Tā bieži palīdz glābt cilvēka dzīvību. Visu, kas jāzina par elektrokardiogammu, skaidro kardiologs Kalējs

Konsultē kardiologs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Oskars Kalējs.

Elektrokardiogramma jeb EKG, burtiski tulkojot no grieķu valodas, ir “sirds elektriskais pieraksts” (cardio – sirds, graphein – rakstīt). Tātad ar šo metodi pieraksta elektriskās svārstības organismā, kas saistītas ar sirdi. Kardiogramma parāda sirds pārvades ātrumu, sirds muskuļu šūnu daudzumu un kondīciju, arī sirds elektriskās ass novietojumu, ritmu un ritma traucējumus.

Kāpēc EKG ir tik svarīga?

Ir daudz slimību, kad laikus veikta elektrokardiogrāfija ļauj glābt cilvēka dzīvību. Vieglākos gadījumos kardiogramma ir nepārvērtējams profilaktisks izmeklējums un ļauj precizēt dažādu sirds slimību diagnozes.

Iemeslus, kāpēc veicama EKG, nosacīti var iedalīt trīs grupās.

Pirmkārt, ārkārtas situācijās ar iespējamu dzīvības apdraudējumu, otrkārt, precizējot diagnozi atbilstoši pacienta sūdzībām un ārsta izmeklējumiem un, treškārt, profilaktiski.

Mūsdienās reti kura neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde uz izsaukumu dodas bez EKG aparāta. Sāpes aiz krūšu kaula var rasties dažādu iemeslu dēļ, bet EKG ļauj atšķirt gadījumus, kad pacientam ir nopietnas sirds problēmas – miokarda infarkts, sirds išēmiskā slimība vai iespējami ātri no sirds jāizvelk trombs. Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes vadītājam būtiskākās izmaiņas EKG līknē signalizēs, ka bez kavēšanās piesaistāms kardiologs un glābšanas pasākumi jāsāk jau ceļā uz slimnīcu. Jo ātrāk sāk ārstēšanu, jo lielākas iespējas izglābt pacienta dzīvību un samazināt paliekošās sekas uz sirdi.

Kā notiek elektrokardiogrāfija

Ja stāvoklis nav saistīts ar dzīvības apdraudējumu, izmeklējums neprasa iepriekšēju sagatavošanos un ir nesāpīgs, tomēr pirms elektrokardiogrāfijas veikšanas ir jāinformē ārsts par lietotajām zālēm, jo to iedarbība var ietekmēt izmeklējuma rezultātus.

EKG ir pilnībā droša procedūra. To var veikt bērniem, grūtniecēm un mātēm, kas baro bērnu ar krūti.

Elektrokardiogrammu nosaka, pacientam guļot uz kušetes, un tas notiek 5–10 minūšu laikā. Pacientam jāatkailina vietas, pie kurām piestiprina elektrodus: kājas, rokas, krūškurvis. Elektrodi tiek pievienoti EKG lasītāja kabeļiem un piestiprināti pie pacienta ādas.

Četrus elektrodus pievieno noteiktā kārtībā rokām un kājām, pārējos uz krūtīm pretim dažādām sirds daļām.

Elektrodi var būt kā plāksterīši, var būt ar piesūcekņiem, bet uz rokām un kājām kā atbilstoša lieluma knaģi. Lai būtu kontakts ar ādu, zem tiem pasmērē īpašu gelu (agrāk izmantoja spirtu).

Katrai ķermeņa daļai ir paredzēts noteikts elektrods. Kardiogrammu nolasītāju ērtībai elektrodus marķē ar dažādām krāsām – sarkano, dzelteno, zaļo – kā luksofora krāsas. Mūsdienās standarta kardiogrammu nolasa ar 12 novadījumiem (elektrodiem) guļus. Ir iespēja lasīt arī vienā novadījumā – ar to pietiktu, lai konstatētu sirds ritma novirzes, taču mazākais, ko lieto EKG, ir trīs novadījumi.

Ir kardiogrāfi, kas lasa un pieraksta visus 12 novadījumus vienlaikus, bet biežāk – citu pēc cita. Secīgi mērot sprieguma svārstības dažādos novadījumos, iegūst sirds elektrisko portretu no dažādiem skata leņķiem.

Ko īsti mēra aparāts?

Pēc būtības EKG aparāts ir uzlabots galvanometrs – ierīce līdzstrāvas mērījumiem, kas nosaka, cik tā ir stipra un kādā virzienā plūst. Lai šis galvanometrs varētu dot mediķiem izmantojamu informāciju, nepietiek tikai vērot, kā galvanometra bultiņa svārstās turp un atpakaļ. Tas būtu tāpat, kā garus tekstus rakstot vienā rūtiņā. Daudz skaidrāku rezultātu var iegūt, ja katram burtam ir secīgi atsevišķa rūtiņa, tas ir, rakstāmais pārvietojas uz priekšu. Līdzīgs princips ir kardiogrāfam, vienīgā atšķirība, ka papīrs virzās ar noteiktu ātrumu. Rakstu atkarībā no strāvas stipruma un virziena veido specializētā galvanometra bultiņa, kurai pievienots rakstītājs.

Sākotnēji kardiogrammas pierakstu veica uz fotofilmas, tad kustīgā bultiņa rakstīja ar tinti, vēlāk rakstītājs ar savu siltumu atstāja rakstu uz termopapīra, bet mūsdienās – datora ekrānā.

Lai varētu ērtāk nolasīt pierakstītās elektriskās svārstības, izmanto speciālu milimetru papīru, kas ar noteiktu ātrumu virzās gar rakstītāju, atstājot raksturīgu zīmējumu. Parasti kardiogrāfos izmanto divus ātrumus – 25 vai 50 milimetru sekundē. Jo papīrs virzās lēnāk, jo vairāk nianšu var noķert kardiogrammā.

Katra pieraksta sākumā reģistrē standarta spriegumu – kontroles milivoltu. Parasti milivolts atbilst 10 milimetriem, retāk 20 milimetriem kardiogrāfa milimetru papīra. Milivolts ir ļoti neliels spriegums, dzirksteles starp rokām un kājām nelec. Bet sprieguma svārstību nolasīšanai nepieciešami jutīgi elektrodi, kam ir labs kontakts ar ādu.

Sirds kā elektrisks orgāns

Kāpēc elektriskās izmaiņas tik daudz var pateikt par sirdi? Sirds elektrisko aktivitāti nodrošina sirds šūnu spēja automātiski radīt, uztvert un pārvadīt elektriskos impulsus.

Sirds ir īpašs orgāns, kuram jānodrošina visa organisma asinsapgāde. Lai sirds muskulis varētu labi veikt savu darbu visa mūža garumā, tam regulāri jāsaraujas un tikpat regulāri jāatpūšas.

Sirds sastāv no četrām kamerām – diviem kambariem un diviem priekškambariem jeb ātrijiem. Sirds kreisā puse ir stiprāka, jo tai jāsūknē asinis caur visiem orgāniem jeb lielo asinsrites loku. Sirds labajai pusei uzdevums ir vieglāks – tai jāsūknē asinis caur plaušām, kur tās bagātinās ar skābekli un atdod no audiem saņemto ogļskābo gāzi.

Vispirms saraujas priekškambari un iesūknē asinis kambaros, tad saraujas kambari, iesūknējot asinis lielajās artērijās – lielā asinsrites loka aortā un mazā asinsrites loka plaušu artērijā. Abos asinsrites lokos normāli jāieplūst vienādam asiņu daudzumam.

Svarīgas ir arī pauzes, lai sirds muskulis atpūstos un lai kamerās pagūtu ieplūst precīzi noteikts asins daudzums – ne par daudz, ne par maz. Ļoti svarīgi, lai arī pašam sirds muskulim netrūktu ne skābekļa, ne barības vielu. Ja sirds muskuļa apasiņošana ir traucēta, to sauc par išēmiju, un tā savukārt var izraisīt sirds apstāšanos un nāvi.

Sirds dažādu daļu darbam jānotiek precīzi un saskaņoti kā orķestrim, izpildot sarežģītu skaņdarbu. Un, tāpat kā orķestris nevar iztikt bez diriģenta, sirdij ir vadītājsistēma, kas ar elektriskiem impulsiem liek dažādām sirds daļām strādāt saskaņoti. Tieši sirds vadītājsistēma un sirdsdarbība rada sirds elektrisko valodu, ko nolasa elektrokardiogrāfijas laikā.

Ko var “noķert” ar kardiogrammu?

Kardiogramma nav vienīgais izmeklējums, ar ko nosaka diagnozi, pieredzējis ārsts vērtē arī citus simptomus. Elektrokardiogramma var parādīt šādas novirzes.

● Dažādus sirds ritma traucējumus – gan palēninātu, gan paātrinātu sirdsdarbību, aritmijas.

● Bloķētas sirds vadītājsistēmas daļas, sirds impulsu vadīšanas traucējumus.

● Priekškambaru patoloģiju.

● Kambaru hipertrofiju.

● Išēmiju (traucētu asinsriti). Ja išēmija rodas fiziskas vai emocionālas pārpūles laikā, miera stāvoklī to var nereģistrēt. Ja traucēta asinsrite ir miera stāvoklī, tā ir smagas išēmiskās slimības izpausme un nepieciešama steidzama hospitalizācija. Tad cilvēku steigšus ved uz atbilstoša līmeņa slimnīcu un lemj par stenta ievadīšanu vai tromba šķīdināšanu ar zālēm.

● Sirds vārstuļu defektus.

● Miokarda pārmaiņas.

● Elektrolītu pārmaiņas, piemēram, kālija līmeņa izmaiņas.

Kad vajadzīga elektrokardiogrāfija

To, kādus izmeklējumus veikt, nosaka ģimenes ārsts vai kardiologs. Katram pacientam tiek novērtēts individuālais sirds un asinsvadu slimību risks (piemēram, paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīna līmenis, cukura diabēts, smēķēšana). Tāpat jāņem vērā arī ģimenes medicīniskā vēsture – vai pacienta ģimenes locekļiem ir bijušas kādas sirds un asinsvadu slimības. Sirds izmeklējumi noteikti jāveic pacientiem, kuri sūdzas par elpas trūkumu, nespēku, tūsku, sirdsklauvēm vai sāpēm krūškurvī.

EKG veic ārkārtas gadījumos

● Ja ir sāpes vai diskomforts aiz krūšu kaula vai krūtīs

● Smaga elpas trūkuma gadījumā

● Ja ir ilgstošas stipras sāpes vēderā, īpaši augšējā daļā

● Pastāvīga asinsspiediena paaugstināšanās gadījumā

● Ja rodas neizskaidrojams vājums vai samaņas zudums

● Ja ir krūškurvja trauma, lai izslēgtu sirds bojājumus

● Sirds ritma izmaiņu laikā vai pēc tam

● Ja ir sāpes mugurkaula krūšu daļā un mugurā, īpaši kreisajā pusē

● Pie smagām sāpēm kaklā un apakšžoklī

EKG veic plānveidā

● Ikgadējā ģimenes ārsta profilaktiskā apmeklējumā, sevišķi, ja pacients ir vecāks par 40 gadiem vai ir citi sirds slimību riska faktori

● Cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu

● Ja ir asinsvadu ateroskleroze

● Aptaukošanās gadījumā

● Ja ir hiperholesterinēmija (paaugstināts holesterīna līmenis asinīs)

● Pēc atsevišķām infekcijas slimībām

● Ja ir endokrīnās un nervu sistēmas slimības

● Cilvēkiem, kas ikdienā pakļauti lielam stresam

● Ja ir reimatoloģiskas slimības

● Cilvēkiem ar profesionāliem riskiem, lai novērtētu viņu veselības stāvokli

● Ja pēc sūdzību uzklausīšanas un izmeklēšanas ārstam rodas aizdomas par pirmreizēju sirds slimību

● Ja ir jau esoša sirds slimība, lai dinamikā novērtētu medikamentu ietekmi

● Ja paredzama speciālista konsultācija vai plānveida operācija

EKG "radinieces"

Reizēm kardiogrammai neizdodas “noķert” diagnozi. Piemēram, aritmijas epizodes var parādīties samērā bieži, bet kardiogrammas laikā – ne. Tāpat var neuzrādīties sirdsdarbības traucējumi, kuri izpaužas tikai palielinātas slodzes gadījumā. Tad izmanto Holtera monitorēšanu un slodzes kardiogrammu.

Holtera monitorēšanā pacientam piestiprina elektrodus un mazu, kompaktu kastīti, kurā nepārtrauktā režīmā kardiogrammu pieraksta 24 vai 48 stundas, bet reizēm līdz pat 7 vai 25 diennaktīm. Metodei ir ierobežojums attiecībā uz treniņiem, kuros svīst, jo ar piestiprināto aparatūru nedrīkst mazgāties. Šādos gadījumos izmanto slodzes elektrokardiogrāfiju.

Slodzes EKG veic uz trenažiera, pakāpeniski palielinot slodzi. Kardiogrammu reģistrē gan slodzes, gan atjaunošanās laikā, līdz sirds ritms atgriežas miera stāvoklim raksturīgajā normā. Papildus visa testa laikā mēra asinsspiedienu.