VIDEO. Aiva Aparjode par briesmīgo Turīnas trasi, slēpšanos no konkurentiem un bobsleja pieredzi
Portālā Jauns.lv olimpisko spēļu gaidās sākusies podkāstu sērija “Olimpiskais ceļš”. Izdevniecības "Rīgas Viļņi" portālu galvenais redaktors Kristaps Saulītis uz sarunu aicināja Turīnas olimpisko spēļu dalībnieci un divu mūsu kamaniņu braukšanas cerību mammu Aivu Aparjodi.
Aiva Aparjode atklāj, ka viņas ceļš kamaniņu sportā sākās ar mērķi tikt prom no mājām un mācīties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Viņas vecākiem bija piedzimis mazulis, kura vākšana un pieskatīšana nešķita interesanta jaunietei. Aivas mērķis bija airēšana vai riteņbraukšana, bet vienam sporta veidam nebija filiāles Murjāņos (tikai Jūrmalā), bet otram – tajā gadā izpalika meiteņu grupas. Tad nu izvēle nosliecās par labu kamaniņu sportam, kurā vēlāk arī izdevās aizkļūt līdz 2006. gada Turīnas olimpiskajām spēlēm.
Bijusī sportiste skaidro, ka Kristers un Kendija pirmos soļus sportā spēra pie mammas, kura bija kļuvusi par treneri un savu grupu treniņu grupu nokomplektēja lielākoties ar bērnu klasesbiedriem.
No Turīnas olimpiskajām spēlēm Aiva visspilgtāk atminas atklāšanu un nepatīkamo trasi: “Turīnā bija uztaisīta ļoti nelaba trase. Ļoti daudzi krita, ļoti daudzi sitās. Man tas drīzāk atklāja kaut ko tādu negatīvu. Tā trase nebija laba un netika man, tur problēmas bija arī ļoti daudziem citiem sportistiem.”
Arī toreiz spēles bija izkārtotas divos olimpiskajos ciematos un renes braucēji, biatlonisti, slēpotāji dzīvoja kalnos. Aparjodei spilgti atmiņā palicis gadījums, ka bija nobraukuši lejā uz galveno ciematu un no turienes veda mūsu bobslejistiem burgerus, jo kalnos “Mcdonald’s” restorāna nebija. Interesanti, ka 20 gadus pēc pašas starta Aiva arī dosies uz olimpiskajām spēlēm Itālijā, tikai šoreiz līdzjutējas lomā.
Aiva Aparjode stāsta, ka joprojām varētu nobraukt Siguldas trasi un apsver par piedalīties veterānu mačos. Viņa savulaik pēc kamaniņu braukšanas karjeras beigām pamēģinājusi ar bobsleju un nonākusi pie secinājuma, ka šis sporta veids nav domāts sievietēm, tas esot pārāk smags un pārāk vīrišķīgs. Savukārt ar skeletonu nobraukt lejā pa Siguldas viņai vēlmes nemaz neesot.
Salīdzinot visus trīs renes sportus, kamaniņas ir izteikts juveliera darbs, kamēr abi pārējie pieļauj daudz rupjāku braukšanu, tāpēc arī kamaniņu sportā rezultātus mēra līdz pat tūkstošdaļām.
Tikmēr no saviem bērniem Kortīnas trasē viņa sagaida, ka vēl kaut kas ticis pietaupīts, jo pēdējā laikā rezultāti drusku slīdējuši uz leju. Kristers ir liels maksimālists un ar pārliecību arī viss ir augstā līmenī, tikmēr Kendija starpsezonā nomainījusi fiziskās sagatavotības treneri un starta rezultāti ir uzlēkuši debesīs, tomēr finišā īsta progresa nav. “Pēc testu rezultātiem Kortīna likās, ka vajadzētu būt labi. Savukārt Pasaules kausā likās, ka varētu būt labāk. Es būšu priecīga, ja viņi būs priecīgi par savu sniegumu. Ja viss saliksies, tad jau arī būs rezultāts!”
