Paliatīvās aprūpes virsmāsa Tatjana Jirgensone: "Mirstošie pacienti ir ļoti dažādi"

 “Hospiss Māja” virsmāsa Tatjana Jirgensone palīdz cilvēkiem “aiziet mājās”. Burtiskā un simboliskā nozīmē.

Jautājums par nedziedināmi slimu cilvēku tiesībām uz cieņpilnām dzīves pēdējām dienām sabiedrībā aktualizēts jau vairākus gadus. Proti, runa ir par tiesībām un iespēju šiem pacientiem nomirt savās mājās, tuvinieku lokā, neciešot sāpes un saņemot hospisa aprūpi. Ja paliatīvā aprūpe var būt nepieciešama gadiem, tad hospisa aprūpe ir paliatīvās aprūpes beigu posms, un tās mērķis ir novērst vai samazināt slimības radītās sāpes un ciešanas, sniegt arī psiholoģisku atbalstu aizgājējam un tuviniekiem. Darbojoties hospisa mobilajā brigādē, Tatjana Jirgensone katru dienu piedzīvo, cik trausla ir dzīve. Katrs pacients viņai ir “jauns stāsts” – par bailēm un cerību, par sāpēm un pateicību, par dzīves jēgu brīdī, kad nāve stāv pavisam tuvu.

Ar cieņpilnu attieksmi

Kopā ar “Hospisa Māju” esmu kopš 2022. gada. Tolaik ar Labklājības ministrijas finansējumu nodrošinājām paliatīvo aprūpi cilvēku dzīvesvietās. Tolaik tā vairāk bija sociālā aprūpe, un aprūpētājs bija kopā ar pacientu visu dienu. Piecpadsmit mēnešu laikā aprūpējām 135 pacientus.

No 2024. gada 1. janvāra valsts uzsāka apmaksātu paliatīvo aprūpi dzīvesvietā – mobilo komandu ietvaros. Šobrīd mums, “Hospisa Mājai”, vienlaikus ir ap simt pacientu. Pie viņiem dodas piecas mobilās komandas, gan plānveida, gan akūtos gadījumos. Un, lai arī šis darbs nepavisam nav viegls, jūtu, ka tieši šeit esmu savā vietā. Varbūt dzīve mani nemaz arī nemētāja, varbūt tā vienkārši vienmēr veda tur, kur mani visvairāk vajadzēja.

Uzmanības centrā pacients

Mirstošie pacienti ir ļoti dažādi, arī ļoti smagi un sarežģīti. Ja vienam vajadzīga teju nepārtraukta uzraudzība, citam aprūpētājs vajadzīgs vien, lai palīdzētu paēst vai nomazgāties, īpaši, ja viņš nav gulošs. Mēs faktiski radām jaunu – hospisa māsu – profesiju. Jo, strādājot ar pacientu, kurš iet cauri miršanas procesam, vai tā būtu aprūpe mājās, dienas stacionārā vai slimnīcā, māsa ir vienlaikus arī psihologs un kapelāns. Esot klāt cilvēka dzīves noslēgumā, nav iespējams bez sarunām ar pacientu un viņa tuviniekiem tikai tehniski izpildīt medicīnisko darbu. Un tas sevī ietver ne tikai fizisku ciešanu mazināšanu, bet arī dziļu psiholoģisku darbu. Arī pēc tam, kad pacients ir aizgājis, arī sēru periodā mēs turpinām būt līdzās, palīdzot radiniekiem pieņemt notikušo.

Protams, mūsu uzmanības centrā ir pacients, bet mēs strādājam arī ar tuviniekiem, jo mūsu galvenais uzdevums ir sagatavot gan pacientu, gan viņa ģimeni tam, kas gaidāms. Kad cilvēks nonāk hospisa aprūpē – ar ārstniecības iestādes ārstu konsīlija lēmumu, ka viņam piešķirts paliatīvā pacienta statuss –, tas nozīmē, ka pamatslimību vairs nav iespējams ārstēt un ka viņa prognozētā dzīvildze ir līdz sešiem mēnešiem. Un mūsu uzdevums ir simptomātiska aprūpe – sāpju samazināšana, nelabuma vai tūsku novēršana, komforta nodrošināšana. Tas gan nenozīmē, ka tiek pārtraukta citu slimību ārstēšana. Piemēram, ja onkoloģiskam pacientam ir arī cukura diabēts vai sirds mazspēja, mēs turpinām ārstēt šīs blakus saslimšanas, bet vairs necīnāmies ar pamatslimību. Esam līdzās, lai maksimāli atvieglotu ciešanas.

Hospiss nav tikai darbs – tā ir māksla būt kopā ar cilvēku viņa dzīves pēdējā posmā, sniedzot mieru, cieņu un atbalstu. Tagad saprotu, kāpēc man bija vajadzīgs tik garš ceļš, lai nonāktu līdz “Hospisa Mājai”. Strādājot dažādās medicīnas jomās, esmu apguvusi visu – no tehniskām manipulācijām līdz spējai palīdzēt cilvēkam emocionāli. Es protu uzlikt katetru, ievietot zondi, veikt jebkuru procedūru un ceru, ka ar savu klātbūtni un empātiju spēju sniegt cilvēkam sajūtu, ka viņš nav viens – ka viņa sāpes, bailes un cerības ir sadzirdētas un pieņemtas. Spēju būt blakus ne tikai kā medicīnas speciāliste, bet arī kā cilvēks, kurš redz un jūt otru. Jo reizēm vislielākais atvieglojums nav zāles vai procedūra, bet silts vārds, pieskāriens un klusuma brīdis, kas cilvēkam ļauj sajust, ka viņš ir svarīgs.

Ar maigumu un klusu sapratni

Sākumā es braucu pie katra pacienta pati, lai iepazītu viņu un izvērtētu, kāda palīdzība nepieciešama. Dakteris parūpējas par medikamentiem, bet māsu darbs ir būt blakus – veikt pārsiešanas, zondes aprūpi, traheostomas kopšanu un, pats galvenais, iemācīt radiniekiem, kā droši un ar cieņu rūpēties par savu aizejošo tuvinieku. Mēs mācām, kā mainīt pamperus, kā pozicionēt pacientu, kā lietot zondi, traheostomu vai gastrostomu. Mēs palīdzam radiniekiem pārvarēt bailes, sniedzam mieru un pārliecību, ka arī viņi paši var aprūpēt savu tuvinieku, nezaudējot cieņu un siltumu.

Kad pacients ir jau smagā stāvoklī, viņam bieži nav spēka pašam ne ēst, ne par sevi rūpēties. Nav arī ne vēlēšanās, ne garastāvokļa. Tad radinieki metas visu darīt viņa vietā, bet viens no svarīgākajiem nosacījumiem ir – visu, ko pacients vēl var izdarīt pats, lai dara pats. Lai lēni, lai neveikli, bet lai pats. Tas ir vienīgais veids, kā viņu iesaistīt dzīvē, līdz pēdējam saglabāt līdzdalību un patstāvību. Jo ilgāk tā saglabājas, jo lēnāk pārņem depresija.

Bieži viss sākas ar to, ka pacientam ir nekontrolētas sāpes. Atbraucu uz pirmo vizīti – pacients guļ ar seju pret sienu, negrib runāt, saka: “Lieciet mani mierā, es mirstu, ejiet prom.” Jautāju, vai kas sāp, viņš atbild: “Nē, nesāp!” Bet, veicot apskati, pamanu simptomus, kas apliecina, ka viss “sliktums” patiesībā ir sāpes. Ne vienmēr cilvēks kliedz no sāpēm, dažreiz viņš vienkārši noslēdzas no pasaules. Kad ārsts nozīmē adekvātu pretsāpju terapiju un mēs izskaidrojam radiniekiem, cik svarīgi ir ievērot zāļu režīmu, bieži notiek brīnums: pēc dažām stundām pacients prasa ēst, nākamajā dienā jau gultā ir sēdus, smaida un sarunājas. Tas apliecina, ka sāpes bieži slēpjas aiz vispārējas nomāktības, un, tikai tās noņemot, cilvēks atkal atveras pasaulei.

Ārsti nereti nozīmē arī antidepresantus, jo iedomājieties, ko jūt cilvēks, kuram atlikuši mēneši, varbūt tikai nedēļas… Mēs neviens nezinām, kā tas ir. Mēs varam tikai nojaust, kādas tās ir bailes, trauksme un neziņa. Pacienti par to reti runā, tikai no viņu uzvedības var saprast, kas notiek iekšā…

Visbiežāk bailes nāk no nezināmā. Neviens jau nav atgriezies, lai pastāstītu, kā ir tur, “otrpus”. Pat tie, kuri tic, ka ir dzīve “pēc tam”, bieži baidās nevis no pašas nāves, bet no miršanas brīža – vai tas nebūs ļoti sāpīgi. Vienam sāpes ir tik neizturamas, ka palīdz tikai spēcīgas miegazāles, citu pārņem šausmas, trauksme un izmisums. Mēs nevaram pateikt cilvēkam, lai nebaidās, un viņš pārstās baidīties. Bailes nevar “izslēgt” ar prātu, nav mūsu varā regulēt šos procesus. Bet mēs varam būt klāt – ar klusu sapratni, ar maigumu, ar cieņu, līdz mirstošais atrod mieru.

Vairāk lasi izdevumā “Ko ārsti tev nestāsta Nr. 6.”