“Mans sapnis ir parunāt ar meitiņu”, nopūšas mazās Patrīcijas mamma. Tikai operācija dos cerību, nākas lūgt sabiedrības palīdzību

Programma "Zaļā lampa" ir uzsākusi akciju, lai palīdzētu Patrīcijai Beļikovai, un akcija pagarināta līdz 10. jūnijam.

Publicējam “Zaļās lampas” stāstu par mazās Patrīcijas ģimeni un likstām.

“Vita Ozola un Edgars Beļikovs ir apbrīnojami cilvēki, kuri vienmēr nāk palīgā tiem, kas nonākuši nelaimē. 2014. gadā, kad Vitai un Edgaram vēl nebija savu bērnu, viņi uzņēma savā ģimenē ukrainieti Tamāru ar divām meitām – Alīnu un Irīnu, kuras bija palikušas bez pajumtes. Vita un Edgars aktīvi iesaistījās labdarības akcijā, kuru rīkoja organizācija “Latvija bez bāreņiem”, aicinot ģimenes Latvijā uzņemt pie sevis bērnus no karadarbības zonām Doņeckas un Luhanskas apgabalos. Tā viņi kļuva par audžuģimeni divām ukraiņu meitenēm, ar kurām ir kopā jau 11 gadus. Kad pasaulē nāca Mareks un Patrīcija, viņu nelielajā mājā Tukuma rajonā trijās istabās mitinājās četri bērni un trīs pieaugušie. Sākotnēji tā bija vecāku vasaras māja, taču Edgars ar laiku to pielāgoja pastāvīgai dzīvošanai.

Vita ļoti mīl bērnus, tāpēc, kad piedzima Mareks, visi bija ļoti priecīgi. Pēc gada pasaulē nāca Patrīcija. Sākumā viss bija labi, taču pēc diviem gadiem Vita sāka manīt, ka Patrīcija uzvedas citādāk nekā viņas brālis – viņa neatsaucās uz savu vārdu, histēriski reaģēja uz skaļām skaņām, nesaprata, ko viņai saka, haotiski vicināja rociņas un grozīja plaukstiņas kā propelerus. Ārsti mierināja Vitu, apgalvojot, kā tie esot vienkārši motorikas traucējumi un ar laiku viss mainīsies. Taču Patrīcijas stāvoklis neuzlabojās.

Kad mazajai Patrīcijai parādījās veselības problēmas, visa ģimene ļoti pārdzīvoja un meklēja visus iespējamos variantus un iespējas, lai viņai palīdzētu.

Pēc divarpus gadiem meitenei tika noteikta diagnoze – autisms. Valsts sedz tikai nelielu daļu no izmaksām par ārstēšanu un rehabilitāciju, kas šādiem bērniem ir nepieciešamas nepārtraukti.

Vecāki cenšas par visu maksāt paši. Iekārtoties darbā māmiņa ar “īpašu” bērniņu nevar, tāpēc vienīgais apgādnieks ir tētis, kuram nākas skriet kā vāverei ritenī, ķeroties pie jebkuras iespējas nopelnīt.

Bērni ir ļoti dažādi – Marekam ir 7 gadi, viņš ir ļoti sabiedrisks un komunikabls. Pavisam drīz viņam bērnudārzā būs izlaidums un jau septembrī viņš uzsāks skolas gaitas.

Patrīcija ir gadu jaunāka, viņai martā palika 6 gadiņi. Meitene ir ļoti trausla un maiga, dzīvo savā pasaulē, šķiet, viņa ir norobežojusies no visiem. Patrīcija ļoti mīl mūziku – izdzirdot jebkuru melodiju, viņa laižas dejā un var stundām ilgi spēlēties ar skanošām muzikālajām mantiņām. Taču no pēkšņiem skaļiem trokšņiem viņa ļoti baidās - dzirdot garāmbraucoša motocikla rūkoņu, viņai var sākties histērija. Tādos brīžos Patrīcija aizspiež ar rokām austiņas un raud…

Vitas lielākais sapnis ir kādreiz parunāt ar Patrīciju – tā, lai meitiņa viņu saprastu. Un lai logopēda, psihologa un fizioterapeita vietā viņa varētu aizvest savu mīļo meitiņu uz deju pulciņu vai zīmēšanas nodarbībām... Un lai viņai paliktu laiks un spēki dēlam, kuram arī ir ļoti vajadzīga mammas uzmanība.

“Briesmīgākais mātes sirdij ir, kad tava meitiņa raud, jo viņa nerunā un nevar pastāstīt, kas viņai sāp, no kā viņa baidās, ko viņa grib un kas viņai patīk. Mēs visi ļoti ceram, ka pēc ārstēšanās kursa Patrīcija sāks runāt...,” atklāj Vita.

Vita ļoti cer uz ārstēšanu Gruzijā – Patrīcija vēl ir tādā vecumā, kad terapija ar cilmes šūnām var dot impulsu kardinālām pārmaiņām. Vitu ir ļoti iedvesmo citu vecāku pieredze ar īpašiem bērniem, kuriem šī terapija palīdzējusi sākt runāt.

Vecāki, kuri iepriekš bērna aprūpei veltīja gandrīz visu savu laiku, apgalvo, ka cilmes šūnu izmantošana pilnībā mainījusi viņu dzīvi. Īpaši priecē stāsti, kad bērns beigās varējis uzsākt mācības parastā vispārizglītojošajā skolā, lai gan iepriekš tas šķitis neiespējams.

“Es vienmēr esmu centusies palīdzēt citiem un nekad nedomāju, ka kādreiz man pašai būs jālūdz palīdzība,” saka Vita.

Runājot par ukraiņu ģimeni, Tamāra ir atradusi darbu Bulduru tirgū. Alīna ir pabeigusi 9. klasi, mācās attālināti un palīdz mammai tirgū, savukārt Irīna ir absolvējusi 7. klasi. Praktiski katru nedēļas nogali ģimene brauc ciemos pie Vitas un Edgara.

Kam nepieciešami līdzekļi

Tbilisi medicīnas centrā “Mardareishvili Medical Centre” ir atsevišķa nervu slimību klīnika. Šeit īpaša uzmanība tiek pievērsta bērniem ar autismu un dažādām patoloģijām. Ārsti nepārtraukti pilnveido savu kvalifikāciju labākajās ASV un Eiropas klīnikās. Centrs ir uzkrājis plašu pieredzi cilmes šūnu izmantošanā autisma ārstēšanā. Rezultātā pacientiem uzlabojas runa, uzvedība un intelekts.

Klīnika Tbilisi šobrīd ir optimālākais variants – ārstēšanās šeit ir pieejamāka nekā, piemēram, Vācijā, Izraēlā un citās valstīs ar attīstītu medicīnas sistēmu.

Latvijā bērniem ar autiskā spektra traucējumiem tiek izmantota tikai psihopedagoģiskā korekcija.

Šūnu terapija tiek uzskatīta par progresīvu un efektīvu metodi, kas tiek pielietota modernās klīnikās dažādās valstīs.

70 % pacientu, kuri saņem ārstēšanu, novēro ilgstošu uzlabošanos. 10 % gadījumu bērni pilnībā izveseļojas, turpmākajā dzīvē viņiem neparādās nekādas autisma izpausmes. Viņi normāli mijiedarbojas ar citiem cilvēkiem, veido ģimenes, iegūst izglītību un profesiju.

Kā var palīdzēt

Zvanot uz ziedojumu tālruni 9 000 63 84 (1,42 eiro par zvanu).

Pārskaitot līdzekļus operācijai uz ziedojumu kontu.

Labdarības fonds “BeOpen” ir atvēris Patrīcijai īpašu ziedojumu kontu. No kontā ienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.

Labdarības fonds "BeOpen"

Reģ. Nr. 50008218201

Konta Nr. Konta Nr. LV05 CBBR 1123 2155 00400

Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Patrīcijai Beļikovai

Labdarības fondam BeOpen ir Sabiedriskā labuma organizācijas (SLO) statuss, kas ziedotājiem dod iespēju saņemt ienākuma nodokļu atlaides.