Izdegšana nesākas vienā dienā. Kā noraut stopkrānu, skaidro psihiatre

Daudz darba, maz resursu

Izdegšanas sindromu var salīdzināt ar tukšām baterijām – bez tām mehānisms nedarbojas. Cilvēks nespēj pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, ja kaut kādu iemeslu dēļ viņam vairs nav pietiekami daudz resursu, tāpēc kāda no jomām vai, visticamāk, visas cietīs.

Lielākoties par izdegšanas sindromu runā darba kontekstā, kad pienākumu ir par daudz, trūkst laika, lai paveiktu visu nepieciešamo, ir slikti darba apstākļi, emocionāli sarežģītas attiecības ar kolēģiem vai vadību. Tomēr nevar teikt, ka tikai darba slodze vai vide noved pie izdegšanas, jo cilvēkam nepieciešami resursi arī dzīvei ārpus darba. Turklāt nereti tieši lielas izmaiņas personīgajā dzīvē, piemēram, šķiršanās, tuvinieka zaudējums vai slimība, var prasīt ārkārtīgi daudz resursu, tāpēc ar darba slodzi vairs netiek galā cilvēks, kuram iepriekš ar to nebija grūtību.

Liela nozīme ir ne vien ārējiem, bet arī iekšējiem faktoriem. Pie vienas un tās pašas darba slodzes (pieņemot, ka arī personīgās dzīves situācija ir līdzīga) viens cilvēks piedzīvos izdegšanu, bet otru tā neskars. Ātrāk baterijas iztukšosies perfekcionistiem, cilvēkiem ar augstiem standartiem, kuri vēlas visu izdarīt pēc iespējas labāk neatkarīgi no tā, vai pietiek spēka un enerģijas. Izdegšana var attīstīties arī tad, ja cilvēks darbā nejūtas piepildīts, nevar realizēt savas ambīcijas un sasniegt mērķus. Visbiežāk izdegšanas sindroms skar palīdzošo profesiju pārstāvjus, veselības aprūpē strādājošos, pedagogus, arī vadītājus.

Kad darbs šķiet bezjēdzīgs

Par izdegšanas sindromu liecina trīs lielas simptomu grupas. Daļa šo simptomu var būt vairāk izteikta.

1. Fizisks un emocionāls izsīkums, enerģijas trūkums, nepārejošs nogurums, grūtības no rīta piecelties. Šādam cilvēkam nepietiek ar ierasto atpūtas laiku, nepieciešamas garākas brīvdienas.

2. Emocionāla distancēšanās no darba un kolēģiem, klientiem, viegla aizkaitināmība, cinisms, riebums pret darbu, empātijas trūkums. Parādās vienaldzība pret darbu, kas iepriekš sagādāja prieku un gandarījumu. Ir iespējams izdegt arī profesijā, kas sagādā prieku.

3. Samazināta efektivitāte. Runa ir gan par to, kā cilvēks pats novērtē sava darba rezultātu, gan par vērtējumu no malas, proti, cilvēks var justies neefektīvs un nekompetents, un vienlaikus produktivitātei var būt reāls kritums. Cilvēku var mākt lielas šaubas, vai viņam šo darbu vispār vajadzētu darīt, kāda ir viņa darba jēga.

Kad noraut stopkrānu?

Izdegšanas sindroms nekad nesākas vienā dienā. Patiesībā tas sākas, pirms vēl parādījušies simptomi, – brīdī, kad papildu pienākumiem pateikts jāvārds vai kad personīgajā dzīvē notiek izmaiņas, kas prasa daudz resursu. Tobrīd vēl šķiet, ka ar visu ir iespējams tikt galā, tomēr šis ir vispiemērotākais mirklis, lai norautu stopkrānu un izdegšanas simptomi neparādītos. Kad tie ir ikdienas sabiedrotie, sākumā šķiet, ka uz darbu var aiziet, lai gan jau ir patiešām slikti. Pie ārsta pacients parasti nonāk, kad vairs nevar pastrādāt un normāli funkcionēt, jo hronisks stress turpinājies pārāk ilgi. Šajā brīdī nervu sistēma ir ārkārtīgi novārgusi, tāpēc daudziem parādās bezmiegs, depresija vai trauksme. Hronisks stress izraisa ne vien psihiskas, bet arī fiziskas saslimšanas – ietekmē sirds un asinsvadu, nervu, gremošanas sistēmu. Izdegšanas sindromu var pavadīt sirdsklauves, slikta dūša, izmainīta vēdera izeja, kad caureja mijas ar aizcietējumiem, un citi simptomi. Nav iespējams pateikt, cik ilgā laika posmā tas notiek, jo tas ir individuāli. Kādam paies pāris mēneši, bet citam vadzis lūzis tikai pēc vairākiem gadiem.

Cilvēki palīdzību laikus nemeklē vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, izdegšanas sindromu līdzīgi kā depresiju daudzi neatpazīst vai noliedz. Otrkārt, psihiatrija pie mums joprojām ir nepieklājīgā medicīnas joma, daudz pieklājīgāk ir slimot ar sirds vai kādām citām fiziskām kaitēm. Treškārt, krietni vieglāk ir domāt, ka problēma ir darbs, nevis kādi iekšēji psiholoģiski vai psihiski procesi.

Bez pauzes nebūs atveseļošanās

* Atpūta ir obligāta, bez tās izdegšanu pārvarēt nav iespējams, tāpēc jebkurš speciālists vispirms ieteiks paņemt pauzi no darba vai samazināt slodzi. Atpūtu ieteicams plānot nevis uz atvaļinājuma, bet gan darba nespējas rēķina, jo atvaļinājums ir plānveida un profilaktiska atpūta, kas ilgst pāris nedēļu, bet parasti ar to nepietiek, lai atpūstos un atjaunotu resursus, ja izdegšanas sindroms bijis ilgstošs. Ja tas tikko sācies, tad varētu pietikt ar pāris nedēļām. Diemžēl lielākoties problēma ir ielaista, tāpēc jādodas pie ārsta, lai konstatētu izdegšanas sindromu, saņemtu terapiju un slimības lapu. Sākotnēji ir grūti pateikt, cik ilgstoša būs darba nespēja; kādam pietiks ar dažām nedēļām, citiem vajadzēs dažus mēnešus. Darba nespējas lapu uz mēnesi var izsniegt ģimenes ārsts, tālāk to turpina speciālists, šajā gadījumā psihiatrs.

* Psiholoģisks atbalsts. Mēdz būt situācijas, kad darba nespējas laikā pacients saprot, ka konkrētais darbs viņam nav piemērots, un no tā aiziet. Sākumā to saprast nav iespējams, jo stresa līmenis ir ārkārtīgi augsts, vajadzīgs laiks, lai ieraudzītu patieso ainu. Te palīdz darbs ar izdegšanas iemesliem – personīgajiem un darba vides. Ja darbā ir jautājumi, ko cilvēks nevar atrisināt, piemēram, darba apjoms ir neatbilstošs darba stundu skaitam, un vadītājs atsakās to samazināt, tad cilvēks nevar turpināt tur strādāt, jo atgriešanās darbavietā nozīmēs atkārtotu izdegšanu. Tomēr iekšējos faktorus var mainīt, tāpēc ieteicams apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu, lai izprastu iemeslus, kas veicināja izdegšanu. Tas nozīmē darbu ar augstiem, nesasniedzamiem standartiem, ambīcijām, perfekcionismu.

* Veselīgs dzīvesveids. Ir ļoti svarīgi izgulēties, iekļaut ikdienā fiziskās aktivitātes, plānot regulāras un veselīgas maltītes.

* Medikamenti. Ja tā ir tikai izdegšana, medikamentoza terapija lielākoties nav vajadzīga. Ja izdegšana kombinējas ar depresiju vai trauksmi, psihiatrs izrakstīs zāles, kas atvieglos slimības simptomus.

Ņem vērā!

Izdegšanas sindroms ir ārstējams, taču atveseļošanās ilgums var būt atšķirīgs un lielā mērā ir atkarīgs no iespējas mainīt gan individuālos paradumus, gan darba apstākļus. Atpūta, psiholoģisks atbalsts, veselīgs dzīvesveids, medikamentu lietošana ir efektīva terapija, bet izdegšanas sindroms atkārtosies, ja cilvēks atgriezīsies darbā, kur nebūs mainīti apstākļi, kas izdegšanu izraisīja.