Viņas balsi zina visi. Sandra Glāzupa par pateicību, pieredzi un labām radio ziņām

Sešdesmito gadu beigās notika daiļlasītāju konkursi – vispirms pilsētā, pēc tam plašākā mērogā, visbeidzot republikā. Mamma, latviešu valodas un literatūras skolotāja, man vienmēr teica: “Sandriņ, es tev iemācīšu dzejoli, mēs visu, visu tam dzejolim pārdomāsim.” Es prasīju: “Kāpēc, mammu? Tev taču skolā ir meitenes no dramatiskā pulciņa.” Un viņa paskaidroja: “Tev ir ļoti laba balss, meitiņ.” Tomēr es nekad uz šo viņas piedāvājumu neparakstījos. Man bija neērti, domāju, skolasbiedri teiks – redz, kā skolotāja savu meitu sagatavojusi konkursam!

Man arī nekad nav paticis stāvēt lielas publikas priekšā, lai uz mani skatās, vērtē. Nebija ticības sev, savam izskatam. Varbūt tā ir ieaudzināta kautrība – īpaši neizcelties, būt tādai pašai kā citi. Tomēr, par konkursiem runājot… Kad beidzu 9. klasi, angļu valodas skolotāja aizsūtīja mani uz republikas konkursu angļu valodā, un es visas Latvijas mērogā dabūju trešo vietu. Tur bija jāstāv publikas priekšā, jārunā angliski, bet man nebija ne bail, ne kauns. Interesanti, kāpēc?

Varbūt tāpēc, ka iniciatīva nāca no skolotājas, nevis mammas?

Angļu valodas skolotāja uzskatīja, ka man ir ļoti laba izruna. Viņa vēlējās, lai stājos Svešvalodu fakultātē Universitātē, bet es iestājos filologos. Varbūt tāpēc, ka mamma bija latviešu valodas skolotāja, un viņa bija ļoti laba skolotāja. Mammas piemērs un vēlme viņai līdzināties, iespējams, bija tāda savu sapņu neizkristalizēšanās, jo patiesībā es gribēju studēt medicīnu. Bet tur eksāmens ķīmijā! Man atkal bija satraukums par to, ko citi teiks, ja neiestāšos, jo es tak tā skolotājas meita.

Pēc augstskolas pabeigšanas strādājāt par skolotāju?

Tolaik, kad beidzi Universitāti, notika darbavietu sadale, tāpēc arī man bija jānostrādā obligātie pieci gadi. Pēc augstskolas parakstīju dokumentus un kļuvu par skolotāju Salaspils 1. vidusskolā. Man iedeva audzināšanā 4. klasi – viņiem bija desmit gadu, man divdesmit divi. Biju jauna, un bērniem tas patika, tomēr biju diezgan stingra. Pašai vēl bērnu nebija, nezināju, kā ir ar tiem mazajiem cilvēciņiem. Ka tur vajag ne tikai stingrību, bet arī mīļumu, personīgi katram izrādīt siltumu, savu attieksmi. Tomēr, neraugoties uz visu, es centos. Domāju, ka mums bija labas attiecības.

Tomēr no skolas aizgājāt. Tas bija viegli?

Jā. Es gribēju uz radio, vēlējos pamēģināt. Turklāt biju dekrēta atvaļinājumā. Kāpēc man neriskēt? Un es jutu, ka vajag to darīt.

Kāds bija darbs Latvijas Radio toreiz? Bijāt vairākas diktores – izjutāt savstarpēju konkurenci, salīdzināšanu, varbūt arī intrigas?

1979. gada 15. novembrī mani pieņēma darbā Latvijas Radio, bet līdz tam bija diezgan garš ceļš jānoiet – jāiztur liels konkurss, sekoja mācības pie režisores Antonijas Apeles, un pēc tām īpaša komisija izlēma, vai es varēšu palikt radio vai nevarēšu.

Kad pievienojos Latvijas Radio, tajā jau bija izcilas, cienījamas diktores – Lauma Amatniece, Ausma Indriksone, Dzidra Liepiņa. Es šajā kolektīvā iegāju ar bijību, lielu pietāti, cieņu un vēlmi no viņām mācīties. To arī darīju. Pēc diviem gadiem mums pievienojās vēl citas jaunās kolēģes – Māra Krontāle, kura radio jau strādāja, Māra Eglīte, Arita Grīnberga, Gaida Plūce. Bet tā, ka mēs cita citu apskaustu un aizmuguriski kādus sliktus vārdus teiktu, noķengātu… Tā nekad nav bijis. Visas, kuras tajā laikā atnācām, bijām vienotas, jo bijām jaunas. Tā arī no jaunības gadiem līdz šodienai turamies kopā un esam kolosāla atbalsta grupa cita citai.

Tad notika pārmaiņas Mikrofonā – Ausmiņa Indriksone nomira, un Gunārs Jākobsons atteicās turpināt darbu redakcijā. Tāpēc Mikrofona redakcija meklēja jaunus raidījuma vadītājus. Kā viņi vērtēja, īsti nezinu, iespējams, ka pēc attieksmes pret cilvēkiem, pret kolēģiem, pret darbu, arī to, kāda ir tava iekšējā noskaņa, vai neesi augstprātīgs. Domāju, ņēma vērā arī to, vai nāksi uz darbu, degunu gaisā pacēlis, un tā arī runāsi, vai arī strādāsi ar cieņu, mīlestību un saticību, ar vēlmi, lai Mikrofons nezaudē savu spožumu. Un viņi izvēlējās mani. Varbūt kādai manai draudzenei bija sajūta – kāpēc Sandru, nevis mani? Bet tas jau ir tikai dabīgi.

Atskatoties uz Latvijas Radio diktoru konkursu un Mikrofona aptauju – kas bija tas neredzamais pavediens, kas jūs tur aizveda?

Man bija piedzimis dēls. Tajā laikā biju laukos pie vīra vecākiem. Ciemos atbrauca mani vecāki un atveda avīzes krāsns iekuram. Ņemu vienu avīzi, skatos – Dieva goda vārds, sludinājums no Latvijas Radio! Visām prasībām es atbildu – man bija 26 gadi, augstākā filoloģiskā izglītība. Šis sludinājums bija kā noslēgums sapnim, uz kuru es klusiņām gāju kopš desmit gadu vecuma. Tajā laikā radio bija galvenais informācijas līdzeklis – informatīvais, muzikālais, izglītojošais un izklaidējošais. 1965. gadā, kad pirmo reizi sāka skanēt Mikrofons, es domāju – kādi ir tie cilvēki, kas tur runā, kā viņi izskatās? Un kā vispār var tajā radio tikt? Apzināti klausījos radio, un zemapziņā vēlme būt tur man saglabājās vienmēr, kaut arī biju izvēlējusies skolotājas profesiju. Tagad secinu – ja būtu izvēlējusies mediķa profesiju un iestājusies Medicīnas institūtā, nekad nebūtu kļuvusi par diktori. Tas viss kaut kā sakārtojās, un acīmredzot puzle ir salikusies pareizi. Atlase radio bija milzīga, skatījās ne tikai izglītību un prātu, bet stingri vērtēja arī balss intonāciju, tās skanējumu.

Te jāpiemin mans vīratēvs Rihards Glāzups. Viņš teica: “Sandra, tu vari droši iet uz radio, tavai balsij ir labs skanējums, tembrs.” Viņš mani ļoti iedrošināja. Kaut gan mans toreizējais vīrs dikti negribēja, lai strādāju radio, jo saprata, ka tad mainīsies visa dzīve.

Varētu teikt – liktenīgā avīze ar sludinājumu. Ticat liktenim?

Domāju, nekas nenotiek nejauši. Tu vienmēr satiec tos cilvēkus, ar kuriem tev lemts būt kopā ilgāku vai īsāku laika posmu, bet viņi tavā dzīvē noteikti atstās kaut kādus nospiedumus.

Kuri cilvēki jūsu dzīvi ir iespaidojuši visvairāk?

Mani vismīļākie – mamma un tētis. Viņu milzīgā erudīcija un zināšanas visās jomās. Mamma kā skolotāja par daudz ko interesējās, savukārt tētim bija analītiskā domāšana un milzīga interese par mākslu, literatūru un mūziku. Mums mājās bija ļoti liela bibliotēka. Vienmēr atceros, kā es bērnībā lasīju. Domāju, vecāki mani un māsu Daci prata pareizi ievirzīt, uzsverot, ka mācīšanās, labas atzīmes, gūtās zināšanas ir ārkārtīgi nozīmīgas, lai dzīvē tiktu tālāk.

Tētis un mammiņa bija ārkārtīgi laimīgi, kad mēs ar māsu ieguvām augstāko izglītību. Studiju laikā katru darba dienas rītu cēlos sešos, braucu ar vilcienu no Slokas uz Rīgu, no deviņiem līdz četriem sēdēju lekcijās. Tas nemaz nebija viegli! Vecāki mūs visādi atbalstīja, lai gan ar naudiņu tajā laikā bija grūti. Tikām gan pie pieklājīgām drēbēm, gan kabatas naudas, lai būtu iespēja izglītoties – iet uz teātriem, koncertiem. Tie pieci gadi bija izglītošanās ne tikai nākamajā profesijā, bet vispār. Jo ko tāds meitēns pēc skolas varētu zināt? Bet... Ja tu esi Rīgā, tu sāc skatīties, pētīt, un tevi interesē viss, kas notiek. Tev ir iespēja iet uz operu izrādēm, uz muzejiem. Stāvēju garās rindās, lai nopirktu biļetes uz teātri. Atmiņā palicis Lilioms, kas bija ārkārtīgi populāra izrāde septiņdesmitajos gados. Tētim un mammai noteikti ir bijusi vislielākā ietekme manā dzīvē. Protams, arī kolēģi bija lieliski – ar ļoti labu humora izjūtu, visi ļoti profesionāli. No katra esmu kaut ko paņēmusi.

Pārsvarā par darbu Latvijas Radio runājat ļoti gaiši. Vai nebija neviena rūgtuma brīža?

Tādu sarūgtinošu brīžu, kad man kāds būtu kaut ko personīgu nodarījis, nav. Latvijas Radio es vienmēr jutos ļoti komfortabli – gan kā darbavietā, gan kopā ar kolēģiem. Neviens mani nav īpaši rājis, nekādu nosodījumu neesmu saņēmusi. Tikai pateicības un balvas. (Smejas.) Tiesa, bija nepatīkami, kad pateica, ka man no Pirmās programmas ir jāaiziet. Savulaik katrā Latvijas Radio programmā ziņas lasīja citi cilvēki, tad tika pieņemts lēmums, ka vienas ziņas vienlaikus skanēs visos kanālos. Tas tiešām bija nepatīkami, jo es Ziņu dienestā biju visvecākā, bet man bija jādod vieta pavisam jaunam puisim. Dīvaini, bet man par šo situāciju bija mazliet kauns. Iekšēji jutos sarūgtināta, lai gan it kā sapratu, ka tā tam ir jābūt un tur neko nevar darīt. Es taču arī atnācu uz radio, un kādam bija jāaiziet. Notiek paaudžu maiņa, un tā nekad nevienam nav bijusi patīkama. Jā, aiziet – tas ir sāpīgi.

Pēc tam vēl kādu laiku lasīju tādas kā starpziņas Latvijas Radio 2, bet pamazām mans radio dzīves posms beidzās. Daba laikam pati zina, kā jānotiek. Man saira ceļa locītava, bija jāveic operācija, un aiziešana no radio notika pavisam organiski – vispirms no Pirmās programmas, tad no Otrās. Uz darbu nācu ar prieku, man patika māja, kurā strādāju, Doma laukums. Lepojos, ka strādāju Latvijas Radio!

Tagad baudu dzīvi, lai gan nevaru teikt, ka pavisam esmu prom no radio. Pirms četriem gadiem mani uzrunāja Latvijas Kristīgais Radio. Viņi mani bija nolūkojuši – droši vien tās pašas balss dēļ –, lai es ielasu grāmatas par kristīgām tēmām, misionāriem senos laikos, mācītājiem, krietniem cilvēkiem, kuri savu dzīvi velta baznīcai, Dievam un apkārtējo iedrošināšanai. Šis darbs man sagādā milzīgu prieku, jo tas ir tas, ko es māku. Un apzinos, ka daru to labi.

Kā jūs baudāt dzīvi?

Man ir daudz draugu, tāpēc netrūkst dažādu ballīšu, jubileju un kopā pavadīšanas brīžu. Vasarā visi satikāmies manā lauku mājā

Pirms kādiem 25 gadiem man uznāca bezgalīgas ilgas pēc laukiem. Gribējās atpakaļ bērnības sajūtā – pie omammām, dārza un ābelēm, kartupeļiem un lopiņiem. Sāku meklēt māju – un atradu. Tālu, aiz Rūjienas. Mana mamma ir no Dundagas, tētis – no Madlienas, bet tur tādu māju, kā vēlējos, nebija. Man prātā jau bija konkrēta bilde – viensēta, guļbaļķu māja, klēts, pirts, dārzs un vidū aka, netālu ezers vai upe. Un tieši tāda ir mana lauku māja, kurā pavadu vasaras. Pavasarī, kad tur aizbraucu… Ak, viss ir tik gaišs! Tumšais laiks ir beidzies. Tad es tādā mierā iztīru māju un klēti. Visu sakārtoju jaunajai sezonai, atveru logus un durvis, lai vēdinās.

Visskaistāk tur ir tad, kad zied ceriņi un jasmīni, kas ir visapkārt mājai. Māja ir sena, tai drīz būs simt gadu, un tāpēc tur ir latvju sētas burvīgā noskaņa. Rīgā man ir dzīvoklis, bet viesus es varu uzaicināt pie sevis uz laukiem, kā saka, lai brauc visi un paliek pa nakti. Draugu tikšanās reizēs vienmēr ir dziesmas un sarunas. Mēs ejam arī pirtī un braucam uz ezeru. Tā līksmojam divas dienas! Kad esam kopā, mums vienmēr ir, par ko runāt, pazīstam cits citu vairāk nekā 40 gadu. Esam pieredzējuši, kā aiziet mūsu vecāki, kā mums piedzimst bērni, kā viņi beidz skolu, apprecas un to, kā mēs paši novecojam. (Smejas.) Varbūt muļķīgi, bet mēs, dāmas, cita citu joprojām saucam par meitenēm.

Kas jums draudzībā šķiet visbūtiskākais?

Uzticēšanās. Ka vari izstāstīt, kas tev ir noticis. Mums ir tāda paraža – apsēžamies pie galda, un draudzene saka: “Tā, kas mums ir noticis?” Un tu vari izstāstīt visu – kas ir priecīgs, kas bēdīgs. Es varu uzticēt arī savas pārdomas un šaubas. Draudzībā vissvarīgākais ir tas, ka tu jūti atbalstu visos brīžos. Tas mūs tur kopā –  arī meiteņu vīrus un draugus. Visām mums vīru nav, draugi uzrodas un pazūd... (Smejas.) Manām draudzenēm ir labas, stipras ģimenes. Piemēram, nākamgad draudzenīte Vaira ar vīru kopā būs nodzīvojuši 50 gadus! Tas nozīmē, ka cilvēki saprotas, ka viņi mīl un ciena viens otru. Citiem dzīvesbiedri ir aizgājuši. Tāda ir dzīve.

Jūsu balsī šodien runā mākslīgais intelekts. Kāda bija sajūta, kad Tilde jūs uzrunāja ar šo piedāvājumu?

Man šķiet, viņi šo balsi nepārtraukti pilnveido. Sākumā tā skanēja ļoti samāksloti, tāda saraustīta. Mana balss skan arī Rīgas autoostā. Kad tikko šī sistēma tika palaista, es, braucot uz Jūrmalu ar mikroautobusu, klausos – tā kā apraujas galotnes, kaut kas nav! Kad nesen atkal braucu uz Jūrmalu, dzirdēju, ka tagad izklausās ļoti īsti. Cilvēki var mani atpazīt, un daudzi prasa – kur tu tur sēdi, kaut kādā tornī? Smejos un saku, ka nekur es tur nesēžu.

Kad Tilde ar mani noslēdza līgumu, viņi lūdza atļauju izmantot manu balsi. Es strādāju apmēram nedēļu, katru dienu kādas trīs stundas. Nevis lasīju tekstu no grāmatām vai no avīzēm, bet tikai atsevišķus teikumus un vārdus, piemēram, bite, siena, vāze, kafija, dīvāns… Un tā trīs stundas. Bet es tiešām jūtos pagodināta. Labu runātāju ir bezgala daudz, bet viņi bija izvēlējušies tieši mani. Bet atceros – tikko tika paziņots, ka Tilde izstrādā šādu programmu, kaut kādi cilvēki bija dabūjuši pieeju manai balsij un sakombinējuši diezgan nesmukus un nepieklājīgus teikumus. Sākumā, protams, biju mazliet pārsteigta, bet tad domāju, tas viss pāries un nomierināsies. Un pēc divām dienām viss jau bija aizmirsts.

Ja jums šodien jādod padoms jaunam radio ētera cilvēkam, kādi, jūsuprāt, ir trīs galvenie principi, kas viņam jāievēro?

Vispirms es klausītos, kāda ir balss. Arī savu es klausījos, un nevis tādēļ, lai tīksminātos vai sajūsminātos, bet gan profesionālās intereses pēc, lai dzirdētu, kā tā skan, kāds ir lasījums, vai es pārāk bieži neievelku elpu. Vai ievēroju pareizus lasīšanas likumus – un grupas, vienlīdzīgos teikuma locekļus, kā protu pabeigt teikumu, kā atsāku jaunu domu. Balsī izpaužas arī personība, izglītība, inteliģence. Tai jābūt ar raksturu, interesantai. Noteikti jāapmeklē runas pedagogs, jo viņš iemāca ļoti daudz. Nepietiek ar to, ka tekoši lasa, lai informācija aizietu līdz klausītājam; ir jāievēro dažādi knifi un likumi. Nepārtraukti jāvingrina savs runas aparāts, ko arī mums lika darīt skolotāja Antonija Apele.

Un vēl – uz darbu ir jānāk ar prieku. Ja prieka nav un cilvēks iet tikai tāpēc, lai saņemtu algu, tad varbūt tā nav tava īstā vieta. Es Latvijas Radio nostrādāju 42 gadus, mana draudzene Māra Eglīte joprojām strādā Latvijas Radioteātrī. Māriņa ir mūsu spridzeklītis. Man tas ļoti patīk, bet es tāda nekad nevarētu būt, esmu introverta.

Darbs radio tomēr ir diezgan prestiža lieta. Ja tas tevi līdz sirds dziļumiem neinteresē, to var dzirdēt arī balsī. Redzu, ka jaunās meitenes, kuras tagad Latvijas Radio lasa ziņas, cenšas, un viņām vēl ir laiks ar sevi strādāt, tomēr man ir daudz drošāk, ja ziņas lasa cilvēks ar pieredzi. Kā mana brīnišķīgā kolēģe Pārsla Saktiņa, kura Ziņu dienestā strādā jau gandrīz 40 gadu.

Mūsdienās jaunajiem ētera cilvēkiem nav lielu prasību vai kvalitātes kontroles.

Tieši tā. Viņi apsēžas pie mikrofona un ir par sevi pārliecināti. Mums bija īpaša vērtēšanas komisija, kas ik pa pāris gadiem deva tā sauktās kategorijas. Sākumā bijām diktores-praktikantes, tad diktores, pēc tam trešās kategorijas, otrās kategorijas, pirmās kategorijas un augstākās kategorijas diktors. Vērtēja ļoti nopietni – kā tu lasi, kāda ir tava attieksme pret darbu, cik precīzi lasi, vai nav tā, ka nepārtraukti pārsakies. Lai iegūtu augstāko kvalifikāciju, mums nepārtraukti bija jāmācās. Antonija Apele mūs tā dripelēja! Katru reizi, kad nolasījām ziņas un nācām no studijas, viņa jau bija pavērusi diktoru istabas durvis un teica: “Sandra, lūdzu, uznāciet augšā!” Ar trīcošām kājām gāju, tad viņa palaida ierakstu un norādīja – te bija nepareizi, te bija tā jādara. Viņas norādījumus ņēmām vērā, un pamazām runas kvalitāte uzlabojās.

Jūsuprāt, kas ir vissvarīgākā īpašība, kurai jāpiemīt ētera personībai?

Neatceros, kad tas bija, bet es saņēmu kādu balvu, un cilvēks, kurš man to pasniedza, teica tādus vārdus: “Kad dzirdu tavu balsi, kā tu lasi ziņas, saprotu, ka Latvijā viss ir mierīgi.” Viņš to tik ļoti jauki pateica, un man tas tā iespiedās atmiņā. Laikam tā ir stabilitāte, kas nāk līdz ar dzīves pieredzi. Atminos Gunāra Jākobsona stāstu par viņa jaunības gadiem. Viņa skolotājs, Jura Podnieka tēvs Boriss Podnieks, teicis: “Gunār, kur ir tava personība?” Viņš taču arī sāka kā jauns puika – re, es, smukulis, esmu atnācis uz radio, nu tik būs meitenes un viss! Bet personība nāk tikai ar laiku. Kāda personība divdesmit gados? Tu esi smuka, jauna sieviete, uz tevi visi skatās, bet personība attīstās ar laiku.

Saistībā ar Latvijas Radio simtgadi bija ļoti daudz dažādu raidījumu par radio, arī seni, kadri, kur esmu filmēta, kad man bija 26 gadi un es tikko biju sākusi strādāt. Ārprāts! Mati sprogaini, un tā balstiņa tāda jauniņa. Skatoties domāju – Sandrukiņ, tu tur tik nepieredzējusi!

Kā jums šķiet, kas ir labas radio ziņas?

Lai Ziņu dienesta darbiniekiem būtu ko darīt un vienmēr būtu tas aktīvais nervs, ir tāds teiciens – labas ziņas ir sliktas ziņas. Cilvēkiem, protams, tas nav patīkami, bet Ziņu dienestā uzreiz ir rosība. Tu zvani, tu brauc un nemitīgi informē, jo tiem cilvēkiem, kuri nav klāt tajā brīdī, ir svarīgi zināt, kas tur notiek.

Tīri cilvēcīgi ir tiešām brīnišķīgi pateikt kaut ko jauku par mūsu mūziķiem, māksliniekiem, sportistiem. Interesanti – ja sportā bija kaut kas labs noticis, šī ziņa tika nolasīta kā pati pirmā. Šodien ziņas ir diezgan bēdīgas, nomācošas un satraucošas, jo mēs nezinām, kas pasaulē var notikt, un tas ir diezgan nepatīkami.

Tomēr notiek arī daudz labu lietu. Vai jums šķiet, ka tās pietiekami nonāk ēterā?

Noteikti. Radio ir ļoti daudz citu raidījumu, kur šīs labās lietas tiek izceltas. Ir brīnišķīgi raidījumi par kultūru. Nākamajā dienā pēc kādas teātra izrādes vai pēc Spēlmaņu nakts ceremonijas Latvijas Radio tūlīt žurnālisti reaģē. Izglītojoši raidījumi par zinātni, kino, cilvēkstāsti. Daudz klausos programmu Klasika. Brīnišķīga mūzika, translācijas no Operas, no koncertzālēm. Un Latvijas Radio 2 – nevaru nerunāt par savu radio! (Smejas) Raimonds Pauls teicis, ka tas ir īsts tautas radio. Kad esmu laukos, klausos tikai Latvijas Radio 2, jo tas piestāv lauku videi.

Pie mūzikas arī padejojat?

Kopš piecu gadu vecuma dejoju – vispirms bērnu kolektīvā Slokas kultūras namā, tad skolas deju kolektīvā. Kad biju studente, dejoju tautas deju ansamblī Andžiņš. Tagad vairs ne. Man bija ceļa operācija, tāpēc intensīva fiziskā slodze ir izslēgta. Bet es varu staigāt, ko arī daru. Dēli man uzdāvināja abonementu uz baseinu, un es reizi nedēļā uz to braucu, eju pirtīs, peldu. Tas man sagādā ārkārtīgi lielu prieku. Jaunībā biju aizrāvusies ar slēpošanu. Gunārs Jākobsons vienmēr smējās, kad es runāju par slēpošanu, jo uzskatīju, ka labi slēpoju. Tagad neslēpoju, jo man ir bail par to celi.

Ir sācies jauns gads, Ziemassvētki aiz muguras…

Egle, sveces deg, pīrāgi uz galda, un es savā postenī radio – vai nu no sešiem rītā līdz trijiem dienā, vai no trijiem dienā līdz divpadsmitiem naktī. Tādi man bieži bija svētki. Bet darbs ir darbs, svētkos ziņas tāpat bija jālasa. Bērnībā Ziemassvētkos mūsu mājā vienmēr bija egle. Mammai kāds kaimiņš bija prasījis – ko tev tā egle jau Ziemassvētkos nolikta? Bet mammai bija alibi, jo viņai Ziemassvētkos bija dzimšanas diena. Tagad Ziemassvētkos esmu mājās, kopā ar dēliem Kasparu un Rolandu. Mums vienmēr ir eglīte. Es cepu pīrādziņus, ābolu štrūdeli un taisu rasolu. Jāsarūpē nelielas dāvaniņas.

Pirms pieciem gadiem iesvētījos Ģertrūdes draudzē. Tas mani ir dziļi ietekmējis garīgā ziņā. Es par šīm lietām domāju arvien vairāk. Un tagad, šajā nopietnajā vecumā, savā sirdī un dvēselē atrodu to, kam jaunībā varbūt nepietika laika vai brieduma. Šajā ziņā esmu mācījusies no dzīves, domājot par dvēseli, domājot par Dievu, domājot par visu, kas jau ir noticis, un par visu, kas būs. Ir jauki apzināties, ka arī mani draugi domā līdzīgi un šajās pārdomās neesmu viena. Gadiem ejot, skaidrāk saprotu, ka dzīve uz zemes, iespējams, nav vienīgais ceļš, kas mums dots. Taču šī izpratne nenāk uzreiz – tā nāk ar laiku, ar pieredzi, ar visu to, ko dzīve pa ceļam iemāca. Apziņa, ka visam ir turpinājums, sniedz zināmu mierinājumu.

Kas jūs dara laimīgu?

Domāju par pateicību, kas cilvēkam ir jāiemācās. Par tām mazajām lietām, kas patiesībā veido dzīves pamatu. Par rītu, kad tu pamosties savās mājās, apkārt ir miers, aiz loga spīd saule, tev rokās ir pirmā rīta kafijas krūze. Un tu sazvanies ar māsu, ar draugiem, ar bērniem. Piemēram, kāpēc lai es šodien nebūtu pateicīga par jums, par to, ka uzaicinājāt mani uz šo jauko tikšanos? Esi pateicīgs par tām mazajām lietām un priecājies. Tikai tu vari izlemt, kā sāksi savu dienu, – no rīta pukosies par to, ka atkal ir pelēkas debesis un slidenas ietves, vai ar apzinātu prieku par to, kas jau ir dots. Ne vienmēr ir priecīga oma, ne vienmēr pašsajūta ir tik laba, bet kaut kā jāturpina. Sevī tas prieks ir jākurina. Un jākultivē labais.