Piramīdas, džungļi un Kubas rozīnīte! Ieskatoties Mūziķa Artūra Reinika ceļojumos, sareibst galva
Mūziķis Artūrs Reiniks ir aizrautīgs ceļotājs, kurš īpaši mīl eksotiku. Daudzu gadu laikā apceļotas vairāk nekā četrdesmit pasaules valstis un gūts ne mazums iespaidu.
Vaicāts, kur radusies šī īpašā ceļošanas dzirksts, Artūrs pasmaida: “Visai ģimenei ceļošana ir, tā teikt, asinīs. Tas ir mūsu kopējs hobijs. Tā mums ir kā laba narkotika. Uzsēdies, un allaž gribas jaunus iespaidus. Lauris, Rūta un Dace arī ir lieli ceļotāji, bet Rūtas dēliņš, mazais Ričards, vienmēr vēlas braukt ceļojumos. Šogad noteikti būšu Horvātijā, bet plānoju atgriezties arī valstīs, kur jau esmu bijis – Grieķijā, Spānijā, Portugālē, tomēr vēl daudz kas jāapskata.”
Kultūršoks: mežā viss noasfaltēts!
“Padomijas gados ceļošana bija ļoti ierobežota, tikai uz tā dēvētajām socvalstīm, un šķiet, ka man tas āķis lūpā iekrita 80. gadu vidū, kad dziedāju Dobeles rajona skolotāju korī “Sidrabe” un mēs koncertējām un piedalījāmies koru konkursos dažādās valstīs. Taču kultūršoks ceļošanas sakarā man bija 1989. gadā, kad kolhozam “Tērvete”, kuru toreiz vadīja Viesturs Gredzens, bija nodibinājies kontakts ar ievērojamā trimdas dramaturga Mārtiņa Zīverta dēlu Andreju. Toreiz vēl agrofirma aktīvi tirgoja zirgus, dzīve mutuļoja, un Zīverts uzaicināja “Tērvetes” vīru ansambli ciemoties Zviedrijā,” atminas Artūrs.
“Piedzīvojumu bija daudz, bet šoks radās par ļoti elementārām lietām. Piemēram, kāpēc Stokholmā ziemas laikā uz ielām vispār nav sniega? Zem ielām izvietotas siltumtrases... Bija šoks ar autoveikalu. Vajadzēja “Toyota” detaļas – būs un rīt no rīta pulksten deviņos! Kā tik operatīvi var visu noorganizēt tādām super mašīnām, kurām Rīgā detaļas jāgaida mēnešiem? Lielākais šoks bija tad, kad uzzinājām, ka esam bijuši lietotu auto veikalā. Viss spīd un laistās, un tās skaitās lietotas automašīnas? Mums tas nebija sīkums, jo iepriekš neko līdzīgu nebijām redzējuši. Vienīgi nepatika tas, ka mežā nebija neviena zemes ceļa, viss glīti noasfaltēts. Sapratām – nē, mums nepatīk, ka mežā viss noasfaltēts! Trešajā dienā jau braucām savā lepnajā “Toyota” “mikriņā”, puteklītim tur nav, kur nokrist. Šiki no malas mēs izskatījāmies, bet iekšēji pārdzīvojumi. Mēs sēžam ar pelēkiem ģīmjiem, jo sapratām, cik milzīga atstarpe mūs šķir dzīves līmenī no tā, ko tikko redzējām. Tas patiešām bija reāls pārdzīvojums,” atceras Artūrs un teic, ka ar savu pastāvīgo grupu vadītāju Silviju Maliņu saticies aptuveni pirms 25 gadiem.
Savulaik Silvijai bija labi kontakti ar Anglijā esošo latviešu centru Roufantā, uz kuru vēlāk tika organizētas tūristu grupas no Latvijas, un pirmajā grupā turp brauca Dobeles un Tērvetes pašdarbnieki, lai uzstātos Līgo svētkos. Reiniks tad spēlēja lauku kapelas sastāvā.
Ar Freimani pie Ēģiptes piramīdām
“Liela daļa ārzemju braucienu notika, pateicoties tieši Silvijai. Ar viņu bija ļoti viegli un droši – komunikabla, zinoša, atraktīva, atbildīga. Braucot kopā ar viņu, zini, ka nekad un neparko nebūs jālauza galva. Esmu bijis Polijā, Bulgārijā, Ungārijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Anglijā, Spānijā, Ēģiptē, Portugālē, Dominikānā, Meksikā, Jamaikā, Kubā, Taizemē, Singapūrā, Malaizijā, Vjetnamā, ASV, Kanādā, Šveicē, Dānijā, Kiprā, Grieķijā, Gruzijā, Armēnijā,” uzskaita aizrautīgais ceļotājs. Kura no apceļotajām valstīm ir atstājusi īpaši spilgtus iespaidus? Artūrs atminas ceļojumu uz Ēģipti kopā ar dziedātāju Mārtiņu Freimani.
“Mārtiņš Freimanis mums bija liels draugs, un arī kopā devāmies ceļojumos. Braucām uz Ēģipti, tur visapkārt piramīdas. Jutu, ka jābūt kaut kādām vibrācijām, jo piramīdas ir viens no pasaules brīnumiem. Kopā ar Mārtiņu gājām, pļāpājām, abi skatāmies uz piramīdām. Interesantas sajūtas, un Mārtiņš vaicāja: “Nu... un kas?” Es sapratu, ka tās bija dīvainas sajūtas. Tomēr nebija tās brīnuma sajūtas no tā, ko pirmoreiz dzīvē redzējām, bet laikam piramīdas ir tik daudz rādītas fotogrāfijās, filmās, ka vairs nepārsteidza. Man patīk tad, ja kaut kas vēderā nokņud. Pa īstam kņudējis nav, tas “uh!” ir izpalicis, bet tāpat ir ļoti, ļoti paticis. Piemēram, visa Kuba ir milzīga rozīnīte. It kā dzīvo padomijā, viss autoparks sastāv no vecajām amerikāņu mašīnām, kuras restaurējot maksā bargu naudu, un sarūsējuši žiguļi ar vērtību. Veikalos nekā nav, viss uz kartītēm, sievietes ar maziem bērniem uz rokām medī tūristus visādos veidos,” stāsta Reiniks.
Kura no apceļotajām valstīm dabas ziņā ir viseksotiskākā? Mūziķis atzīst, ka ļoti skaista daba ir Vjetnamā, Šrilankā, Taizemē, bet nevarot nevienu valsti izcelt. Visur ir ārkārtīgi interesanti, un tomēr vairs ne tik ļoti pārsteidzoši, kā kādreiz pirmajos ceļojumos.
“Beidzamos gados sapratu, kāpēc vismaz patlaban negribu braukt uz Filipīnām, Ķīnu, Japānu, Bali. Zinu, ka, pirmkārt, man tur patiks, tas būs interesanti, bet ne tik saistoši, lai desmitiem stundu tērētu lidmašīnā ar pārsēšanos. Labāk ir, maksimums, četras stundas lidojuma, un esmu uz vietas. Pabraukājot tagad pa Itāliju, sapratu, ka uz šo valsti var doties katru gadu. Vienmēr būs kāda vieta, kas būs citādāka,” atzīst Artūrs un pauž, ka viņu uzrunā viss, kas ir ļoti sens. Klosteri, pilis, pazemes komunikācijas, piramīdas Meksikā, tomēr pats galvenais ceļojumos ir daba.
Vajag ekstremālu “smeķīti”
“Man patika Vjetnamā, Taizemē, kur mūs izmeta džungļos. Taizemē mēs veselu diennakti dzīvojām reālos džungļos. Bija forša sajūta, bet tad, kad mūs atstāja nakšņot... tas īstenībā bija briesmīgi. Pirmkārt, visas istabiņas darinātas no meldriem, un dzirdi visu, kas notiek blakus, līdz beidzamajam troksnim. Bija kuriozi. Mums likās, ka blakus istabiņā viens par daudz saēdies zirņus, un visu nakti izdod skaņas. Nākamajā dienā domājām, kurš no grupas ir tāds trokšņains, bet izrādījās, ka neviens. Džungļos mīt putns, kuram tāda dziesma. Uz vakara pusi parādījās kukainīši, praktiski neredzami, bet sāka nikni kost. Es – viss sakosts. Mums bija līdzi viskijs, un gids ieteica ar to sasmērēties.
Smērējāmies, aizmigt nevar, esi sakosts, un sāļi sviedri tek. Tā mēs līdz saullēktam dzīvojām smērēdamies un kasīdamies. Es domāju: “Ak dievs!” Bet tad notika brīnums, no rīta pilnīgi visi kodumi izzuda. Tas bija jocīgi, jo kodumu apjoms bija milzīgs. Tas bija ļoti ekstremāli,” gadījumus iz dzīves atceras tērvetnieks un pastāsta, ka Itālijā redzējis klosterus klintīs.
“Man patīk viss, kas ir neordinārs. Klosteri klintīs un kalna galā. Piemēram, Meksikas piramīdas, kas ieaugušas džungļos, un tur bija ekstremāla padarīšana, kurā arī es piedalījos. Atļāva tai piramīdā rāpties augšā, bet drošības pasākumu nekādu. Es diezgan augstu uzkāpu, bet, atpakaļ kāpjot, viena nepareiza kustība un.... Prasījām gidam: kā tā var? Viņš atbildēja, ka vēl neviens nokritis nav – kad nositīsies, tad mēs domāsim! Tāda tur attieksme,” nošausminās Artūrs, tomēr piebilstot, ka viņam patīk visas lietas, kur klāt ir tāds mazliet ekstremāls “smeķītis”. Tikai pastaigāties un kāpt augstu kalnos – tas īpaši neaizraujot.
Ēdienu eksotika īpaši nevilina
Artūrs pastāsta, ka sākumā centies katrā valstī nobaudīt nacionālo virtuvi, bet tagad vairs ne. “Man tas pārgāja Taizemē, kur bija ārkārtīgi liela iespēja ēst saceptus sienāžus, žurkas un peles. Netīšām vienā valstī apēdu žurku un pat nezināju, jo gaļa ir līdzīga kā trusim. Francijā es atļāvos ēst vardes, bet pēdējoreiz mūžā. Ne tā cāļa, ne vistiņas gaļa, pietiekami maiga, un, ja es nezinātu, ka tā ir varde, protams, to ar lielu baudu apēstu. Receptori teica: garšīgi, bet smadzenes saka pretī: tu ēd vardi! Kad Taizemē piedāvāja visādus ceptos mošķīšus, es neko neņēmu. Mūsu vēderi nav domāti šādiem ēdieniem. Es Vjetnamā ēdu čūsku. Apzināti. Pret čūsku man īpašu iebildumu nebija. Savā CV varu ierakstīt, ka esmu čūsku ēdis, bet vairāk nekādu asociāciju. Nonācu pie slēdziena, ka man nevajag riskēt. Noteikti es nekad neēstu norvēģu pūdētās zivis. Tās ir nenormāli smirdīgas, un, ja palasa šo eksotisko ēdienu vēsturi, tie visi bijuši nabago ēdieni. Zivs smird tāpēc, ka veca, siers sapelējis tāpēc, ka tas ir vecs un ilgi stāvējis. Uzņēmīgi ļaudis izdomā no defekta uztaisīt efektu. Es tagad visur meklēju, kur ir eiropiešu ēdiens,” nosaka Artūrs, piebilstot, ka viņam ļoti patīk ekstremālas padarīšanas pie dabas krūts, kā arī apmeklēt dažādus pasākumus – parasti vakaros, restorānos, kur spēlē tautas mūziku.
Tos dēvē par etnogrāfiskiem koncertiem. Piemēram, Kubā koncertā kubiešu ritmos dziedāja šīs valsts hitus. Viņu pasākumi ir slaveni ar krāšņu šovu, dejām, varietē.
Diedelnieki nepatīk
“Mani nevilina Indija, nepatīk valstis, kurās tevi burtiski aiz rokas rauj iekšā veikaliņos. Savukārt Āfrikā ir diedelēšana, vienmēr jābūt līdzi kādām končām un citiem sīkumiem. Kad sīči tev apskrien apkārt, paliek pat neomulīgi. Ir jocīga sajūta. Atceros, Dominikānā mums arī vienā ciematiņā melnādainie saskrēja apkārt – bērniņi glīti nostājās rindā un bez uzmācības gaidīja savu konču. Āfrikā, kur aplūkojamas senās dzīvesvietas, pieaugušie arī bez kauna sajūtas tev kaut ko paprasa. Viņi ir ļoti nekaunīgi. Ja tam esi gatavs, protams, ka viss ir kārtībā. Tomēr nevēlos būt valstīs, kurās nemitīgi no kaut kā jākratās vaļā,” viedokli izsaka mūziķis. Un piebilst, ka bieži vien, kad ir braucieni uz tālajām zemēm, viņam iekrīt koncerti, valsts svētki un citi pasākumi šeit Latvijā.
