Unikālas vēstures liecības: karš Ogrē un Liepājā, aizmirstie telefoni, Daugavpils tramvajs: izstāžu ceļvedis

Daugavpilī ar plašu ekspozīciju atzīmē Daugavpils tramvaja 80. jubileju, bet Latgales Kultūrvēstures muzejā Rēzeknē apskatāms kolekcionāra Jāņa Žugova Latgales stāsts. Traģiskas drāmas Liepājā un Ogrē atklāj vietējie muzeji, kuri stāsta par 1941. gada jūnija beigām, kad Latvijā padomju okupāciju nomainīja nacistu okupācija un mūsu valstī valdīja haoss un nežēlīga bombardēšana.

* Sarkandaugavā, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļā (Zāģeru ielā 7), līdz 10. maijam apskatāma izstāde “Ciparripas laikmets Rīgā”, kurā aplūkojami 37 tālruņi, kas ražoti no 1926. līdz 1990. gadam Latvijā un citās valstīs. Izstāde veidota no privātkolekcionāru Valda Hofmarka un Sergeja Blata kolekcijām un to papildina Latvijas Nacionālā vēstures muzeja vēsturiskas fotogrāfijas, kurās atspoguļota telefoniskā  komunikācija valsts iestāžu darbībā no pagājušā gadsimta divdemitajiem. gadiem līdz pat deviņdesmitajiem gadiem. Eksponāti un fotogrāfijas apliecina, ka telefons bijis ne tikai būtisks darbarīks cilvēku savstarpējai saziņai, bet arī nodrošināja valsts institūciju un organizāciju darbību, tostarp komunikāciju ar sabiedrību.

Pirmie telefoni Rīgā parādījās 1877. gadā, bet piecus gadus vēlāk, 1882. gadā, Rīgā sāka darboties pirmā manuālā telefonu centrāle. Savienojumu starp diviem telefonu lietotājiem nodrošināja telefoniste, kura centrālē sastādīja izsaucamā abonementa numuru. No 1925. gada Latvijā sāka izmantot automātiskās telefona centrāles un tām piemērotus telefonus ar ciparripām. Automātiskā tālruņa darbība bija daudz ērtāka un ātrāka, jo abonents pats varēja izsaukt vēlamo numura lietotāju, izmantojot telefona aparāta skaitļu ripu jeb ciparripu. Pagriežot to līdz atdurei un palaižot atpakaļgaitā, uz centrāli tika nosūtīti strāvas impulsi, kuru skaits atbilda izvēlētajam skaitlim. Centrāle uztvēra šos impulsus un abonenti tika savienoti automātiski. Sākotnēji automātiskās centrāles idejai bija daudz pretinieku, jo abonenti neprata rīkoties ar ciparripām, centrāles iekārtas nebija labi ieregulētas, turklāt sistēmu pārslēgšanās dēļ Rīgā kādu laiku paralēli darbojās gan manuālā, gan automātiskā centrāle. Ar laiku cilvēki tomēr pierada, ka var sazināties paši. 

1932. gadā uz Pasta un telegrāfa departamenta Galvenās darbnīcas bāzes izveidoja valsts akciju sabiedrību “Valsts elektrotehniskā fabrika” jeb VEF. Pēc Otrā pasaules kara tā kļuva par vienu no lielākajiem sakaru tehniku ražojošajiem uzņēmumiem Padomju Savienībā. 1957. gadā fabrikā sākās tālruņa formu modernizācija, kuru iespaidoja Briselē prezentētais jaunā dizaina galda telefona aparāts “Viktorija”, savukārt no 1986. gada VEF ražoja tādus telefona aparātus, kuros ciparripas vietā jau tika iestrādāti spiežami taustiņi jeb pogas, kas padarīja saslēgšanos ar centrāli vēl automatizētāku. 

Kolekcionārs Valdis Hofmarks telefona aparātus kolekcionē teju 45 gadus. Viņa plašajā vākumā ietilpst ap 140 telefona aparātu un šī kolekcija tiek atzīta par vienu no nozīmīgākajām Latvijā. Dauderos no šīs kolekcijas apskatāmi 25 dažādu telefona aparātu modeļi, kas tika ražoti starpkaru periodā Latvijā, tai skaitā, automātisko telefonu modeļi, kas bija paredzēti piestiprināšanai pie sienas. Līdzās tiem eksponēti vairāki telefonu aparātu paraugi, kas izgatavoti Rietumeiropas valstīs. Kolekcionārs Sergejs Blats, kurš 1993. gadā dibināja un turpina vadīt SIA “Telekom Serviss”, absolvējis kādreizējo Rīgas Politehniskā institūta Automātisko elektrosakaru fakultāti un joprojām ir uzticīgs reiz izvēlētajai profesijai. Viņš aizrautīgi kolekcionē visdažādāko vēsturisko telefonu un sakaru līdzekļu paraugus, un viņa kolekcijā to ir jau apmēram pusotrs tūkstotis. Izstādē aplūkojami tieši Latvijas PSR no 1961. līdz 1990. gadam VEF ražotie telefoni. Spilgtākie piemēri pārsteidz ar neparastu dizainu, arī ar telefonu korpusiem neierasti košās krāsās. Sīkāk internetā: lnvm.gov.lv.

* Daugavpils tirdzniecības centrā “Ditton” (Cietokšņa ielā 60) līdz 15. jūnijam ir iespēja apskatīt īpaši veidotu svētku fotozonu un vēsturisko fotogrāfiju ekspozīciju, kas veltīta Daugavpils tramvaja 80 gadu jubilejai. Ekspozīcija izveidota tā, lai pilsētas iedzīvotāji un viesi varētu piedalīties jubilejas svinībās, iemūžinot svētku mirkļus un simboliski dodoties ceļā ar Daugavpils sabiedrisko transportu. Tajā apskatāmas vēsturiskas fotogrāfijas, kas atspoguļo pilsētas sabiedriskā transporta uzņēmuma (tagad - “Daugavpils satiksme) attīstību un tā nozīmi pilsētas ikdienas dzīvē. Apmeklētāji aicināti fotografēties, dalīties ar attēliem sociālajos tīklos un sekot līdzi jubilejas aktivitātēm, kas turpināsies visa gada garumā.

Padomju vara pēc Otrā pasaules kara sāka atjaunot karā cietušo Daugavpili un 1946. gadā rekordtempos uzbūvēja pirmo tramvaja līniju, kurai bija jāliecina par padomju varas “labajiem nodomiem” un kuru atklāja boļševiku apvērsuma (toreiz to sauca par Lielo oktobra sociālistisko revolūciju) 29. gadadienas priekšvakarā – 5. novembrī. Pirmā līnija bija 5,7 km gara. Tagad Latvijas otrajā lielākajā pilsētā ir pieci tramvaju maršruti ar kopēju kopgarumu 33 km.

Viens no spilgtākajiem Daugavpils tramvaja jubilejas notikumiem gaidāms 4. jūlijā Daugavpils Tehnikas un industriālā dizaina centra “Inženieru arsenāls” pagalmā, kur notiks īpašs pasākums ar iespēju kopīgi atskatīties uz uzņēmuma vēsturi un tā ieguldījumu pilsētas attīstībā. Pasākuma laikā paredzētas dažādas aktivitātes un tikšanās ar uzņēmuma pārstāvjiem pasākumā “Ceļā ar “Daugavpils satiksmi”” par godu 80 gadu jubilejai kopš pirmā tramvaja izbraukšanas Daugavpils ielās. Sīkāk internetā: satiksme.daugavpils.lv.

* Ogres Vēstures un mākslas muzejā līdz 12. jūlijam ir skatāma izstāde “Starp divām okupācijām”, kas vēsta tikai par divu nedēļu ilgu mūsu valsts vēstures posmu, bet par ļoti zīmīgu un saspringtu laiku pirms 85 gadiem. Ekspozīcija vēsta par notikumiem Ogres novadā laikā no 1941. gada 22. jūnija līdz 6. jūlijam. Tas bija laiks, kad Latvijas teritoriju atstāja komunistiskās okupācijas režīma karaspēks un amatpersonas, bet nacistu okupācijas posms vēl nebija sācies.

Tas bija sarežģīts un haotisks laiks, kuru raksturo neziņa, laupīšanas, bojāeja kara darbības apstākļos un civiliedzīvotāju slepkavības. Bet vienlaikus tas bija arī pārdrošu un brīžiem izmisīgu cerību brīdis, kurā daudzi Latvijas iedzīvotāji ar ieročiem rokās centās padzīt komunistu okupācijas režīmu no savas zemes, būdami pārliecināti, ka ļaunākais jau ir aiz muguras.”

1941. gada 14. jūlijā jau nacistu okupācijas pirmajās dienās Rīgas lielajā dienas laikrakstā “Tēvija” par šīm dienām, protams, stingras cenzūras rediģēts, bija publicēts raksts “Ogrēniešu un lielvārdiešu cīņas ar sarkanajiem”, kurā bija rakstīts:

“Manīdami sarkano varas laiku beigas tuvojamies, katrā pagastā latviešu patrioti mēģināja sapulcēties un nokratīt pēdējās sarkano bandītu varas atliekas. Arī Ogrē jau pēdējās jūnija dienās un naktīs mājās nebija sastopams neviens sabiedrisks darbinieks, kas slapstījās mežos, izvairīdamies apcietināšanām. 1. jūlijā, līdz ko ogrēnieši uzzināja par Lielvācijas armijas uzvarām, Ogre greznojās sarkanbaltsarkaniem karogiem. Tūlīt noorganizēja pašaizsardzības vienību un pilsētas komandanta pienākumus uzņēmās Arnolds Jansons. Ogrēnieši O. Raņķis un J. Miķelsons pirmie nostājās apsardzības postenī Rīgas-Tīnūžu-Taurkalnes ceļu krustojumā. Drīz vien partizānu rindās ieplūda jauni dalībnieki, kā arī atgriezās agrākie policijas darbinieki, (..) Turēdami Ogrē kārtību un sargādami dzelzceļu un šosejas tiltus, partizāni nemitīgi vajāja arī klaiņājošos sarkanarmijas kareivjus un gvardistus.”

Tai pašā laikā no Ogres puses aizbēgušie boļševiki sev līdzi “paķēra” daudzus Latvijas patriotus. “Arī Ogrē vairāki latvieši arestēti, ilgi turēti cietumā un beidzot aizsūtīti nezināmā virzienā,” rakstīts “Tēvijā”.

Sīkāk internetā: ogresmuzejs.lv.

* Arī Liepājas okupācijas muzejā (Klāva Ukstiņa ielā 7/9) līdz pat šī gada nogalei – 27. decembrim par šīm dramatiskajām dienām skatāma emocionāli spēcīga izstāde “Otrā pasaules kara pirmie postījumi Liepājā. 1941. gada 22.–29. jūnijs”. Tajā tieši un vizuāli iespējams ieraudzīt, kā karš dažu dienu laikā izmainīja pilsētas seju. Pilsēta, kas attīstījās un lepojās ar grezniem namiem, septiņu dienu laikā lielā mērā tika pārvērsta drupās.

Izstāde atklāj dramatisko 1941. gada jūnija nedēļu, kad Liepājā sadūrās divas totalitāras varas, atstājot smagus postījumus un ietekmējot cilvēku likteņus. Izstādē apskatāmas vēsturiskās fotogrāfijas ar kara izpostīto pilsētu, dokumenti un priekšmeti no Liepājas muzeja krājuma, kolekcionāra Ivara Ķupja privātās kolekcijas, kā arī Jūras spēku mācību centra. Īpašu iespaidu atstāj autentiski priekšmeti, kas saglabājušies pēc bombardēšanas.

Muzejs izsaka lielu paldies vēstures entuziastam un kolekcionāram Ivaram Ķupim par viņa ilgstošo darbu, kura iedvesma meklējama ģimenē dzirdētajos stāstos. Vairāk nekā 20 gadu garumā vāktie, pētītie un identificētie materiāli šodien ļauj mums ieraudzīt šo vēstures posmu – pirmās kara dienas Liepājā – īpaši skaidri.

Šogad aprit 85 gadi kopš nacistiskās Vācijas iebrukuma Padomju Savienības okupētajā Latvijas teritorijā. Karš Liepāju sasniedza 1941. gada 22. jūnijā pulksten 4 no rīta un bombardēšana ilga septiņas dienas – līdz 29. jūnijam. Šajā laikā pilsētā norisinājās intensīva karadarbība, kuras rezultātā tika iznīcinātas un bojātas daudzas vēsturiskas ēkas.

Liepājas muzeja direktora Jāņa Sudmaļa 1941. gada nogales ziņojumā Pieminekļu valdei par Liepājas pilsētas kara postījumiem laikā no 1941. gada 22. līdz 29. jūnijam lasāms: “Cik izdevās noskaidrot, cīņu laikā Liepāju skāruši pavisam 200 lādiņi: no tiem 85 lidmašīnas bumbas, starp tām 12 lielās gaisa torpēdas. Pēc Liepājas valdes savāktiem datiem pilsētā galīgi nopostītas un nodegušas (neskaitot mazākus objektus) 117 ēkas. Daļēji bojātas ap 450 ēkas. Savus dzīvokļus līdz ar visu iedzīvi zaudējušas 958 ģimenes. Kara darbības laikā no šāviņu eksplozijām savās dzīves vietās un patvertnēs bojā gāja 160 cilvēki, ievainoti 30.” Tomēr pilnīgi precīzas ziņas par nogalināto un ievainoto skaitu nebija iespējams iegūt. Izstāde piedāvā iespēju ieraudzīt Liepājas pilsētas ainavu pēc pirmās karadarbības nedēļas, atklājot postījumus, ko pilsētai nodarīja abas totalitārās varas.

Kā atklāšanā uzsvēra Liepājas muzeja vadošā vēsturniece Inna Gīle: “Miers ir ļoti trausls un sargājams.” Šī doma precīzi raksturo izstādes būtību – ne tikai iepazīt vēsturi, bet arī aizdomāties par tās nozīmi šodien.  Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Savukārt Latgales Kultūrvēstures muzejā (Atbrīvošanas alejā 102) līdz 30. maijam skatāma kolekcionāra un Latgales patriota Jāņa Žugova izstāde “Jōņa Žugova Latgolys stōsts”, kurā latgaliskās noskaņās autors iepazīstina ar savu kultūrvēsturiski nozīmīgo kolekciju – latgaliešu un latviešu mākslinieku gleznām, dažādiem priekšmetiem un personīgām vēstures liecībām, daloties aizraujošos stāstos un atmiņās. Izstādes katalogā vēstīts:

“Kultūras un sabiedrisks darbinieks Jānis Žugovs ir dzimis 1950. gadā Rēzeknē un tur pavadījis skolas gadus. Viņa māte Emīlija bija skolotāja, tēvam Ādolfam līdz 2. pasaules karam piederēja “Rokstu dorbu birojs”. Mājās bija daudz grāmatu gan latviešu, gan latgaliešu valodā, no kurām Jānis smēlās zināšanas par vēsturi un kultūru. Sešu gadu vecumā Jānis sāka mācīties mūzikas skolā vijoļu spēles klasē. Šajā laikā zēnam radās interese arī par kolekcionēšanu. Atšķirībā no vienaudžiem viņš vāca arī latgaliešu grāmatas, latviešu kultūrvēstures priekšmetus. Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā apguva obojas spēli, tad turpināja mācības Konservatorijā, kur 1986. gadā pabeidza arī asistentūru. Vēlāk Jānis Žugovs atgriezās Latgalē, lai strādātu par pasniedzēju Daugavpils Mūzikas vidusskolā un Pedagoģiskajā institūtā, spēlēja Daugavpils un Rēzeknes simfoniskajos orķestros. Vienlaicīgi viņam radās interese par seno Latgales keramiku, pašam uzsākot darboties ar mālu un vēlāk saņemot Tautas daiļamata meistara nosaukumu. 1980. gadā Jānis Žugovs kļuva par Tautas lietišķās mākslas studijas “Latgale” vadītāju. Rēzeknē viņš vecāku māju bija pārvērtis par Latgales keramikas un mākslas muzeju, kuru apmeklēja daudzi interesenti.”

Viņš savulaik arī bijis pirmais atjaunotā Daugavpils teātra direktors, dibinājis Tautas frontes Daugavpils nodaļu, ievēlēts par Daugavpils vicemēru, izveidojis Daugavpils Latgaliešu biedrību, brīvajā laikā aktīvi pievēršoties latviešu, īpaši ar Latgali saistītu mākslas darbu un senlietu krāšanai. Sīkāk internetā: visit.rezekne.lv.