Izdabājot visiem, tu vari palikt viens: kā "people pleasing" fenomens ietekmē privātās un darba attiecības

Raksta tapšanā konsultēja Mg. psych. Aija Krišjāne, klīniskā psiholoģe.

Laivā bez airiem ezera vidū

Pirmajā brīdī šķiet, ka izpatikšanā un izdabāšanā citiem jau nemaz tāda liela ļaunuma nav. Aiziet ar draudzeni uz teātri, lai gan labprātāk gribētos iet uz kino, piekāpties otrajai pusītei vakariņu izvēlē un atļaut priekšniekam uzkrāmēt vēl vienu pienākumu jau tā plašajam darāmo darbu sarakstam – kurš gan nav piekritis šim visam? Tomēr ir ļoti smalka robeža starp apzinātu piekāpšanos “mīļā miera labad”, lai otram cilvēkam sagādātu prieku, un automātisku piekrišanu pilnīgi visam, kas nāk tavā virzienā.

Iespējams, katra no mums ir izjutusi, ka mūsos mīt it kā divi domāšanas ceļi: emocionālais un racionālais prāts. Emocionālais prāts liek cilvēkam reaģēt nekavējoties, balstoties uz savām tā brīža emocijām un neiedziļinoties situācijā. Emocionālā prāta darbības ir teju automātiskas un spontānas. Savukārt racionālais prāts visam pieiet ļoti analītiski, izsverot visus par un pret. Bieži vien izdabātāji mēdz neieklausīties racionālā prāta balsī un ļaujas mirkļa impulsam – paklausīt otra cilvēka viedoklim. Nedomājot piekrītot piedāvājumam vai lūgumam, izdabātājs izjūt iekšēju trauksmi un sasprindzinājumu, taču tik un tā nespēj atteikt.

Kā klīniskā psiholoģe Aija Krišjāne norāda, people pleasing var salīdzināt ar vizuālu metaforu – tu esi laivā ezera vidū, taču tev rokās nav airu. Tu ļaujies vējam un viļņiem tevi pūst, kur tiem vien ienāk prātā. Dažbrīd vienā virzienā, dažbrīd citā. Iespēja, ka nonāksi tur, kur vēlies, ir ļoti neliela, taču tu esi pilnībā atteikusies no kontroles un ļaujies plūsmai. Izdabātāji saskaras ar to pašu – viņi ir gatavi pakļauties katrai pūsmai un ierosinājumam, nemaz nepadomājot, ko patiesībā vēlas.

Regulāri izdabājot visu citu vēlmēm, izdabātājs pakāpeniski pazaudē pats sevi. Reizēm pat tiktāl, ka, jautājot, vai labāk izvēlētos, piemēram, ķiršus vai zemenes, zilu vai zaļu krāsu, izdabātājs nespēj sniegt konkrētu atbildi. Viņš ir pazaudējis savu autentisko “es” citu cilvēku viedoklī un neatpazīst pats savējo. Izdabātājs ir pieradis automātiski piekrist itin visam, ko saka apkārtējie, un izvairīties no potenciāliem konfliktiem.

Vientulībā ar veselības problēmām

Tomēr izdabāšanas ilgtermiņa sekas stiepjas vēl tālāk par sava “es” zaudēšanu. Cilvēki ir sociālas būtnes, viņiem patīk debatēt un apmainīties ar viedokļiem, tāpēc tāds sarunu biedrs, kas itin visam piekrīt, ar laiku kļūst garlaicīgs. Sākumā, protams, var būt glaimojoši, ka cilvēks nekad neiebilst tavam viedoklim, vienmēr piekrīt tavām laika pavadīšanas idejām un neatsaka palīdzību. Taču ilgtermiņā šīs attiecības ir neauglīgas un vienpusējas. Gribas taču, lai arī otram cilvēkam ir personība un viedoklis. Tādējādi rodas sava veida paradokss – lai gan izdabātājs dara visu, lai iepatiktos pārējiem, viņš tāpat tiek izstumts no grupas vai attiecīgās sabiedrības.

Tieši tādēļ izdabātājiem ir ļoti grūti izveidot draudzību vai partnerattiecības. Pat ja tas izdodas, lielākoties šīs attiecības nav ilgtspējīgas. Taču ne vienmēr attiecības izjūk tādēļ, ka otram cilvēkam ir apnikusi mūžīgā izdabāšana, – arī izdabātājam ir savi limiti. Iespējams, izdabātājs, piemēram, piecus gadus ir attiecībās, kur katru rītu ar otro pusīti labprātīgi dodas skriet un vakariņās ēd meksikāņu ēdienus, jo tie ir partnera iecienītākie paradumi, bet izdabātājam pašam līdz sirds dziļumiem riebjas skriešana un nebeidzamie tako un burito varianti. Izdabātājs jau nav pārcilvēks – emocijas viņš jūt, tāpēc šādu nepatīkamu darbību veikšana liek dzīvot nemitīgā diskomfortā. Taču pēc ilgāka laika izdabātājs vairs nevar izturēt. Tad vadzis lūst un izdabātāja dusmas burtiski izvirst, skaļi paužot visu, kas gadu gaitā sakrājies. Otra pusīte, nenoliedzami, ir pārsteigta – nebija nekādu indikatoru, ka izdabātājs iebilstu pret krosiņiem un tako vakariem. Visbiežāk šādā brīdī arī attiecības beidzas, izdabātājs atkal ir palicis viens pats. Ja pāris ir apņēmības pilns situāciju risināt, abiem kopā ir jāiet uz pāru terapiju, kuras ietvaros neizbēgami tiktu risināta arī people pleasing problēma.

Atstājot people pleasing bez uzmanības, izdabātājs var pakāpeniski iedzīvoties dažādās veselības problēmās. Privātās dzīves vientulība un atstumšana, kā arī izdegšana, kas izdabātājiem bieži rodas darba vidē, rezultējas trauksmē, depresijā un citās problēmās.

Iedomas vai patiesa vajadzība?

Bieži vien izdabātāji saskaras ar atstumšanu un neiecietību no apkārtējiem. Pirmajā brīdī šķiet – kā tā? Viņi taču ir darījuši visu, lai pilnībā izpatiktu pārējiem cilvēkiem. Tomēr draudzīgas saiknes izveidošanai nepieciešams, lai visiem iesaistītajiem būtu sava personība.

Turklāt nereti izdabātājs izvēlas piekāpties savu iedomu dēļ, pats iedomājoties, ka otram cilvēkam tā būtu labāk. Aija Krišjāne uzsver, ka tas, ko viens ir pateicis un otrs ir sadzirdējis, mēdz būt pilnīgi dažādas lietas. Līdz ar to izdabātājs otra cilvēka ierosinājumu var uztvert kā aicinājumu izdabāt, lai gan tas tā nemaz nebija domāts. Izdabātājs dzīvo diskomfortā ar neapzināti pieņemto lēmumu, kamēr otrs cilvēks nemaz nenojauš, ka izdabātājs nes tādu upuri un pavisam noteikti šādu ciešanu dēļ būtu bijis ar mieru arī ierosināt kaut ko pavisam citu.

Rodas jau bērnībā

Lai gan people pleasing īpašību var iemantot arī dzīves laikā, lielākajai daļai izdabātāju tā attīstās jau bērnībā. Visbiežāk people pleasing sākas ar zemu pašvērtējumu un atstumšanu, neiekļaušanos kādā kompānijā. Kad esam mazi, ģimene un tuvākais sociālais loks bērnudārzā ir teju visa mūsu pasaule, tāpēc atstumšanu šajās vidēs izjūtam īpaši spēcīgi.

Lielu lomu bērnu pasaulē spēlē vecāki un attiecības ģimenē. Nereti vecāki aizmirst, kā viņu reakcija un uzvedība var ietekmēt bērna emocijas. Piemēram, ja vecāks, atnākot mājās no darba, kādā dienā ir laimīgs, smaidīgs un gatavs piedalīties dažādās aktivitātēs kopā ar bērnu, bet citās dienās ir dusmīgs un noguris, kaut vai neapzināti atstumjot bērnu, viņš to uztver ļoti saasināti. Bērns nezina, vai mājās pārradīsies laimīgais vai dusmīgais vecāks, un līdz ar to viņa emocijas būs atkarīgas no vecāka garastāvokļa. Līdzīgs izdabāšanas scenārijs var rasties ģimenēs, kur pamana tikai bērna sasniegumus, bet nesniedz atbalstu grūtākos brīžos. Bērnam var rasties sajūta, ka vecāku uzmanība un mīlestība ir jānopelna, un tālāk dzīvē viņš šo vēlmi izdabāt un nopelnīt apkārtējo uzmanību projicē arī uz draugiem, kolēģiem un partneriem.

Šodienas vecāku uzdevums ir uzņemties atbildību par savām emocijām un būt atklātiem. Atnākot mājās no darba, ja moka nogurums, vecākam tā arī godīgi būtu jāpasaka: “Esmu noguris, es tagad brīdi atpūtīšos, bet pēc tam varam paspēlēties un parunāties.” Pret bērnu šajā ziņā jāizturas gandrīz kā pret pieaugušu cilvēku un jāstāsta par savām izjūtām, lai viņš vecāku teikto neuztvertu kā atraidījumu.

Bērnam ir jāsajūt vecāku beznosacījumu mīlestība. Ne slikta atzīme, ne izgāzts ēdiena trauks, ne skaļāka uzvedība lielveikalā nevar to mainīt. Vecāki drīkst izpaust savu neapmierinātību, taču uzvedībai tāpat nemitīgi jāatgādina, ka, lai kas arī nenotiktu, bērns ir mīlēts un pieņemts.

Vecākiem arī jāpievērš uzmanība, ja bērns stāsta, ka bērnudārzā vai skolā viņam nav draugu un viņu atstumj. Iespējams, tas var signalizēt tuvojošos people pleasing fenomenu – bērns var censties draugus “nopirkt” ar izdabāšanu. Tāpēc nepieciešams ar bērnu aprunāties par atstumšanas iemesliem un saprast, kā situāciju risināt, nenokļūstot izdabāšanas valgos.

Darba vides pārdomas

Pieaugušā vecumā people pleasing visdrīzāk var piezagties darba vidē. Kāpjot pa karjeras kāpnēm, ir itin viegli netīšām uzņemties pārāk daudz, piekrist visiem priekšniecības ierosinājumiem un… pakāpeniski sevi izdedzināt. Izdabāšana darbā iet roku rokā ar zemu pašvērtējumu un bailēm no atlaišanas, reizēm vainīgs ir arī nelabvēlīgs kolektīvs. Lai gan darba devējam šāds uzņēmīgs un visam piekrītošs darbinieks ir kā medusmaize, tas nav ilgtermiņa risinājums, jo šāds nemitīgs stress rezultējas veselības problēmās.

Šādā situācijā sevī ir jāatrod liels spēks paskatīties uz sevi no malas un apdomāties, vai tiešām vēlies šeit strādāt. Šajā kolektīvā, kura hobiji un humora izjūta vispār nesakrīt ar tavējo, pie tirāniska priekšnieka un garām darba stundām, kas atņem jebkādu dzīvesprieku? Kas ir sliktākais, kas notiks, ja tu šo darbavietu pametīsi? Šo visu pārdomājot, cilvēks precīzāk apzinās, kas sagādā diskomfortu, un sevi nomierina, ka šī konkrētā darbavieta nav visas viņa pasaules centrs.

Tomēr, pirms spert tik radikālu soli un uz priekšnieka galda nolikt atlūgumu, ir vērts kārtīgi apdomāties, vai tiešām faktiski ir tik slikti, varbūt tās ir tikai iedomas. Ja dodam prātam vaļu, mēs varam izdomāt un sadzirdēt arī to, ko neviens mums nav teicis un domājis. Iespējams, šajā solī var noderēt arī terapija, kas palīdz izprast situācijas nopietnību. Tad ar savu viedokli ir jāvēršas pie priekšniecības, sakot, ka noslodze ir pārāk liela un pienākumi sāk pamazām izsmelt tavus spēkus. Iespējams, priekšniecība arī attiecīgi reaģēs un kaut ko darīs lietas labā. Ja ne, tad gan ar tīru sirdsapziņu vari doties labākas vietas meklējumos.

Kā trenēties pateikt “nē”

Ja šajā rakstā atpazīsti sevi un tagad sēdi saķertu galvu, domājot, ko ar šo informāciju iesākt un kā tikt ārā no ezera vidus, nesatraucies – people pleasing ir risināma problēma. Tā prasa laiku, apzinātu vēlmi to risināt un nereti pat profesionāļa iesaisti, taču to var mazināt.

Primāri ir nepieciešams trenēt savu abu prātu – emocionālā un racionālā – mijiedarbību. Domāšanas ievirzīšana veselīgā balansā palīdzēs veidot tā saucamo “viedo prātu”, kura ietvaros cilvēks ieklausās sevī, sajūt pats savas emocijas un tai pašā laikā analītiskāk pirms kārtējās izdabāšanas apdomājas, vai tiešām šī rīcība ir pareiza.

Atkāpšanās no izdabāšanas paradumiem jāsāk ar maziem solīšiem. Laba atbilde, ko pateikt, kad darbā tiek piedāvāts kāds jauns pienākums vai draugi piedāvā plānus nedēļas nogalei, ir “es padomāšu”. Izvairoties no automātiskā “jā”, nevajag uzreiz nonākt galējībā pie skarbā “nē”, savukārt “es padomāšu” ļauj maigākā formā pāriet uz veselīgāku sevis izzināšanu un personības atgūšanu.

Pēc padomāšanas nemānies un tiešām arī apsver piedāvājuma pieņemšanas un noraidīšanas sekas. Kas notiks, ja tu tomēr atteiksi? Šajā jautājumā liekot lietā viedo prātu, bieži vien cilvēks nonāk pie secinājuma, ka nekas slikts jau nenotiks un īstenībā, ja piedāvājumu negribas akceptēt, to patiešām var noraidīt.

Visbeidzot, kā ar people pleasing cīnīties patstāvīgi – atkal no jauna iepazīt sevi. Saprast, kas tu īsti esi. Viens no labākajiem risinājumiem ir rakstīt. Paņem kladi un uzraksti desmit teikumus par to, kas tev patīk un nepatīk, kādi ir tavi vaļasprieki, kas tev patika bērnībā. Šādi pakāpeniski būvēsi savu autentisko “es” un izdosies iepazīt sevi no jauna.