Māra Valdmane: “Ir bērni, kas nav redzējuši zobu birsti”

Zobārste Māra Valdmane, kura ar šo informāciju dalījās, savā darbā to novēro katru dienu, tāpēc šķita svarīgi noskaidrot, kā viņa iesaka rīkoties, lai līdz tam nenonāktu. Turklāt ir piebilstams, ka, lai vairotu sabiedrības zināšanas, daktere ir uzrakstījusi grāmatu.

Jūs esat ne tikai zobārste un zobārstniecības klīnikas vadītāja, bet arī bērnu grāmatas “Bailes ir OK” autore. Kā radās doma par rakstīt?

Ja godīgi, es to nosapņoju. (Smejas.) Tas ir līdzīgi kā kungiem iestādīt ozolu un nosist čūsku, tā arī man bija domas, kas dzīvē ir izdarāms. Rakstniecība manī ir mitusi vienmēr, to izmantoju jau gadiem sociālajos tīklos. Kaut kur gaisā ideja, ka vajadzīga grāmata, vīdēja, taču viss kļuva konkrētāks brīdī, kad redzēju sapnī, ka mēs manā dzimšanas dienā prezentējam jeb svinīgi atveram grāmatu. Tās ilustrāciju autore ir klīnikas mārketinga vadītāja Beatrise Birina, ar kuru mums dzimšanas dienas ir tikpat kā kopā – ar trīs dienu starpību. Nākamajā rītā pēc tam, kad redzēju sapni, atnākot uz darbu, Beatrisei teicu: “Es to reāli nosapņoju!” Tad nu viņai bija jāpiekrīt sadarboties. Atlika vien atrast īsto, dziļo domu, ko ar šīs grāmatas palīdzību vēlos pateikt. Vispirms sagatavoju pāris skricelējumu, un neilgi pēc tam radās grāmatas “mugurkauls”. Viss notika samērā ātri, un atlika vien paļauties uz Beatrises zīmējumiem. Mēs patiešām šo grāmatu prezentējām manā dzimšanas dienā ar skaistu balli klīnikā.

Grāmatā lasāms par bērna bailēm no zobārsta. Vai pieaugušajiem nevajadzētu izdevumu ar līdzīgu fabulu vai vismaz iedrošinājumu? Paaudze, kas piedzīvojusi padomju zobārstniecību, vēl ir gados samērā jauna.

Pieaugušie grāmatiņu nedabūs. (Smejas.) Tad man būtu jāraksta romāns skaistā valodā. Tur gan es nebūšu tik varoša. Tas, ko es varu lietas labā darīt, ir pieaugušos pacientus savā darbā mācīt. Esmu novērojusi, ka daudzi šīm zināšanām ļoti atveras, taču netrūkst arī tādu pacientu, kas savu paškritiku ir nolikuši tālu prom un dzīvo, ticēdami seniem mītiem. Ja cilvēks visu savu dzīvīti ticējis kaut kam vienam, tad gan ir grūti mainīt uzskatus un paradumus. Runājot par pašām bailēm, tās ir dažādas. Ir pacienti ar fobiju, kam nevar uztaisīt pat rentgenu, jo viņi dreb pie visām miesām, nerunājot par šļircēm un adatām. Un otra grupa ir bailīgie, kuri, kad ir saņēmušies, ātri kļūst diezgan drosmīgi. Ja cilvēks vēl jūt arī kaunu, tas ir tikai pirmajā vizītē. Jā, arī šādas izjūtas pacientiem vēl pastāv, taču viņi ir pārsteigti par to, ka vairs netiek nosodīti. Vismaz mūsu klīnikā neviens netiek “bakstīts”. Dažkārt pasaku kādu sliktāku joku par smēķēšanu. Taču par to, ka cilvēks iepriekš ir dzīvojis pēc veciem mītiem, greiziem ieradumiem ģimenē, to viņam nevar pārmest. Ja šodien pie manis atnāk 50 gadus vecs vīrietis ar 12 vai 16 sapuvušiem zobiem, viņam tas, lai pārkāptu kabineta slieksni, ir prasījis ļoti daudz. Ja es novelku līniju – šodien mums beidzas vecā dzīve un sākas jaunā zobu dzīve, turklāt ja tas tiek darīts ar empātiju, pacienti to labprāt uzklausa un ir paklausīgi. (Pasmejas.)

Kas ir tā jaunā dzīve, ko sāk jūsu pacienti?

Viņi beidzot sāk par sevi, saviem zobiem rūpēties. Taču ir arī tādi pacienti, kas pie sava sliktā zobu stāvokļa vaino citus. 

Ko viņi vaino?

Visus pēc kārtas. Zobārsts man sabojāja zobus. Zobārsts ir super dārgs, tāpēc man ir tik slikti zobi. Nav valsts apmaksāts pakalpojums un tā joprojām. Esmu droša: ja to paškritiku “izpurina” kā paklājiņu, varam iegūt ļoti labu rezultātu. Ir forši, ka cilvēki saņemas un atnāk, jo tad vairs nav ne baiļu, ne kauna. Mēs kopā varam uzsākt ceļu uz dzīves kvalitātes uzlabošanu.

Jūs savos podkāstos stāstāt, cik liela nozīme ir zobu tīrīšanai divreiz dienā, taču paužat, ka Latvijā to dara mazāk nekā puse no iedzīvotājiem. Tiešām?

Nesen lasīju vienu aptiekas pētījumu, kur iedzīvotāju skaits, kuri divreiz dienā mazgā zobus, bija lielāks par 50 procentiem, taču es pret aptaujām izturos skeptiski. Tas, ko novēroju klīnikā, kad pacienti atver muti, apstiprina manis pausto. Šeit es domāju nobriedušus cilvēkus, kam ir padomju zobārstniecības pieredze. Liela daļa patiešām tic tam, ka viņiem ir slikti zobi, un neko lietas labā nav darījuši. Viņi skaita kā pantiņu – manai mammai ir slikti zobi, tētim slikti zobi, omei slikti zobi. Tādos gadījumos atjautāju, kad jūsu omīte ir dzimusi. Kad jūsu omītes mammai bija pieejama zobu birste? Kad ir dzimuši jūsu vecāki un kad omītei bija iespēja jūsu vecākiem iztīrīt zobus? Nevajag visu likt vienā katlā! Latvija ir pieredzējusi visus laikus, tāpēc nevaram šos vecos mītus pielāgot dažādu paaudžu cilvēkiem un apgalvot, ka mums visiem tā ir. Īpaši sāp tas, ka ir bērni, kuri nav redzējuši zobu birsti. Tas galvenokārt attiecas uz reģioniem. Vecāki nevar vai negrib uzzināt, ka viņu bērnu zobu stāvoklis ir atkarīgs no viņiem, nevis no pašiem bērniem. Nevis no trīsgadnieka, kam tiek teikts: “Kāpēc tu netīri zobus? Es tev liku tīrīt zobus.” Bērns neapjauš sekas, ko nozīmē visu dzīvi mocīties ar bojātiem zobiem. 

Kā ir ar senioriem?

Ļoti reti redzu seniorus ar pilniem savu zobu lokiem. Pārsvarā jāsaskaras ar lielu zobu trūkumu. Restaurācija, kad cilvēkam mutē uz četriem implantiem tiek balstīts viss zobu loks, Latvijā ir ikdiena. Bezzobu pacientu ir neticami daudz. Jā, mana ikdiena ir pacienti ar totālu zobu trūkumu. Zobu protēzes dažādos veidos ir liela daļa no zobārstniecības, jo Latvijas seniori sastapās ar zobārstniecību, kas sastāvēja no zobu raušanas. Taču ļoti lielu lēcienu dzīves kvalitātes uzlabošanai senioriem devusi zobu implantoloģija, ko veicam arī sirmgalvjiem. 

Profesors Andrejs Ērglis pauž, ka drīz dzīvosim līdz 120 gadiem. Vai ir iespējams ar saviem zobiem nodzīvot līdz cienījamam vecumam?

Es tā plānoju. (Smejas.) Tā arī būs. Pēc daudziem gadu desmitiem mēs satiksimies atkal un viena otrai smaidīsim ar īstajiem zobiem. Tas tāpēc, ka mūsdienās iespējas rūpēties par zobiem ir fantastiskas. Veseli zobi mutē var atrasties gadsimtiem ilgi, ja tiek pareizi kopti. Ja ir kāda plomba, tā nekad nebūs tik stipra kā zoba emalja. Tikko tiek samazināts emaljas daudzums, samazinās zoba ilgmūžība. Ja plomba ir neliela, zobs joprojām būs ilgmūžīgs, taču, ja tās kļūs lielākas un ja vēl ir ārstēti kanāli, zobs proporcionāli paliek arvien vājāks. Ar to vēlos teikt, ka vesels, dzīvs, savs zobs ir fenomenāls.

Tagad par zobu tīrīšanu no rītiem. Kā ir pareizi – tie tīrāmi pirms vai pēc brokastīm?

Galvenais ir divreiz dienā tīrīt zobus – no rīta un pirms gulētiešanas. Nozīmīgākā tīrīšanas reize ir vakarā. Kas attiecas uz rīta tīrīšanu, es priecāšos, ja latvieši vispār iztīrīs divreiz dienā, vienalga, pirms vai pēc brokastīm. Tiem, kas ir perfekcionisti, es iesaku zobus tīrīt uzreiz pēc pamošanās, jo nakts laikā mutē ir savairojušās baktērijas. Tas tāpēc, ka nav nodrošināta siekalu attece un mute ir sausa. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri elpo caur muti, līdz ar to baktērijām tur ir ērti dzīvot. Tāpēc ir labi no šī baktēriju slāņa pēc pamošanās ātri tikt vaļā. Taču galvenais, ko sabiedrībai vēlos ieteikt – tīriet zobus divas reizes dienā! Kā jau teicu: galvenais ir vispār iztīrīt.