Mēnesis karā ar Irānu: Tramps nonācis bezizejas situācijā - Baltais nams drudžaini meklē atkāpšanās ceļu
Energoresursu cenas pasaulē lido debesīs, bet paša reitingi neglābjami krīt – ASV prezidents Donalds Tramps pēc mēnesi ilgas karadarbības pret Irānu ir nonācis strupceļā. Viņam ir jāizdara skarba izvēle: noslēgt nepilnīgu vienošanos un atkāpties, vai tomēr kāpināt militāro spriedzi, riskējot iestigt ieilgušā konfliktā, kas draud pārvilkt svītru viņa prezidentūrai.
Tramps kārtējo kopīgās ASV un Izraēlas militārās kampaņas nedēļu noslēdzis, izmisīgi cenšoties iegrožot briestošo Tuvo Austrumu krīzi. Tikmēr nepakļāvīgā Irāna joprojām tur savās rokās naftas un gāzes piegādes Līcī un nebeidz apšaudīt reģionu ar raķetēm un droniem, norāda ziņu aģentūra „Reuters”.
Analītiķi uzsver, ka šobrīd galvenais jautājums ir šāds: vai Tramps ir gatavs pieklusināt – vai gluži pretēji, saasināt – konfliktu, ko kritiķi jau paspējuši nokristīt par viņa „pašizvēlēto karu”.
Tas ir izraisījis vēsturē smagāko globālo energoresursu piegādes krīzi un izpletis savus taustekļus tālu aiz reģiona robežām.
Savas administrācijas darbiniekiem Tramps licis noprast, ka vēlas izvairīties no „bezgalīga kara” un meklē ceļu pie sarunu galda, mudinot publiski akcentēt viņa paša nospraustos karadarbības rāmjus – no četrām līdz sešām nedēļām.
Kāda augsta ranga Baltā nama amatpersona gan neslēpa, ka šāds laika grafiks balstās uz trausliem pamatiem. Tajā pašā laikā Tramps ir piedraudējis ar masīvu militāru triecienu, ja sarunas cietīs fiasko.
Trampa diplomātiskie manevri Irānas jautājumā, tostarp 15 punktu miera plāns, kas pa neoficiāliem kanāliem nodots caur Pakistānu, liecina, ka izeja no situācijas tiek meklēta arvien drudžaināk. Tomēr aizvien nav skaidrs, vai šobrīd vispār pastāv reālas cerības uz auglīgām sarunām.
Cīņa ar uguni – mēģinājumi iegrožot briestošo karu
Vēloties nodrošināties pret neveiksmi, Tramps uz reģionu nosūtījis tūkstošiem karavīru un brīdinājis Irānu par spiediena palielināšanu, kas varētu ietvert pat sauszemes karaspēka ievešanu, ja Teherāna nepiekāpsies viņa prasībām.
Analītiķi vērtē, ka šāda muskuļu demonstrēšana, visticamāk, ir mēģinājums radīt ietekmes sviras, lai izspiestu no Teherānas pretimnākšanu.
Taču tā slēpj milzu risku ieraut ASV vēl ilgstošākā konfliktā, turklāt jebkāda sauszemes spēku ievešana Irānas teritorijā acumirklī izsauktu sašutuma vētru amerikāņu vēlētāju vidū.
Citi eksperti pieļauj atšķirīgu scenāriju: ASV operācijas „Episkais niknums” (Epic Fury) ietvaros varētu dot pēdējo, masīvo gaisa triecienu, sagraujot Irānas militāro potenciālu un kodolobjektus. Pēc tam Tramps vienkārši pasludinātu uzvaru un aizietu, paziņojot, ka kara mērķi ir sasniegti.
Taču šādi paziņojumi izklausīsies nožēlojami pliekani, kamēr vitāli svarīgais Hormuza šaurums nebūs atkal pilnībā atvērts – ko Irāna pagaidām kategoriski atsakās pieļaut. Tramps jau ir paudis vilšanos par to, ka Eiropas sabiedrotie ir atteikušies sūtīt savus karakuģus šī ūdensceļa aizsardzībai.
Tramps, kurš savulaik solīja neieraut ASV ārvalstu konfliktos, tagad, šķiet, pats ar grūtībām spēj savaldīt karu, ko pats sācis kopā ar Izraēlu. Pat bārstot triumfālus paziņojumus, savu retoriku viņš arvien biežāk pielāgo satraukto finanšu tirgu nomierināšanai, liekot palīgiem bez mitas atkārtot, ka karš drīz beigsies. Tā, atstāstot iekšējās diskusijas, anonīmi atklāja kāda Baltā nama amatpersona.
Skaidras izejas stratēģijas trūkums ir bīstams sitiens ne vien Trampa politiskajam mantojumam, bet arī viņa partijai.
Republikāņi šobrīd izmisīgi cīnās par vairākuma saglabāšanu novembrī gaidāmajās Kongresa starpvēlēšanās.
Tramps ir smagi pārrēķinājājies, nenovērtējot Teherānas atbildes trieciena mērogu. Irāna ir likusi lietā dronus un raķetes, lai dotu triecienus Izraēlai un kaimiņos esošajām Līča valstīm. Tāpat tā ir faktiski paralizējusi satiksmi Hormuza šaurumā – artērijā, caur kuru plūst piektā daļa visas pasaules naftas –, tādējādi radot pamatīgus satricinājumus globālajā ekonomikā.
