Sievišķības daudzveidība, padomju laika idealizācija un uzlādēta kosmosa vizualizācija. Kur aiziet un ko redzēt: izstāžu ceļvedis 

Mūsu mākslas vērtībās atklāj Rīgas galerijas “Daugava” Kolekcijas izstāde, kurā eksponēti gan mūsu vecmeistaru, gan arī mūsdienu mākslinieku radītais. Savukārt Liepājas okupācijas muzejs aicina uz izstādi, kuras mākslas darbu tēmas vairs nav aktuālas, bet ar savu vizuālo pievilcību ir saistošas - “Padomju laika idealizācija mākslā”. Savukārt Vecrīgas galerija "Jēkabs" aicina uz Jāņa Tīdemaņa gleznu izstādi.

* Laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” (Sporta ielā, Rīga) līdz 1. martam skatāma Annas Egles un Ievas Putniņas kopizstāde “Spēkstacija”. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība un dalība dažādos mākslas notikumos. Šī izstāde ir pirmā vērienīgākā sastrādāšanās un vienlaicīgi – pirmā Ievas Putniņas darbu izstāde “Kim?” un Annas Egles līdz šim vērienīgākā darbu skate šeit. 

“Spēkstacija” tiek attīstīta kā Annas Egles un Ievas Putniņas saruna, abpusēja iedvesmošanās un enerģētiski uzlādēta radošā kosmosa vizualizācija, mērķtiecīgi virzoties ārpus šodienas paātrinātā dzīves ritma, no tā izrietošā produktivitātes paģērējuma un intelektuālā cinisma kultūras. Izstāde četros secīgos spēka staciju cēlienos - turpinājumos aptver jaunradītu darbu kopumu lielo formu glezniecības un tēlniecības tehnikās, un izceļ nepieciešamību (pie)tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus. 

Annas Egles ekofeminismā iekrāsoto praksi caurstrāvo interese apcerēt radošās darbības kultūru kā garīgu ceļu, kurā caur būtības saknēm smelties patieso un jēgu dzīvē. Viņas tēlnieciskās struktūras-objekti apšauba priekšstatus par skulptūru robustumu, tiem ieņemot te piesātinātās, te pasteļkrāsās risinātu formas mīkstumu. Lakoniski lielumi mijas ar tehniski sarežģītiem atveidojumiem, un šie, nereti par cilvēku lielāki darbi, vedina uz arhaisku formu vizuālajām kvalitātēm. To ieskaujošās universālās kolektīvās bezapziņas dziņas ietiecas arī rakstītajā valodā, pēc darba cikla noslēguma fiksējot kopsavelkošas dzejiskas impresijas.

Ievas Putniņas glezniecība ir pietuvināta sirreālisma-pārreālisma-visreālisma nojēgumam, kad šķietami objektīvi tveramajai realitātei nepieslēgtais ir nereti vienīgais, kas palīdz uztaustīt un izprast darbos atainoto. Autores radošajā praksē saplūst sistemātisks darbs studijā, izpēte dabas dabiskajā skarbumā, kā arī nejauši ikdienas novērojumi – mirkļu trofeju fiksācijas, kas pāraug ērmīgi piemīlīgos tēlos, pilnos ar jēgas uzdevumiem un pašpietiekamām darbībām. Vizuāli viņas gleznu valodu apvieno iedziļināšanās un uzmanības treniņš – skrupulozi attēlota katra būtiskā detaļa, uzieta priekšmeta materialitāte vai pamanīta kustība. Procesa gaitā autore atklāj arvien jaunus izpētes laukus, tiešā un pārnestā nozīmē dodoties dabā un daiļamatniecības mantojuma apgūšanā un to tālāk ieceļot savos darbos akmeņu un kokapgleznošanas epizodēs. 

Ieva Putniņa (dz. 1991) ir latviešu māksliniece, kura darbojas glezniecībā, animācijā un performancē. Vizuāli viņas darbi nereti uzvedina uz tradicionālās glezniecības klasiskajām tradīcijām, taču paradoksālie sižetu virpinājumi tiem ļauj ērti ievietoties šodienā. Annas Egles (dz. 1990) pieredze tēlniecībā aptver plašu spektru – no smalkām, dārglietveidīgām skulptūrām līdz liela mēroga projektiem ar daudzmetrīgām bronzā rezultējoši atlietām māla figūrām. Sīkāk internetā: https://kim.lv.

* Rīgas klusā centra galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) līdz 7. martam skatāmi glezniecības, tēlniecības, grafikas, tekstilmākslas un keramikas darbi Galerijas kolekcijas izstādē, kas piedāvā plašu un daudzslāņainu ieskatu galerijas uzkrātajā mākslas darbu kopumā. Aukstajam ziemas laikam pretstatā izstāde veido pavasarīgi vasarīgu noskaņu - ne tikai krāsu un formu ziņā, bet arī domās par laika ritējumu un mākslas nepārtrauktību.

Izstādes ekspozīcija aptver vairāk nekā sešas desmitgades - no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem līdz pat mūsdienām - un atklāj glezniecības, tēlniecības, grafikas, tekstilmākslas un keramikas daudzveidību. Kopumā skatāmi 55 mākslas darbi, kas ir tikai neliela, bet reprezentabla daļa no galerijas bagātīgās kolekcijas, uzsverot tās ilgstošo un konsekvento skatījumu uz Latvijas mākslas attīstību.

No vecmeistariem glezniecībā izstādē pārstāvēti tādi vārdi kā Felicita Pauļuka, Jānis Osis un Maija Nora Tabaka, kuru darbi iemieso sava laika estētiskos meklējumus un profesionālo meistarību. Dialogā ar tiem ienāk jaunāku paaudžu autoru darbi - Baibas Vegeres, Līgas Purmales, Daces Lielās, Aijas Zariņas, Vijas Zariņas, Kaspara Zariņa, Ilzes Avotiņas, Irēnas Lūses, Laimas Eglītes, Laimas Puntules, Alekseja Naumova, Laimas Bikšes un Andra Eglīša darbi, kas iezīmē mūsdienu vizuālās domāšanas daudzbalsību.

Nozīmīga vieta izstādē atvēlēta arī citiem mākslas veidiem. Tekstilmākslā skatāms Dzintras Vilks jaunradītais gobelēns “Pilsēta smiltīs”, savukārt tēlniecībā - Artas Dumpes, Vijas Mikānes un Aigara Bikšes darbi. Keramikā līdzās Jutas Rindinas traukiem un objektiem īpašu uzmanību piesaista Aigara Bikšes darbs “Meitene liesmās”, kas paplašina materiāla robežas līdz konceptuālam vēstījumam.

Izstāde “Galerijas kolekcija” nav tikai retrospektīvs pārskats - tā ir dzīva liecība par galerijas lomu mākslas procesu veidošanā un uzturēšanā, piedāvājot skatītājam iespēju vienuviet ieraudzīt dažādu paaudžu, rokrakstu un domāšanas veidu satikšanos. Sīkāk internetā: www.galerijadaugava.lv.

* Savukārt Vecrīgas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28) līdz 13. martam aplūkojama Jāņa Ferdinanda Tīdemaņa gleznu izstāde, kurā eksponētie darbi nākuši no privātkolekcijām.

Lai arī īstenību nekad neizstāstīsi, Jānis Ferdinands Tīdemanis savu bohēmas un mirklīguma piesūcināto dzīves redzējumu spēj ielikt ikkatrā otas triepienā, skatienā un krāsu salikumā. Viņš ir pasaules pilsonis, kurš, dzīvojot ar plašu vērienu, spēja izgaršot un uzņemt dzīvi ar tik lielu kāri, ka tā teju vai līst ārā no viņa bagātīgās un krāšņās daiļrades, stāsta galerijas pārstāvji.

Jāņa Tīdemaņa gadījumā glezniecisko rokrakstu tik tiešām varētu raksturot kā apkārtējās pasaules redzējumu caur viņa acīm. Gleznas ir impulsīvas, kontrastainas, krāsas trieptas biezās faktūrās, formas ir kustībās šarmantas un reizē deformētas un tam visam pa virsu –  emocionāli pielādētas. Jānis Tīdemanis latviešu mākslas vidē ienāca kā caurvēja aizcirstas durvis – skaļi un pamanāmi. Vai tās būtu ostas ainavas, kāršu spēlmaņi vai kāda pazīstama seja, Džona glezniecība, kas kā virtuoza pilnmetrāža raksturo viņa paša dzīvi, visnotaļ neatstās skatītāju vienaldzīgu.

Jānis Ferdinands Tīdemanis dzimis 1897.gada 1.oktobrī Ventspilī. Ap 1911.gadu kā kuģapuika devās uz Arhangeļsku, pēc tam - uz ASV. Mācījies Ņujorkas un Klīvlendas mākslas skolās. 1920.gadā atgriezies Rīgā. 1922. gadā kopā ar sievu devies uz Beļģiju. 1927.gadā Jānis Tīdemanis beidzis Antverpenes Karalisko Mākslas akadēmiju ar diplomdarbu “Skumjā” un ieguvis portretista un figurālu kompozīciju gleznotāja grādu. Mācības turpinājis Antverpenes Augstākajā mākslas institūtā (1927-1934), kur žanra un portreta glezniecībā papildinājies pie institūta direktora Izidora Opsomera, vienlaikus apguvis arī oforta tehniku. Šajā laikā Jānis Tīdemanis strādājis ostā, bijis boksa treneris. 1936.gadā Jānis Tīdemanis atgriezies Rīgā kā ārzemēs panākumus guvis mākslinieks. 1944. gadā kopā ar jauno sievu emigrēja uz Vāciju, pēc tam uz Šveici, 1948.gadā – uz Kanādu, Monreālu, 1953.gadā – uz Toronto. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.

* Liepājas okupācijas muzejā (Klāva Ukstiņa ielā 7/9) līdz 5. aprīlim skatāma gleznu izstāde “Padomju laika idealizācija mākslā” no Liepājas muzeja mākslas priekšmetu kolekcijas, kas atspoguļo sociālistisko reālismu padomju laika mākslā, cildinot darba ļaudis un radot optimistisku nākotnes vīziju sociālisma idejas garā. Izstādē iekļauti latviešu gleznotāju darbi, kas tapuši no 1946. līdz 1978. gadam, atspoguļojot padomju okupācijas perioda mākslu, kas veido mītu par vispārēju laimi un sociālo labklājību.

Izstādīto darbu tematika ietver rūpniecību un ražošanu, īpaši Liepājai nozīmīgo rūpnīcu “Sarkanais metalurgs”, tās cehus, velmētavas un strādnieku portretus, kuros iemiesots padomju darba patoss. Nozīmīga vieta atvēlēta arī ostas un jūras tēmai – zvejnieku ikdienai, kuģiem, kapteiņiem un izbraukšanai jūrā, kas padomju mākslā iegūst cēlu un monumentālu skanējumu.

Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas okupācijas kultūra un māksla kļuva par vienu no galvenajiem propagandas un komunistiskās ideoloģijas instrumentiem. Mākslas turpmākā attīstība tika pakļauta Padomju Savienībā īstenotajam politiskajam virzienam, nosakot ne tikai tēmu loku, bet arī formu, izteiksmes līdzekļus un mākslinieka radošās brīvības robežas. Mākslas uzdevums bija kalpot varas propagandai un cildināt darba cilvēku.

Izstāde piedāvā skatīt padomju laika mākslu kā vēsturisku liecību par okupācijas realitāti, kur ideoloģija, patoss un ikdienas dzīve savijas vienotā vizuālā stāstā, aicinot mūsdienu skatītāju uz kritisku un reflektējošu skatījumu. Sociālistiskais reālisms bija oficiāli noteikts mākslas virziens Padomju Savienībā, kam bija jāatspoguļo dzīve nevis tāda, kāda tā ir, bet tāda kādai tai bija jābūt saskaņā ar sociālisma ideoloģiju. Sīkāk internetā: www.okupacija.liepajasmuzejs.lv.

* Bauskas muzejā (Uzvaras iela 1) līdz 15. martam skatāma radošās grupas “ArtPart”  darbu izstāde “Heterotppia femina”, kurā izstādīto darbu autores ir mākslinieces Agnese Kurzemniece, Evija Freidenfelde, Rita Pranča un Sanita Čevere, kā arī uzaicinātā viešņa Anna Siek no Polijas. Šī izstāde pēta sievišķības daudzveidību – nevis kā vienotu identitāti, bet kā telpu, kurā līdzās pastāv atšķirīgas, pat savstarpēji nesavienojamas pieredzes. Izstādes koncepcija iedvesmojas no franču domātāja Mišela Fuko termina “heterotopija” – jēdziena, kas apzīmē “citādas telpas”, kur vienlaikus eksistē vairākas realitātes, sistēmas un nozīmes.

Šajā izstādē heterotopija tiek piedzīvota kā laikmetīga sievietes pieredzes “karte” – ķermeniska un intelektuāla, klusa un politiska, estētiska un sociāli iekrāsota. Darbi veido telpu, kur sievišķība atklājas kā process: tā nav fiksēts stāvoklis, bet kustība starp pieredzēm, lomām un pretrunām.

Izstādes vizuālā valoda veidojas kā daudzslāņains stāsts – grafikas, glezniecības, telpisku objektu un materialitātes dialogā. Skatītājs tiek aicināts pārvietoties starp darbiem kā starp atšķirīgām “sievietes telpām”, kur katrai ir savs ritms, temperatūra un iekšējā loģika. “Heterotppia femina” piedāvā skatītājam nevis vienu “stāstu par sievieti”, bet daudzbalsīgu laikmetīgu telpu, kurā sievišķība parādās kā dzīvs, pretrunīgs un nepārtraukti mainīgs stāvoklis. Izstāde uzdod jautājumus: kuras pieredzes tiek uzskatītas par normu, un kuras – par marginālām; kā ķermenis kļūst par sociālu teritoriju; un kā sievietes identitāte var vienlaikus būt gan trausla, gan neiznīcināma.

Evija Freidenfelde savu māksliniecisko praksi raksturo kā realitātes arheoloģiju. Viņu interesē atmiņu fenomens un liecības, kas pastāv ārpus cilvēka dominantes. Agnese Kurzemniece ir gleznotāja, grafiķe un grafiskā dizainere, kuras profesionālā pieredze aptver plašu personālizstāžu un starptautisku izstāžu spektru, kā arī dalību mākslas mesēs un biennālēs. Rita Pranča strādā glezniecībā, keramikā un tēlniecībā, savā praksē savienojot emocionālu figuralitāti ar materialitātes spēku. Viņas darbos būtiska ir tēma par ķermeni kā pieredzes arhīvu – kā vietu, kurā uzkrājas laiks, sociālais spiediens, maigums un pretestība. Sanita Čevere ir keramiķe un māksliniece ar izteiktu telpisko domāšanu, kuras profesionālais ceļš savieno tēlniecību, keramikas materiālo valodu un pedagoģisku pieredzi. Anna Siek savos darbos apvieno grafiku, glezniecību un skulpturālu domāšanu. Viņas tēmas balstās dabas struktūrās, apkārtējās pasaules vērojumā un it kā ikdienišķās parādībās, kas pārvēršas personisku emociju kartēs. Sīkāk internetā: www.bauskasmuzejs.lv.