Sigita Āboltiņa atklāj savu onkoloģijas stāstu: “Ārstēšanās laikā jārūpējas arī par emocionālo veselību”

Pirmos mēnešus un pat gadus pēc izārstēšanās katra pārbaude vai citādāka sajūta, kas uzradās kādā vietā, man radīja teju vai paniku: ja nu atkal vēzis?!

Slimību atklāt palīdzēja dēls

Man bija krūts vēzis. Trīskārši negatīvs, kas esot agresīvākā forma un aug neticami ātri. Tā tas tiešām ir, jo nepilnu divu mēnešu laikā veidojums patiešām bija paaudzies, un tā dēļ pirmās stadijas vietā manā pacienta kartītē ierakstīta otrā stadija. Kā atklāju audzēju? Vienkārši un ātri. Man palīdzēja tolaik trīsgadīgais dēls, un, kā vēlāk teica dakteris, labi, ka tā. Abi dauzījāmies, un dēls netīšām ar kāju uzsita rajonā virs kreisās krūts. Jau tajā pašā vakarā sataustīju tādu kā cietumu, kas arī mazliet sāpēja, bet, protams, nodomāju, ka tas no sasituma. Sāpīgums tiešām bija tāpēc un dažu dienu laikā mitējās, toties veidojums neizzuda un pat nesamazinājās. Gluži pretēji, tas kļuva lielāks. Tā kā man raksturīgi uzreiz risināt lietas, meklēt atbildes, neko vairs negaidīju un pierakstījos pie ārsta Latvijas Onkoloģijas centrā. Palaimējās, ka tiku diezgan ātri (tolaik “zaļā koridora” vēl nebija), dakteris iztaustīja un, būdams pieredzējis, pateica: “Nekas labs tas nav!” Sekoja izmeklējumi, tostarp biopsija, un tad apmēram divu nedēļu ilgs, briesmīgi mokošs gaidīšanas laiks. Dakteris solīja piezvanīt, kad saņems biopsijas rezultātus. Kā lielākā daļa cilvēku, centos sev iestāstīt, ka viss būs labi, ka noteikti analīzēs neko sliktu neparādīs… Taču dziļi sirdī zināju, ka meloju sev.

Tas nav nekas labs!

Joprojām spilgti atceros to brīdi, kad man zvanīja dakteris un klausulē atskanēja: “Esam saņēmuši biopsijas rezultātus, diemžēl tas nav nekas labs!” Man šķita, ka sirds pa muti izlēks, tik ļoti tā dauzījās. Tikai pateicu kaut ko līdzīgu “aha”, un tas arī bija viss. Ātri atguvos un aizgāju atpakaļ uz sapulci darbā, no kuras izgāju, lai atbildētu uz zvanu.

Bija 2014. gada pats sākums, kad devos uz atkārtotu vizīti pie sava daktera, nu jau zinot, ka saruna būs par gaidāmo ārstēšanas plānu. Neieslīgstot detaļās, tas bija tāds: četras sarkanās ķīmijterapijas, katra ar trīs nedēļu intervālu, tad operācija, kuras laikā izņems virs krūts esošo veidojumu, tad vēl trīs ķīmijterapijas un noslēgumā 32 starošanas. Tās tiek veiktas katru darba dienu. Pirms visa vēl tika veikta limfmezglu biopsija padusē, lai redzētu, ir vai nav metastāzes. Nebija!

Tobrīd visvairāk mani satrauca sarkanā ķīmija, jo zināju, ka tā nozīmē matu izkrišanu, un mati man bija biezi, garāki par vidukli. Zināju arī, ka jārēķinās ar citām diezgan nopietnām blaknēm, ko šī ķīmija rada, taču biju apņēmības pilna atkal būt vesela. Ne mirkli nešaubījos, ka izārstēšos. Turklāt izrēķināju, ka mati man sāks izkrist nākamajā dienā pēc dēla ceturtās dzimšanas dienas, tātad ballītē vēl būšu smuka. Tā arī notika.

Arī es sabruku. Divreiz

Sākotnēji biju apņēmības pilna turpināt strādāt visā ārstēšanās posmā, taču kolēģes pieredze ar mammu liecināja, ka tas var izrādīties neiespējami, un, viņas mudināta, tomēr atvēru slimības lapu. Labi, ka tā. Lai cik optimisma pilna biju, organisms pēc saņemtajām ķīmijterapijām reaģēja tieši tā, kā rakstīts grāmatās, – man bija tā sauktās narkomānu lomkas, kuru dēļ nezināju, kur likt kājas, rokas, daždien bija šausmīgs nespēks – tāds, ka pat līdz tualetei knapi varēju aiztipināt, bija visādas citas problēmas, kas parasti izzuda nedēļas laikā un tad līdz nākamajai ķīmijterapijas reizei tās apmēram divas nedēļas atkal Dzīvoju. Jā, ar lielo burtu, jo daudzkārt apgalvotais, ka dzīvi saproti vien tad, kad esi izjutis tās trauslumu, nav nekāds izpušķojums.

Vairāk lasi speciālizdevumā “Vēzis nav spriedums. Rīkojies, lai dzīvotu!”