Viņam padodas dziesmas un vīriešu zapte. Saruna ar mūziķi un radio leģendu Gunāru Freidenfeldu
Gunārs Freidenfelds sevi sauc par komponistu bez diploma, un tādu mums Latvijā ir ne mazums. Konservatorija gan savulaik pabeigta trompetes klasē – līdztekus darbam Rīgas estrādes orķestrī (REO), bet uzreiz pēc augstskolas Gunāru iesauca karavīru ansamblī Zvaigznīte. Mūziķis teic, ka viņa dzīvē viss notiek pa nogriežņiem, – kā viens posms noslēdzas, uzreiz sākas nākamais, atšķirīgs no iepriekšējā. Var jau būt, taču mūzikas mīlestība gan paliek nemainīga.
Nu jau 15 gadu Freidenfelds vairs nestrādā Latvijas Radio 2 – tolaik svētdienās valsti pārskanēja viņa balss, piesakot programmu Rupjmaize. Gunārs nepieder pie mīkstu dīvānu un laisku pēcpusdienu cienošajiem pensionāriem – vadot Ādažu senioru vīru ansambli, viņš turpina aranžēt, iestudēt un komponēt, kā arī dodas koncertēt aiz Latvijas robežām.
Dzirdēts, ka gadi skrien kā stirnas, varbūt pat ātrāk – kopš skatuves gaitu sākuma paskrējuši jau sešdesmit pieci. Nozīmīgo darba jubileju Gunārs Freidenfelds šoruden atzīmē ar koncertiem vairākās pilsētās, ieskaitot Ādažus. Te mūziķis dzīvo kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Savulaik viņš vadīja vokāli instrumentālo ansambli Ādaži, vēlāk kopā ar sievu Margitu, kuru noskatīja laikā, kad REO tapa pirmās estrādes dziesmas, – bērnu ansambli Vējupīte. Kaktuss, Kādēļ vēlu nāci tu, Ūdensnesējs – tās bija pirmās odziņas Gunāra dziesmu dārziņā, kurā var salasīt vairāk nekā 400 melodiju, kas sacerētas gan pieaugušajiem, gan bērniem.
Dārza un mūzikas pasaule
Daudzi zina populāro dziesmiņu Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs, bet reti kurš nojauš, ka arī tev ilgus gadus bija savs dārzs un firmas vīriešu zapte, ar kuru cienāji radio kolēģus.
Bija piedāvājums septiņdesmitajos, ka tiem, kas strādā Ādažos un vēlas sev dārziņu, pieejama zemīte. Es pieteicos, dabūju zemes gabaliņu, laikam 600 kvadrātmetru, pusotru kilometru no mājām, kas tolaik šķita ne pārāk tuvu, ne pārāk tālu. Tagad jau būtu citādi, bet tad brīvā brīdī bija patīkami aizstaigāt. Tur bija pilnīga atmata, blakus – neliela Gaujas atteka. Paaugsta vietiņa bez plūdu draudiem, diezgan nabadzīga augsne, bet tolaik privātajiem saimniekiem vēl bija gotiņas, mēslus varēja dabūt. Sākumā veda ar zirdziņu, bet ar katru gadu pie tiem tikt kļuva arvien grūtāk. Pamazām visu sastādījām – kas tik mums nav bijis! Var teikt, viss, kas vajadzīgs: augļu koki, ogu krūmi, puķes. Latviešu standarts – ‘Cukuriņš’, ‘Baltais Dzidrais’, vairāku šķirņu plūmes. Atceros, sākumā brīnījos par to, ka plūmes katru gadu zied, bet neražo. Nezināju, ka vajadzīgas apputeksnētājas, bet ar laiku to lietu sapratu. Bija arī siltumnīca, tomāti. Rudenī pilns pagrabs ar kartupeļiem, burkāniem un bietēm. Auga arī pupiņas un zirņi. Un kādas puķes! Dālijas, lilijas, kliņģerītes, flokši… Rozes gan neaudzējām. Puķes nekad nebija jāpērk. Tagad, kad aizeju uz ziedu veikalu un paskatos, cik smuka buķetīte maksā, jāpasmaida.
Ar lāpstu puikas gados iemācījos strādāt Kalnciemā, kur mammas māsai bija saimniecība. Tur ar brāļiem dzīvojām vasarās, kopā ar brālēniem mums bija kolosāla kompānija, vesels puiku bars. Darba netrūka, esmu ar zirgu jājis, zirgus jūdzis, ar zirgu grābekli grābis sienu, nemaz nerunājot par ravēšanu, ko negribu pat atcerēties. Onkuļa cukurbiešu vagas bija vairāk nekā kilometru garas, un bietes jāretina… Ja dzīvo laukos, tad ir jāstrādā! Atceros pēckara rindas pēc cukura – kā mēs ar mammu stāvējām… Vismaz maize bija, badā nedzīvojām, bagāti gan nebijām. Dārzu Ādažos kopām visa ģimene – es, Margita, bērni Sandra un Gunārs. Tāpēc arī viņi ar to lietu joprojām darbojas. Sandra nomā sev dārzu, Gunāram ir privātmāja, kur netrūkst darāmā arī pie zemes. Savulaik Margitai sacerēju dziesmu Vecmāmiņai, kuru viņa dziedāja koncertos, un tagad mums ir četri mazbērni.
Septiņdesmitajos gados tev bija savs estrādes ansamblis Ādažos, kurā dziedāja gan Margita, gan arī slavenā Aina Puiša, tolaik Pūcīte. Sēdēji arī dažādās žūrijās, pat festivālā Liepājas dzintars, kopš 1982. gada strādāji Latvijas Radio par redaktoru, vēlāk par mūzikas programmu vadītāju Latvijas Radio 2. Kur tad vēl laiks un spēks dārza darbiem?
Skrēju katru vakaru, tiklīdz biju brīvs, tad jau tas nelikās grūti. Braucu lielākoties ar riteni, tiku arī pie dziļurbuma un ūdens pumpja, bet nekādu mājiņu gan tā arī neuzcēlu. Darbarīkus glabājām pie siltumnīcas nojumē. Jā, tie bija labi laiki un labi kaimiņi. Nekādi garnadži neuzradās, izņemot vienu kadru, kurš vāca magoņu galviņas; visos dārzos magones bija nolauztas. Skaidrs, ka rudenī raža bija jāved uz dzīvokli, uz lodžijas varēju sīpolus žāvēt. Taisīju savas vīriešu zaptes, tur jau neko daudz nevajag: tomāts, burkāns, zaļumi, paprika. To gan mēs paši tolaik neaudzējām. Tagad dēls papriku audzē siltumnīcā un arī mūs cienā. Man patika smalki sagriezt pētersīļa un selerijas saknītes, tās pasautēju kopā ar burkānu, tad liku klāt tomātus un papriku, sāli un cukuru pēc garšas, tomātu pastu, etiķīti. Kāds man teica, ka savu zapti es varētu pat tirgot, cik tā garšīga, bet tad mums pašiem nepietiktu visai ziemai. Varbūt kādu sastāvdaļu jau esmu aizmirsis, un jāsaka paldies manai kundzei, ka noņēmās ar burku karsēšanu un sterilizēšanu. Margita man bija liela palīdze, viņai arī ļoti patika darboties pa dārzu, audzējām taču arī zemenes, un kā tad bez rabarberiem. Jā, var teikt, ka zālāja mums nemaz nebija, jo pusdārzu aizņēma kartupeļi.
Dārziņa jau sen vairs nav. Kad pienāca juku laiki, tur gribēja būvēt mototrasi. Droši vien vajadzēja būt prātīgākam, varbūt to zemīti varēja nopirkt, bet es neesmu tik apdomīgs, nezinu, kā tādas lietas kārto. Un manu iekopto dārziņu dabūja kaimiņš. Bet pēdējo vīriešu zapti izēdu šopavasar. Pērn pagaidīju, kad nokritās cenas dārzeņiem, un – uz priekšu! Šogad gan laikam netaisīšu, jo jāgatavojas koncertiem. Varbūt pēc tam kaut ko vēl pagūšu. Margita vismaz ir savārījusi zaptītes no plūmēm un āboliem, tur viņa ir galvenā speciāliste, es par sāļo galu – gurķu marinēšanu un vīriešu zapti. Pēdējā laikā veselības dēļ gan attiecībā uz ēdienu kļūstam arvien atturīgāki, pat kafiju vakaros sen vairs nedzeram, arī bankets pēc koncerta mani nepavisam neinteresē, galvenais – tikt līdz mājām un gultai.
Lielais darba cēliens
Kāds tur brīnums, ja šoruden tavi koncerti pieteikti kā 65 gadu skatuves jubileja. Pamatīgs skaitlis! Kopš kura laika tad var rēķināt Gunāra Freidenfelda mūziķa gaitu sākumu?
Varbūt daži gadi pat varētu nākt klāt, jo es savā dzimtajā pusē Bolderājā jau kā puika spēlēju trompeti dažā labā deju orķestrī. Pieredzējuši vīri pamācīja, ko, kas un kā, iemācījos improvizēt. Pirms tam brālis spēlēja korneti, iesaistījās 19. vidusskolas pūtēju orķestrī, un es turpināju tradīcijas. Mājās sāku mēģināt pūst, padevās, un pamatskolā mēs, gandrīz visi klases puikas, spēlējām orķestrī, pat himnu savā 7. klases izlaidumā. Diriģents ieteica stāties mūzikas skolā, un tā es viens ar savu taurīti klīdu pa Raiņa bulvāri, meklēdams, kur ir tā Dārziņskola. Kaut kā atradu, turklāt laimējās ar labu pedagogu, viņš mani paņēma, un tā sākās mana muzikālā dzīve. Tad arī pirmo reizi piesēdos pie klavierēm, tās spēlēju vēl tagad. Trompeti gan jau sen pārdevu kādam skolniekam, lai nekaitina. Tad man bija sācies pamatīgs darbs radio, estrādes skatuvei uz laiku biju atmetis ar roku.
Koncertos, kuros dziedās Normunds Rutulis, Ineta Rudzīte, Ainars Bumbieris un citi, tev līdzās stāsies radio kolēģis sporta žurnālists Gunārs Jākobsons, kurš šogad atzīmē 70 gadu kopš pirmās sporta radioreportāžas. Tāpēc arī pasākumam izraudzīts nosaukums Divas leģendas uz vienas skatuves. Kad iepazināties?
Kas to vairs atceras! Varbūt tai pašā 1982. gadā, kad sāku strādāt radio, varbūt arī agrāk, bet manas populārākās dziesmas Kaktuss, Zilos svārkos meitene, Atmiņu lietus un citas, kas izdotas mazajās skaņuplatēs, ietrāpīja tajos gados, kad Mikrofona aptauju aizklapēja. Tā nu skaļā slava man aizgāja gar degunu. (Smejas.) Ar Gunāru cieši blakus pēc tam darbojāmies Latvijas Radio 2. Bet radio strādāja arī mani dziesmu vārdu autori Juris Brežģis un Gunārs Selga. Ar Selgu iepazinos Rakstnieku savienībā, kas atradās Benjamiņu namā. Konservatorija turpat aiz stūra, jāpaiet tikai daži soļi. Daudz strādāju ar Alfreda Krūkļa dzeju, viņš tāpat bija muzikāls cilvēks, arī radio strādāja. Man dziesmām nereti sākumā bija tikai melodija, kaut kādu ribiņu uzmetu, savu ideju, un tad dzejnieks to domu uzrakstīja nopietni. Ir arī viena Krūkļa dzeju grāmata, kuru pašķirstu, skatos – to dzejoli esmu uzrakstījis, to arī. Pēdējos gados gan komponēju arvien mazāk, problēmas ar acīm. Tomēr koncertā tagad būs arī kāds pirmatskaņojums – dziesma Dzīvosim kā pasakā ar Jāņa Baltjanča vārdiem. Par to, kā nepārtraukti tiek solīts, ka tūlīt viss būs. Labi zināms, kā pirms vēlēšanām rīkojas politiķi, sevišķi jau, uzrunājot pensionārus. Tam seko ziedojiet, ziedojiet, ziedojiet – vispirms jau veselībai. Man gan nepatīk par tādām lietām runāt, kā nekā 1941. gada zēns. Atceros trīs kara gadus, taisni brīnums, kā tas var iespiesties bērna atmiņā. Tagad man jādomā par to, kas pasaulē notiek un kas vēl būs... Grūti gan izlemt, kurā vietā programmā ielikt tos skaistos vārdus “dzīvosim kā pasakā”.
