"Organisms jūt, ko viņam vajag" - madoniete Zinaīda Rācenāja 82 gados sporto tā, ka jaunie var tikai apskaust
Madonietes Zinaīdas Rācenājas dzīvē sports vienmēr bijis klātesošs, sākot ar bērnībā atklātu talantu slēpošanā un turpinot ar startiem sacensībās visā pasaulē. Viņas stāsts ir apliecinājums tam, ka aktīvs dzīvesveids var kļūt par veselības un dzīvesprieka atslēgu jebkurā vecumā.
Astoņdesmit divu gadu vecumā, kundze ne tikai soļo un skrien, bet arī pārved mājās medaļas no Baltijas un starptautiska līmeņa sacensībām.
— Ar aktīvo sportu nodarbojos kopš septiņu gadu vecuma. Šobrīd man ir astoņdesmit divi gadi. Cik tad sanāk? Septiņdesmit pieci. Viss sākās ar slēpošanu, kas ir mans hobijs. Skolas laikā, kad mācījos
1. klasē, man pie zābaciņiem skolotāji pielika slēpes ar siksniņām un es uzreiz visiem puikām aizbraucu pa priekšu. Tas acīmredzot bija talants, jo līdz tam es netiku ne reizi mācījusies slēpot. Un no tā brīža sākās manas gaitas slēpošanā. Skolu un rajonu pārstāvēju dažādās sacensībās, vienmēr saņemot labus rezultātus. Gadi gāja, piedzima bērni un tad sāku domāt — nu jau pietiek „ņemties” ar sportošanu un pametu to. Jāsaka, kā bija — gandrīz nomiru. Man pēkšņi palika tik slikti, sažņaudza sirdi, es nevarēju paelpot; bija ļoti grūti. Slimnīcā mani pārbaudīja māsiņa un secināja, ka ir par maz skābekļa. Sarakstīja zāles, es atnācu mājās ar tām, bet vīrs uzreiz visas izmeta un teica: „Labāk pasporto mazliet, kaut divsimts metrus noskrien.” Tolaik strādāju autoostā par dispečeri un starp Latvijas autobusu parkiem rīkoja sacensības. Kopā bija piecas disciplīnas — peldēšana, šaušana, sešdesmit metru skrējiens, kross un granātas mešana, — atmiņās kavējas Zinaīda.
Aizejot pensijā, Zinaīda sāka trenēties skriešanā. Pēc ceļgala meniska operācijas kundze pievērsās soļošanai, un arī tā labi padodas joprojām. Nesen apmeklētas Baltijas mēroga sacensības Klaipēdā, protams, uz mājām atvestas arī medaļas. Visvairāk un visnopietnāk Zinaīda gatavojas pasaules mēroga sacensībām. Ir iegūti draugi un paziņas, kurus ikreiz sastopot, pārņem prieks. Sirsnīgai un draudzīgai atmosfērai arī ir liela nozīme, neraugoties uz to, ka trasē notiek cīņa par uzvaru. Un vēl lielāks prieks ir ar to, ka mazās Madonas vārdu atpazīst pasaulē gan pateicoties Zinaīdai, gan citiem mūsu novada sportistiem.
— Katru reizi, braucot uz sacensībām, domāju, kas mani dzen? Varētu sēdēt mājās, dzīvoties dārzā, skābēt gurķus. Taču pēc veiksmīga starta, rodas tik milzīgs prieks par paveikto, un atkal gribas darīt. Jūtos, kā no jauna piedzimusi. Pēc dabas esmu sliņķe — ja sacensību nav, paļaujos laiskumam. Līst lietus — ai, izlaidīšu treniņu. Negribas kādā dienā sportot, nesportošu. Bet, ja tuvojas sacensības, nevēlos tajās skriet kā tāda čāča, bet gan normāli startēt. Protams, ka, gatavojoties sacensībām, pārņem iedvesma trenēties. Braukšu uz sacensībām Madeirā, Portugālē. Skriešu desmit kilometrus. Gatavojos tam, lai stundas laikā varu pievarēt šo distanci. Vēl būs jāskrien kross sešu kilometru garumā, pusotrs kilometrs stadionā un pieci tūkstoši metru stadionā — kopā četras disciplīnas. Koferis jau pamazāk tiek gatavots — iekšā saliktas skriešanas formas, zeķes un citi piederumi.
Arī mani mazdēli — Ralfs un Roberts Liģeri — pārņēmuši skriešanu no omes. Roberts piedalījās „Stirnu bukā”, un es izdomāju doties līdzi. Pirms sacensībām nolija pamatīgs lietus, viss bija dubļos. Izvēlējos septiņu kilometru distanci, bet Roberts skrēja piecpadsmit kilometrus. Garākās distances skrējējus startā palaida pusstundu ātrāk, un pēc tam Roberts man teica: „Vecmamm, es visu laiku skrienot tikai par tevi domāju — kā tu pa tādiem dubļiem un ūdeni noskriesi distanci. Nolēmu, ka noskriešu savējos un došos tevi meklēt.” Taču es veiksmīgi pieveicu distanci. Mana meita Renāte arī skrien, bet viņai ne īpaši tas patīk, vairāk pie sirds iet slēpošana. Renāte peld gan vasarā, gan ziemā. Dēls dzīvo Rīgā, viņam vairāk patīk hokejs, — stāsta Zinaīdas kundze.
Lai justos labi un mundri gan sacensību laikā, gan ikdienā, ir jādraudzējas ar veselīgu un sabalansētu uzturu. Kad jautāju, kā sevi formā uztur Zinaīda, viņa atbild — tas katram ir individuāli. Ko viens ēd, neēdīs otrs. Pirms vairākiem gadiem Vecāķos notika desmit kilometru skrējiens pa pludmali. Pa ceļam grupa piestājusi benzīntankā, un viens puisis nopircis pamatīgu batonu ar pildījumu.
— Es prasīju tam puisim, ko viņš dara?! Uz to saņēmu atbildi: „Bet man to vajag.” Un iedomājieties — viņš vinnēja skrējienā. Es nevarētu paskriet ar pilnu vēderu. Pirms sacensībām no rīta vienmēr apēdu auzu pārslu putru, banānu, sviestmaizi ar olu un izderu kafiju. Dažreiz kādu brīdi pirms starta apēdu vēl vienu banānu, taču ko katram ēst, atkarīgs no cilvēka paša. Ir cilvēki, kas neēd gaļu, tikai dārzeņus, taču es bez gaļas nevaru. Organisms jūt, ko viņam vajag. Kas der vienam, nederēs otram. Tāpat nevaru iedomāties skriet ar garām biksēm vai garo piedurkņu kreklā. Vienmēr uzvilkšu šortus un topiņu, tad jūtos viegli un labi. Galu galā, mēs jau nebraucam turp, lai viens otru pētītu, bet gan sacenstos, un katrs skrien sev ērtā apģērbā, — teic Zinaīdas kundze. Sportiskās aktivitātēs iesaistās arī ģimenes mīlule — sunīte Greisa, kura kopā ar Zinaīdu dodas uz blakus esošo ezeru.
Pēc sarunas Zinaīda mūs aizved uz savu istabu, lai parādītu medaļām un kausiem ierīkoto stūrīti. Godalgu ir tik daudz, ka visām pat nepietiek vietas, tāpēc daudz medaļu noglabātas kastē, sasietas kopā pa gadiem. Un ar daudz es domāju ļoti, ļoti daudz. Kaste ir tik smaga, ka to pacelt vairs nav iespējams. Un te arī ir viņas lielākais lepnums — ne tikai pašaizliedzīgi trenēties un krāt godalgas, bet ar savu piemēru iedvesmot citus. Jo, kā pati Zinaīda saka, viņas dzīves recepte ir vienkārša — nepārstāt kustēties.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
