Kā Irāna no pasaules lielvalsts kļuva par nemieru epicentru

Persija savulaik bija viena no spēcīgākajām civilizācijām pasaulē. Jau Ahemenīdu impērijas laikā (6.–4. gs. p.m.ē.) tai bija attīstīta nodokļu sistēma, spēcīga armija un plašs ceļu tīkls, kas savienoja trīs kontinentus. Vēlākajos gadsimtos Persija piedzīvoja gan uzplaukumus, gan tika iekarota, taču tā vienmēr saglabāja spēcīgu kultūras identitāti.

Sasanīdu laikā tā bija viena no pasaules lielvarām, bet pēc arābu iekarošanas kļuva par nozīmīgu islāma pasaules kultūras centru. Tomēr arābu politiskā vara nebija mūžīga — jau no 9. gadsimta Persijā nostiprinājās vietējās persiešu dinastijas, un persiešu valoda, literatūra un pārvaldes tradīcijas piedzīvoja atdzimšanu. Arī vēlāk, seldžuku un mongoļu valdīšanas laikā, persiešu kultūra nevis izzuda, bet bieži ietekmēja pašus iekarotājus.

Persija tiek pārdēvēta par Irānu

19. gadsimtā Persija nonāca Lielbritānijas un Krievijas ietekmē, kas ierobežoja tās ekonomisko un politisko neatkarību. 1907. gadā abas valstis noslēdza savstarpēju vienošanos, un Persija būtībā tika sadalīta divās ietekmes zonās – Ziemeļpersijā, kas nonāca Krievijas ietekmē, un Dienvidpersijā, kas atradās Lielbritānijas ietekmē. Centrālā daļa palika kā neitrālā zona starp abām valstīm.

Lai gan Pirmajā pasaules karā Persija vēlējās palikt neitrāla, tās naftas un stratēģiskā novietojuma dēļ valstī militāras darbības izvērsa gan Lielbritānija, gan Krievijas un Osmaņu impērija. Turklāt šo militāro konfliktu rezultātā Irānu plosīja bads, kas prasīja vairāk nekā 2 miljonu cilvēku dzīvību. Pēc Pirmā pasaules kara Persija ieguva lielāku autonomiju, jo Anglijas un Krievijas karaspēki tika mobilizēti citās cīņās, tomēr monarhija, kas Irānā izveidojās bija vāja.

1921. gadā Irānā notika militārs apvērsums, kā rezultātā Persijā pie varas nonāca šahs [šo titulu var pielīdzināt karalim vai caram] Rezā Pehlevī. 1935. gadā viņš centās valsti padarīt par republikāniskāku monarhiju un iezīmēt valstī jaunas ēras sākumu, līdz ar to viņš pārdēvēja Persiju par Irānu.

1941. gadā valdošais šahs Rezā Pehlevī no amata tika gāzts, jo pastāvēja aizdomas, ka viņš sadarbojas ar nacistiem. Bet viņa vietā pie varas nāca Rezā dēls Mohammads Rezā Pehlevī. Tajā pašā gadā Irānā atgriezās Anglijas un Krievijas karaspēks, kas vēlējās piekļūt Irānas naftas rezervēm un novērst nacistiskās Vācijas ietekmes paplašināšanos reģionā.

Savas intereses Irānā nostiprina amerikāņi

Pirmajos gados pēc šaha Mohammada Rezā Pehlevī nākšanas pie varas valsts pārvalde bija sadalīta starp šahu, kuram Irānā bija vairāk simboliska vara, un Irānas premjerministru, kurš vadīja valdību un izpildvaru. Turpmāko desmit gadu laikā premjers valstī kļuva par nozīmīgu politisko spēku, kas nereti nonāca konfliktā ar šahu, jo sevišķi savos centienos nacionalizēt Irānas naftu.

Piecdesmitajos gados, kad starp ASV un Padomju Savienību valdīja aukstais karš, ASV bija noraizējusies, ka Irānas premjers varētu nonākt Padomju Savienības ietekmes zonā. Līdz ar to 1953. gadā operācijas “Ajax” laikā ASV palīdzēja gāzt Irānas premjeru Mohammadu Mosadeku un nostiprināt valstī šaha Mohammada Rezā Pehlevī varu.

Šahs bija izglītots un inteliģents cilvēks, kurš runāja vairākās valodās un īstenoja Irānā vairākas reformas — viņš veica lielus ieguldījumus valsts infrastruktūrā, lasītprasmes un izglītības programmās, automobiļu ražošanā un citās jomās, tostarp sieviešu tiesībās. Tāpat sievietēm 1963. gadā tika piešķirtas vēlēšanu tiesības. Tomēr daudzi viņu apsūdzēja tajā, ka šahs pārlieku darbojoties elites interesēs un ignorē pieaugošās sociālās un ekonomiskās problēmas valstī. Tāpat daļa konservatīvāko iedzīvotāju iebilda pret viņa straujajiem modernizācijas pasākumiem.

Šajā laikā Irānā pieauga ekonomiskā nevienlīdzība, un spriedze sabiedrībā pastiprinājās. 1977. gadā Teherānā sākās plaši protesti pret Mohammada Rezā Pehlevī varu. Viens no skaļākajiem opozīcijas līderiem bija islāma garīdznieks Rūhollāhs Mūsavī Homeinī, kurš vadīja opozīcijas kustību no ārvalstīm, jo 1964. gadā tika izraidīts no Irānas par aktīvu šaha valdības un modernizācijas programmu kritiku, kas viņa skatījumā bija pretrunā ar islāma vērtībām.

"Melnā piektdiena" un šaha gāšana

Nemieri Irānā drīz pārauga plašās demonstrācijās, kurām pievienojās arī kreisi noskaņoti spēki, tostarp komunisti. Par pagrieziena punktu kļuva 1978. gada 8. septembris jeb “Melnā piektdiena”. Šajā dienā tūkstošiem cilvēku devās ielās, lai protestētu pret šaha varu, bet armija atklāja uguni uz demonstrantiem, nogalinot vairākus desmitus [dažos avotos minēti vairāki simti] cilvēku.

Šo asiņaino notikumu dēļ šahs zaudēja daļu starptautiskā atbalsta, tostarp no Francijas un ASV, kas kritizēja vardarbību pret demonstrantiem. 1979. gada sākumā Irānas premjers Šapūrs Bahtiārs, kurš bija salīdzinoši demokrātiski noskaņots politiķis, aicināja šahu doties trimdā, norādot, ka tas varētu mazināt spriedzi valstī. 1979. gada 16. janvārī šahs Mohammads Rezā Pehlevī pameta Irānu, un valsts vadību uzņēmās premjers un Reģentu padome. Nedaudz vēlāk, 1979. gada 1. februārī, Teherānā atgriezās islāma garīdznieks un opozīcijas līderis Rūhollāhs Homeinī, kurš iepriekšējos gadus bija pavadījis trimdā Francijā, nelielā pilsētā netālu no Parīzes.

Šajā laikā Rietumvalstu attiecības ar Irānu bija sarežģītas — no vienas puses, Francija un ASV bija ilgstoši sadarbojušās ar šahu, bet, no otras puses, tās kritizēja viņa valdības vardarbīgo rīcību pret demonstrantiem. Bet Homeinī Rietumos sākotnēji tika uztverts kā harizmātisks un ietekmīgs reliģiskais līderis, un daļa politiķu cerēja, ka pēc revolūcijas Irāna saglabās pragmatiskas attiecības ar Rietumiem.

Islāma revolūcija Irānā

Francija un ASV Homeinī sākotnēji atbalstīja, jo viņš solīja ievērot saistības ar šīm valstīm, nodrošinot tādus pašus tirdzniecības noteikumus kā iepriekš, un uzsvēra, ka viņa galvenais mērķis ir nomierināt satraukto sabiedrību. Tomēr brīdī, kad viņš nāca pie varas Irānā, kļuva skaidrs, ka Homeinī ieceres ir daudz radikālākas — viņš vēlējās valstī ieviest diktatūru ar stingru reliģisko ievirzi.

Jau savā pirmajā runā Homeinī pasludināja Ameriku par "lielo sātanu", un paralēli uzsāka plašas politiskās “tīrīšanas” kampaņas armijā, likvidējot tūkstošiem karavīru, kas bija lojāli šaham. Viņš ieviesa virkni pretrunīgi vērtētu reformu, uzsverot šariata principu ievērošanu, kas būtiski ietekmēja tiesību sistēmu un sabiedrības ikdienas dzīvi. Īpaši jūtamas pārmaiņas bija sieviešu tiesību jomā — viņām tika ierobežotas vairākas agrāk iegūtās brīvības un noteikti stingri ģērbšanās noteikumi, piemēram, par obligātu prasību viņām kļuva hidžāba valkāšana.

Homeinī nostiprināja jauno konstitūciju, kuras pamatā bija princips, ka augstākajai politiskajai varai jāatrodas islāma garīdzniecības rokās. Homeinī kļuva par Irānas augstāko līderi un reizē arī par valsts politisko vadītāju. Viņš ieguva pilnīgu varu Irānā, kas ļāva viņam pieņemt lēmumus visos valsts jautājumos. 

Francijas un ASV sākotnēji nodomi atbalstot Homeinī bija saprotami - sabiedrotie vēlējās, lai Irānu pārvalda režīms, kas izturas pret iedzīvotājiem labvēlīgi. Tāpat valstis vēlējās saglabāt ar Irānu līdzšinējās attiecības gan sadarbības, gan tirdzniecības ziņā. Tomēr pēc asiņainajām  reformām, ko Homeinī veica Irānā, sabiedrotie saprata, ka ir stipri kļūdījušies viņa novērtējumā.

Pēc situācijas saasinājuma Irānā, ASV vēlējās labot savas kļūdas un ar savu vēsturisko sabiedroto - Franciju gatavoja puču, lai gāzu Homeinī valdību. Apvērsuma plānošanā piedalījās arī Jordānijas karalis Huseins Bintalals un Irākas prezidents Sadams Huseins, kas vēsturiski bija ASV un Francijas sabiedrotais. Tomēr PSRS Valsts drošības komiteja (VDK) Homeinī brīdināja un sabiedrotajiem viņu gāzt no amata neizdevās.

Tikmēr Irāka uzsāka ar Irānu karu, tomēr neviens nebija pietiekami novērtējis PSRS lielo atbalstu Irānai, kā arī Irānas armijas spējas. Līdz ar to karš izvērtās ilgs un asiņains - tas turpinājās 8 gadus līdz 1988. gadam. Turklāt karš galu galā panāca vēl kādu lietu - tas saliedēja Irānas sabiedrību, un liela daļa iedzīvotāju, kas pirms kara bija demokrātiski noskaņoti, nu nostājās Homeinī pusē. Tā bija dubulta stratēģiska sabiedroto neveiksme.

Pēc šiem notikumiem Irāna sāka vēl vairāk sadarboties ar Krieviju, pārtrauca naftas eksportu uz Dienvidāfriku, un sāka atbalstīt teroristiskas grupas, piemēram, "“Hezbollah”" Libānā, kas centās destabilizēt Tuvo Austrumu reģionu, kuros valdīja Sunnītu režīms. Neilgi pēc Irākas-Irānas kara, 1989. gada 3. jūnijā, Homeinī nomira un viņa vietā par jauno agstāko valsts līderi tika iecelts ājatolla Alī Hāmenejī, kurš valdīja līdz pat 2026. gadam, līdz ASV un Izraēlas īstenotajos triecienos šī gada 28. februārī tika nogalināts.

Nestabilitāte Tuvajos Austrumos pieauga, kad saira ASV un Irākas attiecības

Tikmēr nestabilitāte Tuvajos austrumos pieauga, kad saira ASV un Irākas attiecības. 1990. gadā Irākas prezidents Sadams Huseins vaicāja tā laika ASV prezidenta  Džordža Herberta Volkera Buša administrācijai atļauju iebrukt Kuveitā, lai pārņemtu tās naftas atradnes. Pretī Huseins solīja ASV īpašu tirdzienības vienošanos, un ASV deva uzbrukumam "zaļo gaismu". Tomēr vēlāk ASV Sadamu Huseinu nodeva un izmantoja viņa iebrukumu Kuveitā, lai uzsāktu konfliktu ar abām valstīm un iegūtu tiešu kontroli pār šo naftu. Arī Francija, kurai ir ļoti spēcīga armija, kā tuva ASV sabiedrotā iesaistījās šajās cīņās.

Francijas karaspēks piedalījās operācijā "Tuksneša vētra", kur tika nosūtīts cīnīties pirmajās frontes līnijās. Armija paveica netīro darbu un cīņās cieta lielus zaudējumus - daudzi karavīri gāja bojā vai tika ievainoti. Tomēr pēc šīs operācijas ASV nerespēktēja noslēgto vienošanos ar Franciju un abu valstu attiecībās iestājās krīze. Francija ASV to nekad nepiedeva un šis bija viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ Francija atteicās piedalīties ASV karā pret Irāku 2003. gadā, lai gāztu Sadama Huseina režīmu. Vācija solidarizējās ar Franciju un arī atteicās nosūtīt uz Irāku savus karavīrus.

Jauns saspīlējums ASV un Irānas attiecībās notika 1995. gadā - saistībā ar Irānas atbalstu teroristu grupējumiem un aizdomām, ka valstī tiek attīstīti kodolieroči, ASV prezidents Bils Klintons ieviesa pret Irānu embargo. Paralēli tam Irānā valdīja iekšējie nemieri un pirmās masveida demonstrācijas pret Irānas valdošo režīmu sākās 1999. gadā.

Trīs gadus vēlāk, 2002. gadā, Irānas saspīlējums ar ASV pieauga, kad pēc 11. septembra teroraktiem ASV prezidents Džordžs V. Bušs apsūdzēja Irānu terorisma atbalstīšanā. Šajā laikā arī sabiedrotie spēki atklāja, ka Irāna patiešām attīsta kodolprogrammu, un daudzas Rietumu valstis nosūtīja uz Irānu savus izlūkus, jo saprata, ka situācija var kļūt bīstama, ja šādi ieroči nonāktu minētā režīma rokās.

Nākamos dažos gados kodolprogramma pieklusa, bet 2005. gadā, kad par Irānas prezidentu tika ievēlēts Ahmadinežads, kodolprogramma atsākās. Ekspertu viedokļi par to, cik tālu Teherāna bija nonākusi kodolieroču izstrādē, līdz Izraēlas-ASV iebrukumam valstī šī gada 28. februārī, atšķiras.

Irāna kļūst aizvien radikālāka, un iedzīvotāji vēlas pārmaiņas

2025. gada 28. decembrī Irānā izcēlās plašas demonstrācijas, kurās cilvēki sacēlās pret straujo valsts inflāciju un dzīves līmeņa pasliktināšanos. Protesti drīz pārauga plašā nemieru kustībā pret valdošo režīmu, ko ājatolas valdība vardarbīgi apspieda - kā liecina aplēses, demonstācijās nogalināti līdz pat 28 tūkstošiem cilvēku. Tajā pat laikā vispārējie aprēķini liecina, ka uz vienu nogalināto konflikta zonās parasti ir četri ievainotie. Un šis skaitlis sniedz labāku izpratni par šī brīža konflikta apmēriem.

Jāatgādina, ka 1979. gadā šahs atkāpās no amata pēc ilgstošiem nemieriem un vardarbīgām sadursmēm, kurās bojāgājušo skaits tika lēsts vairākos desmitos [citos avotos līdz 400] cilvēku. "Pietiek asiņu," viņš sacīja, kad atkāpās no amata.

Pēdējos gados protesti Irānā kļūst biežāki un Irānas režīma represijas - brutālākas. Jāatgādina, ka plaši protesti Irānā izcēlās arī 2022. gadā, kad Irānas “morāles policijas” gūstā tika nogalināta 22 gadus vecā Maša Amini, kas tika apsūdzēta par “nepareizu hidžāba nēsāšanu”. Protestos, kuros tika nonāvēti vairāk nekā 500 cilvēku, demonstranti iestājās gan pret sieviešu tiesību ierobežojumiem, gan valdību kopumā. Bet 2019. gada protestos, kad dramatiski pieauga naftas cenas Irānā, protestos tika nogalināti vairāk nekā 1500 cilvēku.

Saskaņā ar Nīderlandē bāzētās neatkarīgās pētniecības grupas “GAMAAN” 2024. gada jūnijā veikto aptauju, kurā piedalījās vairāk nekā 77 000 Irānā dzīvojošu respondentu, vairāk nekā 80% aptaujāto vēlas, lai valsts attālinātos no pašreizējās Islāma Republikas režīma un pārietu uz demokrātisku valsts iekārtu.