Tieši pirms četriem gadiem Krievija sāka asiņaināko karu Eiropā kopš nacistu fīrera Ādolfa Hitlera izraisītā Otrā pasaules kara

Kaut gan Krievijas asiņainā invāzija sākās pirms 1461 dienas, pamati tika likti krietni agrāk ar Krimas aneksiju un Donbasa kara sākšanu 2014. gadā. Pašai invāzijai Krievija aktīvi sāka gatavoties jau 2021. gadā, kopš marta no visiem valsts reģioniem, pat Tālajiem Austrumiem uz Ukrainas robežu masveidā vedot tankus, artilēriju un citu kara tehniku, bet propagandai aizvien intensīvāk stāstot "asinis stindzinošus" vēstījumus par krievu "genocīdu" Donbasā un "nacistiem" Ukrainā, kas pati ir mākslīgi izveidota valsts bez vēstures, ukraiņi un krievi esot viena tauta utt. Savukārt uz šo kara bungu rīboņas fona līdz pat 2022. gada 23. februārim gan Putins, gan viņa sulaiņi kategoriski noraidīja apsūdzības par gatavošanos uzbrukumam.

20. februārī noslēdzās ziemas olimpiskās spēles Pekinā, kuras gluži kā 2008. gadā apmeklēja Putins. Tobrīd Krievijas armija jau bija izvietota kaujas gatavībā pie Ukrainas robežas un vairāki plašsaziņas līdzekļi, tostarp "The New York Times" vēstīja, ka Ķīnas amatpersonas lūgušas Putinu "nebojāt svētkus" un atlikt invāziju līdz olimpiādes beigām.

2022. gada 24. februāra rītā Krievijas televīzija translēja Putina runu par kara sākšanu, to nodēvējot par "speciālo militāro operāciju, lai denacificētu un demilitarizētu" Ukrainu. Pirms tam diktators nolasīja garu vēstures lekciju par Ukrainas mākslīgo izcelsmi, stāstīja par nepieciešamību aizsargāt no ilgā "genocīda" un "ņirgāšanās" Doneckas un Luhanskas "tautas republikas", kuras pats pirms tam 21. februārī atzina par neatkarīgām valstīm. Viņš arī, kā parasti, meloja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Zīmīgi, ka 21. februārī Krievijas televīzijā translēja Drošības padomes sēdi, kuras dalībnieki viens pēc otra gluži kā Sicīlijas mafijas stilā zvērēja uzticību donam un pazemīgi pauda atbalstu jebkādiem Putina lēmumiem par šo separātistu veidojumu atzīšanu, un Ārējās izlūkošanas dienesta (SVR) direktors Sergejs Nariškins padarīja sevi par izsmieklu visas pasaules priekšā. Šajā sēdē manāmi pārbijies Nariškins stostīdamies pat aizmirsa, ko tieši Putins no viņa grib dzirdēt, un pauda piekrišanu šo apgabalu iekļaušanai Krievijas sastāvā, uz ko Putins ar indīgu smīnu atteica, ka pašlaik netiek izskatīts jautājumu par to iekļaušanu, bet par to atzīšanu par neatkarīgām valstīm, uz ko Nariškins verdziski novervelēja, ka jā, viņš pilnībā piekrīt to atzīšanai.

Krievijas propaganda neslēpa savu pārliecību, ka karš būs īss, Kijivu un citas pilsētas izdosies ātri ieņemt. "Kremļa Gebelss" Vladimirs Solovjovs pārliecinoši stāstīja, ka Krievijai pietiks tikai "pacelt uzaci", un Ukraina "sapratīs visu". Krievijas propagandas impērijas "Russia Today" vadītāja Margarita Simonjana vispār stāstīja, ka kas tā tāda Ukraina vispār ir, "karstajā karā" viņu pieveikšot "divās dienās", prastāka līmeņa propagandiste Olga Skabejeva smējās, ka pirmās dienas vakarā jau būs "uzvaras parāde" Kijivā un "svētku koncerts". Citos propagandas raidījumos aizgūtnēm stāstīja, ka krievu okupantus Ukrainā, vismaz tās austrumos un dienvidos sagaidīs ar ziediem kā atbrīvotājus.

Karam sākoties, Krievijas medijos neslēpa, ka beidzot pienācis laiks "atrisināt Ukrainas jautājumu", gluži kā nacisti savulaik mēģināja atrisināt "ebreju jautājumu". “Krievija atjauno savu vēsturisko pilnību, savācot kopā “krievu pasauli”, krievu tautu — visā lielkrievu, baltkrievu un mazkrievu kopībā,” divas dienas pēc kara sākuma tika teikts “RIA Novosti” rakstā ar nosaukumu “Krievijas uzbrukums un jaunās pasaules iestāšanās”. “Tagad šīs problēmas nav — Ukraina ir atgriezusies Krievijā. Tas nenozīmē, ka tiks likvidēts tās valstiskums, taču tā tiks pārbūvēta un atgriezta savā dabīgajā stāvoklī kā krievu pasaules daļa.” Rakstā neslēpa analoģijas ar Hitlera ebreju jautājuma “galīgo atrisinājumu” — “Vladimirs Putins uzņēmās — bez mazākā pārspīlējuma — vēsturisko atbildību, nolemjot neatstāt Ukrainas jautājuma atrisināšanu nākamajām paaudzēm.” Kad okupantu blickrīgs iestrēga, materiālu izdzēsa, taču interneta arhīvā tas joprojām ir atrodams. 

Savukārt 3. aprīlī — jau pēc tam, kad pasaule uzzināja par krievu okupantu pastrādātajām zvērībām Kijivas piepilsētā Bučā — “RIA Novosti” publicēja sava apskatnieka Timofeja Sergejceva plašo rakstu “Kas Krievijai ir jāizdara ar Ukrainu”, kurā autors apgalvo, ka lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju ir nacisti — visi, kas ņem rokās ieročus, ir jānogalina, daudzi jātiesā paraugprāvās, un jāsoda arī “būtiska tautas masas daļa, kas ir pasīvie nacisti, nacisma līdzskrējēji”. Visi Krievijas atnestās “laimes” pretinieki Ukrainā ir “jādenacificē”, proti, jāpāraudzina ar ideoloģiskām represijām un bargu cenzūru, tostarp kultūrā un izglītībā, bet lai “denacifikācija” būtu sekmīga, šī mākslīgā valsts bez civilizācijas satura Ukraina ir jālikvidē, pats nosaukums “Ukraina” nedrīkst pastāvēt. Šis nebūt nebija vienīgais, tīri nacistu garā publicētais materiāls Krievijas presē — izgāžoties zibenskaram un sastopoties ar ukraiņu pretestību, sabiedriskajos medijos translētās propagandas naratīvs no "brāļu tautas atbrīvošanas" ātri pārvērtās par "nogalināt visus"

To arī skaidri apliecināja kara gaita. Kad Krievijas armija 2022. gada aprīļa sākumā bija spiesta izvākties no Ukrainas ziemeļiem, atklājās okupantu zvērības gan Bučā, gan vēlāk Irpiņā un cituviet. Pēc salīdzinoši viegliem panākumiem kara pirmajās dienās, okupanti sadūrās ar sīvu pretestību aplenktajā Mariupoles pilsētā, kuru nežēlīgi bombardēja un apšaudīja līdz pat maija sākumam, kad bija spiesti padoties pēdējie "Azov" karavīri. Par šausmām, kuras piedzīvoja Mariupoles iedzīvotāji, uzņemta ne viena vien dokumentālā filma.

2022. gada rudens pretuzbrukumā Ukrainas armija patrieca krievu okupantus no Harkivas apgabala un vienīgā viņu iekarotā Ukrainas apgabala centra Hersonas. Tas Putinam netraucēja 30. septembrī oficiāli anektēt četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus. Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī Krievija bija plānojusi rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Pašlaik okupanti kontrolē 99,7% Luhanskas apgabala, 77% Doneckas apgabala, 75% Zaporižjas un 72% Hersonas apgabala. Vēl krievi ir sagrābusi niecīgu daļu no Harkivas (apmēram 4%), Sumu (apmēram 1%), Mikolajivas (apmēram 1%) un Dņipropetrovskas apgabaliem (mazāk nekā 1%).

Tas, ka neviena normāla valsts Krievijas "referendumus" joprojām nav atzinusi, netraucēja Krievijas ārlietu ministram Sergejam Lavrovam pavisam nesen paziņot, ka Krievija pilnīgi noteikti anektēs visas "krievu vēsturiskās teritorijas". Tas pats Lavrovs, kurš jau pēc Krievijas invāzijas sākuma stāstīja, ka Krievija nemaz Ukrainai nav uzbrukusi, bet tieši otrādi - pati kļuvusi par upuri agresijai.

Pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. 2025. gada 25. februārī ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Vēl vairāk, Tramps vairākkārt paziņojis, ka par vainīgajiem šajā asiņainajā karā uzskata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV eksprezidentu Džo Baidenu, kā arī regulāri stāsta, cik ļoti Putins vēlas mieru, un izrāda neapmierinātību ar spītīgo Ukrainu. 2025. gada februārī Tramps Baltajā namā faktiski tiešā tekstā vainoja Zelenski, ka viņa nepiekāpība Krievijai var izraisīt trešo pasaules karu, ASV viceprezidents Džeimss Venss apsūdzēja viņu nepateicībā, vēl viens klātesošais žurnālists deva savu artavu, pavaicājot Zelenskim, kādēļ viņš nav uzvalkā. Tas viss izraisīja Krievijas propagandas sajūsmu, beidzot Amerika ir Krievijas pusē un kopīgi izdosies salauzt Ukrainu. Kopš Trampa atgriešanās mainījusies arī Ukrainas saņemtās palīdzības dinamika, tā kā ASV ir praktiski pārtraukusi militāro palīdzību, kaut gan vēl sniedz ļoti svarīgo izlūkošanas informāciju.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Par to, ka Krievija pārtraukt karot nemaz negrasās, liecina Krievijas Ārlietu ministrijas runassievas Marijas Zaharovas teiktais.

Pērn plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Putins it kā esot piekāpies Trampam un vairs neprasot viņam atdot Zaporižjas un Hersonas pilsētas ar šo apgabalu vēl neieņemtajām teritorijām, pretī prasot, lai Ukraina pilnībā atdod Doneckas un Luhanskas apgabalus, ieskaitot tādas pilsētas kā Kramatorska un Slovjanska ar visiem spēcīgajiem nocietinājumiem, kurus krievi nespēj iekarot. Ja Ukraina atdotu savus nocietinājumus, krievu okupantiem pavērtos daudz brīvāks ceļš turpmākiem uzbrukumiem gan Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, gan Dnipro, gan galvaspilsētas Kijivas virzienā. 2025, gada novembrī Trampa administrācijas piedāvātais “kompromisa” variants paredzēja, ka Ukraina atdos Krievijai visu Donbasu, kā arī tikai jau krievu okupētās Zaporižjas un Hersonas apgabalu daļas. Turklāt Krievijas papildu atalgošanai paredzēts aizliegums Ukrainu uzņemt NATO, bet Krievija atkal sēdēs pie G8 galda. Zelenskis jau paziņojis, ka Ukraina neatdos Krievijai savas teritorijas.

Laiku pa laikam Tramps nospraudis laika termiņus, līdz kuram viņš sagaida Krievijas un Ukrainas "vienošanos", taču līdz šim tas nekad nav īstenojies, tā kā Krievija pat negrasās mīkstināt savas prasības. Tieši otrādi, kamēr Tramps un viņa administrācijas pārstāvji laiku pa laikam stāsta, ka līdz darījuma noslēgšanai atlicis pavisam nedaudz, Krievija pastiprina savus raķešu un dronu triecienus speciāli pa civilobjektiem, lai šogad ziemas spelgonī Ukrainas pilsētu iedzīvotāji — tie, kurus krievu raķetes un droni nenogalinās — paliktu bez elektrības, apkures, ūdens, kanalizācijas, kamēr propagandisti katru dienu burtiski aizrijas histērijā, prasot vispār iznīcināt Ukrainas pilsētas un beidzot pielietot kodolieročus, turklāt neaprobežojoties ar Ukrainu. 

Kamēr Krievija jau daudzus gadus vispār neko neatklāj par saviem zaudējumiem, ASV domnīca "Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs" (CSIS) janvāra ziņojumā pavēstīja, ka abas puses karadarbībā zaudējušas 1,8 miljonus kritušo, ievainoto un bezvēsts pazudušo. Krievija laikā no 2022. gada februāra līdz 2025. gada decembrim zaudējusi 1,2 miljonus karavīru, tajā skaitā 350 000 kritušo. Tie ir lielākie zaudējumi, kādus cietusi kāda lielvara kopš Otrā pasaules kara. CSIS lēš, ka Ukraina zaudējusi 500 000 līdz 600 000 karavīru, tajā skaitā 140 000 kritušo.

Tikmēr ANO Cilvēktiesību uzraudzības misija uzskaitījusi 14 999 Ukrainas civiliedzīvotājus, kurus noslepkavojuši krievu iebrucēji, taču atzīst, ka bojāgājušo skaits, visticamāk, ir lielāks. Vairāk nekā 40 600 civilistu guvuši ievainojumus. Starp nogalinātajiem ir vismaz 763 bērni.

Pagājušais gads civilistiem bijis asiņainākais kopš 2022. gada. 2025. gadā Ukrainā gāja bojā 2514 civilisti, bet 12 142 guva ievainojumus, kas ir par 31% vairāk nekā 2024. gadā, vēsta aģentūra LETA.

Saskaņā ar ASV Kara pētījumu institūta datiem Krievija ir okupējusi 19,1% Ukrainas teritorijas, ieskaitot Krimas pussalu un Donbasa daļu, ko krievi bija sagrābuši jau līdz 2022. gadam. Pērn iebrucējiem izdevās sagrābt tikai 0,79% Ukrainas zemes, neskatoties uz lielajiem dzīvā spēka un tehnikas zaudējumiem.

Tikmēr Rietumu palīdzība Ukrainai pērn sarukusi par 13%, salīdzinot ar atbalsta vidējo ikgadējo apjomu laikā no 2022. līdz 2024. gadam, liecina Ķīles institūta aplēses. Pēc atgriešanās Baltajā namā pagājušā gada janvārī Tramps apturējis militāro palīdzību Ukrainai, kas tiek apmaksāta no Savienoto Valstu līdzekļiem. Eiropas valstis, cenšoties segt šo iztrūkumu, 2025. gadā palielināja militāro palīdzību par 67%. Savukārt starptautiskā humānā un finansiālā palīdzība Ukrainai salīdzinājumā ar trim iepriekšējiem gadiem pērn sarukusi par 5%.

Pirms kara Ukrainas iedzīvotāju skaits pārsniedza 40 miljonus, bet Krievijas agresijas rezultātā savu valsti pametuši 5,9 miljoni ukraiņu. Aptuveni 5,3 miljoni no tiem raduši patvērumu Eiropā, liecina dati, ko februārī publicējis ANO birojs Ukrainā. Vēl 3,7 miljoni ukraiņu, kas bijuši spiesti pamest savas mājas, apmetušies citviet Ukrainā.

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem krievu agresori laikā no atkārtotā iebrukuma sākuma līdz šī gada 11. februārim veikuši 2851 uzbrukumu, kas skāris Ukrainas veselības aprūpes sistēmu. Tajā skaitā krievi devuši 2347 triecienus veselības aprūpes iestādēm, ātrās palīdzības automašīnām un medikamentu noliktavām.