Tramps un Grenlande. Ko īsti paredz mīklainā vienošanās?

Kopš Tramps pagājušajā nedēļā Davosā paziņoja par sarunā ar NATO ģenerālsekretāru Marku Riti Pasaules Ekonomikas foruma kuluāros it kā panākto vienošanos ar aliansi jeb, precīzāk, par saskaņoto "vienošanās ietvaru", iestājies šķietams atslābums, atzīst Nūkas iedzīvotājs un cilvēktiesību aktīvists Najanguaks Kristensens, piebilstot, ka neskaidrība joprojām nav kliedēta.

"Neesmu gluži pārliecināts, ka tā ir vienošanās (..). No mūsu skatu punkta tas ir Donalds Tramps, kas joprojām paliek Donalds Tramps," saka Kristensens, norādot, ka, neskatoties uz skaļajiem paziņojumiem, pagaidām nav sekojuši kādi taustāmi rezultāti un pati Grenlande nekādās sarunās nav tikusi iesaistīta.

Priekšā ilga kaulēšanās

Tam gan tagad vajadzētu mainīties. Dānijas premjerministre Mete Frederiksena pagājušajā piektdienā devās uz Grenlandi, lai "izrādītu stingru atbalstu grenlandiešu tautai grūtos laikos" un apspriestu turpmāko rīcību ar autonomās salas valdību.

Grenlandes premjerministrs Jenss Frederiks Nilsens paudis apmierinātību, ka ASV draudi par iespējamu militāru rīcību līdz turpmākajam ir atsaukti, taču uzsvēris, ka nevienam nav pilnvaru slēgt vienošanās par zemes nākotni bez tās valdības līdzdalības.

Līdzīgu viedokli paudusi Frederiksena, taču pēc piektdienas tikšanās ar NATO ģenerālsekretāru Riti viņa uzsvērusi, ka Arktikas aizsardzība un drošība ir alianses kopīgs jautājums. Kopenhāgena arī paziņojusi, ka sarunas šajā jautājumā ar ASV sākšoties drīzumā.

Kā trešdien noklaušināšanas laikā Senāta Ārlietu komitejā pavēstīja ASV valsts sekretārs Marko Rubio, sarunas tehniskā līmenī starp Savienotajām Valstīm, Dāniju un Grenlandi jau sākušās. "Tās sākas šodien, un tas būs regulārs process," informējot par trīspusējās darba grupas izveidi, norādīja Rubio. "Mēs mēģināsim to veikt veidā, kas nelīdzinās mediju cirkam, kas izceļas katru reizi, kad notiek šādas sarunas, jo domājam, ka tas dod abām pusēm elastību, lai panāktu pozitīvu iznākumu." Savukārt Dānijas Ārlietu ministrija trešdien paziņoja, ka sarunās tiek meklēts veids, "kā novērst ASV bažas par drošību Arktikā, vienlaikus ievērojot sarkanās līnijas", tas ir, saglabājot Kopenhāgenas suverenitāti pār Grenlandi.

Ko paredz tā sauktā vienošanās?

Kristensens norādījis, ka grenlandiešu tauta sagaida, ka tai beidzot tiks atklāts, ar ko tiem rēķināties. Līdz šim nav publiskots nekāds nepārprotams dokuments. Izskanējušas vien dažādas spekulācijas, ko varētu saturēt vienošanās, par ko tika paziņots Davosā.

Vašingtona apgalvo, ka puses esot vienojušās par pastāvīgu ASV interešu nodrošinājumu Grenlandē. Tas aptverot gan militāros, gan stratēģiskos, gan ekonomiskos jautājumus. Savukārt NATO ģenerālsekretārs Rute izteicies, ka runa, pirmkārt, esot par sadarbību drošības jautājumos, nepieminot nekādus Dānijas vai Grenlandes tiesību ierobežojumus.

Izskanējuši pieņēmumi, ka varētu tikt grozīts 1951. gadā slēgtais līgums par ASV militārā kontingenta izvietošanu Grenlandē. Atšķirībā no Aukstā kara perioda, kad Grenlandē atradās vairāk nekā 20 ASV karabāzes, šobrīd darbojas tikai Savienoto Valstu Kosmosa spēku bāze Pitufikā salas ziemeļrietumu piekrastē, kur izvietots ballistisko raķešu agrās brīdināšanas radars un kosmosa novērošanas sistēmas.

Rute tikmēr norādījis, ka sarunā Dānijas suverenitātes jautājums nav skarts, ļaujot noprast, ka NATO cenšas apmierināt ASV drošības prasības, nepārkāpjot Kopenhāgenas "sarkanās līnijas". Tiesa, Grenlandes ārlietu ministre Viviana Mocfelta paziņojusi, ka Nūkas valdība nav pilnvarojusi Riti risināt tās vārdā sarunas, izņemot tiešu Trampa informēšanu par tās "sarkanajām līnijām".

Grenlandes loma Trampa "Zelta kupola" plānos

Tagad Grenlande var kļūt par ASV pretraķešu agrīnās brīdinājuma un pārtveršanas sistēmas svarīgu elementu. Tramps vairākkārt norādījis, ka sala ir izšķirīgi svarīga viņa iecerētā pretraķešu "Zelta kupola" izvēršanai, lai pasargātu Savienotās Valstis no krievu vai ķīniešu ballistiskajām raķetēm. Tas Grenlandi no pasīva agrās novērošanas posteņa pārvērstu par aktīvu raķešu pārtveršanas bastionu.

No stratēģiskā viedokļa Vašingtonas argumentiem nevar liegt zināmu loģiku. Grenlandi no Ņujorkas šķir aptuveni 2900 kilometri, kamēr līdz Kopenhāgenai no Nūkas ir apmēram 3500 kilometru. Tā nav tikai kartogrāfiska kuriozitāte, bet būtisks arguments mūsdienu stratēģiskajos apsvērumos. Ballistisko raķešu laikmetā jebkurš īsākais ceļš starp diviem zemeslodes punktiem ir tā dēvētais lielais aplis. No Eirāzijas uz ASV Austrumu piekrasti izšautas ballistiskās raķetes ceļš vedīs pār Arktiku un Grenlandi. "Tas nozīmē, ka Grenlande ir Amerikas ziemeļu bastions, nevis Dānijas piemājas dārziņš," norāda Hudzonas institūta Ķīnas centra direktors Ju Maočuņs.

Grenlande ASV ir svarīga arī tāpēc, ka atrodas NATO pretzemūdeņu aizsardzības līnijā, kas pazīstama kā "GIUK gap" (Grenlandes-Islandes-Lielbritānijas sprauga). Tas, kas kontrolē ūdeņus starp Grenlandi, Islandi un Lielbritāniju, kontrolē arī piekļuvi Atlantijas okeānam no Ziemeļu jūras. Pieaugot spriedzei attiecībās ar Krieviju, šīs teritorijas ģeopolitiskā nozīme atkal ir pieaugusi.

ASV ekonomiskās intereses

Līdztekus drošības problēmām, Trampam rūpes sagādā arī ekonomiskie jautājumi. Grenlandē ir bagātīgas tādu derīgo izrakteņu iegulas, kas īpaši svarīgi aizsardzības un augsto tehnoloģiju nozarēm, un Vašingtona vēlas nepieļaut, ka to izstrāde varētu nonākt Ķīnas kontrolē.

Nūkai tas ir delikāts jautājums. Kopš paplašinātu pašpārvaldes tiesību iegūšanas 2009. gadā Grenlande pati kontrolē savas derīgo izrakteņu iegulas, un ekskluzīvas piekļuves vai īpašu tiesību piešķiršana ASV tiek uztverta kā grenlandiešu suverenitātes ierobežošana.

Konflikts Grenlandes jautājumā atspoguļo ne tikai Trampa egocentrismu un personīgo politikas stilu, bet reālas globālās norises. Klimata pārmaiņas paver kuģošanas ceļus un padara derīgo izrakteņu iegulas Arktikā pieejamākas, rosinot aktivizēties lielvaru konkurencei šajā reģionā.

Nekliedētā neskaidrība

Kristensens norādījis, ka Grenlande ir gatava sadarboties ar ASV drošības, aizsardzības un investīciju jautājumos, taču noraida jebkādu pakļaušanos Savienoto Valstu kontrolei.

Pēc Davosas paziņojuma par vienošanos daudzi grenlandieši izjūt atvieglojumu, ka vismaz līdz turpmākajam novērsta militārā eskalācija, tomēr, neskatoties uz Trampa apgalvojumiem, ka esot rasts pastāvīgs risinājums, nesenā pieredze rāda, ka Vašingtonas tonis jebkurā brīdī atkal var mainīties. Tā rezultātā Kristensens atzīst, ka joprojām izjūt lielu neskaidrību par salas nākotni.

Politiskā situācija Grenlandē, kuras iedzīvotāju skaits sasniedz tikai 56 000, ir sarežģīta. Gan valdošās, gan opozīcijas partijas ilgtermiņā lolo sapni par pilnīgu neatkarību no Dānijas. Taču krīze, ko izraisīja Trampa prasība salai iekļauties ASV sastāvā, šo jautājumu atbīdījusi tālākā perspektīvā.

Kristensens norāda, ka pirms konflikta eskalācijas Grenlande atradusies "dekolonizācijas periodā", kad priekšplānā atradušies tādi jautājumi kā taisnīgums, pārvērtēšana un pašnoteikšanās. Tagad tas ir mainījies. Neatkarība tagad tiek uztverta kā vēl tālākas nākotnes projekts, ņemot vērā to, ka pašreizējā globālajā kontekstā pieaugusi nepieciešamība pēc aizsardzības.

Grenlandei pašai nav savas armijas, un daudzi grenlandieši bažījas, ka viņi tiks izslēgti no sarunām kā līdztiesīgi partneri un atkal kļūs par lielvaru stratēģisko interešu objektu. "Mēs jau vienreiz esam tikuši kolonizēti, mēs nevēlamies tikt kolonizēti otrreiz," uzsver Kristensens.

Iespējamie modeļi un vēsturiskie precedenti

Kopenhāgenai un Nūkai kategoriski noraidot tirgošanos ar teritorijām, rodas jautājums, ko tad īsti varētu paredzēt tā dēvētā ietvara vienošanās. ASV mediji, atsaucoties uz anonīmiem avotiem, izklāstījuši vairākus iespējamos modeļus.

Kipras modelis. Dānija varētu atteikties no savas suverenitātes pār nelielām teritorijām Grenlandē, kur būtu izvietotas ASV karabāzes, līdzīgi kā tika saglabāta Lielbritānijas suverenitāte pār karabāžu teritoriju Kiprā pēc tam, kad 1960. gadā tā ieguva neatkarību. Saskaņā ar šo modeli ASV iegūtu pilnīgu suverenitāti un jurisdikciju pār vienu vai vairākiem anklāviem Grenlandē.

Gvantanamo modelis. Tiek norādīts arī uz Gvantanamo līci Kubā. Kopš 1903. gada ASV bijusi pilnīga kontrole pār tur esošo karabāzi, pamatojoties uz "pastāvīgo nomu". Neskatoties uz Kubas formālo neatkarību, Vašingtona pār šo teritoriju saglabāja pilnīgu jurisdikciju. Tas ļautu apmierināt Trampa tieksmi iegūt pilnīgu kontroli, vienlaikus ļaujot formāli saglabāt Dānijas suverenitāti.

"Arktikas sardzes" modelis, kas tiek uzskatīts par vienu no ticamākajām iespējām. Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Lamijs ierosinājis izveidot NATO misiju "Arktikas sardze", līdzīgi jau esošajai alianses misijai "Baltijas sardze", lai nodrošinātu kuģniecības ceļu novērošanu. Rute izteicies, ka ietvara vienošanās paredz NATO ieguldījumu šajā jomā, paužot cerību, ka nepieciešamie resursi misijai varētu tikt atvēlēti jau 2026. gada pirmajā pusē.

Tomēr visi šie scenāriji var sastapties ar lielām juridiskām un politiskām problēmām. Grenlandes konstitūcija nepārprotami aizliedz zemes pārdošanu, un jebkurš līgums par teritorijas nodošanu kādam citam pieprasa tā apstiprināšanu Grenlandes parlamentā un pēc tam arī referendumā.

Dānijas vēsturiskā prakse

Tajā pašā laikā teritoriju tirdzniecība nav nekas neierasts Dānijas vēsturē. Dažādu stratēģisku un finansiālu apsvērumu dēļ Dānija aizjūras teritorijas jau daudzkārt ir pārdevusi. 1845. gadā tika pārdota Dāņu Indija, 1850. gadā - Zelta krasts (mūsdienu Gana), bet 1868. gadā - Nikobaru salas. Taču no šī brīža viedokļa īpaši zīmīga bija Dāņu Rietumindijas (mūsdienās ASV Virdžīnu salas) pārdošana Savienotajām Valstīm par 25 miljoniem dolāru zeltā. Tas liecina, ka Dānijas suverenitāte pār attālinātām teritorijām ne vienmēr tikusi uzskatīta par ko negrozāmu.

Šobrīd Grenlande no Kopenhāgenas subsīdijās ik gadu saņem četrus miljardus kronu (536 miljonus eiro), kas sastāda pusi salas budžeta. Tas ir visai smags slogs tādai nelielai valstij kā Dānija. Taču mūsdienu Grenlande bauda plašu autonomiju un spēcīgu demokrātisku pašapziņu, un tas pašreizējo gadījumu padara stipri atšķirīgu no koloniālās pagātnes precedentiem.

Kaitējums NATO

Tomēr galvenā problēma, ko līdz galējībai saasinājis Trampa demaršs Grenlandes jautājumā, ir Rietumu militārās alianses nākotne. Tas vēl vairāk padziļinājis transatlantisko plaisu, ko pavērusi gan Trampa autarķijas politika, gan viņa neslēptā vēlme atkratīties no līdzšinējām ASV saistībām pret Eiropas valstīm, gādājot par to drošību.

Eiropā arvien skaļāk izskan paziņojumi, ka uz ASV kā sabiedroto vairs nevarot paļauties un ka kontinentam jāmeklē alternatīva, piemēram, veidojot Eiropas armiju. Pēdējā mēneša laikā zīmīgi paplašinājusies eiropiešu gatavība veidot ciešākas attiecības ar Ķīnu, lai gan tā, iespējams, pagaidām vairāk ir demonstrācija Vašingtonas karsto galvu atvēsināšanai.

Eiropas līderi brīdina, ka, neskatoties uz Trampa atteikšanos no iespējamās spēka lietošanas Grenlandes iegūšanai un no papildu muitas tarifiem tām Eiropas valstīm, kas iebilst pret šo viņa tīkojumu īstenošanu, Grenlandes krīzes sekas nekur neizzudīs.

Tikmēr Rubio, kas reizēm tiek uzskatīts par visvairāk proeiropiski noskaņoto Trampa administrācijas pārstāvi, cenšas izlaipot starp Baltā nama saimnieka tieksmēm un attiecību saglabāšanu ar sabiedrotajiem.

"Manuprāt, ir ievērības cienīgi un svarīgi, ka prezidents Davosas runā ļoti nepārprotami norādīja, ka Savienotās Valstis nelietos spēku vai militāru spēku," Senāta noklaušināšanas laikā uzsvēra Rubio, vienlaikus norādot, ka NATO nepieciešams pārdefinēt.

"Viena no lietām, ko esam izskaidrojuši mūsu sabiedrotajiem NATO, ir, ka Savienotās Valstis nav vienkārši fokusētas uz Eiropu," norādīja ASV valsts sekretārs. "Mums ir aizsardzības vajadzības arī Rietumu puslodē. Mums ir aizsardzības vajadzības Indijas Klusā okeāna reģionā. Mēs varam būt bagātākā valsts pasaulē, taču mums nav neierobežotu resursu."

Avoti: "Deutsche Welle", "Vision Times", "Politico", AP.