārāk negants. Ko piedāvāsim nierēm, lai tās atbalstītu? Atradām! Tagad jāaprunājas ar plaušām. Ai, cik kaprīzas! Rada aizdomas, ka par sevi atgādina izstaigāts plaušu karsonis. Arī te lamblijas pacentušās.

Lai stiprinātu imunitāti, būs jāpadzer cinks kopā ar arginīnu – tas radīs vielu, kas traucē vienšūņiem attīstīties. Ja vēl pievienosim B1 vitamīnu un dzelzi, veicināsim aknu darbību, palīdzot organismam vieglāk tikt galā ar toksīniem. Tagad noskaidrosim stāstu par muguras sāpēm. Jā, muguras balsta muskuļi darbojas slikti, arī vēdera muskulatūra niķojas. Situāciju glābjot, pieslēgušies palīgmuskuļi, kas uzņēmušies pamatīgu pārslodzi. Lamblijas, izjaucot orgānu normālu funkcionēšanu, ietekmējušas arī muskulāro darbību, radot sāpju sajūtu.”

Secinājums – pacientes primāro problēmu veido nevis sūdzības, kuru dēļ viņa ieradusies, bet lambliju infekcijas novājinātā imunitāte, tāpēc vispirms jāpalīdz tai.

Nav nekāds ezoteriskais murdziņš

– Cilvēks, gulēdams uz kušetes, paceļ roku, saliec kāju, pretspiedienā paspēkojas ar jūsu roku, bet sanāk stāsts par eksotisku nosaukumu vienšūņiem, par plaušu un nieru diskomfortu, par preparātiem, kas varētu palīdzēt atgūt labsajūtu. Kā izskaidrojams tas, ko nupat redzēju? 

– Tā ir lietišķā kinezioloģija – medicīnas nozare, kas nav saistāma ne ar ezoteriku, ne gaišredzību vai tradicionālo dziedniecību, bet stingri balstās zinātniski pamatotā uzskatā, ka veselības kopainu atspoguļo triāde. Šāda trīsstūra vienu malu veido viss, kas pieskaitāms strukturālajai sistēmai: kauli, muskuļi, dažādi orgāni. Otru iezīmē psihosomatika – tas, kā jūtamies un cik emocionāli tveram pasauli. Trešā paliek bioķīmijai – hormonālā un neirobioķīmiskā regulācija, dažādas sēnīšu, mikrobu, vīrusu un parazītu izraisītas infekcijas, kas spēcīgi izjauc pareizus bioķīmijas procesus organismā.

Lietišķais kineziologs, meklējot iemeslu dažādiem funkcionāliem traucējumiem, nevis fokusējas uz kādu noteiktu simptomu, bet vienlaikus peld visā triādē – rēķinoties, ka katram muskulim ir saistība gan ar konkrētiem iekšējiem orgāniem, mugurkaula skriemeļiem, enerģijas meridiāniem, emocionālo stāvokli, mikroelementu un vitamīnu pietiekamību vai nesabalansētību, gan ar triādi kā vienotu veselumu.

Problēma vienā no tā blokiem var izpausties simptomos, kas parādās kādā no pārējiem, tāpēc darbošanās tikai ar konkrētu simptomu, neizvērtējot organisma emocionālos, bioķīmiskos un strukturālos aspektus visā to daudzveidīgumā, izveseļošanos nenodrošina. Svarīgāk ir noteikt visu triādes bloku savstarpējo mijiedarbību un sadarbību. Un faktorus, kas to traucē vai veicina. Es jautāju ķermenim, tas man atbild.

– Kas pamatā šādas, no malas raugoties, neiespējamas saziņas iespējamībai – speciālista superjutīgums, īpašas zināšanas, ezoterikas klātbūtne?

– Tas nav nekāds ezoteriskais murdziņš, bet darbs ar muskuļu testiem, kas ir lietišķās kinezioloģijas pamatā. Ja organismā kāds muskulis strādā vāji, tā funkcijas pārņem citi, radot kompensatorās ķēdes, kas izpaužas dažādās organisma disfunkcijās. Lai situāciju glābtu, ieslēdzas aizvien vairāk papildmuskuļu, bet tikai līdz brīdim, kad noplīst visa kompensatorā ķēde. Tad projekts pagalam. Tieši tāpat notiek ar cilvēku, kurš, ilgstoši velkot cita dzīvi, vairs nespēj pilnvērtīgi veikt savus uzdevumus. Muskuļu darbaspēju noteikšana, secinot, kuri no tiem strādā labi, kuri – vāji vai ir hipertonusā, ļauj saprast, kas un kurā vietā organismā ir strukturāli nojucis, kas un kur sabloķējies.

– Kā tas notiek?

– Ir tāda opcija – kairinātājs. Ja uzliek roku uz slimās vietas, muskulis atbild ar to, ka kļūst vājš. Piemēram, ja pieklibo nieres, uzliekot nieru apvidum plaukstu, muskulī pārādās vājums. Te izmantojam tā saucamo terapeitisko lokalizāciju, kas norāda, kur meklējama tā vieta, kas radījusi problēmu. Taču, lai to noteiktu, izmanto tikai normatorisko muskuli – tādu, kas strādā labi un ir vesels, tāpēc uzskatāms par tā saucamo indikatormuskuli vai, tēlaini izsakoties, komunikatoru. Šāds muskulis uz kairinājumu atbildēs ar apstiprinājumu vai noliegumu.

Ar muskuļu testu var noteikt, vai problēma ir lokāla (piemēram, rokas sāpes, ja kauls nepareizas muskuļu saderības dēļ izgājis no plecu locītavas), vai arī centrālas dabas (nepareiza bioķīmija, emocionālais stress, centrālās nervu sistēmas traucējumi, piemēram, nospiestas nervu saknītes pie mugurkaula vai kraniālo ritmu traucējumi, kas rodas galvaskausa kaulu vai žokļa locītavas nobloķējuma dēļ). Šī informācija ir ļoti svarīga, jo ļauj izvēlēties problēmas tālāko risinājumu.

Ar muskuļu testu palīdzību piemeklē arī nutrimentus – vitamīnus, minerālvielas un aminoskābes, kas, aktivizējot imūno sistēmu un pareizus bioķīmiskos procesus, palīdzēs organismam tikt galā ar veselības problēmām, jo galvenais ierocis cīņā pret jebkuru slimību ir cilvēka paša imunitāte.

– Slimības skartās vietas precizētas. Tālāk?

– Jākonstatē arī iespējamie bioķīmiskie aspekti – infekciju varbūtība, hormonālās lietas. To dara ar nozodu – informācijas nesēju – palīdzību. Uz kailas ādas novieto mikroelementu, vitamīnu, drogu vai medikamentu, kura piemērotību konkrētajam risinājumam vēlas pārbaudīt, un gaisma caur ādas receptoriem ļauj šai informācijai iekļūt organismā. Caur muskuļa atbildi saprotam, vai šī viela palīdzēs ķermenim tikt galā ar veselības problēmu vai ne.

– Kā tas attiecināms uz nupat redzēto situāciju? 

– Tur pamatā bija bioķīmiskās lietas – parazitārās infekcijas sekas. Iekams lūkoties, ko darīt tālāk, bija jāsaprot, kā tikt galā ar ielaisto infekciju, ņemot vērā nieru un plaušu paaugstināto jutīgumu pret farmakoloģiskajiem pretparazītu līdzekļiem. Pēc mēneša skatīsim, kas būs mainījies. Cerams, ka organisms būs saņēmis nutrimentu atbalstu, un vispārējais stāvoklis uzlabojies – aktivizējusies imunitāte un pareizie bioķīmiskie procesi. Arī laboratoriskie izmeklējumi būs gatavi, lai apstiprinātu un precizētu infekciju.

Taču ne vienmēr akcents liekams uz bioķīmiju. Dažkārt līdzīgu sūdzību pamatā ir emocijas; arī to pēc muskuļu testiem var precīzi noteikt. Ir gan tehnikas, gan ēteriskās eļļas, ko tādos gadījumos piedāvāt. Iedarbīga ir iespēja pastrādāt ar afirmācijām – ja vien ķermenis izteikto vārdu vibrācijām atsaucas. Tomēr diezgan bieži nākas teikt – mīļais, aizej vispirms pie psihoterapeita, lai stabilizētu emocionālo stāvokli, tad turpināsim. Ja pamatā bijušas strukturālas lietas – problēmas ar kauliem, locītavām, muskuļiem –, tikt pie vēlamā rezultāta ir vieglāk: sakārtojam iešķību iegurni, atbrīvojam plecus, ieliekam atpakaļ izbīdījušos skriemeli. Ja simptomi atkārtojas, meklējam iemeslu, kāpēc tie atgriezušies.

Pirmais variants – kļūda, otrais – izdevies nokļūt dziļāk

– Šāda pieeja raksturīga tikai lietišķajai kinezioloģijai?

– Tradicionālā medicīna vairāk darbojas šauri specializēti  – simptoms un tā likvidēšana. Tas pārliecinoši izpaužas attieksmē pret herpes, papilomas un citu veidu vīrusiem. To klātbūtne tiek uzskatīta gandrīz vai par normu, jo pret tiem joprojām nav pietiekami iedarbīgu medikamentu. Esošie izraisa blaknes, kas var graujoši ietekmēt veselību, tāpēc pret snaudošu herpes un papilomas infekciju nopietni nevēršas. Ja vīrusi tomēr sāk traucēt, glābiņš parasti ir farmakoloģisko līdzekļu trieciendeva. 

Lietišķā kinezioloģija uz situāciju raugās citādi. Balstoties uz pārliecību, ka gan herpes un papilomas vīrusi, gan smagie metāli spēj iekļūt mūsu DNS un ar laiku radīt nopietnas problēmas vielmaiņai un bioķīmisko procesu norisei, kas var izpausties simptomos, ko ar vīrusa klātbūtni pat grūti sasaistīt, tos jau pašā sākumā cenšas noteikt un neitralizēt. Šajos gadījumos mēģina piemeklēt pareizos nutrimentus, kas uzlabo imunitāti un spēj palīdzēt organismam novērst vīrusu un smago metālu radītos bojājumus. Nutrimentu nozīme ir ļoti liela – tie var gan aktivizēt tieši tos bioķīmiskos procesus, kuri palīdz izvadīt smagos metālus, gan uzlabot aknu un nieru darbību, kas organisma detoksikācijai ir ļoti svarīgi. Tomēr jāatceras, ka nekādu brīnumlīdzekļu un burvju tabletīšu pasaulē nav. Vislabākais ierocis cīņā pret vīrusiem ir stipra imunitāte.

– Kāpēc minējāt smago metālu draudu? Ārpus populārās dziesmas vārdiem taču nekādi dzelzsgriezēji neesam.

– Iespējams, šā riska nopietnību pietiekami neapzināmies. Smagos metālus var saturēt pat gaisa piesārņojums. Arsēnu iespējams dabūt no pārtikas, kas apstrādāta ar pesticīdiem, svinu – no ūdens, kas plūdis caur vecām, bojātām, laikus nenomainītām caurulēm, dzīvsudrabu – no sudrabu saturošām zobu plombām, ja līdzās labotajam zobam izveidojies sekundārs kariess vai bruksisma (zobu griešanas) rezultātā radušās plaisas. Eiropas Savienībā sudraba plombas tagad ir aizliegtas, taču agrāk ielikto saglabājies pietiekami.

To kaitīgo ietekmi pacients pat var nejust, taču dažādos mikroprocesos tā krājas, krājas, līdz notiek sprādziens. Latvijā pagaidām ne visi šāda veida izmeklējumi ir pieejami. Man bijuši pacienti, kuri, lai pārliecinātos par smago metālu klātbūtni organismā, veikuši analīzes ārzemēs. Visos gadījumos tā ir apstiprinājusies.

– Kā notiek sazināšanās ar daudzo veidu parazītiem, lamblijas ieskaitot? 

– To klātbūtne tiek noteikta pēc antivielām, ko organisms pret konkrēto parazitāro infekciju izstrādājis. Pacientam uz kailas ādas uzliekam informācijas nesēju – kairinātājvielu vai nozodu. Lai cik tas izklausās neticami, te parādās kvantu fizikas darbības pamatprincipi. Caur ādas receptoriem gaismai aktivizējot informācijas viļņu frekvences, ķermenis ar muskuļu reakcijām atbild par kādas infekcijas klātesamību vai neesamību, arī par vielu ietekmi uz infekciju.

Protams, simtprocentīgas precizitātes šādā diagnostikā nav, tāpēc vienmēr, kad ir aizdomas par kādu infekciju, pacientam par tās esamību jāpārliecinās arī laboratoriski. Uz bakterioloģiskajiem izmeklējumiem tas attiecas īpaši, jo oficiāls konkrētās baktērijas esamības apstiprinājums ļauj precīzāk noteikt tieši tās antibiotikas, kas var tikt ar infekciju galā – laboratorijas apstākļos ar uzsējumiem. Mēs savukārt tad piemeklējam nutrimentus, kas palīdzēs imūnsistēmai. Ar parazitārajām infekcijām ir mazliet sarežģītāk, jo mūsu laboratorijās ne uz visām antivielām pieejami izmeklējumi. Fēču analīzes visā pasaulē jau kādu laiku netiek atzītas par precīzām.

– Vai bieži gadās, ka jūsu diagnoze izrādījusies aplama?

– Tad jāpieļauj divas iespējas. Pirmais variants – kļūda, interpretējot muskulārās atbildes, kas, protams, ir iespējama, jo visi esam tikai cilvēki. Tas gan notiek diezgan reti. Vai arī var atklāties apstiprinājums tam, ka ar lietišķās kinezioloģijas metodēm norises organismā iespējams noteikt dziļākos līmeņos, nekā tām tiek klāt laboratoriju izmeklējumi. Visvairāk tas attiecas uz infekcijām, kas iegūtas mātes grūtniecības laikā. Bērniņam atrodoties mammas vēderā, vīruss spēj tik stabili iekārtoties orgānu līmenī, ka asinīs antivielas var pat neparādīties. Tad galvenais rādītājs, protams, ir cilvēka pašsajūta. Ja tā uzlabojas un veselība atjaunojas, esam uz pareizā ceļa.

Veseli zobi, stalta stāja  

– Lai orientētos tik daudzveidīgā informācijā, jābūt ārkārtīgi plašām zināšanām. Kā un kur tās esat ieguvusi?

– Šajā ziņā esmu pateicīga savai iepriekšējai profesijai – divdesmit gadu strādāju par zobārsti. Man kā perfekcionistei ļoti piemērota profesija. Lai šajā specialitātē tiktu pie diploma, jāapgūst visas medicīnas disciplīnas. Taču pie zobārstniecības krēsla aizvien biežāk pārņēma neizpratne, kāpēc situācijā, kad visu esmu izdarījusi pareizi, kādam pacientam tik un tā rodas komplikācijas. Klasiskās medicīnas princips – ja ir bojājums, mēģini to novērst, noņemot simptomātiku – te nedarbojās. Prakse liecināja, ka simptomātika ir tikai kā punkts jau uzrakstīta teikuma baigās. Vai tas ķēdes posmiņš, kas izrādījies vājākais, tāpēc nav izturējis un trūcis.

– Ja radies kariess, tas jāārstē; kāda tur saistība ar ķēdes posmiņiem?

– Zobi ir ļoti plaša refleksā zona, jo katram no tiem ir reflektora saistība ar kādu orgānu. Tāpat neārstēti zobi ir infekcijas perēklis, kas var radīt problēmas visam organismam. Jebkura zoba trūkums atstāj sekas – ne tikai ietekmējot stāju, bet skarot visu ķermeņa balsta sistēmu pat tad, ja tiek kompensēts ar protēzi. Senie ķīnieši pēc mutes stāvokļa – zobu un gļotādas veselības – prata diagnosticēt ļoti daudzas slimības. Mūsu topošo stomatologu apmācībā tam nepievērš vajadzīgo uzmanību, kaut arī vērīgs zobārsts, pat neieskatījies mutē, tikai pēc cilvēka gaitas vien var pateikt, kādā stāvoklī ir viņa zobi.

To, ka žoklis ir simetrisks un tajā pietiek vietas visam, atspoguļo stalta stāja. Turpretī, ja esi ar sakostiem zobiem, ne vien plombes lido ārā un zobi drūp un plaisā, bet pat gaita mainās. Pēc zobu stāvokļa arī var secināt, kā organismā ir ar minerālvielu un vitamīnu sabalansējumu. Zobi ietekmē stāju, stāja ietekmē zobus – šī sasaiste darbojas abos virzienos. Un ļoti cieši saistīta ar cilvēka vispārējo veselību.

– Bet vai tas nav atkarīgs arī no zobārsta?

– Lielākā daļa komplikāciju pēc zobārstniecības kabineta apmeklējuma tomēr nav stāsts par neprasmīgu stomatologu, bet gan par nepareizu stāju un tās sekām. Cilvēks raudādams lūdzas, lai zobārsts noņem zobiem jutīgumu, kaut patiesībā viņam būtu jāsakārto mugura. Problēmas ar muguru vai sakņupusi stāja traucē žoklim brīvi kustēties, tas savukārt zobiem rada pārslodzi. Tāpat notiek, ja ilgstošā stresā vai aizturētās dusmās un negatīvās emocijās staigājam sakostiem zobiem. Tad parādās psihosomatikas izpausmes, piemēram, zobu jutīgums vai bruksisms.  

Saprotot, ka nodarbojos tikai ar ķēdītes galaposmu, bet mans uzdevums tomēr nav zobārstniecības krēslā kārtot cilvēkam galvu vai viņa vispārējo veselības stāvokli, sāku meklēt atbildes citās vietās un ar citiem līdzekļiem. Padziļināti pētīju jautājumus, kas skar vispārējo medicīnu, nervu sistēmu, vielmaiņu, to vielu noteikšanu, kas regulē mūsu bioķīmiju – nervu saimniecībā tie ir neiromediatori, orgānu sistēmā hormoni. Mēdzu iesmiet, ka man kā zobārstei nebija, pie kā sūtīt savus pacientus, tāpēc nācās mainīt profesiju.

– Risinājumu saskatījāt lietišķajā kinezioloģijā?

– Ļoti nopietni sāku par to interesēties. Taču vēl pirms šīs metodes apguvu arī psiholoģiju, psihosomatiku, studēju uz ķermeni orientēto terapiju, aromterapiju. Šo zināšanu kopums palīdzēja nostāties uz taciņas, kas man patlaban šķiet interesanta un piemērota, kaut arī uz pazīstamām lietām piedāvā citu skatījumu. Tajā galvenais ir izzināt organisma saistību gan ar fizioterapiju, gan psihosomatiku, gan nutrimentiem – vitamīniem, mikroelementiem, aminoskābēm un ārstniecības augiem –, lai ar to palīdzību sevi sakārtotu un funkcionālu traucējumu gadījumos varētu iztikt bez zālēm.

Ja cilvēkam ir problēmas ar muguru un paaugstināts asinsspiediens, vispirms vajadzētu saprast, vai paaugstinātā asinsspiediena iemesls ir lokāls (saspringusi spranda vai strukturālie bloki pie galvas pamatnes, kakla muskuļu disfunkcija vai galvaskausa kaulu bloki), vai arī sūdzībām ir centrālas dabas iemesli, piemēram, virsnieru darbības traucējumi. Katrā no šiem gadījumiem risinājums būs citāds. Pirmajā – sakārtot fiziku, otrajā – dzert zāles, ko noteicis ārsts. Tāpēc lietišķajam kineziologam ir tik svarīgi atšķirt funkcionālos traucējumus no tādiem, kas jau ir dziļākā līmenī un veido organiskus traucējumus.

Tiklīdz parādās simptomātika, ko apstiprina arī laboratoriskie izmeklējumi, lietišķā kinezioloģija pārstāj būt kā pamatterapija. Vispirms pilna apjoma ārstēšanās pie speciālista (farmakoloģija nav atcelta!), tikai tad lietišķā kineziologa palīdzība reabilitācijā un spēku atjaunošanā, vienlaikus atceroties, ka tā nav panaceja.

Nodarbojas ar nesaprotamām lietām?

– Vairākkārt atkārtojāt, ka lietišķā kinezioloģija ir medicīnas nozare, taču ģimenes ārsti pie šāda speciālista parasti nesūta. Kāpēc?

– Lietišķā kinezioloģija ir samērā jauna, aizsākumi tai ir tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Gan Amerikā, gan vairākās citās valstīs pa šo laiku tā ir kļuvusi ļoti populāra un pieprasīta, taču Latvijā vēl nav oficiāli atzīta kā medicīniska metode. Daži klasiskās medicīnas kolēģi to pat noliedz –  cilvēki, kuri nodarbojas ar nesaprotamām lietām, praktizē metodi, kas pieļauj subjektīvu interpretāciju.

Manuprāt, pārmest subjektivitāti šajā gadījumā ir subjektīvi, jo īstu objektivitāti spēj dod tikai tehnoloģijas. Piemēram, implants, no kura varētu nolasīt visus interesējošos rādījumus. Pagaidām tāda nav. Taču ir piemēri lieliskai lietišķo kineziologu sadarbībai ar pārējo jomu ārstiem. Ļoti priecē, ka tādu medicīnas speciālistu, kuri nevar pieņemt, ka šī metode balstās zinātnē, nevis maģiskās izdarībās, kļūst aizvien mazāk, turpretī ārstu, kas līdztekus pamatprofesijai apgūst arī lietišķo kinezioloģiju, – vairāk.

– Vai šajā jomā ir arī noteikta mācību sistēma, novirzieni, specializācija?  

– Fizoterapeiti, rehabilitologi vai citu profilu mediķi, kuri grib apgūt lietišķo kinezioloģiju kā papildinājumu pamatprofesijai, bieži izvēlas kvalifikācijas celšanas kursu Latvijas lietišķās kinezioloģijas skolā VOKS. Taču tiem, kuri lietišķo kinezioloģiju nolēmuši praktizēt kā savu pamatprofesiju, tādiem kā es, pilnvērtīgas papildizglītošanās ceļš jāatrod pašiem, tāpēc līdztekus VOKS esmu mācījusies arī pie citu valstu skolu pārstāvjiem. Metožu piedāvājumā tās gan mazliet atšķiras, tomēr kodols ir vienots. Pamatā visam ir triāde – psihosomatika, strukturālās lietas, bioķīmija. Zināšanas, kas jāapgūst, ir ļoti plašas, tāpēc katram izgaismojas savs veiksmīgāko opciju lauciņš. Cilvēku, kurš vienlīdz labi justos visās šīs metodes piedāvātajās ievirzēs, atrast grūti.

– Kuru lauciņu esat izvēlējusies jūs?

– Mans jājamzirdziņš ir bioķīmija. Lietišķās kinezioloģijas neaptverami plašās iespējas uzlabot veselību un imunitāti, piemeklējot katram pacientam piemērotākos nutrimentus, – tas ir radoši un ļoti interesanti. Bet tikpat aizraujošs lietišķās kinezioloģijas aspekts ir kraniosakrālā terapija: cranium – galvaskauss, sacrum – krusta kauls. Arī tas ir viens no mana darba pamatvirzieniem. Strādāju ar galvaskausa kauliem, jo nesakārtoti tie var radīt pamatīgas problēmas. Izsakoties ar humoru – traki, ja galva nestrādā saskaņoti ar asti.

Skaidrojot nopietnāk – jau termins sakrāls norāda uz pamatlietām, un iegurnis ir mūsu pamatbalsts, mūsu konstrukcijas pamats. Ja tas sagrīļosies, visa māja būs šķība. Diezgan bieži pacients atnāk ar sūdzībām par saspringušu sprandu, bet problēmas ir iegurnī. Vai otrādi – muguras lejasdaļā sajūtamo sāpju iemesls var būt pie galvas pamatnes. Tam visam pa vidu atrodas varenākā ķermeņa pamatstruktūra – centrālā nervu sistēma, ko veido smadzenes, kas atrodas galvaskausā, un muguras smadzenes, kuru mājvieta ir mugurkaulā. Šī supersarežģītā struktūra elpojot kustas vienotā kraniālajā ritmā, līdzīgi kā sirdspuksti vai elpošanas ritms. Atjaunojot ritmu un harmonizējot galvaskausa saliedētu kustību ar krusta kaulu, var krietni vien uzlabot veselību. Mēs strādājam ar struktūrām – apvalkiem, kuros atrodas centrālā nervu sistēma. Dažādu kaulu bloku un muskulāro disfunkciju gadījumos šīs struktūras var tikt ietekmētas, un tiek traucēta nervu sistēmas darbība.

Tikpat svarīga ir arī žokļu locītavas pareiza darbība. Tā laikam ir viena no vismazāk  novērtētajām locītavām ķermenī, kaut arī tās ietekme uz veselību ir milzīga.

– Kāda šīm problēmām saistība ar galvaskausu?

– Piemēram, atnāk pacients ar sāpošu plecu. Man svarīgi atrast, vai tas ir lokāls process, vai tomēr saistīts ar centrālo nervu sistēmu. Lokāla traucējuma gadījumā pietiek atjaunot saskaņotu muskuļu darbību, ieliekot vietā no locītavas izejošu kaulu, un sāpes norimst. Ja pamatā ir centrālas dabas problēma, tās sakne var būt galvaskausa kaulu bloķējumos vai žokļa locītavas nepareizā darbībā, vai mugurkaula skriemeļu nobīdēs. Tāpat to var ietekmēt diafragmu savstarpēja savērpšanās; mums to ir sešas, nevis viena. Tie visi ir jautājumi, uz kuriem atbildes rodamas kraniālajā sistēmā. Dažkārt sakām – man šodien slikts garastāvoklis. Bet precīzāk būtu teikt – man galvā kaut kas nobloķējies. Vai varbūt astē. Mans uzdevums – atrast šajā sistēmā traucējumus un tos novērst.

Kā arheoloģijā – noņem vienu slāni, parādās nākamais

– Kam šāda kārtošana visbiežāk vajadzīga?

– Visinteresantākie pacienti ir profesionālie dziedātāji un studenti no mūzikas koledžām. Man izveidojies aizraujošs projekts kopdarbā ar vokālo pedagoģi Ditu Kalniņu – bijušo operdziedātāju ar izcilu un sarežģītu vokālo pagātni, ārkārtīgi talantīgu un atvērtu cilvēku. Mūsu organizētajos semināros un kopīgajās konsultācijās, analizējot dziedātājus gan no vokālās, gan fizioloģiskās puses, palīdzam viņiem saprast, kāpēc izpildījumā kaut kas nesanāk un kā to var labot. Uz nenoskaņotām klavierēm mākslas darbs netop, lai kā cilvēks censtos.

Ir izveidojusies arī veiksmīga sadarbība ar izcilo operdziedātāju un vokālo pedagoģi Lieni Kinču. Palīdzu uzlabot viņas studentu vokālo skanējumu no fizikālās puses. Dita un Liene ir ievedušas mani muzikālajā pasaulē un daudz iemācījušas no vokālās izpratnes, lai es tagad varētu atbalstīt dziedātājus pavisam citā līmenī. Mākslinieki ir kā sportisti, abiem galvenais pašapliecināšanās instruments ir viņu ķermenis – iepazīts, saudzēts un aprūpēts.

– Vienu piemēru tam, kā dziedātājs var uzzināt par savu ķermeni kaut ko jaunu!

– Nesen uz vizīti bija ieradusies topošā dziedātāja, kurai īsti nepadevās specifiskas vietas vokālajās pārejās. Muskuļu testi rādīja, ka labi nestrādā viena ķermeņa puse. Sarunā atklājās, ka bērnībā, spēlējoties ar tēti, meitene izslīdējusi viņam no rokām un nokritusi, sadauzot galvu. Kraniālie traucējumi pat it kā par sevi neatgādināja, taču mākslinieciskā izpildījuma kvalitāti bremzēja. Pietika pastrādāt ar galvaskausa kauliem, un muskuļi, kas nebija ļāvuši vokāli sasniegt iecerēto, saslēdzās tieši tā, kā vajadzīgs. 

– Pie jums vēršas arī cilvēki, kas nav dziedātāji?

– Sūdzību spektrs ir ļoti plašs. Prātā kāds puisēns. Mamma uztraukusies, jo zēnam ne tikai caurs miegs, bet arī satraucoši šerps raksturs – pastāvīga agresivitāte. Pastrādājām ar galvu, un dažos seansos gan gulēšana sakārtojās, gan nešpetnums noplaka.

Uzskatu, ka šī profesija salīdzināma ar arheologa darbu, – noņem vienu slāni, un apakšā parādās nākamais. Citreiz vajadzīgs gads, lai kārtiņu pa kārtiņai, solīti pa solītim nokļūtu līdz stāvokļa stabilizēšanai, citreiz pietiek ar pāris vizītēm. Bet jebkurā gadījumā tas iespējams tikai sadarbībā ar pacientu. Stāsts ir par to, ka cilvēks pats iet uz savu veselību, bet es ar savām zināšanām viņam palīdzu.

– Kā pacientam iespējams pārliecināties, ka jūsu ieteiktais virziens ir pareizs?

– Jābūt rezultātam! Nevar būt, ka darām, rīkojamies, pūlamies, bet uzlabojuma nav. Tad jāmeklē, kur ir tas, kas palicis nepamanīts – tieši tajos apstākļos, kādus veido mūsu stresainā ikdiena, toksiskā vide, robežu izzušana starp tuvo un tālo, pašmāju un svešo, kad uzkrājas gan grūti nosakāmas izcelsmes hroniskas infekcijas, gan parādās tādas, kuras mums ir eksotiskas, tāpēc pret tām organisms vēl nav iemācījies izstrādāt imunitāti. Tad jāpapūlas krietni vairāk, lai saprastu, kur un kā turpināt meklēšanu. Bet vienlaikus jārēķinās, ka dzīvojam laikā, kur nekad nevar zināt, kad un kādu faktoru ietekmē organismam atkal iegribēsies izlēkt no ritma.

– Jums bieži gadās piedzīvot brīžus, kad gribas apmierināti uzsist sev uz pleca – man izdevās!

– Viena tāda reize bijusi noteikti. Sēdēju operā un, klausoties savas pacientes izpildījumu, aizkustinājumā raudāju, jo bija mirklis, kad visa zāle, mani ieskaitot, aizturēja elpu. Tik izcili viņa paveica to, uz ko bijām ilgi un spītīgi gājušas. Protams, tas ir mākslinieces pašas lielais talants un neatlaidīgais darbs, tomēr sajūta, ka esmu kaut mazlietiņ palīdzējusi šo brīnumu radīt, bija fantastiska. Nevis apmierinājumā uzsist sev uz pleca, bet just pateicību, ka man bijis tas gods būt blakus cilvēkam brīdī, kad rodas brīnums.