Vēsture atkārtojas: kādreiz pret sērgu cīnījās ar meliem un akmeņiem, kas notiek tagad?

Kas kopīgs 1771. gada mēra dumpim Maskavā, 19. gadsimta holeras nemieriem, raganu nogalināšanai Haiti 2010. gadā, Ebolas dumpjiem Āfrikā un aicinājumiem izrēķināties ar “īstajiem vainīgajiem” Covid-19 laikā?

Valdība un ārsti indē vienkāršo tautu – šādas idejas ir ne mazāk lipīgas kā vīrusi. Pasaules Veselības organizācija ir brīdinājusi – arī tagadējai pandēmijai nāk līdzi tās māsa infodēmija ar meliem, puspatiesībām, naidu, musināšanu uz infekcijas apkarošanas pasākumu sabotāžu. Tas var būtiski kavēt ātrāku atgriešanos pie normāla dzīves ritma un ekonomikas atlabšanu.

Nāvējošais Ebolas vīruss

Apkarot Ebolas vīrusu Āfrikā varētu ātrāk un efektīvāk, ja daudzi vietējie neiekristu murgainu ideju varā. Šī ir reti sastopama, īpaši bīstama infekcijas slimība, vīruss atklāts 1976. gadā infekcijas uzliesmojuma laikā kādā ciematā netālu no Ebolas upes Kongo Demokrātiskajā Republikā (agrāk Zaira).

Slimība sākas strauji, līdzīgi kā gripa ar drudzi, ar kakla, galvas un muskuļu sāpēm, kam pievienojas caureja un vemšana, daudziem pacientiem – gan iekšēji, gan ārēji asiņo viss, kas vien var, 50 līdz 90% inficēto mirst.

2014.–2015. gadā Rietumāfrikā bija reģistrēts lielākais līdz šim novērotais uzliesmojums – Gvinejā, Libērijā un Sjerraleonē saslima 28 640 cilvēku, no kuriem nomira 11 323. Infekcija izplatījās desmit valstīs, ieskaitot ASV, Lielbritāniju, Spāniju un Itāliju.

Labā ziņa – šis vīruss neizplatās pa gaisu, bet saskarē ar slimnieku, viņa izdalījumiem un asinīm. Arī pieskaroties mirušā līķim, vēl 50 dienas pēc nāves var inficēties. Ziepes, hlorūdens, saules gaisma un žāvēšana ātri iznīcina Ebolas vīrusu, arī izmazgājot ar šķidrumiem inficētu apģērbu veļas mašīnā. Uz virsmām, kas atrodas saulē vai ir nožuvušas, vīruss var izdzīvot tikai īsu brīdi.

Nedaudz zināšanu par šo infekciju un uzmanības, kopjot slimniekus, roku mazgāšana pēc pieskaršanās pacientam, karantīnas ievērošana un mirušo kremācija ir pietiekami efektīvs veids, lai apturētu baisās slimības izplatīšanos. It kā vienkārši, bet – nenovērtējiet vietējās tradīcijas un maģisko domāšanu par zemu.

Apmīļo un slēpj mirušo

Bēres ir viens no svarīgākajiem rituāliem Rietumāfrikā – vietējie tic, ka no aizsaules aizgājējs atlīdzinās par labu izvadīšanu. Nelaiķi noliek uz mājas terases un apglabāt nesteidzas, bet atvadās apmīļojot un skūpstot, reizēm paiet pat vairāki mēneši, kamēr mirušo apraudzīt un apčubināt atnāk tālāk dzīvojošie radi.

Pirms apglabāšanas aizgājējam noskuj visu apmatojumu, ko vēlāk izmanto maģiskos rituālos. Statistika ir bezkaislīga – viens tradicionālā veidā apglabāts Ebolas slimnieks inficē apmēram 20 savu pavadītāju, bet viņi pa ķēdīti vēl citus. Otrs riska faktors – mirušos mēdz apglabāt pie upes, lai ūdeņi aiznes visu slikto prom no šī ciema, bet diemžēl straume aizskalo vīrusu lejup pa upi pie kaimiņiem.

Baltie dakteri apēd melnos cilvēkus...

Valdības rīkojumu par mirušo kremāciju un citiem epidemioloģiskās drošības pasākumiem vietējie izvairījās izpildīt. Viņi saslimušos slēpa mājās, bet pēc nāves piekopa savas tradīcijas. Nāvējošās sērgas izplatīšanās bija tikai daļa nelaimes – pieredzēti uzbrukumi mediķiem un draudi nodedzināt Ebolas ārstēšanai izveidotās slimnīcas, tāpēc tās apsargāja armija.

Vietējo loģika ir “neapgāžama”, līdzīga rietumvalstu antivakseriem. Nu, saslima un nomira daži cilvēki, tā taču gadās. Bet tad atbrauc baltie, uzceļ pārvietojamos hospitāļus, un tad jau sāk slimot daudzi. Tātad dakteri atveduši sērgu! Kas vēl trakāk – viņi mirušos neatdod tuviniekiem tradicionālajiem bēru rituāliem.

Kurš gan ticēs pasakām par infekciju, par to, ka mirušos, īpašos maisos iesaiņotus, sūta kremēt! Baltie dakteri apēd melnos cilvēkus! Ir daudzi, kas netic slimības eksistencei, neko nezina un negrib zināt par vīrusiem, uzskata to par valdības sazvērestību – pazīstama aina, vai ne? Bruņoti saslimušo tuvinieki ar varu viņus glāba no slimnīcām, bet pēc tam inficētie bēguļoja pa pilsētu, aplipinot arvien jaunus upurus.

Mediķu grupu nogalināja

Sjerraleonē, kur bija liels daudzums saslimušo, tūkstošiem cilvēku protestēja pie valsts lielākās slimnīcas Kenemā, policija bija spiesta pūli izdzenāt ar asaru gāzi. Nemierus radīja vietējā tirgū izplatījušās baumas – patiesībā neesošā epidēmija ir tikai viltus aizsegs, lai attaisnotu kanibālismu, ko piekopj vietējā slimnīcā.

Gekedu pilsētā Gvinejas rietumos, no kurienes 2013. gadā sākās šī epidēmija, nodedzināja tiltu, lai kavētu mediķu ierašanos, bet tuvējā ciemā nogalināja grupu mediķu, epidemiologu un žurnālistu, kuri devās izglītojošā misijā, lai vietējiem izskaidrotu visu par infekciju. Visu astoņu brīvprātīgo līķus atrada atkritumu bedrē pie vietējās skolas. Gvinejas Sarkanā Krusta komandas uzbrukumu dēļ bija spiestas pamest savu misiju.

Pasaules otrā malā Haiti 2010. gadā piemeklēja holeras epidēmija, kurā nomira vairāk nekā 1000 cilvēku. Lai gan mūsdienās šī slimība ir izpētīta un ārstējama, tomēr daļa šīs Karību salas iedzīvotāju ārstiem netic, jo zina labāk – nelaimē vainojamas raganas. Valsts dienvidu rajonos sākās raganu medības vārda tiešā nozīmē, vairākas raganas nodurtas vai līdz nāvei nomētātas ar akmeņiem.

Mēris Maskavā

18. gadsimta otrajā pusē cilvēces zināšanas par infekcijām un masveida saslimšanām būtiski pieauga. Jau 1768. gadā Krievijas imperatore Katrīna II potējās pret bakām, kas tajos laikos bija viena no visizplatītākajām infekcijām. Viņa uzstāja, lai visi galminieki un ierēdņi sekotu viņas piemēram. Šajā ziņā progresīva bija tolaik Krievijas impērijā ietilpstošā Vidzemes guberņa.

Neraugoties uz to, pēc trim gadiem Krieviju pārstaigāja mēra epidēmija, un nācās cīnīties ne tikai pret pašu slimību, bet arī tumsonību un tās raisītiem dumpjiem.

Maskavā no 1770. līdz 1772. gadam plosījās pēdējais Eiropā lielākais mēra uzliesmojums. Briesmīgo sērgu uz pilsētu atnesa krievu – turku kara laikā no Melnās jūras piekrastes caur Moldovu un Ukrainu. Pirmais armijas hospitālī no mēra nomira armijas virsnieks un drīz pēc tam arī viņa ārsts, pēc tam lielākā daļa pārējo cilvēku, kas atradās slimnīcā.

Nākamais uzliesmojums bija austuvē, kur nomira 130 cilvēku. Sākumā varas iestādes mierināja, ka tas nav mēris, bet tikai infekciozs drudzis, taču, sērgai strauji izplatoties, atzina, ka tas ir kas nopietnāks.

Saspiestībā un tumsonībā

Prevencijas pasākumu ieviešana sākās novēloti, turklāt, kaut arī ārsti ieteica izolēt saslimušos un kontaktpersonas turēt karantīnā, daudzi tam pretojās, lielākā daļa mediķiem neuzticējās, baumoja, ka no slimnīcas nevienu dzīvu neizlaižot.

Arī ieteikumus, kas varētu sargāt no mēra, neņēma vērā. Tā laika Maskavā nabadzīgajos strādnieku kvartālos cilvēki dzīvoja ļoti blīvi antisanitāros apstākļos, atkritumus izmeta uz ielām, tie nokļuva arī strautos un upēs, no kurienes ņēma ūdeni dzeršanai. Arī no mēra mirušos vienkārši izmeta uz ielas.

Bagātākie un gudrākie vai nu ieslēdzās mājās un ievēroja pašizolāciju, vai laikus devās uz saviem ārpilsētas īpašumiem. Maskavā drīz ieviesa karantīnu – nevienu neizlaida no pilsētas, lai infekcija neizplatītos uz citām pilsētām.

Demolē klosterus, nogalina arhibīskapu

1771. gadā pilsētā mira vairāk nekā tūkstotis cilvēku dienā, raisot anarhiju, paniku un dumpi. Briesmīgās sērgas sabaidītie pūļos pulcējās pie Dievmātes ikonas, kas atradās virs Kitaigorodas Varvaras vārtiem. Viņi ticēja, ka šī svētbilde var pasargāt no mēra, kāpa pa trepēm pie tās un to skūpstīja.

Maskavas arhibīskaps Ambrosijs centās novērst šādu masveida pulcēšanos, kas tikai sekmēja plašāku mēra izplatību. Lai pasargātu ticīgos, viņš uz epidēmijas laiku aizliedza noturēt publiskus aizlūgumus, bet ikonu pārvietot uz Kira un Joanna baznīcu. Saziedoto naudu, lai tā neizplatītu infekciju, ielika aizzīmogotā glabātavā, bet paklīda baumas, ka arhibīskaps to piesavinājies.

Ap desmit tūkstošiem ļaužu, bruņojušies ar rungām, cirvjiem, akmeņiem un mietiem, sapulcējās pie Varvaras vārtiem un ar saucieniem “Aplaupa Dievmāti!” ielauzās un izlaupīja Čudova klosteri Kremlī. Nākamajā dienā savācās vēl lielāks pūlis un devās uz Donskas klosteri, kurā slēpās arhibīskaps, viņu spīdzināja un nogalināja, bet pēc tam izdemolēja un izlaupīja arī šo klosteri.

Pūlis sāka demolēt bagātnieku mājas, slimnīcas un karantīnas mājas. Tikai laimīgā kārtā pēc smagas piekaušanas izdevās palikt dzīvam tā laika izcilajam ārstam un epidemiologam Danilo Samoilovičam. Dumpis turpinājās no 15. līdz 17. septembrim, to apspieda karaspēks – 313 dumpinieku arestēja, ap 100 nogalināja, četriem piesprieda nāvessodu. No toreizējās galvaspilsētas Sanktpēterburgas ieradās papildu karaspēks grāfa Grigorija Orlova vadībā un ieviesa kārtību, kas ļāva uzvarēt epidēmiju.

Karantīnā par samaksu

Viens no pasākumiem bija slimnieku piespiedu izolācija. No mēra mirušo mantas bija obligāti jāsadedzina, līķus savāca ar īpašiem ķekšiem. Izveidoja jaunas izolētas infekciju slimnīcas, palielināja karantīnu ēku skaitu un paaugstināja ārstiem algas.

Tomēr visefektīvākais izrādījās materiālais atbalsts – cilvēkiem, kurus izrakstīja no slimnīcas, maksāja desmit rubļus, kas tiem laikiem bija liela nauda, varēja iegādāties pat vairākas govis. Pats grāfs Orlovs regulāri apmeklēja slimnīcas, lai pārliecinātos, ka par pacientiem tur pienācīgi rūpējas.

Holeras dumpji

Holeras dumpji izcēlās 19. gadsimta vidū dažādās valstīs. Idejas, kas ļāva vienoties grautiņiem un pat asinsizliešanai, bija dažādas. Viena no populārākajām tāpat ka tagad – nekādas infekcijas nav, mums melo, un tad vēl lērums kaitēšanas murgu.

Piemēram, Krievijā 1830.–1831. gada holeras epidēmijas laikā izplatījās idejas, ka tā nav nekāda infekcija, bet ārsti un ierēdņi tīšām indē vienkāršo tautu. Panikas pārņemti satracināti pūļi uzbruka policijas iecirkņiem, slimnīcām, nogalināja ierēdņus, virsniekus, ārstus.

1830. gadā Tambovā, tikai vēl dzirdot, ka tuvojas epidēmija, pūlis izdemolēja slimnīcu. Novgorodas guberņā dumpis sākās, kad valdība lika ievērot karantīnu, dezinficēt no sērgas mirušo mājas un mantas. Cilvēki ticēja baumām, ka valdība un ārsti karantīnā indē cilvēkus, izbārsta uz ceļiem indi. Starajā Rusā un citās vietās piekāva feldšerus un ārstus, pirmo savā gultā nonāvēja pilsētas galveno ārstu Vāgneru.

1831. gadā holeras dumpis izcēlās arī Pēterburgā. Ārsti neslēpa, kādā veidā viņi izvairās no inficēšanās ar holeru – vienmēr nēsājot līdzi etiķa vai hlorūdens pudelīti un ik pa laikam ar to dezinficējot rokas un seju. Turpretim tautai šķita, ka tās ir indes un mediķiem ir ļauni nolūki. Īpašu sašutumu raisīja baznīcu slēgšana – vairums nepieņēma un pat nevēlējās saprast, kā izplatās infekcija, un izvēlējās domāt, ka tā ir sātaniska sazvērestība pret ticīgajiem.

Pūlis no tirgus laukuma devās demolēt galveno holeras slimnīcu, nogalināja vairākus ārstus un virsniekus, centās slimnīcu aizdedzināt. Armija apturēja satrakotos ļautiņus, un tikai imperatora Nikolaja I pērkondimdošā runa lika pūlim noņemt cepures un mesties ceļos. Atgriežoties mājās, imperators lika sadedzināt visu savu apģērbu un ilgāk nekā parasti mazgājās vannā.

Rietumvalstīs nebija labāk

Austrijas impērijā visvairāk no holeras cieta Aizkarpatos, kur nomira 56 000 cilvēku. Karantīnas dēļ zemnieki zaudēja iespēju braukt peļņā uz Ungāriju. Valdības norīkotas vienības metodiski dezinficēja akas ar hlorkaļķi, bet zemniekiem šķita, ka viņus tīšām indē, tas provocēja nemierus.

Kad 1832. gadā Parīzē sākās holeras epidēmija, kas paņēma ap 20 000 dzīvību, ieskaitot divus premjerministrus, paklīda baumas, ka karaļa Luija Filipa valdība saindējusi akas un ūdeni ar arsēnu. Jūnijā uzliesmoja dumpis, ko ar lielām grūtībām apspieda policija un armija.

1832. gada vasarā dažādās Lielbritānijas pilsētās norisinājās holeras nemieri, bieži vērsti pret varas iestādēm un ārstiem. Liverpūlē pūļa dusmu objekts bija vietējie mediķi. Klīda baumas, ka holeras upurus ievieto slimnīcā, kur tos nogalina ārsti, lai līķus izmantotu anatomijas studijām. Nemieri beidzās pēkšņi, reaģējot uz katoļu garīdznieku aicinājumu, ko lasīja no baznīcas kancelēm un publicēja presē. Arī sabiedrībā cienītais vietējais ārsts Džeimss Kolinss publicēja kaislīgu aicinājumu nomierināties.

Vēsture atkārtojas. Kāpēc?

Vai tiešām tas ir tikai informācijas trūkums un tumsonība, kas lielu un bīstamu sērgu gadījumos padarīja cīņas ar slimībām daudz sarežģītākas? Mūsdienās it kā cilvēki ir izglītoti un informācijas netrūkst. Tomēr vēsture atkārtojas.

Baumas un sazvērestības teorijas tiek daudzinātas virtuālajā tirgus laukumā – sociālajos tīklos tiek atrasti vainīgie, uzkults pat naids, izskan aicinājumi uz atriebšanu un dumpi.

Kā trauksme pārtop naidā

Par psiholoģiskajiem iemesliem, kādēļ cilvēki tic sazvērestības teorijām un iekrīt naidā, skaidro filozofs un antropologs Vents Sīlis. “Naida avots bieži vien ir bailes – joprojām viens no mūsu spēcīgākajiem motīviem,” uzskata filozofs.

“Konspirācijas teorijas ir pašapmāna veids, ar kura palīdzību cilvēki kompensē savus mazvērtības kompleksus un psiholoģisko diskomfortu, ko rada bailes no nezināmā, nesaprotamā, nekontrolējamā,” atklāj filozofs.

“Konspirācijas teorijas ļauj to piekritējam paša acīs izskatīties neparasti gudram. Interesanti, ka konspiratīvā patiesība ļoti bieži ir saistīta ar amorālas rīcības atmaskojumu. Nepieciešamība kompensēt psiholoģisko diskomfortu un vajadzība justies īpašam ir pārāk spēcīga, lai kaut kādi fakti vai pierādījumi spētu to sagraut,” skaidro Sīlis.

Cik lielā mērā psihiatrija?

Ar sazvērestības idejām vieglāk aplīp cilvēki, kam ir tieksme uz dažāda smaguma psihiatriskiem traucējumiem, kas saistās ar paranoju (psihiatrijā tā dēvē murgainas, no realitātes šķirtas idejas). Smagāk sazvērestības teorijas trāpa paranoidālās šizofrēnijas slimniekiem. Vieglāks stāvoklis ir paranoja – patoloģisks aizdomīgums, arī murgaina pārliecība, ka cilvēki ir ļauni un grib, lai citi mirst, arī indēšanas un citi kaitēšanas murgi.

Vieglāks stāvoklis ir paranoīdie personības traucējumi. Šiem cilvēkiem piemīt aizdomīgums un tieksme sagrozīt pārdzīvoto, kļūdaini izskaidrojot citu neitrālu vai draudzīgu rīcību kā apdraudošu, ļaunprātīgu vai pazemojošu. Viņi ir jūtīgi pret kritiku, meklē vainīgos, pašiem raksturīgs kriticisms un naidīgums, savas subjektīvās tiesības aizstāv karojoši, agresīvi un pārspīlēti.

Mēdz uztvert sevi kā pārspīlēti nozīmīgu personu, dažādus notikumus skaidrot ar sazvērestības teorijām. Biežāk nekā citi izjūt dusmas, skaudību, vēlmi atriebt, bailes, kaunu un vainas izjūtu. Šie cilvēki var būt divu veidu – pirmie ar ekspansīvi paranoidāliem personības traucējumiem ir enerģiskāki, aktīvi cenšas cīnīties ar institūcijām, garastāvoklis paaugstināts, aktīvi arī sociālajos tīklos. Tikmēr sensitīvais tips ir rāmāks, ievainojamāks.

Vēlme būt pret

Dažkārt tieksme uz sazvērestības teorijām nav ne smags, ne viegls psihiatrisks traucējums, bet tikai psihiski vesela cilvēka rakstura īpatnība un vēlme būt opozīcijā oficiālajam viedoklim.

Interesanti, ka sazvērestību piekritēji tic dažādām savstarpēji izslēdzošām teorijām, bet vienmēr pretējām tam, ko saka valdība un citas oficiālās iestādes. No vienas puses, cilvēki var ticēt jebkam – gan plakanās Zemes teorijai, gan citplanētiešiem, kas iefiltrējušies mūsu vidū un tamlīdzīgi.

No otras puses, dzīvojot pārliecībā, ka vīrusa nav, un neievērojot epidemioloģisko drošību, viņi reāli apdraud apkārtējo veselību un finansiālo labklājību, jo apgrūtina un padara ilgāku visu mūsu cīņu pret Covid-19.

Kovidlaika melu TOP7

• Covid-19 izplata 5G – jaunās paaudzes mobilo sakaru un interneta raidītāji. Liebritānijā pērn pieredzēti šo torņu dedzināšanas gadījumi. Šogad šī sazvērestības teorija ir pieklususi.
• Vīrusu izsmidzina no lidmašīnām, par ko liecina “ķīmiskās trases” debesīs.
• No vakcinētajiem izplatās starojums, kas nevakcinētām sievietēm izraisa spēcīgu asiņošanu un grūtniecēm spontāno abortu. Pasargāties varot ar uzlādētiem kastaņiem kabatā.
• Vakcīnas satur smagos metālus, kurus uzrāda skeneri lidostās, tādējādi atšķirot, kurš ir vai nav vakcinēts.
• Vakcīnas veicina trombu un asinsvadu plīšanas risku, tāpēc apdrošinātāji atsakās apdrošināt vakcinētos lidojumiem. Patiesībā daudzi apdrošinātāji Covid-19 radītus zaudējumus sedz, ja persona ir vakcinēta vai izslimojusi.
• Vakcīnas satur mikročipu, ar kura palīdzību miljardieris Bils Geitss kontrolē cilvēkus.
• Un, protams, vakcīnas radītas tikai tādēļ, lai iznīcinātu cilvēci. Sazvērniekus nemulsina fakts, ka nesalīdzināmi vairāk dzīvību paņem koronavīruss.