
Nevajag baidīties prasīt palīdzību, ja saņemta diagnoze - vēzis

Brīdī, kad cilvēks uzzina onkoloģisku diagnozi, dzīve pēkšņi sadalās “pirms”un “pēc”. Līdzās ārstēšanai sākas arī cīņa ar bailēm, neziņu un jautājumu, kā dzīvot tālāk. Par atbalsta nozīmi un to, kā būt līdzās cilvēkam grūtā brīdi, - saruna ar biedrības “Dzīvības koks” vadītāju Gunitu Berķi žurnāla "Par Veselību" jaunākajā speciālizlaidumā “Vēzis nav spriedums. Rīkojies, lai dzīvotu!”.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība “Dzīvības koks” palīdz cilvēkiem šajā ceļā nepalikt vieniem, piedāvājot psihosociālu atbalstu gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem – no diagnozes brīža līdz dzīvei pēc ārstēšanas.
Kādi ir galvenie atbalsta veidi, ko biedrība sniedz onkoloģijas pacientiem?
Mūsu darbība ir daudzveidīga, un viena no svarīgākajām jomām ir psihosociālā rehabilitācija. Kopš 2018. gada tā ir valsts apmaksāta programma, kas ir oficiāli apstiprināta un pieejama ikvienam, kurš ir saskāries ar vēzi. Cilvēki var reģistrēties pie mums “Dzīvības kokā” un piedalīties šajā programmā, kas sniedz nepieciešamo atbalstu un palīdzību.
Vēl viens svarīgs atbalsta veids ir brīvprātīgo mentoru kustība. Šī kustība parāda, ka cilvēki, kas ir izgājuši cauri vēzim ar dažādām diagnozēm un dažādos laikposmos, ir gatavi dalīties savā pieredzē. Viņi saprot, ka, cīnoties ar slimību, viņiem būtu ļoti palīdzējis morāls, emocionāls un informatīvs atbalsts. Šie mentori piedāvā palīdzību ikvienam, kas vēršas pie mums, piedaloties sarunās un atbildot uz jautājumiem. Taču jāuzsver, ka šī palīdzība balstās tikai uz viņu personīgo pieredzi un nav medicīniska konsultācija.
Kā tiek organizēti atbalsta pasākumi?
Mēs piedāvājam atbalsta grupas, kas galvenokārt notiek attālināti, lai ļautu piedalīties cilvēkiem no dažādiem reģioniem. Tā kā cilvēki bieži vien savu slimību slēpj vai nevēlas par to runāt, attālinātās grupas palīdz nodrošināt piekļuvi atbalstam, pat ja nav iespējams nodrošināt speciālistu klātbūtni katrā reģionā. Turklāt cilvēku emocijas un sajūtas var atšķirties, un, kad cilvēks piedzīvo vēzi, tas pilnīgi izmaina to, kā viņš uztver pasauli.
Papildus tam mēs sagatavojam un regulāri izplatām informatīvos materiālus, lai sniegtu aktuālu informāciju un atbalstu mūsu biedriem.
Kas vēl ir pieejams?
Mūsu psihosociālās rehabilitācijas centrs Dignājā, Dignājas muižā, ir viens no galvenajiem atbalsta punktiem. Līgums par centra izveidi tika parakstīts ar Jēkabpils novada domi jau 2012. gadā, un pēc rekonstrukcijas pabeigšanas 2025. gadā mēs esam radījuši videi draudzīgu un kvalitatīvu vietu rehabilitācijai. Lielākā daļa finansējuma tika iegūta no ziedojumiem, taču arī valsts un vietējais atbalsts ir bijis būtisks.
Kā tiek attīstīti rehabilitācijas pakalpojumi?
Pašlaik mēs vērtējam iespējas paplašināt rehabilitācijas pakalpojumus. Mūsu centra resursi ļauj to darīt, un mēs meklējam veidus, kā piesaistīt finansējumu citām rehabilitācijas programmām – ne tikai pēc onkoloģiskām saslimšanām, bet arī pēc retām slimībām un hroniskām saslimšanām. Psihosociālā rehabilitācija, īpaši tā sauktās sapurināšanas programmas, ir ļoti noderīgas visiem hronisko slimību pacientiem.
Ko piedāvā psihosociālās rehabilitācijas programmas?
Šogad esam atklājuši jaunas psihosociālās rehabilitācijas programmas mūsu jaunajā rehabilitācijas centrā. Jau šogad esam ieplānojuši 20 programmas, un ir jau atsākta pieteikšanās uz programmām ziemas–pavasara periodā. Kopumā paredzētas sešas rehabilitācijas programmas. Tas ir paredzēts, lai samazinātu laiku starp pieteikšanos un dalību programmā, padarot cilvēkiem vieglāku sava laika plānošanu un samazinot ilgstošas gaidīšanas nepieciešamību. Šīs programmas tiek īstenotas kvalitatīvā vidē – drošā, mierpilnā un atbalstošā, kur cilvēkam ir iespēja uz brīdi apstāties, sakārtot domas un veltīt laiku sev un savai labsajūtai.
Kas tiek piedāvāts programmās?
Programmās piedalās psihologi, mākslas terapeiti, uztura speciālisti, fizioterapeiti un fitoterapeiti. Ik dienu tiek rīkotas grupu nodarbības un individuālas konsultācijas, kurās dalībnieki var dalīties savā pieredzē vai iesaistīties mākslas terapijā. Tā sniedz iespēju izpaust emocijas arī tiem, kuriem par tām ir grūti runāt vārdos. Paralēli notiek dažādas izglītojošas lekcijas. Dalībniekiem ir iespēja uzzināt par uztura nozīmi pēc slimības, dzīvi pēc ārstēšanas, fitoterapiju un citām veselību stiprinošām tēmām. Programmas dalībnieki augstu novērtē fiziskās aktivitātes – vingrošanu, nūjošanu –, kas ne tikai stiprina ķermeni, bet arī relaksē un uzlabo psihoemocionālo labsajūtu.
Kā jūs vērtējat sabiedrības attieksmes maiņu pret vēzi pēdējo 20 gadu laikā, un kāda ir “Dzīvības koka” loma šo stereotipu samazināšanā?
Mēs saprotam, ka daudzi cilvēki joprojām baidās runāt par vēzi un neizmanto skrīninga programmas, jo vēzis bieži tiek asociēts ar nāvi, sāpēm un ciešanām. Tomēr kopš 2004. gada, kad “Dzīvības koks” tika dibināts, situācija ir būtiski mainījusies. Šodien arvien vairāk cilvēku, pēc vēža diagnozes atgriežoties sabiedrībā, izjūt lielāku brīvību atzīt, ka viņi ir pārdzīvojuši slimību un tagad dzīvo pilnvērtīgu un veiksmīgu dzīvi. Tā ir liela pārmaiņa sabiedrības attieksmē un palīdz samazināt bailes, kas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki baidās piedalīties skrīningā. Mūsu galvenais mērķis ir samazināt sabiedrības stigmu un stereotipus par vēzi, kā arī veicināt plašāku pieredzes apmaiņu un aktīvu iesaisti. Mēs turpināsim attīstīt rehabilitācijas pakalpojumus un meklēt veidus, kā sniegt atbalstu cilvēkiem, kas cīnās ar vēzi un citām hroniskām saslimšanām.
Vairāk lasi speciālizdevumā “Vēzis nav spriedums. Rīkojies, lai dzīvotu!”















