Kad ir jēga lietot vitamīnus - un kad tie ir lieki. Skaidro internists Valdis Ģībietis

Ir cilvēki, kam vitamīni un uztura bagātinātāji ir ikdienas rituāls – kapsula imunitātei, pulverītis enerģijai, piliens labākam miegam. Jo vairāk vitamīnu, jo stiprāks organisms? Vai tiešām tie ir tik nevainīgi, kā sola reklāmas? Kad vitamīni un uztura bagātinātāji patiešām palīdz organismam, un kad tie var radīt lieku slodzi, īpaši aknām un vielmaiņai?

Konsultē Valdis Ģībietis, internists, docētājs Rīgas Stradiņa universitātē un virsārsts Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikā.

Piemērotāko devu nosaka ārsts

Vitamīni un uztura bagātinātāji primāri būtu jāskata kā līdzekļi uztura deficītu kompensēšanai – kā preparāti, ar kuriem aizvieto konkrētu vielu trūkumu organismā.

Mūsdienās vitamīnu un dažādu papildu vielu lietošana ir kļuvusi ļoti populāra, taču medicīniski pamatota tā ir tikai tajos gadījumos, kad tiešām konstatēts konkrēts deficīts vai noteikta slimība. Visbiežāk tas attiecas uz D vitamīna, B12 vitamīna vai folskābes (B9) trūkumu. Ir arī specifiskas nervu sistēmas slimības, kur rekomendē papildus uzņemt B grupas vitamīnus, kā arī situācijas, kad hormonālu, endokrīnu vai nieru slimību dēļ nepieciešama noteiktu minerālvielu aizvietošana. Šādos gadījumos preparātu lietošana ir medicīniski pamatota. Parasti tās ir ārsta nozīmētas zāles ar precīzi definētu devu un lietošanas biežumu, un uz iepakojuma ir skaidri norādīts, cik daudz konkrētās aktīvās vielas preparāts satur.

Savukārt daļā bezrecepšu līdzekļu var būt arī tiešām vērtīgas sastāvdaļas, taču ne vienmēr ir skaidri norādīts, kādās devās tās ir iekļautas un vai ar to būs pietiekami konkrēta deficīta korekcijai. Ja preparāts satur vairākas aktīvās vielas, bet cilvēkam nepieciešama tikai viena vai divas, rodas jautājums, vai pārējās nav liekas un vai, lietojot vajadzīgās vielas, netiks pārsniegts citu aktīvo vielu drošais daudzums. Tāpēc, ja ir medicīniska nepieciešamība, visdrošāk ir uzticēties ārstam, kurš, ņemot vērā konkrēto situāciju, nosaka piemērotāko devu.

Folskābe, D vitamīns, kalcijs, Omega 3

Ja kopumā vesels cilvēks izvēlas lietot uztura bagātinātājus, lai vienkārši “uzlabotu veselību”, rodas jautājums, ko viņš patiesībā sagaida. Lielākā daļa cilvēku tādējādi vēlas izvairīties no infarkta, insulta, onkoloģiskām slimībām un priekšlaicīgas nāves. Ir veikti daudzi pētījumi, kuros analizēts, vai uztura bagātinātāji šos riskus samazina, un secinājums ir viens: ja cilvēks nepieder pie kādas konkrētas riska grupas un viņam nav pierādīta deficīta, tad ir ļoti maz uztura bagātinātāju ar pārliecinoši pierādītu ieguvumu.

Viens no tiem ir folskābe (B9 vitamīns), kuras lietošana pirms grūtniecības un grūtniecības sākumā pierādīti samazina augļa nervu sistēmas attīstības traucējumu risku.

Otrs ir D vitamīns un kalcijs cilvēkiem ar osteoporozes risku, īpaši sievietēm pēc menopauzes – to lietošana ir pamatota, jo samazina kaulu trausluma attīstību.

Trešais ir D vitamīns, kura lietošana ir racionāla pat kopumā veselam cilvēkam. Latvijā salīdzinoši bieži konstatē D vitamīna deficītu, kas mūsu platuma grādos saistīts ar ierobežotu saules starojumu.

No uztura bagātinātājiem, par kuriem ir salīdzinoši vairāk datu, jāmin arī Omega 3 taukskābes. Ir pierādījumi, ka tās var samazināt triglicerīdu jeb tauku līmeni asinīs. Taču jautājumā par sirds un asinsvadu slimību profilaksi veseliem cilvēkiem dati joprojām ir pretrunīgi – nav pārliecinoši pierādīts, ka Omega 3 lietošana patiešām novērš infarktu vai insultu. Arī lielākajai daļai citu uztura bagātinātāju pārliecinošu pierādījumu par ieguvumu veselam cilvēkam bez konkrētas slimības nav.

Būtu nepieciešami ilgstoši pētījumi

Jāņem vērā arī pētījumu kvalitāte. Nereti pozitīvi rezultāti tiek iegūti nelielās dalībnieku grupās īsā laika periodā. Savukārt, lai droši pierādītu, ka kāds uztura bagātinātājs ilgtermiņā samazina, piemēram, insulta vai infarkta risku, būtu nepieciešami ļoti lieli un ilgstoši pētījumi – ar veseliem cilvēkiem, kurus novēro 20–30 gadus, stingri kontrolējot, kas, cik daudz un cik regulāri tiek lietots. Ideālā gadījumā viena grupa lietotu noteiktu devu katru dienu, bet otra – nelietotu vispār, un abas grupas būtu maksimāli līdzīgas pēc citiem riska faktoriem. Šādus pētījumus organizēt ir ārkārtīgi sarežģīti un dārgi. Tāpēc uztura bagātinātāju jomā bieži vien trūkst augstas kvalitātes un ilgtermiņa pierādījumu. Ja efekts ir neliels, bet pētījums īss un ar mazu dalībnieku skaitu, ar to nepietiek, lai droši apgalvotu, ka konkrētais preparāts patiešām būtiski uzlabo veselību.

C vitamīna deficīts ir reta parādība

Plaši pētīts ir arī C vitamīns, īpaši saistībā ar respiratorām infekcijām. Līdz šim nav pārliecinošu pierādījumu, ka C vitamīna papildu lietošana veseliem cilvēkiem novērstu gripu vai saaukstēšanās slimības. Iespējams, situācija varētu atšķirties reģionos ar izteiktu uzturvielu deficītu, taču pārtikušās valstīs preventīvs efekts nav ticami pierādīts.

Ir dati, ka lielākas C vitamīna devas var nedaudz saīsināt saaukstēšanās ilgumu vai padarīt simptomus vieglākus, ja cilvēks jau ir saslimis ar kādu no respiratorajiem vīrusiem. Tomēr efekta apmērs ir neliels, un pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi.

Tā kā C vitamīns ir ūdenī šķīstošs, lielākā daļa liekā daudzuma izdalās ar urīnu. Tāpēc veseliem cilvēkiem bez deficīta regulāra profilaktiska lietošana nav pierādīta kā efektīvs veids, kā novērst gripu vai citas elpceļu infekcijas.

Turklāt C vitamīna līmeni ir iespējams noteikt laboratoriski, taču reāls deficīts mūsdienās ir salīdzinoši reti sastopams. Tas var attīstīties cilvēkiem ar ļoti vienveidīgu vai nepietiekamu uzturu – ja netiek lietoti augļi, dārzeņi, kartupeļi. Teorētiski risks var būt arī gados vecākiem cilvēkiem ar demenci vai izteiktiem ēšanas traucējumiem, kad uzturs kļūst ļoti ierobežots. Tomēr kopumā attīstītās valstīs C vitamīna deficīts ir reta parādība.

Analīzes – drošas terapijas sastāvdaļa

Būtisks ir jautājums, vai pirms uztura bagātinātāju lietošanas jāveic analīzes. Atbilde ir – jā. Ja konkrēto vielu iespējams objektīvi izmērīt asinīs, ir loģiski zināt sākuma līmeni un pēc tam kontrolēt, vai ar izvēlēto devu tas normalizējas.

Nav, piemēram, universālas D vitamīna devas, kas der visiem. Cilvēki atšķiras pēc ķermeņa masas, uzsūkšanās spējām kuņģa un zarnu traktā, vielmaiņas īpatnībām un ģenētiskiem faktoriem. Tāpēc ir svarīgi pārliecināties, vai ar konkrēto preparātu un devu tiešām sasniegts mērķis – normalizēts D vitamīna līmenis. Pretējā gadījumā var izrādīties, ka deva ir par mazu un efekta nav vai – tieši pretēji – tā ir pārāk liela un var radīt nevēlamas blakusparādības. Līdz ar to analīzes šādā situācijā nav formalitāte, bet būtiska drošas un efektīvas terapijas sastāvdaļa.

Kopumā veselam cilvēkam vitamīnu un mikroelementu līdzsvars, pieņemot, ka ir normāls uzturs, parasti dabiski ir normas robežās. Ja tā nav, visticamāk, ir kāda slimība, tiek lietoti kādi medikamenti, kas to izmaina, un tādā gadījumā ir nepieciešami ārsta konsultācija un medikaments īstajā devā.

Vairāk lasi izdevumā “Par Veselību”, APRĪLIS/ MAIJS