
Kad svīšana ir normāla, un kad ir jāsāk uztraukties?

Daudz esam dzirdējuši, ka sviedru apjomu, kas ķermenī izdalās diennakts laikā, izmērīt ir teju neiespējami, taču visi kā viens var piekrist, ka pārmērīga svīšana rada diskomfortu gan sievietēm, gan vīriešiem. Protams, medicīna mūsdienās attīstās straujiem soļiem, un risinājumi, kā cīnīties ar pārmērīgu svīšanu, pastāv.
Jāatrod tikai sev piemērotākais veids, un vispareizāk būtu konsultēties ar dermatologu.
Konsultē MADARA CELMIŅA, ārste, rezidente dermatoloģijā.
Kāpēc mēs svīstam?
Sākumā ir jāsaprot, ka svīšana ir fizioloģisks process, kas palīdz uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru. Savukārt pārmērīga svīšana var radīt daudzas un dažādas neērtības – gan nepatīkamu smaku, gan diskomfortu. Arī indivīda emocionālais stāvoklis primāri veicina svīšanu, jo notiek nervu sistēmas aktivizācija. Svīšana ir dabiska tajos brīžos, kad nodarbojamies ar aktīvāku dzīvesveidu, kad sportojam. Zināms, ka svīšana ir arī imūnsistēmas reakcija. Tas ir tad, kad pēc kādas infekcijas notiek iekaisumu mediatoru aktivācija, un tas var stimulēt sviedru dziedzerus. Infekciju ietekmē notiek ķermeņa temperatūras paaugstināšanās, tāpēc tiek iedarbināts fizioloģiskais svīšanas mehānisms. Pavisam ir divu veidu sviedru dziedzeri – apokrīnie sviedru dziedzeri un ekrīnie sviedru dziedzeri. Ekrīnie sviedru dziedzeri ir visā ķermenī, galvenokārt termoregulācijai, savukārt apokrīnie sviedru dziedzeri atrodas padusēs, krūts galos, kā arī kaunuma apvidū. Apokrīnie sviedru dziedzeri sāk darboties pubertātes laikā. Ekrīno sviedru dziedzeru galvenā funkcija ir sviedru izdale, lai spētu atdzesēt ķermeni, taču apokrīnie dziedzeri nepilda dzesēšanas funkciju. Šie dziedzeri ir aktīvi pēc pubertātes, un to sekrētā ir feromoni. Tieši padusēs un kaunuma apvidū dziedzeriem ir tendence izdalīt nepatīkamu smaku, taču tie sviedri, kas ir ap mutes zonu – īpaši novērots pēc treniņiem –, ir sāļi, un arī šeit ir atšķirība.
Kad svīšana ir normāla, un kad ne?
Pie pastiprinātas slodzes svīšana ir normāla. Tas ir fizioloģisks process, kad pie slodzes izdalās pastiprināts šķidrums, kas palīdz organismam regulēt ķermeņa temperatūru. Tas ir tādēļ, lai nenotiktu ķermeņa pārkaršana. Pastiprinātu svīšanu sauc par hiperhidrozi. Pārmērīga svīšana izriet no dažādiem faktoriem. Arī tad, kad aktīvi kustamies, paaugstinās sirds darbība un tiek veicināta svīšana. Mehānisms, kāpēc svīstam, ir viens, bet cēloņi, kas var izraisīt svīšanu, ir dažādi. Viens no tiem ir dažādas saslimšanas. Pirmkārt, tā var būt ģenētika, kad kādam no ģimenes ir pārmērīgas svīšanas nosliece, un tas tiek pārmantots – kādam vairāk, kādam mazāk, tas ir dažādi. Otrkārt, tā var būt arī tad, ja ir pārmērīga aktivizācija, piemēram, ja ir cukura diabēts. Cukurs bojā nervus. Pie cukura svārstībām, neiropātijas, hipoglikēmijas, kad ir zems cukura līmenis, pie cukura svārstībām, pie zema cukura līmeņa notiek atbildes reakcija uz stresu – aktivizējas simpātiskā nervu sistēma, tā rezultātā auksti sviedri, trīce un sirdsklauves. Runājot par vairogdziedzeri, ir vērts zināt, ka, tam pastiprināti darbojoties, paaugstinās vairogdziedzera T3 un T4 hormoni, kas paātrina vielmaiņu, ķermeņa temperatūru, un notiek svīšana. Toties, ja vairogdziedzera darbība ir palēnināta, samazinās sviedru izdale un āda ir ļoti sausa. Arī hormonālās izmaiņas, kas ir raksturīgas pubertātes vecumā un menopauzes laikā, var sākties pat premenopauzes posmā. Premenopauzē ir nakts svīšana un karstuma viļņi, jo samazinās estrogēns, kas regulē ķermeņa termoregulācijas centru smadzenēs. Smadzenes uztver šo informāciju kļūdaini, tāpēc “domā”, ka temperatūra ķermenī ir par augstu, lai gan tā ir normāla, un sākas karstuma viļņi. Puišiem svīšana ir novērota vairāk, jo viņiem sviedru dziedzeru ir vairāk nekā meitenēm, pubertātes vecumā it īpaši. Puišiem ir testosterons, dzimumhormons, kas veicina spēcīgāku svīšanu, kā arī lielāka muskuļu masa, tāpēc arī ir lielāks siltums ķermenī, un viņi vairāk svīst salīdzinājumā ar meitenēm. Tāpat pastiprināta svīšana notiek, lietojot medikamentus, kas netiešā veidā var pastiprināti izraisīt svīšanu, un tā var būt kā blakusparādība.
Efektīvākie risinājumi cīņā pret svīšanu
Visefektīvākais veids, lai cīnītos ar pastiprinātu svīšanu, ir botulīna injekcijas. Šīs injekcijas visbiežāk tiek izvēlētas padušu zonā un arī plaukstās. Mūsdienās arī tepat Latvijā esam novērojuši, ka botulīna injekcijas kļūst aizvien pieprasītākas un populārākas. Nākamais risinājums cīņā ar svīšanu un nepatīkamu aromātu, ir dažādi dezodoranti un antiperspiranti. Zināms, ka dezodoranti un antiperspiranti ir gan pūšami, gan krēmveida, gan gelveida. To mērķis ir uzturēt svaiguma un tīrības sajūtu, taču ir svarīgi saprast, ka dezodorants nesamazina pašu svīšanu, dezodorants noņem nevēlamo smaku. Savukārt antiperspiranti uz kādu laiku samazina svīšanu, nobloķējot dziedzeru izvadkanālus. Ja ir vēlme pēc ilgstoša risinājuma, ar ļoti labu efektu cīņā pret pārmērīgu svīšanu, lai nebūtu ikdienā par to jādomā, noteikti ir botulīna injekcijas, kas jāveic, skatoties katru individuāli. Viss ir atkarīgs no botulīna daudzuma ievadīšanas, kā arī no svīšanas intensitātes, kas katram ir atšķirīga. Efekts ir 3–6 mēnešus. Botulīns sāk pilnu darbību 7–14 dienas pēc ievades. Pati procedūra ir ātra, līdz 20 minūtēm, tā iedarbojas lokāli, piemēram, padusēs. Esam pamanījuši, ka, sākoties vasaras sezonai, šis jautājums sabiedrībā ir aktuāls. No savas pieredzes varu teikt, ka pie jebkuras simptomātikas, kas ilgst vairāk nekā pāris dienas, sākot no divām trim nedēļām, ir jāvēršas pēc palīdzības. Novērojot pacientus klīnikā, secinu, ka sabiedrība iedalāma divās daļās. Ir tādi, kas skrien uzreiz pēc palīdzības un pēc divām dienām, nesagaidījuši vēlamo rezultātu, atkal meklē ārstu. Lai gan būtu bijis nepieciešams ieklausīties ārsta rekomendācijās un pacietīgi pagaidīt vēl pāris dienu, līdz viss būtu pārgājis. Un šādos brīžos īsti nav pat, ko ieteikt pacientiem, var tikai nomierināt un teikt, ka viss ir labi, jādzīvo bez stresa un jāpagaida. Savukārt otra sabiedrības puse vispār neiet pie ārstiem un ignorē savu veselības stāvokli. Šādi piemēri ir daudz redzēti, un ir žēl, jo cilvēki paši sevi aizved pie dažādām klīniskajām izpausmēm, kuras varēja aiztaupīt.
Ko darīt, ja nepalīdz dezodorants?
Ja ikdienā esat novērojuši pastiprinātu svīšanu, ja tādēļ jūtaties neērti, ja esat diskomfortā, tad no pieredzes iesaku vērsties pie dermatologa. Meklējiet risinājumu, negaidiet, jo ādas ārsts ir galvenais speciālists, kas jums spēs palīdzēt. Pirmkārt, pavērojiet sevi, kas notiek tad, ja dezodoranti un antiperspiranti nelīdz. Izteikti tas ir tad, ja cilvēks ir nosvīdis tik spēcīgi, ka drēbes kļuvušas slapjas. Šis faktors viennozīmīgi traucē ikdienā. Bieži esmu saskārusies ar sūdzībām par plaukstu hiperhidrozi. Iemesls primārai hiperhidrozei ir pārmērīga sviedru dziedzeru stimulācija bez medicīniska iemesla. Ir pastiprināta svīšana stresa, trauksmes vai emocionāla uzbudinājuma brīžos. Īpaši izteikta svīšana plaukstās ir vīriešiem. Esmu pamanījusi, ka vīrieši to arī vairāk pārdzīvo, jo tieši viņi ikdienā vairāk sasveicinās, sniedzot otram roku, un, ja notiek pastiprināta plaukstas svīšana, izjūt lielu diskomfortu. Turklāt novērots, ka šādos brīžos sviedri no plaukstām tiek notraukti gar biksēm, drēbēm, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Diskomforts ikdienā mēdz traucēt, un tad, ja lokālu līdzekļu lietošana nedod efektu, ir jāmeklē citi risinājumi, jo tas ietekmē dzīves kvalitāti. Tieši tāpēc ikvienam ir iespēja konsultēties ar dermatologu, lai saprastu, kā risināt novēroto problēmu. Turklāt medicīna šodien ir tik ļoti attīstījusies un pieejamās metodes, lai cīnītos ar pārmērīgu svīšanu, ir pietiekami efektīvas.
Kas ir sekundāra hiperhidroze?
Sekundāra hiperhidroze visbiežāk izpaužas ar ģeneralizētu svīšanu. Tas nozīmē, ka svīšana var skart visu ķermeni. Atšķirībā no primāras fokālas hiperhidrozes pacienti ar ģeneralizētu sekundāru hiperhidrozi lielākoties ir pieaugušo vecumā un ziņo par svīšanu, kas izpaužas gan nomoda stāvoklī, gan nakts stundās. Šāda veida svīšana liecina, ka izraisošais faktors ir atšķirīgs no primāras fokālas hiperhidrozes. Visbiežākais ģeneralizētas svīšanas iemesls ir pārmērīgs karstums. Taču gadījumos, kad svīšana acīmredzami nav liela karstuma dēļ, jāapsver citi iemesli. Sekundārās hiperhidrozes iemesli var būt akūtas un hroniskas infekcijas slimības, piemēram, tuberkuloze, endokardīts, osteomielīts, Covid-19 un citas infekcijas slimības. Tāpat tās var būt arī endokrinoloģiskas saslimšanas, piemēram, feohromocitoze, hipoglikēmija, hipertireoīdisms, hiperpituitārisms, akromegālija. Iemesls var būt arī neiroloģiskas, onkoloģiskas, kā arī psihiatriskas saslimšanas – lielākoties tās var būt panikas lēkmes, sociālā trauksme, ģeneralizēta trauksme. Ir novērotas arī kardiopulmonālas saslimšanas, piemēram, sastrēguma sirds mazspēja, hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS), miokarda infarkts, akūta elpošanas mazspēja, kā arī tad, ja ikdienā lieto asu vai karstu pārtiku.
Citas terapijas iespējas
Ja neviena cita terapijas metode nesniedz vēlamo rezultātu, var apsvērt ķirurģisku terapiju. Ķirurģisku metodi pamatā izmanto izteiktas padušu hiperhidrozes gadījumā, retāk – plaukstu, pēdu vai citu zonu hiperhidrozes ārstēšanai. Ķirurģiskās ārstēšanas metodes ir dažādas – sviedru dziedzeru ekscīzija jeb izgriešana, subkutāna kiretāža, subkutāna sakcijas kiretāža un endoskopiskā transtorakālā simpatektomija (ETS). Tas nozīmē, ka ķirurģiski vai nu tiek izgriezti sviedru dziedzeri, vai arī veikta simpātiskās ķēdes pārgriešana vai klipēšana, kā tas notiek ETS gadījumā, kuras rezultātā tiek pārtraukta nervu impulsu pārvade uz sviedru dziedzeriem. Jāņem vērā, ka visas operācijas ir ar pietiekami nopietniem riskiem un iespējamiem blakusefektiem. Tāpat ir arī jonoforēze. Jonoforēzi pielieto pastiprinātas plaukstu un pēdu svīšanas gadījumos, kad lokālā terapija ar antiperspirantiem nesniedz vēlamo efektu. Terapijas laikā plaukstas vai pēdas iegremdē traukā, kas ir piepildīts ar ūdeni un caur to laiž elektrisko strāvu. Pēc procedūras samazinās sviedru dziedzeru aktivitāte un līdz ar to arī sviedru izdalīšanās. Sākotnēji procedūra jāveic vismaz trīs reizes nedēļā, un tās ilgums ir aptuveni 20 minūtes. Kad sasniegts vēlamais terapijas efekts, procedūru var veikt reizi vienā vai divās nedēļās. Šai metodei ir labi rezultāti, taču tā ir kontrindicēta pacientiem ar sirds elektrokardiostimulatoru un grūtniecēm. Ja pamanāt, ka pārlieku liela svīšana traucē ikdienas aktivitātēm un rada diskomfortu, kā arī aptiekās un veikalos pieejamie antiperspiranti nekādi nepalīdz, tad apsveriet iespēju vērsties pie ārsta, lai piemeklētu piemērotāko terapijas metodi. Situācijās, kad lokāli lietojamie līdzekļi vai botulīna toksīna injekcijas nesniedz vēlamo rezultātu, vērts padomāt par ķirurģisku ārstēšanu. Gadījumā, ja konstatē ģeneralizētu svīšanu, kas vērojama ne tikai karstos laikapstākļos vai fiziskas slodzes laikā, bet arī miera stāvoklī un īpaši naktī, vērsieties pie ārsta padziļinātai izmeklēšanai.
Kā samazināt sviedru nepatīkamo aromātu?
Lai samazinātu sviedru nepatīkamo un traucējošo smaku, sāciet ar dažiem svarīgiem soļiem. Ievērojiet rūpīgu ikdienas higiēnu. Tas ir pirmais likums. Vismaz reizi dienā, vasarā vēlams vairākas reizes dienā, nepieciešams rūpīgi nomazgāties dušā vai vannā. Pēc tam obligāti kārtīgi noslaucīties, izslaukot arī pirkstu starpas un ādas krokas. Lai samazinātu sviedru aromātu, mazgājoties ieteicams lietot līdzekļus ar antibakteriālu iedarbību, šeit var konsultēties aptiekās. Tālāk pievērsiet uzmanību, kādus dezodorantus ikdienā lietojat un vai vispār lietojat. Zināms, ka antiperspiranti ir efektīvāki par dezodorantiem. Protams, dezodoranti novērš baktēriju vairošanos, tādējādi ļaujot izvairīties no nepatīkamā sviedru aromāta, tomēr tie neietekmē izdalīto sviedru daudzumu. Ir cilvēki, kas šo neapzinās, tāpēc ir neizpratnē par savu aromātu pēc dezodoranta lietošanas. Efektīvāku iedarbību nodrošinās antiperspiranti, kas samazina gan sviedru aromātu, gan to apjomu. Tomēr, lietojot antiperspirantus, jāielāgo, ka tos drīkst uzklāt tikai uz tīras, sausas un veselas ādas, bet no rīta uzklātais līdzeklis vakarā rūpīgi jānomazgā. Antiperspirantiem tāpat nevajadzētu kļūt par ikdienas risinājumu – regulāri bloķējot sviedru dziedzerus, var nodarīt kaitējumu ādas imunitātei. Ja pēc antiperspirantiem ir nepieciešamība, ieteicams tos lietot pamīšus ar dezodorantu. Vēl viens svarīgs faktors, ko bieži aizmirst, ir laikapstākļiem atbilstošs apģērbs un apavi. Ko tas nozīmē? Izvēloties apģērbu un apavus, ar kuriem jūs pavadīsiet visu dienu, jāņem vērā gaisa temperatūra, kas īpaši būtiski ir vasaras sezonā, jo tieši tad karstais laiks veicina pastiprinātu svīšanu. Apģērbam vēlams būt no dabiska materiāla, piemēram, kokvilnas, turklāt tam nevajadzētu būt pārmēru pieguļošam. Arī apaviem ieteicams būt izgatavotiem no dabiska, elpojoša materiāla. Turklāt tie nedrīkst būt pārlieku cieši, pēdām jājūtas ērti un brīvi. Lūgums aizdomāties arī par apavu maiņu. Karstā laikā apavi regulāri jāmaina un jādezinficē, savukārt pēdu svīšanu palīdzēs samazināt speciāli krēmi vai dezodoranti. Tāpat ieteicams izvairīties no produktiem, kas pastiprina sviedru nepatīkamo aromātu. Sviedru aromātu un daudzumu ietekmē ne vien veselības stāvoklis, bet arī ēdienkarte, par ko bieži vien piemirstam. Svīšanu veicina sāļi, asi, piparoti un kalorijām bagātīgi produkti, šokolāde, kafija, kā arī alkohols. Ieteicama ir papildu vitamīnu deva un minerālvielas. Stress, nervu pārslodze un veģetatīvās nervu sistēmas traucējumi veicina svīšanu, tāpēc šajā gadījumā palīdzēs magnijs, B grupas vitamīni un citi uztura bagātinātāji, kam piemīt nomierinošas īpašības, piemēram, baldriāna, apiņu, vīgriežu vai melisu saturoši preparāti.
Ķermeņa un ādas kopšana
Ķermeņa un ādas kopšana ir ļoti svarīga ikdienā. Esmu pamanījusi, ka cilvēki neprot saudzīgi mazgāties, maigi kopt ādu. Vēl esmu ievērojusi, ka ļoti populāras ir visu aptieku dermatoloģiskās kosmētikas līnijas, to skaitā visi mazgāšanas līdzekļi. Protams, ir daļa sabiedrības, kas pievērš tam uzmanību, bet mūsdienās visi dermatologi un ādas ārsti īpaši aicina izmantot maigāku mazgāšanos, lai tā nebūtu tik agresīva ādai, lai tā nebūtu alerģiska, lai mazgāšanās ir hipoalerģiska, lai nav krāsvielu un smaržvielu, kas apdraud un izsausina ādu. Šis faktors ir ļoti svarīgs tiem pacientiem, kuriem ir nosliece uz hroniskām saslimšanām vai sausu ādu. Ir pacienti, kuriem pamatu pamatā ir sausāka āda, protams, arī tāda sabiedrības daļa svīst, bet bieži vien tieši šie pacienti mazgā savu ķermeni, paduses un citas zonas, nežēlojot ādu. Mēdz būt, ka padušu zona tiek nomazgāta, bet pārējā ķermeņa āda paliek izsausināta, jo var gadīties, ka pēc vannošanās netiek uzklāts krēms. Reizēm vēloties agresīvāk, kārtīgāk izmazgāt padušu zonu, diemžēl varam nodarīt kaitējumu pārējai ādai, kurai pēc būtības nemaz nevajadzētu tik kārtīgu mazgāšanu. Ieteicams ādu pēc tam pabarot ar krēmu. Protams, padusēs krēmu nesmērējam, jo padušu zonā tāpat ir mitrs un sekrēts izdalās, taču pārējās ādas daļās, piemēram, uz rokām vai kājām, āda ir izteikti sausāka. Ja āda ilgāku laiku ir sausa, pievienojas nieze, un tad atkal pa ķēdīti sākas citi nevēlami blakusefekti, kāpēc pacients dodas pie dermatologa. Mitrināšana ir ādas veselības atslēga, pat tad, ja padusēs mēs cenšamies mitruma līmeni samazināt.













