Aina Poiša skaidro, kā nesajukt prātā, ja saņemta diagnoze - vēzis

Kā nesajukt prātā pašiem un neiedzīt bailēs bērnus, kā saglabāt veselo saprātu laikā, kamēr saslimušais tuvinieks ārstējas, un arī pēc tam, kad šis grūtais atlabšanas posms jau aiz muguras? Vai pirms tam, uzzinot, ka reiz kādam rados bijusi ļaundabīga onkoloģiska saslimšana?

Lai arī mūsdienās daudzas onkoloģiskās slimības ir labi ārstējamas, jo īpaši, ja atklātas agrīni, tomēr ziņas par šādas diagnozes tuvumu pašu vidū allaž rada pamatīgu satraukumu. Diagnoze “vēzis” joprojām saistās, ja ne gluži ar drīzu nāvi, tad ar nopietnu, ļoti smagu ārstēšanās posmu gan. Tā tas patiešām ir – onkoloģija nav gluži tas pats, kas uzveikt iesnas vai klepu, un lielākoties ārstēšanās posms ir gana ilgs, fizisku izaicinājumu pilns, bet vēl vairāk ir nepieciešams garīgais spēks. Pacientam tieši tas lielā mērā ir noteicošais faktors tam, kā veiksies ārstēšana, – jo priecīgāks cilvēks, jo vieglāk izturēt staru, ķīmijterapijas vai jebkuras citas ārstu konsilija nozīmētās ārstēšanas metodes radīto gana lielo slogu organismam. Savukārt tuviniekiem atgūts sirdsmiers ir būtisks gan pašu veselībai, gan arī veiksmīgākam ikdienas ritmam, kurā nu būs arī lielākas vai mazākas rūpes par saslimušo mīļo cilvēku.

Kā tikt galā ar savām bailēm, šaubām, arī dažbrīd uzradušos garīgo nespēku? Vai ar to visu maz iespējams kaut ko darīt, lai kļūtu labāk, vieglāk? Un kā šīs bailes nedodot bērniem? Aina Poiša dalās pieredzē ar daudzu gadu praksē iegūtiem vērojumiem, kas bijuši efektīvi viņas pacientiem, gan tiem, kurus skārusi onkoloģiska saslimšana, gan viņu tuviniekiem.

Meklē atbalsta sistēmu

Patiesībā ziņa, ka audzējs ir ļaundabīgs, jāuztver kā zaudējuma process. Šī ziņa pavēsta, ka cilvēks var zaudēt savu līdzšinējo dzīvi, savu dzīvību, arī savu ierasto ārējo izskatu, piemēram, zaudējot matus ķīmijterapijas dēļ, ko, iespējams, vajadzēs pielietot. Tieši tāpēc pirmā reakcija ir noliegums – nespēja aptvert dzirdēto vēsti. Tas amortizē saņemto triecienu, taču pavisam īsu brīdi, tāpēc svarīgi uzreiz meklēt atbalsta sistēmu, kas palīdzēs nenokrist.

Aina Poiša skaidro – katram ir atšķirīgas psihiskās reakcijas, kā viņš reaģē liela stresa gadījumos, taču palīdzība nepieciešama visiem. Lai nezaudētu samaņu vai tiktu ārā no stinguma. Saslimušajam vērts padomāt, kurš cilvēks būtu tas amortizators, kas spētu palīdzēt lēnām un mierīgi atgūties no pirmā šoka. Kurš apskautu, iedotu padzerties ūdeni un tad kopā ar tevi apsēstos un pārrunātu slikto vēsti. Galvenais ir nepalikt vienam savās domās un bailēs, ko rada šķietami drošā dzīves pamata pēkšņais zaudējums un neziņa par nākotni. Tas pats sakāms arī par tuviniekiem, reizēm pat kolēģiem. “Jo arī viņi var izjust ļoti lielas bailes, tostarp zaudējuma sāpes. Viņu ikdiena mainās līdz ar saslimušā tuvinieka/kolēģa ikdienas gaitām. Redzot šī cilvēka ciešanas, gan fiziskas, gan emocionālas, cieš arī pārējie, jo lielākoties tomēr esam empātiski. Svarīgi nepalikt vienam ar šīm domām, izjūtām un meklēt palīdzību, lai tiktu galā ar to visu un pats neiedzīvotos kādās veselības problēmās,” teic psihoterapeite, atgādinot, ka būtiski arī atcerēties – gan saslimušais, gan tuvinieki un citi cilvēki drīkst justies slikti un ļauties emocijām. “Arī tad, kad saņemts atbalsts, cilvēks joprojām drīkst būt izmisis, nobijies, arī dusmīgs. Izmisumā drīkst izkliegties un jautāt, kāpēc man/viņam/viņai. Tas ir nākamais etaps šajā pārdzīvojumu procesā, jo ir izgaisušas ilūzijas par to, ka cilvēks ir nemirstīgs. Īpaši, ja diagnoze uzzināta jaunā vecumā.”

Aina Poiša uzsver – dusmoties sev jāļauj arī tāpēc, ka tieši šī emocija ir kā amortizators, kas palīdz atgriezties realitātē un dod enerģiju iet tālāk. “Dusmas ir robeža, aiz kuras saproti, ka tagad būs jāveido attiecības ar šo slimību, ar ārstiem, ar sistēmu, kur var saņemt rūpes, dziedināšanu, ārstēšanu. Taču svarīgi paturēt prātā, ka, arī tiekot līdz šim solim, kur sākas darbība, cilvēks joprojām ir tiesīgs justies tā, kā jūtas.”

Noslēgties sevī nedrīkst!

Ja esi no tiem cilvēkiem, kuri grūtībās noslēdzas sevī, nevēlas runāt pat ar tuviniekiem, vai uzskati, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar savām likstām un pārdzīvojumiem, tad zini, ka šī ir tā reize, kad jebkāds tev pieejamais palīgmehānisms ir jāatrok kaut ar grābeklīti, ja nav lāpstas. Noslēgties sevī nozīmē palikt bezspēcībā, un līdz ar to nebūs resursa, kas palīdz virzīties uz darbības zonu. “Tādā veidā cilvēks, pats to neapzinoties, ir vardarbīgs pret sevi,” saka Aina Poiša. Ko darīt? Ieteikums kaut reizi nedēļā doties pie speciālista, lai saņemtu profesionālu atbalstu, nav mūsdienu modes tendence, bet gan būtiska sastāvdaļa ārstēšanās vai līdzās būšanas procesā.

Vairāk lasi speciālizdevumā “Vēzis nav spriedums. Rīkojies, lai dzīvotu!”