Glābējsilīšu bērni mājas atradīs, bet vai 12 gadu vecam ielas bērnam ir cerības uz ģimeni?
Glābējsilītes tik tiešām bērnus izglābj – viņi visi nonāk adopcijā, aizbildniecībā vai dažos gadījumos arī atpakaļ bioloģiskajā ģimenē. Savukārt iemesli mēdz būt ļoti dažādi, un kļūdains būs pieņēmums, ka glābējsilītē nonāk zīdaiņi tikai no nelabvēlīgām ģimenēm.
Runājot par bāriņtiesu pieredzi kopumā, diemžēl nav piepildījušās visas uz deinstucionalizācijas projektu liktās cerības, lai ikvienam no ģimenes šķirtam bērnam tomēr būtu iespēja dzīvot citā ģimenē. Šajā jomā mums vēl sarežģīts ceļš ejams, jo vēl joprojām zīdaiņiem jaunas ģimenes ir atrast daudz vieglāk nekā pusaudžiem, intervijā pauž Rīgas valstspilsētas pašvaldības bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle.
Projektam "Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai" šogad aprit 15 gadu, tikpat – arī reiz pirmajam atstātajam zīdainim. Jūs visus šos gadus esat bijusi līdzās. Kādi jums secinājumi radušies šai pieredzē?
– Mēs pa 15 gadiem Latvijā esam 61 dzīvību saglabājuši, un tas man šķiet kā varens darbs. Glābējsilīšu misija ir sevi pierādījusi, attaisnojusi un, manuprāt, tā jebkuros laikos ir noderīga lieta. Rīgā pagājušonedēļ glābējsilītē ielika puisīti – 34. bērnu. Tātad 15 gados galvaspilsēta pasargājusi 34 bērnus, un gribas cerēt, ka veiksmīgu ģimeni viņiem esam nodrošinājuši. Kāpēc kaut kas tāds ir noticis ar šiem vecākiem, sievieti, jaunieti, kam šis bērns ir piedzimis, mēs uzzinām ļoti retos gadījumos. Ir arī tādi gadījumi, kad mammas vai ģimenes pēc kādām dienām vēršas pie mums ar lūgumu “atdodiet, mēs pārdomājām”, bet vairumā gadījumu mēs nezinām, kāpēc tas tā ir noticis. Bet labāk glābējsilītē nekā atkritumos. Runājot par Rīgas babybox bērniem, četri bērni no 34 ir atdoti bioloģiskajiem vecākiem, divi bērni nodoti citam ģimenes loceklim aizbildnībā. Ne vienmēr visi ir tik ideāli kā skaistās filmās, un ir gadījumi, kad mammas ir pārdomājušas un vēršas bāriņtiesā, ka grib zīdaini atpakaļ, tad mēs arī esam vērtējuši, vai vide, kurā bērns atradīsies, ir droša... Manuprāt, galvenā glābējsilīšu funkcija ir, lai bērns paliek dzīvs, bet, kas jau notiek pēc tam, to atbildīgie cilvēki izvērtēs.
Patlaban projekts "Glābējsilīte – vieta bērna dzīvībai" sācis kampaņu “Drošībā”, kas vairāk vērsts uz topošajām vai jaunajām māmiņām, apkopojot palīdzības sniedzējus, atgādinot par krīžu vienoto bezmaksas tālruni 116123... Vai, jūsuprāt, pēc tiem bēdīgajiem gadījumiem Kurzemē, kur atrada zīdaiņu līķus atkritumos, tādus cilvēkus šādi kampaņu vēstījumi sasniedz?
– Manuprāt, tas ir maldīgs priekštats, ka bērnus atstāj, pamet vai nogalina tikai sabiedrības degradētā daļa. Mana pieredze liecina, ka tā nemaz nav. Bieži vien tie ir cilvēki, kas ir jauni, apjukuši, bez atbalsta, izmisumā un neziņā, ko darīt krīzes brīdi. Un, ja arī nav nekādas informācijas, tad nezina par babybox. No vienas puses šķiet būtu nevietā reklamēt glābējsilīti, no otras - pa 15 gadiem ir jau izaugusi paaudze, kas nav pievērsusi uzmanību tādam babybox, tāpēc par to ir jāatgādina. Arī pirms glābējsilītēm bija gadījumi, kad zīdaiņi nonāca atkritumos, un tas līdztekus citu valstu paraugiem arī bija viens no iemesliem šāda projekta tapšanai. Iespējams, ka ir jāuzrunā jaunā bērnu radītāju paaudze, kam tas būtu noderīgi kritiskā krīzes brīdī, kad visi striķi pārtrūkuši, un nav kam paprasīt. Nojaušu, ka ar viena glābējsilītē ievietotā mazuļa mammu esmu runājusi pa telefonu. Tā bija jauna meitene, kam bail, kas nesaprot notiekošo, kas satraukumā nesadzird, ko es saku, kā vēl varētu rīkoties savādāk. Tad mans uzdevums ir nomotivēt, lai neko sliktu nedara bērnam, bet lai atstāj viņu slimnīcā vai glābējsilītē. Ir jāņem vērā arī likumdošanā paredzētās sešas nedēļas, kad sieviete nevar dot piekrišanu bērna adopcijai, paredzot, ka var būt pēcdzemdību depresija, viņai var būt hormonālās izmaiņas, viņa var būt neadekvāta. Es pieļauju, ka arī atkritumos atrastie zīdaiņu līķi var būt ne tikai no degradētas ģimenes, bet arī rezultāts kādam afekta stāvoklim.
Bet vai bāriņtiesas darbā gadās arī priecējošas lietas, ne tikai problemātiskas?
– Saulainākās, piemēram, ir adopcijas lietas, kur satiekas ģimene, kas grib bērnu, un bērns, kuram nav ģimenes. Tās man šķiet visforšākās, kad kaut kas labs risinās. Tāpat gadījumos, kad piešķiram adoptētāja, audžuģimenes vai viesģimenes statusu, jo šie ir cilvēki, kas vēlas darīt labu svešiem bērniem. Priecē, piemēram, ģimene kas izaudzinājusi savus bērnus ir gatava palīdzēt arī citiem bērniem, kaut uz laiku… Es nedomāju, ka vairumam tur būtu kāds finansiāls aprēķins, bet tā ir tiešām tāda atvērta sirds. Tas arī nes prieku.
Runājot par adopciju, kā patlaban ir ar tā saucamajiem “sistēmas bērniem”, bērnu namu nepiemērotību. Vai izdodas viņiem radīt ģimeniskus apstākļus?
– Diemžēl ne visas cerības piepildās. Man nav bail atzīt, ka ir iestājusies šī tā sauktā deinstitucionalizācijas krīze, par ko runāja, ka dzīvosim visi laimīgi ar audžuģimenēm, visi adoptēsim bērnus, bet – tā nav, tas nenotiek. Un tā nebūs, cik man zināms, jo arī citur Eiropā diemžēl tā nekur nav. Ne jau tāpēc, ka mēs nemācētu bērnu namus likvidēt. To mēs protam un arī izdarījām, kad tajos samazinājās bērnu skaits, bet ir daļa bērnu, kas mūsu – pieaugušo – dēļ un dažādu citu iemeslu dēļ ir tāda, kas visdrīzāk nekad neiedzīvosies ģimenē, un dažkārt tam pusaudzim ir, iespējams, pat labāk, kad viņš dzīvo grupā institucionālā vidē (jauniešu mājā, grupu dzīvoklī), savā komūnā, ka tur ir speciālistu un atbalsta personu pieskatīts, neapraud sevi un citus. Pusaudžu vecuma bērniem trūkst audžuģimeņu, jo ar svešu pusaudzi cilvēkiem bieži nav pacietības darboties. Nenoliedzami, viegli tas nav. Audžuģimenē uz laiku ir ievietoti dažādi bērni no dažādām ģimenēm, dažādos vecumos, un brīdī, kad tu ņemsi divpadsmitgadīgu bērnu, kas ir pamests un ar visām savām dzīves pieredzēm, tās audžuģimenes saka: “Bet viņi apdraudēs mūsu trīsgadniekus un četrgadniekus, kas mums jau ir ģimenē ar savu uzvedību, vai apdraudēs arī mūsu uz kājām nolikto pusaudzi, kuram pienācējs iemācīs ielu dzīvi”. Savukārt šis pusaudzis pasaka: “Es taču nedzīvošu kaut kādā audžuģimenē ārpus Rīgas, jo man ir savi draugi, sava dzīve, savs dzīves modelis”. Ja tas bērns institūciju redzeslokā nonāk pusaudža vecumā jau ar savu vērtību modeli, mums neizdodas viņu tā “pārtaisīt” un pārliecināt, lai viņam būtu vēlme dzīvot ģimeniskā vidē. Un es pat nerunāju par adopciju. Adopcija bērniem, sākot no pieciem gadiem, ir ļoti liels retums, jo mēs esam tāda sabiedrība, kāda esam. Mēs kā adoptētāji gribam nesen dzimušu bērnu, no kura vecāks ir atteicies vai kas ir bijis ievietots babybox. Rīgā tika samazināts vietu skaits bērnu namos, tagad krīzes centrs ir pārpildīts. Nākas domāt arī “nepopulāro” variantu, ka pašvaldība pērk pakalpojumus ārpus Rīgas. Dažkārt tas ir labi, ka “ielas bērns” nonāk vidē, kur viņam ir citas aizraušanās, bet tā jau mēs, pieaugušie, domājam, un Latvija ir pietiekoši maza, lai iesēstos autobusā un otrajā dienā pēc ievietošanas atkal būtu Rīgā pie saviem draugiem, kas zina, kur aizvest, zina, kur pārnakšņot. Mani savulaik pārsteidza kolēģu pieredze Vācijā, kur ir ielas sociālie darbinieki, kas ir sabiedriskās organizācijas. Tam ielas sociālajam darbiniekam ir jāiegūst uzticība starp ielu jauniešiem, bet viņam nav jāatrisina jauniešu problēmas. Es jaunietim esmu sasniedzams, varu dot informāciju, varu nedaudz viņu pabīdīt, bet es viņa vietā neko nedaru. Piemēram, es viņa vietā neaiziešu uz darba interviju.
Vai kādreiz arī sastopat kādu informāciju, kā glābējsilīšu bērniem pēc vairākiem gadiem klājas?
– Lai pārliecinātos par bērna dzīves apstākļiem un iekļaušanos ģimenē pēc adopcijas apstiprināšanas tiesā, bāriņtiesa divus gadus pēc adopcijas apstiprināšanas vērtē bērna aprūpi ģimenē. Gribam vai negribam, mums jāsaprot, ka adoptēts bērns tiek vērtēts kā parastā ģimenē esošs. Es nerunāju tikai par babybox bērniem, vispār par adoptētajiem bērniem, piemēram, pusaudža vecumā… Kad mums atnāk zīdaiņa vecumā adoptēta bērna vecāki un saka “mēs netiekam galā” tajos 13 gados, tad tas jau ir tāpēc, ka mēs nemākam audzināt, nevis tāpēc, ka viņš ir adoptēts. Visus 13 gadus līdz šim tas, ka viņš ir adoptēts, nebija nekas, un tagad, kad netiekam galā arī ar mūsu bioloģisko bērnu, no kura nevaram atteikties, ir ciniski un bezatbildīgi pateikt “tas nav mūsējais”, kaut gan jāsaka “tas ir mūsējais”, un mēs ar viņu netiekam galā. Bet viens no tiem bezspēcības argumentiem ir “viņš jau ir adoptēts”. Vai tiešām? Pēkšņi pēc daudziem gadiem? Bet, atgriežoties pie jautājuma, tātad divus gadus mēs skatāmies, kā viņam iet, jo mums likums tā nosaka, bet pēc tam viņš iekļaujas ģimenēs ar bērniem, mūsu sabiedrībā, un, ja viņiem viss ir lieliski, mēs par viņiem neko arī vairs neuzzinām, un mums nav tiesību interesēties. Ja ir problēmas, tad mēs tur esam klāt, ja ģimene ir mūsu pašvaldībā. Un tad mūsu uzdevums ir parūpēties par jebkādu bērnu, neatkarīgi no ceļa, kādā viņš nonācis ģimenē.
Un tātad no Rīgas babybox bērniem četri bērni no 34 ir atdoti vecākiem, divi bērni ir aizbildnībā, jo bāriņtiesa ir izsecinājusi, ka vecāki nevar paši audzināt, bet mazulis nonāca bioloģiskajā ģimenē pie cita radinieka. Savukārt 26 bērni ir adoptēti. Tas nozīmē, ka viņi ir kā miesīgi bērni tām ģimenēm, kas ir izvērtētas un gaidījušas šo bēbīti, ko dabūjušas no babybox. Divi mazuļi vēl ir pirmsadopcijas procesā. Tas, manuprāt, ir lielisks darbs visiem iesaistītajiem. Prieks par labi padarītu darbu pašiem, bet vēl labāk, ka bija glābējsiltītes, un šie vecāki nenodarīja neko sliktu šiem bērniem, bet deva iespēju dzīvot un veidot savu dzīvi.
