Lavrovs: mēs anektēsim kārotās "vēsturiskās krievu teritorijas"

Pagaidām runa ir par Ukrainai 2014. gadā nokampto Krimu, kā arī Ukrainas austrumu Doneckas, Luhanskas, Hersonas un Zaporižjas apgabaliem, kurus pilnībā krievu okupanti nekontrolē, par spīti gandrīz četru ilgajam asiņainajam karam — Doneckas un Luhanskas apgabalus pilnībā krievi nekontrolē pat pēc nepilnu 10 gadu pūliņiem. 2022. gada 30. septembrī pēc “referendumiem” Krievija vienā mierā šīs teritorijas ierakstīja savā konstitūcijā. Taču valsts augstākās amatpersonas, nemaz nerunājot par propagandistiem, turpina runāt par jaunu apgabalu nokampšanu vai pat visas valsts aneksiju, bet tālākā perspektīvā ne tikai Ukrainas sagrābšanu.

“Krimas, Donbasa, Novorosijas tauta savu gribu pauda referendumos un mēs novedīsim līdz galam šo īsteni krievu zemju atgriešanas procesu dzimtajā ostā pilnībā atbilstoši šo cilvēku cerībām,” paziņoja Lavrovs, Maskavā uzstājoties diplomātisko darbinieku dienai veltītajā pasākumā. Viņš piebilda, ka Kremlis arī plāno panākt, lai Ukrainā krievu valodai būtu valsts valodas statuss, kā arī krievu pareizticīgo baznīca tur baudītu visas tiesības, un vispār — lai no Ukrainas agresorvalstij nebūtu nekādu draudu.

Cilvēki, kuri nesirgst ar zelta zivtiņas atmiņu, lieliski zina, kādas bija Krievijas idioloģiskās priekšteces Padomju Savienības "tautas gribas izpausmes", lai, piemēram, Latvija, Lietuva un Igaunija "brīvprātīgi" iestātos padomju impērijā 1940. gadā.

Iepriekš Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha paziņoja, ka Ukraina nekad neatzīs Krievijas suverenitāti pār okupētajām un patvaļīgi anektētajām teritorijām, jo tas ir “principa jautājums”. Viņš arī piebilda, ka jebkuras valsts lēmums atzīt šos reģionus par Krievijas teritoriju būšot “juridiski spēkā neesošs”.

Iepriekš par Krievijai “juridiskās tiesībām” anektēt arī citus Ukrainas apgabalus, ne tikai tos, kurus tā patvaļīgi jau ierakstījusi savā konstitūcijā 2022. gadā, bet tā arī nav spējusi pilnībā iekarot, paziņojis kādreiz par “liberāli” uzskatītais Krievijas eksprezidents, bet tagadējais Drošības padomes priekšsēdētāja vietnieks un viens no agresīvākajiem krievu “kara vanagiem” Dmitrijs Medvedevs. Viņa argumentācija bija vienkārša — tā kā pēc Krievijas invāzijas Ukrainā 2022. gada 24. februārī daudzas rietumvalstis iesaldēja Krievijas aktīvus un sākušas to izmantošanas rezultātā gūto peļņu nodot Ukrainas vajadzībām, Medvedevs uzskata, ka pienācis laiks šos aktīvus atgūt “naturālā veidā”. “Atgriezt sagrābto naturālā veidā. Proti, ar “ukraiņu zemi” un citu kustamo un nekustamo īpašumu, kas tajā atrodas,” viņš paziņoja. Lai būtu skaidrs, ka runa nav par Krievijas konstitūcijā 2022. gadā ierakstītajiem četriem apgabaliem, Medvedevs uzsvēra: “Es, protams, nerunāju par jaunajiem Krievijas reģioniem, tie jau tāpat pieder mums.”

Medvedevu jau pamanījās apsteigt Krievijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, kurš savā kabinetā pie sienas jau piekāris karti, kur Krievijas sastāvā jau nokļuvuši Ukrainas Odesas un Mikolajivas apgabali, tādējādi pilnībā atņemot Ukrainai piekļuvi pie Melnās jūras. Šī odiozā karte pamanīta brīfingā, kuru 2025. gada 30. augustā rīkoja Gerasimovs, lai pastāstītu par brīnišķīgi sekmīgi notiekošo “speciālo militāro operāciju” un paziņotu, ka “stratēģiskā iniciatīva” pilnībā pieder Krievijai un tā “atbrīvojusi” daudz svešas valsts teritoriju.

Krievijas invāzija Ukrainā ilgst jau ilgāk nekā Krievijas propagandas lielākais svētums “Lielais tēvijas karš”, bet PSRS teritoriju atkarošanas, Austrumeiropas, Vācijas austrumu sagrābšanas un Berlīnes ieņemšanas vietā Krievija tā arī nav spējusi pilnībā sagrābt nevienu no Ukrainas austrumu apgabaliem. Pašlaik okupanti kontrolē 99,7% Luhanskas apgabala, 77% Doneckas apgabala, 75% Zaporižjas un 72% Hersonas apgabala. Vēl krievi ir sagrābusi niecīgu daļu no Harkivas (apmēram 4%), Sumu (apmēram 1%), Mikolajivas (apmēram 1%) un Dņipropetrovskas apgabala (mazāk nekā 1%).

Jāpiebilst, ka kara pieteikšanas runā naktī uz 2022. gada 24. februāri Krievijas diktators Vladimirs Putins apgalvoja, ka nekādas Ukrainas teritorijas neokupēs un vispār “mēs neko negrasāmies uzspiest ar spēku”.

Kā parasti, Putins sameloja, un 2022. gada 30. septembrī vispirms atzina Zaporižjas un Hersonas apgabalu “neatkarību” (Luhanskas un Doneckas "tautas republiku" neatkarību viņš atzina 21. februārī trīs dienas pirms invāzijas Ukrainā, turklāt robežās, kuras separātisti nemaz nekontrolēja) un dažas stundas pēc tam oficiāli anektēja četrus Ukrainas austrumu Hersonas, Zaporižjas, Doneckas un Luhanskas apgabalus, izpildot vietējo nodevēju Vladimira Saldo, Jevgeņija Baļicka, Denisa Pušiļina (viņš savulaik bija slavenākā Krievijas krāpnieka un finanšu piramīdas MMM radītāja Sergeja Mavrodi palīgs) un Leonīda Pasečņika “lūgumus”, kaut gan Krievija ne tobrīd, ne šobrīd pilnībā tos nekontrolē. Zaporižju (710 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) krievu okupanti arī nav spējuši ieņemt, bet Hersonu (279 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gada sākumā) viņiem nācās pamest 2022. gada novembrī. Tādējādi krievu okupantu rīcībā visas invāzijas laikā tā arī nav nokļuvusi pilnīgi neviens Ukrainas apgabala centrs, izņemot jau 2014. gadā sagrābtās Doneckas un Luhanskas pilsētas.

Pirms oficiālās aneksijas Krievija okupētajās teritorijās sarīkoja “referendumus”, kuros, protams, absolūtais vairākums “vēlējās” dzīvot zem okupantu karoga. Vietējo vēlmi stimulēja bruņotie okupantu karavīri, kuri kopā ar “vēlēšanu komisijas” locekļiem apstaigāja mitekļus.

Neviena starptautiska organizācija nav atzinusi šo “referendumu” rezultātus. 2022. gada 12. oktobrī ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, pasludinot “referendumus” par nelikumīgiem. Rezolūciju atbalstīja 143 valstis, atturējās 35 (tostarp Ķīna un Indija), pret balsoja 5 valstis — pati Krievija, kā arī Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Nikaragva un tobrīd vēl negāztā diktatora Bašara al Asada Sīrija. Pirms ukraiņu sekmīgā pretuzbrukuma 2022. gada rudenī, patriecot krievu okupantus no Harkivas apgabala un atbrīvojot Hersonu, Krievija plānoja rīkot “referendumus” arī citos Ukrainas apgabalos, piemēram, Mikolajivas un Harkivas apgabalos.

Smieklīgi, bet Lavrovs līdz pēdējai dienai stāstīja, ka Krievija negrasās iebrukt Ukrainā, bet pēc invāzijas sākuma vienā mierā stāstīja, ka Krievija nemaz Ukrainai nav uzbrukusi, tieši otrādi, mēģina apturēt karu, kas esot uzsākts pret nabaga miermīlīgo Krieviju.

Pēc Donalda Trampa atgriešanās Baltajā namā situācija radikāli mainījās Putinam par labu, pēc triju gadu pārtraukuma ASV uzsākot sarunas ar Krieviju, bet Trampa administrācijas amatpersonām pastāvīgi paziņojot, ka Ukrainai neizdosies atgūt Krievijas sagrābtās teritorijas un to neuzņems NATO. 2025. gada 25. februārī ANO Drošības padome pieņēma ASV ierosinātu rezolūciju par kara izbeigšanu Ukrainā, kurā Krievija nemaz netika nosaukta par agresori un netika pieprasīta okupantu izvākšanās no Ukrainas, savukārt ANO Ģenerālajā asamblejā ASV kopīgi ar Krieviju noraidīja tās agresiju nosodošo rezolūciju. Vēl vairāk, Tramps vairākkārt paziņojis, ka par vainīgajiem šajā asiņainajā karā uzskata Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski un ASV eksprezidentu Džo Baidenu, kā arī regulāri stāsta, cik ļoti Putins vēlas mieru, un izrāda neapmierinātību ar spītīgo Ukrainu.

2024. gada 14. jūnijā Putins paziņoja savu ultimātu jebkādu miera sarunu uzsākšanai, pieprasot, cita starpā, lai Ukraina labprātīgi atdod Krievijai visas teritorijas, kuras tā paziņojusi par savām, arī tās, kuras tā arī nav spējusi sagrābt. Citu Putina prasību skaitā ir Ukrainas atbruņošanās, uz visiem laikiem atteikšanās mēģināt iestāties NATO, krievu valodas atzīšana par valsts valodu, sankciju atcelšana. Kopš tā laika Krievijas prasības nav mīkstinājušās ne par mata tiesu, tās propagandistiem un amatpersonām uzsverot, ka šie "dāsnie" piedāvājumi turpmāk tiks tikai padarīti vēl stingrāki.

Nesen plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņas, ka Putins it kā esot piekāpies Trampam un vairs neprasot viņam atdot Zaporižjas un Hersonas pilsētas ar šo apgabalu vēl neieņemtajām teritorijām, pretī prasot, lai Ukraina pilnībā atdod Doneckas un Luhanskas apgabalus, ieskaitot tādas pilsētas kā Kramatorska un Slovjanska ar visiem spēcīgajiem nocietinājumiem, kurus krievi nespēj iekarot. Ja Ukraina atdotu savus nocietinājumus, krievu okupantiem pavērtos daudz brīvāks ceļš turpmākiem uzbrukumiem gan Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas, gan Dnipro, gan galvaspilsētas Kijivas virzienā. 2025, gada novembrī Trampa administrācijas piedāvātais “kompromisa” variants paredzēja, ka Ukraina atdos Krievijai visu Donbasu, kā arī tikai jau krievu okupētās Zaporižjas un Hersonas apgabalu daļas. Turklāt Krievijas papildu atalgošanai paredzēts aizliegums Ukrainu uzņemt NATO, bet Krievija atkal sēdēs pie G8 galda. Zelenskis jau paziņojis, ka Ukraina neatdos Krievijai savas teritorijas.