Blakus pēdējā ciešanu ceļā: stāsts par Olitu, kura runā ar vēža slimniekiem paliatīvajā nodaļā

Olita kopā ar vēl septiņiem brīvprātīgajiem un divām organizācijām saņēmusi atzinību – "Brīvprātīgā darba veicējs 2017". Pie baltā slimnīcas uzsvārča piespraustajā vārda kartē rakstīts, ka viņa ir pieredzes apmaiņas dalībniece 10. Paliatīvās aprūpes nodaļā. “Es joprojām mācos un uzklausu cilvēku pieredzi, ejot cauri šim dzīves posmam, kas bieži saistīts ar smagām, neārstējamām slimībām, arī nāves tuvumu,” atzīst Olita.

Aicinājums no bērnības

Pamatdarbā Olita strādā Tuberkulozes un plaušu slimību centra Rīgas ambulatorajā nodaļā par sociālo darbinieci. Viņas aicinājums palīdzēt cilvēkiem nācis no agras bērnības.
Bērnībā lauku sētā Mūrmuižā netālu no Valmieras dabīgi savijās gan nāve, gan dzīvības prieks, vecāki iemācīja arī rūpes un atbildību par dzīvniekiem.

Paliatīvās aprūpes nodaļā pirmo reizi bijusi, kad mācījusies sociālo aprūpi Rīgas 2. medicīnas skolā (tagad Latvijas Universitātes Paula Stradiņa medicīnas koledža). Pirmais kontakts mācību ietvaros ar pacienti izveidojies ļoti jauks: “Braucu toreiz arī otrā dienā – sievietei bija smaga situācija, bet mums abām bija abpusēji patīkami runāties.”
Olita katru gadu apkopo savu statistiku un secina, ka viņa runājusi ar desmito daļu no nodaļas pacientiem. Kad viņa sāka, brīvprātīgo šeit bijis vairāk, tagad no vecā iesaukuma Olita palikusi viena.

Katram sava pieeja

Ar katru pacientu vispirms jāiepazīstas, mēģinot saprast, kāda palīdzība nepieciešama. “Tās var būt vienkārši sarunas, kopā būšana. Tā var būt praktiska palīdzība, piemēram, iedot padzerties, no veikala kaut ko atnest, palasīt priekšā grāmatu. Katram ir vajadzīga individuāla pieeja. Bieži vien pacients pat nevar parunāt, bet man ir jāizprot, kas viņam tajā brīdī ir nepieciešams,” skaidro Olita.

Šo nodaļu tradicionāli uzskata par smagu, taču septītā stāva stiklotajā gaitenī, no kura paveras skaists skats uz mežu, ir gaiša izjūta, ko paspilgtina arī cilvēku mirdzums, – esmu lieciniece, kā nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs sasveicinās ar Olitu. Šķiet, tie ir eņģeļu līdzstrādnieki, kam no sirds rūp, kā jūtas pacienti.
“Paliatīvās aprūpes nodaļa ir ļoti līdzsvarota. Ir gan bēdas, gan ciešanas, gan sāpes un arī prieks, piedošana, cerība un mīlestība pret tuvajiem,” saka Olita.

Sadarboties komandā

Paliatīvajā aprūpē ir būtisks darbs komandā, spēja sastrādāties un pieņemt nerakstītos likumus – pietāti pret ārstiem un neiejaukšanos. “Es neesmu mediķe. Mans darbs ir vienkārši būt kopā ar pacientu un sadarbībā ar kolēģiem izteikt savus vērojumus, lai palīdzētu šim pacientam.”

Arī nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs augstu novērtē Olitas darbu un izsaka cerību, ka tādu brīvprātīgo varētu būt vairāk. Tomēr ar gribēšanu vien nepietiek, pats būtiskākais, lai pats pacients pieņemtu brīvprātīgo un uzticētos. “Šajā nodaļā pacienti ir ļoti jūtīgi, ar pastiprinātu intuīciju, viņi paši izlemj, kam uzticēt savu pieredzi, kam ne,” atklāj Olita.

“Es daudz mācos no pacientiem un ļoti viņus cienu. Tā ir tik smaga pieredze, kam viņi iet cauri. Ir kam jāpieņem nāve kā kaut kas jau ļoti reāls, savas dzīves un iespēju ierobežotība. Fiziskās sāpes gandrīz vienmēr ārstiem izdodas noņemt, taču bez tām ir vēl eksistenciālās un emocionālās. Ir pacienti, kam gaišumu un dzīvesprieku saglabāt palīdz cerība.”

Cerības spēka stundas

Sarmīte ir viena no Olitas sarunu biedrenēm. “No viņas es mācos cerības spēku, mieru un pārliecību, ka viss būs labi. Viņa ir arī ļoti zinātkāra,” stāsta brīvprātīgā.

Sarmīte sēž uz gultas malas, un acīs mirdz prieks, sirsnība un cilvēkmīlestība. Viņa cer, nē, pat ir pārliecināta, ka izdosies uzvarēt krūts vēzi. Viņai injicējot zāles, lai nesāp kājas un mugura, tikai pašlaik neesot spēka iet garākās pastaigās. Sarmīte ir priecīga palīdzēt savām istabas biedrenēm, padot ūdeni daudz vārgākai kundzei.

Sarmīte atklāj, ka pie viņām nākušas arī citas brīvprātīgās, taču intuitīvi kaut kas nav paticis un nekāda runāšanās nav sanākusi, prom aizraidījusi arī kundzi, kas nāca ar Bībeli rokās. Kaut gan Sarmīte ir dziļi ticīga, viņas sejai, to atklājot, pārslīd nepatikas izteiksme. „Dievs mani uzcēla, Dievs man palīdz,” ar dziļu pārliecību klusi saka slimniece un atkal smaida.

Pacienti skolo dvēseli

“Katrs pacients atstāj savu iespaidu uz manu dvēseli un veido mani šim kalpošanas darbam. Paliatīvā aprūpe ir par pacientam svarīgāko – mēs sevi piedāvājam, lai uzklausītu to unikālo pieredzi, kam viņi iet cauri,” savu kalpošanu raksturo Olita.
Viņa ir kristiete, dziļi ticīgs cilvēks, taču ļoti delikāti izturas pret katra sirdzēja uzskatiem un bez vajadzības arī savus nestāsta. Ja nu sarunas gaitā dabīgi iznāk padalīties ar dzīves pieredzi, Olita to neslēpj, bet par būtiskāko uzskata klausīties savā sarunas biedrā, būt līdzās tajā ceļā, ko viņš iet. Nesteigties pateikt priekšā kādu atziņu, līdz kurai pacientam vēl pašam jānonāk.

Vairumā gadījumu ārsti atrod, kā noņemt fiziskās sāpes, tikai nāk klāt arī eksistenciālās ciešanas. Jautājumi – kāpēc man jāmirst, kāpēc ar smagu slimību jāaiziet tik lieliskiem cilvēkiem, bet daudzi nelieši var dzīvot, cepuri kuldami, un tamlīdzīgi.
“Es nevarētu šeit strādāt, ja iekšēji nebūtu sev radusi atbildes uz šiem jautājumiem. Man pašai jābūt drošībai par sevi. Bet es tās paturu pie sevis – ir tik daudz nianšu, un katram šis atbilžu meklēšanas ceļš ir unikāls. Ja pacients grib dziļāku sarunu par garīgiem jautājumiem, izstāstu, ka slimnīcā ir pieejami arī kapelāni,” saka Olita.

Diena sākas kapelā

Reizēm saskarsme ar pacientiem rosina vairāk uzzināt par psiholoģiskām un garīgām tēmām, arī sociālo darbu un medicīnu. Olita pabeigusi augstskolā maģistrantūru sociālajā darbā un atzīst – tam, ko agrāk darījusi intuitīvi, vēlāk studējot atradusi zinātnisku pamatu.

Katru savu brīvprātīgās dienu Olita sāk slimnīcas kapelā, kur viņa Dievam lūdz svētību un vadību savam darbam un arī par pacientiem. “Mani fascinē, ka paliatīvā aprūpē ir daudz noslēpumaina, neizskaidrojama. Pacienti ir tik skaisti un apgaroti savās ciešanās un sāpēs. Kā viņi iziet šo ceļu – tas ir apbrīnojami – visu cieņu! Viņi paši veic ļoti intensīvu darbu, lai pieņemtu slimību, savu nāvi. Ir kas to spēj, un ir kas nespēj. Pirmajā reizē es tikai iepazīstinu ar sevi un izstāstu, ar ko varu būt noderīga. Nākamajā reizē var raisīties dziļāka saruna. Cik dziļa – tas pacienta ziņā.”

Blakus ciešanu ceļā

Emocionālas sāpes un sēras bieži ir klātesošas šajā darbā. Olitas ieroči ir empātija, būt cilvēciski blakus. “Uzklausot cenšos turēties, un varbūt kāda asara acu kaktiņā parādās, bet ir bijis, ka mājās pēc tam esmu ļāvusi vaļu asarām. Bezpalīdzība, ciešanas, tuvās nāves izjūta – pie tā nevar pierast,” atzīst Olita. Arī viņa emocionāli pieķeras pacientiem un pēc viņu nāves sēro.

“Pirms dažiem gadiem bija smaga paciente. Viņai bija četras meitas – divas pieaugušas un divas pirmsskolas vecuma. Meitas ļoti pārdzīvoja par mammu, bet sievietei ļoti sāpēja, ka viņa nevarēs uzaudzināt jaunākās meitiņas. Arī man tas raisīja lielu līdzpārdzīvojumu, jo arī es esmu mazu bērnu mamma,” atceras Olita.

Cita paciente – jauna, aptuveni 25 gadus veca sieviete, kurai mājās palika divi mazi bērni. Vēl cita – 42 gadus veca, ļoti gudra, inteliģenta, gaiša, labestīga. Bērns viņai bija jau pieaudzis, ģimene ļoti saprotoši atbalstīja. Tomēr tas bija viens no retajiem gadījumiem, kad fiziskās sāpes ar zālēm neizdevās mazināt.
“Viņa man piezvanīja no slimnīcas lielās ciešanās īsi pirms savas nāves. Tas ir apbrīnojami, kā viņa šai pieredzei gāja cauri. Man viņa ļoti daudz iemācīja.”

Tiem, kas rūpējas par tik smagiem pacientiem, pašiem mēdz piemesties fobijas no audzējiem un nāves. Reizēm šie gadījumi ko sāpīgu sakustina arī Olitā, tad palīdz lūgšanas, darbs ar sevi, arī sarunas ar kapelāniem, ārstiem.