"Man noteikti ir kaut kas nopietns..." Mūsdienu fenomens - slimību un diagnožu meklēšana internetā

Dakter, Google, kas man kaiš?

Internets piedāvā daudz iespēju, tostarp virtuālo dakteri Google, kas ir tikai dažu klikšķu attālumā. Jau kādu laiku sāp un reibst galva? Dakteris Google dāsni bārsta dažādas iespējamās diagnozes – insults, multiplā skleroze, audzējs, sirds mazspēja, iekšējās auss slimības... Ja cilvēkam nav medicīniskas izglītības un veikti izmeklējumi, viņš pats nevar sev noteikt diagnozi. Šo vienkāršo patiesību uzsver gan ģimenes ārste Karīna Vernere, gan psihiatre Lada Stoligvo, kuras ik nedēļu satiek pacientus, kuri vispirms meklējuši palīdzību internetā.

Bailes no ļaunākā

Pie daktera Google pēc medicīniska rakstura informācijas vēršas daudzi. Ģimenes ārste Karīna Vernere, vērojot savus pacientus, viņus iedalījusi trīs grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuriem nesen parādījušies simptomi, un viņi nevar saprast to iemeslu. Pirms došanās pie ārsta viņi atbildi uz to, kas viņiem kaiš, jau meklējuši internetā. Parasti šie cilvēki ieraksta pārlūka meklētājā visas savas sūdzības un saņem virkni iespējamo diagnožu, sākot no maznozīmīgām saslimšanām un beidzot ar ļoti nopietnām. “Izlasot tādus vārdus kā vēzis, onkoloģija, parasti parādās bailes, un cilvēks dodas pie ārsta,” teic Karīna Vernere. Psihiatre Lada Stoligvo piebilst: “Ja radušās neskaidras sūdzības, ir tikai normāli, ka internetā pameklē informāciju, ko tas varētu nozīmēt. Pēc tam ar savām sūdzībām vēršas pie ārsta, jo bez medicīniskas izglītības nav iespējams iegūto informāciju pareizi interpretēt.” Turklāt pastāv iespēja, ka ir ne tikai viena, bet divas vai pat trīs diagnozes. Iespējams, dr. Google piedāvās tās visas, bet tikai speciālists sapratīs, vai un kādus izmeklējumus nepieciešams veikt.

Gribu profilaktisku pārbaudi!

Otra grupa ir tie, kuriem nekas nekaiš, bet viņi paši nolemj profilaktiski veikt analīzes. “Laboratorijas piedāvā jau gatavu analīžu komplektu, kas sastāv no dažādiem rādītājiem, ko visiem šad tad nepieciešams pārbaudīt, piemēram, holesterīna un cukura līmenis asinīs. Un tad seko stāsta otrā sērija – iegūtos rezultātus nepieciešams interpretēt. Reti kad visi analīžu rādītāji ir normas robežās, vienmēr kāds marķieris ir pasvītrots vai arī norādīts, ka rezultāts pārsniedz normu vai ir zem normas robežas. Tad cilvēks ņem talkā internetu, lai interpretētu rezultātus. Pie manis nāk pacienti, kuri tādā veidā ieguvuši virkni iespējo slimību. Es viņiem saku – mēs neārstējam analīzes, bet gan cilvēku. Analīzes palīdz saprast, kas kaiš, ņemot vērā arī simptomus. Turklāt daļu rādītāju var interpretēt atsevišķi, bet citi jāskatās kontekstā ar pārējiem. Analīžu rezultātus mēdz ietekmēt medikamenti, ko lieto, kā arī cilvēka fiziskais stāvoklis konkrētā brīdī,” skaidro ģimenes ārste.

Hipohondriķu uznāciens

Visgrūtāk mediķiem ir strādāt ar tiem, kuri paši jau ir izdomājuši, kas viņiem kaiš, vērsušies pie dažādiem ārstiem, veikuši analīzes un izmeklējumus, lai to pierādītu. “Viņi ierodas pie ārsta ar pašu uzstādīto diagnozi un gaida, ka dakteris to apstiprinās un piekritīs visam, ko viņi teiks. Šiem cilvēkiem pat prātā neienāk, ka ārstam kā profesionālim, iespējams, ir pilnīgi cits viedoklis. Nolikt viņus uz pareizā ceļa ir tikpat kā neiespējami, lai gan atsevišķos gadījumos izdodas. Piemēram, pagājušajā nedēļā man bija paciente, kura bija izdomājusi, ka viņai ir autoimūna saslimšana, veikusi virkni analīžu un izmeklējumu, kas šo diagnozi neapstiprināja, bet viņa tik un tā bija pārliecināta, ka ar to slimo. Es pateicu, ka viņa slimo ar pavisam citu, daudz vieglāk ārstējamu slimību, kamēr viņas izdomātā autoimūnā slimība nākotnē izraisītu invaliditāti. Sieviete skatījās uz mani pilnīgā neizpratnē. Es jautāju – vai jūs esat vīlusies, ka es neapstiprināju jūsu aizdomas? Viņa atbildēja – man laikam vajadzēja to dzirdēt. Šis bija veiksmes stāsts, jo no sarunas sapratu, ka zemapziņā viņa pieļāva domu, ka problēma varētu būt cita,” pieredzē dalās Karīna Vernere. Ārste piebilst, ka ir reizes, kad akmens tomēr atrodas arī ārsta dārziņā: “Citi dakteri vienkārši pasaka – nē, jums nav taisnība. Punkts. Īpaši tas attiecas uz šauru specialitāšu ārstiem, kuri izslēdz savas jomas diagnozes. Bet, ja ir sūdzības, jāzina, ko ar tam iesākt. Ja neviens nepalīdz atrast ceļu, palīdzību nākas meklēt internetā. Vislabāk savi pacienti jāpazīst ģimenes ārstam, kurš zina iepriekšējo slimību vēsturi, lietotos medikamentus, alerģijas un daudz ko citu.”

Noliegums nepalīdz

Tie, kuri paši sev izdomā diagnozes, visbiežāk nonāk psihiatra krēslā. “Viņus tur nosūta ģimenes ārsts vai citu specialitāšu ārsti, tāpēc ka cilvēks sācis kaitēt pats sev. Tie, kuri pastiprināti meklē informāciju internetā, ātrāk vai vēlāk piedzīvo trauksmi, aizkaitināmību, panikas lēkmes, grūtības komunicēt. Tie nav jauni pacienti, viņi jau ilgstoši ir apmeklējuši ārstus, meklējuši sev saslimšanas, bijuši pārliecināti, ka nav pareizi izmeklēti vai ārstēti. Psihiatriskas saslimšanas gan viņi sev nemeklē,” atklāj psihiatre Lada Stoligvo. Ne visi, kam ģimenes ārsts iesaka aiziet pie psihiatra, to dara, bet, ja ir trauksme, panikas lēkmes, miega traucējumi un pat depresija, visbiežāk tomēr piezvana psihiatram, jo šie stāvokļi ir ārkārtīgi mokoši. Nonākot aci pret aci ar psihiatru, neticība ir liela – man psihiatriska diagnoze? Tas nevar būt! “Bieži dzirdu – neviens man nevar noteikt diagnozi. Bet cilvēks ir atnesis kaudzi slēdzienu, kuros es diagnozi redzu. Cits jautājums – viņš negrib dzirdēt šo informāciju, īpaši tad, ja ir runa par kādu nervu vai psihiatrisku slimību,” stāsta Lada Stoligvo. Viņa piebilst, ka daudz bīstamāka ir situācija, ir tad, kad cilvēks noliedz nopietnu fizisku saslimšanu. Iedomājieties situāciju – ārsts nosūta uz nopietnām manipulācijām, piemēram, vēža operāciju vai ķīmijterapiju, bet slimniekam iestājas noliegums un viņš pārspīlēti sāk internetā meklēt jebko, kas viņu varētu mierināt vai pārliecināt par to, ka ārsti nepareizi interpretē un sabiezina krāsas.

Ar šādu fenomenu savā praksē saskārusies arī Karīna Vernere – daļa pacientu, kuriem dakteris izraksta medikamentus, tos iegādājas, bet nelieto, jo ir izlasījuši iespējamo blakņu sarakstu un tā vietā, lai dzertu zāles, sāk izmantot dažādus netradicionālās medicīnas preparātus. Tad nevajag brīnīties, ka dzīves kvalitāte neuzlabojas un kļūst tikai sliktāk. Nopietnu saslimšanu gadījumā netradicionālā pieeja var kalpot tikai kā papildterapija.

Kas liecina par kiberhondriju?

Pārmērīgas bažas par savu veselību nav jauns fenomens, arī agrāk mediķi sastapās ar šādiem pacientiem. Tomēr pirms dažiem gadu desmitiem tas nebija tik izplatīti, jo, lai tiktu pie medicīnas enciklopēdijas, nereti vajadzēja doties uz bibliotēku. Tagad zināšanu avots katram ir telefonā. Ir situācijas, kad psihiatri runā par kiberhondriju. Tādus pacientus raksturo četri komponenti.

1. Pārmērība. Tendence atkārtoti meklēt medicīnisku informāciju par saviem simptomiem, pavadot daudz laika internetā.

2. Distress jeb negatīvais stress. Jo vairāk informācijas pēta, jo lielāks ir izjustais stress un trauksme. Meklētājs kļūt nikns, ja kāds mierina. Ja ārsts skaidro, ka viņam kaiš kaut kas cits, reakcija var būt agresīva.

3. Neskaidrība. Jo vairāk lasa, jo lielāka ir neskaidrība par izlasīto – cilvēkam šķiet, ka viņš neko vairs nesaprot. Viņš ģimenes ārstam pieprasa atkārtotus izmeklējumus, uz kuriem jau ir paguvis pierakstīties, un sava nemiera dēļ asi izturas pret mediķiem. Ja izmeklējuma rezultāti liecina, ka cilvēks ir vesels, viņš uzskata, ka izmeklējums veikts pavirši, tāpēc dodas uz citu medicīnas iestādi.

4. Kompulsīva uzvedība. Rīcība jau ir uzmācīga, turklāt, ja nedara pēc cilvēka prāta, viņa nemiers tikai pieaug, līdz sasniedz pašu augstāko pakāpi. Tad uzvedība kļūst neciešama un agresīva.