Sanda Dejus par baumām, naudu un to, kāpēc nevajag otru bērnu

Ar viņu ir viegli. Un ar viņu ir smieklīgi. Brīnišķīga pašironija, pasniegta tumīgi zemā tembrā. Joku bumbiņas viņa servē kā pirmklasīgs tenisists, tur vajag līdzvērtīgu pretinieku. Latvijas humora galma dāma numur 1 – Sanda Dejus.

Tēma, kas tevi šobrīd nodarbina visvairāk?

Ļoti apzināti esmu gājusi uz to, lai man būtu tikai tie vislabākie darbi jādara un ar cilvēkiem, kas lietas grib paveikt līdzīgi. Lai varu izvēlēties tikai to, kas patīk un ko gribu darīt. Esmu nonākusi dzīves periodā, kad man ir svarīgi ne tikai, cik maksās, bet arī tas, lai man pašai būtu interesanti. Tiktāl izklausās lieliski, taču vienlaikus aktīvi mokos ar FOMO – fear of missing out. Bailēm, ka varu ko palaist garām, negrābjot un nepiedaloties visur pēc kārtas. Tā nu no vienas puses ļoti izbaudu mieru, kas man tagad ir, bet no otras –piektdienas vakaros man piezogas domas: Sanda, bet ja nu citur pasaulē šobrīd notiek kas ļoti vērienīgs, tieši šobrīd tavi draugi izdomā visforšākās idejas, bet tu…  Tu tikmēr guli mājās! Kā tās abas lietas – mieru un skriešanu – apvienot, lūk, tas man tagad ir lielais jautājums. Jo man taču patīk skriet darbos, tas mani nogurdina, bet man patīk. Izrādās, ka man pat patīk sevi dedzināt!

Kāpēc tad tomēr samazināji slodzi? Vīrs bija neapmierināts?

Nē, vīrs nebija pie vainas, pati izlēmu. Es izdegu. Pirms diviem gadiem decembrī sēdēju uz gultas malas, jau sapucējusies pasākumam, un raudāju. Vīrs jautā: kas noticis? Un es atbildu: es nevaru, man vispār nav spēka to izdarīt… Viņš jautā: Sandiņ, tad kāpēc tu to dari? Un es sēžu bez spēka un domāju: kāpēc es to daru? Biju uzlikusi sev tādu latiņu, ka katru mēnesi, katru gadu man pašai sevi jāpārspēj ienākumos. Vispār visādi jāpārspēj. Es biju kā Sprīdītis – likās, ka visas uguntiņas tajā purvā ir jāizrok. Nu muļķīte. Sākumā, kamēr biju jauniņa, tad jau vēl enerģija bija. Šogad bija jau otrais decembris, kad ļoti rūpīgi saplānoju darbus.

Tev dzīvē mērķis ir? Ne aiz ziņkārības jautāju – dažreiz tieši tas palīdz nepārgurt. Jo liekas, ka visu ar mērķi dari.

Varbūt arī tur tā bēda, ka nav man lielā mērķa. Toties esmu izveidojusi atskaites apli, kur gadu sadalu ceturkšņos un iedalu, kas katrā ceturksnī ir svarīgais realizējamais punkts: vai nofilmējam raidījuma sezonu, vai nākamajā jūnijā ceļošu ar izrādi. Kalendārs uz priekšu saplānots, un tas mani nomierina – re, Sanda, tas nekur nepazudīs, tev jau darbi ir ieplānoti.

Nevienam citam to neuzdrošinātos jautāt, bet tev varu: tev nav otrs bērns plānā?

Nē, nē, nē. Man liekas, ka es vairs šajā trakajā pasaulē neesmu gatava nevienu laist. Šajos neskaidrajos, nedrošajos apstākļos būt atbildīgai par bērniem – tas ir briesmīgi, tas pat vienkārši ir bailīgi. Jā, jebkurš bērns ir pateicīgs par savu dzīvi, bet mūsdienās tu kā pieaugušais nevari viņam neko garantēt. Saka, ka sievietēm dzemdībās sāpot tāpēc, ka viņas nejūtas droši, ķermenis ir saspringts un pretojas; dzemdībām jānotiek drošībā. Piemēram, gazele, kad dzemdē, to dara drošā krūmā. Ja nav drošības, ķermenis visu laiku ir saspringtā stāvoklī un pretojas dzemdēšanai, jo saprot, ka tūlīt būs jābēg. Ja sieviete dzemdējot drošā, dabiskā vidē, tad tās sāpes neesot nemaz tik neizturamas, bet gluži paciešamas – vismaz tā runā viedas vecmātes. Es nejūtos droša šajā pasaulē ne par sevi, ne par savu ģimeni. Nē, es neesmu gatava laist šādā pasaulē vēl vienu bērnu.

Cik tālu tu plāno savu dzīvi?

Zināt, ko gribēsi darīt pēc vairākiem gadiem, ir baigā plātīšanās. Kā tad tu vari zināt? Cilvēki ir pieraduši nespļaut Dievam acīs, izsakot savus nākotnes plānus, – redzam, kā tie var aprauties. Bet, ja reiz tu man tagad prasi, domāju, ka drīzumā pārziemošu Spānijā. Pat vīru jau esmu gandrīz pierunājusi. Diezgan ilgu laiku man tas prasīja.

Ko tu šobrīd sauktu par labāko savā dzīvē?

Manā dzīvē labākais ir tas, ka varu mierīgi izvēlēties, ko darīt vai nedarīt, ar ko tikties vai netikties, ar ko strādāt vai nestrādāt, izvēlēties, ko pirkt. Izvēle – tā ir brīvība. Un šī izvēles brīvība man ļoti patīk. Atceros, bija vecums, kad es to apzināti nospraudu kā mērķi: man ir kārtīgi jāpastrādā un jānopelna noteikts kapitāls – gan ar darbiem, gan finansiāli –, lai pēc tam varētu piedzīvot to brīvību. Un tagad man tā brīvība ir. To es ļoti novērtēju. Tā ir milzīga veiksme un laime. Laime to pieredzēt un veiksme, ka tā laimējies.

Tu izveidoji sev to drošības spilvenu?

Jā.

Un cik gadus tu kārtīgi norukāji?

Daudz. Kopš atnācu uz Rīgu 2011. gadā – un tā līdz 2024. gadam. Cik tur ir gadu?

Un visu šo laiku krāji?

Jā. Šī ir tāda šķautne, ko par mani nemaz nezina. Mani ļoti interesē finanšu pasaule, investīcijas, patīk nekustamie īpašumi. Jo nauda pelna naudu. Esmu par sapelnīto nopirkusi vairākus īpašumus, ko izīrēju.

Tad jau jāprasa tev finanšu pratības ieteikumi!

Pirmkārt, ir jāapzinās, cik tad ilgi tu roze būsi. Tas, ka pelni labi šonedēļ vai šogad, var mainīties vienā mirklī – arī tāpēc man liekas, ka krāšana ir ārkārtīgi forša lieta. Man ļoti patīk saņemt naudu un atlikt. Tikai tad kaut ko atstāt tērēšanai. Man patīk redzēt, kā veidojas uzkrājumi. Varu ar baudu vērot, kā tā sula tek no bērza burkā. Man tas sagādā kaifu.

Lielākajai daļai sagādā prieku tērēt.

Jā, zinu. Esmu pati sevi pat skubinājusi tērēt, bet man īsti neko nevajag. Un man nepatīk tērēt, man patīk krāt! Man vienīgi patīk padauzīties un garšīgi paēst. Bet vēl ieguvums ir tas, ka mēs ģimenē neesam nekādi lielie ceļotāji.

Un tev nevajag Chanel somas.

Jā. Bet tieši šodien kā reiz skatījos uz Gucci maku! (smejas) Tomēr nenopirku, tas iekšējais dialogs skanēja tā: Sanda, nu vai tiešām tev to vajag, vecajam makam taču arī joprojām nav ne vainas… Re, šitā kažokādas apkakle man, starp citu, ir pūrā no mammas, valkāju, un man patīk. Reiz nopirku dikti dārgu žaketi, draudzenes teica: tā taču īsta vilna, šis tev ir uz mūžu, šitais brends pēc tam ir notirgojams internetā tālāk! Atbrauc ciemos krustmāte, skatās uz to žaketi un saka: Sanda, tā tak vispār nav vilna! Vienkārši biju brangi pārmaksājusi par brendu. Nē, nē, tā man darīt nepatīk. Es arī no modes neko daudz nesaprotu. Esmu taupīga, bet protu dalīties. Atbalstu savus tuviniekus un labprāt iesaistos labdarības aktivitātēs. Bet prasības pret pašas dzīvi man līdz ar ienākumiem nav augušas.

Kādas ir bijušas baumas par tevi? Un par ko smējies, bet kas sāpēja?

Mani sāpināja, ka parādījos kaut kādās aprindās un tad tika uzrakstīts, ka beidzot nu tiek atmaskotas manas “problēmas ar dzeršanu”. Tika minēti kaut kādi absurdi piemēri, cilvēki, ar kuriem pat neesmu bijusi vienā notikumā, kur nu vēl  kopā “brangi dzērusi”. Pabrīnījos, pasāpēja: nu, okei… Mani tas, protams, skumdina, bet labi apzinos, ka nevaru to kontrolēt. To aprunāšanu un fantazēšanu, ne jau savu “dzeršanu”. Tāpēc es vienkārši mēģinu pievērt acis. Ik pa brīdim dzirdu kādas nejaukas baumas par sevi. Un vienmēr tās izrunāju ar vīru, jo viņš vispār neinteresējas par tādām klaču lietām, tas ir tāds tirgus veceņu līmenis. Es viņam to visu pastāstu. Pastāstu un ietinos pie viņa azotē, sakot: prognozē, ka mums būs jāšķiras. Vai ka runā, ka es ar kaut ko salaižot. Tad mēs to izrunājam; viņš mierina, ka došot man ziņu, ja taisīsies mani pamest. Viņam ir tas racionālais prāts, lieliska humora izjūta, un viņš allaž spēj mani nomierināt: “Sanda, nu beidz.” Aprunāšana ir diezgan apbrīnojama šķautne, kas nāk līdzi atpazīstamībai. Agrāk varēju par to brīnīties, tagad pati piedzīvoju. Un nav jau tikai smieklīgi man tas viss, jo, piemēram, mana mamma par to ļoti, ļoti pārdzīvo. Viņa tomēr dzīvo mazpilsētā, tur visas klačas iet uz riņķi. Neviens jau nezina, ko tā Sanda tur pilsētā dara. Kā par “aktrisi Ragārēs” – viņa  varbūt tur krogā danco!

Visu interviju lasi janvāra Jauns OK numurā!

Vēl janvāra žurnālā uzzini grupas Dzelzs Vilks bijušā bundzinieka Mārča Judža stāstu. No populāra mūziķa līdz izraidītā statusam - sabiedrībā vēl pavisam nesen par viņa privāto dzīvi tika lauzti šķēpi. Mārcis stāsta, cik daudz no viņa prasījis sākt dzīvi no jauna un ar kādām gaidām viņš raugās nākotnē. Šomēnes žurnālā lasi rakstu par atlaišanas mākslu - kā atvadīties no pārslogota kalendāra, pārlieku lielām apkārtējo gaidām un attiecībām, kas vairāk atgādina slogu kā atbalstu. Veselības rubrikā - perimenopauze. Tā šobrīd ir kļuvusi par karsto atslēgvārdu sabiedrībā - par to iznāk vairākas jaunas grāmatas, un tēma, kas vēl pavisam nesen dzīvoja galvenokārt ginekologu kabinetos, beidzot ir iznākusi dienasgaismā. Žurnālā lasi ginekoloģes Katrīnas Puriņas-Libertes rakstu par to, kā atpazīt pirmās pazīmes un kā sev palīdzēt, lai jaunais posms nāk ar apzinātu sagatavošanos.  Un, protams, jauns gads prasa arī svaigu skatu uz stilu: modes prognoze 2026. gadam iepazīstinās ar galvenajām tendencēm, kas noteiks stila virzienu turpmākajos mēnešos.