Ārkārtīgi maz ģenētisku faktoru: ko rāda jaunākie pētījumi par ilgdzīvotājiem ar stipru veselību?

"Viņa atbrauca pati, ar mašīnu," BBC stāstīja ārsts, "un drīz vien es par viņu uzzināju daudz vairāk. Tā ir ārkārtīgi enerģiska un vesela dāma, viņa dzīvo viena, viņai ir plašs paziņu loks, bet vienlaikus viņa gūst vientulības baudījumu."

Doktors Topols ir zinātnieks, Skripsas translācijas pētījumu institūta, slavenā medicīnas pētījumu centra ASV dibinātājs un direktors. Viņa jaunākais darbs ir veltīts jautājumam, kāpēc daži no mums dzīvo ilgāk par citiem un turklāt izceļas ar labu veselību.

Viņš uzreiz brīdina: nevajag ticēt viltus zinātniskiem mītiem - piemēram, kaut kādām tabletēm, kas it kā palēnina novecošanu, vai terapeitiskām procedūrām, kurām nav zinātniska pamata. "Varbūt kādreiz mums būs burvju tablete, bet pagaidām tās nav. Un pat ne tuvu," viņš saka.

Tad kādi ir zinātnes apstiprināti veselīgas novecošanas noslēpumi?

Ģenētika

2007. gadā doktors Topols un viņa komanda nodarbojās ar genoma sekvencēšanu aptuveni 1400 amerikāņu vecumā virs 80 gadiem, kuriem nebija īpašu veselības problēmu. Darbs prasīja vairāk nekā sešus gadus.

"Tas ir ļoti sarežģīti - atrast tādus cilvēkus, kuri nekad nav slimojuši ar [nopietnām vai hroniskām slimībām], nav lietojuši [ilgākā laika posmā] zāles un turklāt būtu vecāki par 85 gadiem," saka pētnieks.

Komanda pētīja vecāku cilvēku grupu un atrada ārkārtīgi maz ģenētisku faktoru, kas varētu izskaidrot viņu stipro veselību. 98 gadus vecā L.R. Topolu satikusi jau pēc pētījuma publicēšanas, taču viņas vēsturi viņš iekļāvis savā pēdējā darbā. Pēc viņa teiktā, tas ir cilvēka piemērs ar veselīgām vecumdienām, neskatoties uz to, ka L.R. ģimenes vēsturē bija agrīnas nāves.

"Cilvēki, kas nodzīvojuši gandrīz līdz simt gadiem, saglabājot neticamu veselību, kopumā neseko ģimenes paternam," viņš atzīmē. "Iespējams, ka tajā ir arī kāds ģenētisks komponents, taču tas nav noteicošais."

Tas, ka ģenētika var nebūt noteicošais faktors veselīgai novecošanai, dod cerību tiem, kuriem ģimenes anamnēzē bijušas priekšlaicīgas nāves un hroniskas saslimšanas, viņš saka.

Cilvēki nav evolucionāri pielāgoti pārtikai

Pētījumā dakterim Topolam dzima hipotēze, ka ilgdzīvotājiem ir mazāk hronisku iekaisumu, kas bieži saistīti ar vecuma slimībām. Iekaisums ir organisma dabiska un veselīga reakcija uz infekcijām, traumām vai toksīniem.

Taču, kad iekaisums ilgst pārāk ilgi, tas var novest pie nopietnām problēmām, ieskaitot sirds un asinsvadu un neirodeģeneratīvās slimības, skaidro Londonas universitātes koledžas veselīgas novecošanas pētniecības institūta direktors profesors Deivids Džeimss.

Hroniska iekaisuma problēmu var salīdzināt ar situāciju, kad jūs uzaicinājāt meistarus kaut ko salabot jūsu mājās, bet viņi nekādi neaiziet, atrodot arvien jaunu un jaunu iemeslu, lai ievilktu darbus, kļūstot par problēmu," skaidro profesors.

Saskaņā ar vienu no teorijām mūsdienu dzīvesveids, kas ir pretrunā ar to, kam evolūcijas gaitā savulaik pielāgojies mūsu organisms, kļūst par šo hronisko iekaisumu katalizatoru. "Mūsu ķermenis patiesībā ir pielāgots pasaulei, kurā bija pārtikas trūkums," saka Džeimss.

Pēc viņa teiktā, viens no iemesliem, kāpēc aptaukošanās veicina tādu slimību attīstību kā diabēts, demence un sirds un asinsvadu slimības, ir iekaisums.

Kā samazināt iekaisuma risku?

Vairums doktora Topola ieteikumu sakrīt ar mums ierastajiem veselīga dzīvesveida principiem. Viņš iesaka turēties pie augu diētas vai uztura pēc Vidusjūras diētas tipa, kurā ir daudz augļu un dārzeņu.

Tāpat ir ļoti svarīgi labi un pietiekami gulēt. "Katru nakti mūsu smadzenēs krājas mūsu dzīves blakusprodukti, vielmaiņas. Tie ir patiesi toksiski un izraisa iekaisumu. Mums no tiem jātiek vaļā caur tā saucamajiem glimfātiskajiem kanāliem, tie tika atklāti pirms kāda laika," skaidro doktors Topols.

2012. gadā zinātnieki noskaidroja, ka par dzīvotspējas produktu izvadīšanu no smadzenēm atbild glimfātiskā sistēma. Tā šīs vielas transportē caur kanālu tīklu un, kā liecina vēlākie pētījumi, visaktīvāk darbojas miega laikā.

"Izrādījās - ja nesaņemam pietiekami daudz dziļa miega [..], tad šie atkritumi netiek izvadīti un var izraisīt iekaisumu smadzenēs. Tāpēc, lai novērstu neirodeģeneratīvās saslimšanas, mums ir jārūpējas par dziļā miega kvalitāti," saka zinātnieks.

Vēl viens ieteikums ir fiziskās slodzes. "Ja tās būtu zāles, tās varētu nosaukt par vislabākajām zālēm," Ātra staigāšana vai braukšana ar velosipēdu ir lieliski aerobās slodzes piemēri, viņš norāda, taču cilvēkiem ir vērts padomāt arī par citām fizisko aktivitāšu formām, ieskaitot spēka treniņus un līdzsvara vingrinājumus.

"Tam nav obligāti jābūt kaut kam ekstrēmam - jebkuras regulāras fiziskās aktivitātes jau dod labumu," uzsver doktors Topols.

Svarīgi ir nepalikt izolācijā un uzturēt sociālos sakarus: tas samazina demences attīstības risku, lai gan zinātnieki nesaskan vērtējumos, cik tieši. 2020. gadā žurnāla "Lancet" komisija lēsa, ka sociālās izolācijas novēršana varētu samazināt demences globālo izplatību par 4%.

Citā Sidnejas universitātes veiktā pētījumā analizēti 13 starptautisku pētījumu dati, kas aptver tādus reģionus kā Austrālija, Ziemeļamerika, kā arī vairākas Eiropas, Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas valstis. Zinātnieki ir mēģinājuši noteikt, kurām tieši sociālās mijiedarbības formām ir vislielākā ietekme.

"Mēs konstatējām, ka biežie kontakti - ikmēneša vai iknedēļas - ar ģimeni un draugiem, kā arī cilvēka klātbūtne, ar kuru var parunāt, samazina demences attīstības risku. Tāpat noskaidrojām, ka kopīga dzīvošana ar citiem cilvēkiem un iesaistīšanās sabiedriskās aktivitātēs samazina nāves risku," saka doktors Surage Samtani, viens no Sidnejas universitātes pētījuma autoriem.

Tiek uzskatīts, ka sociālās saites veicina noturību pret Alcheimera slimības ietekmi uz smadzenēm - to sauc par kognitīvo rezervi. Turklāt tas palīdz veidot veselīgus ieradumus, piemēram, veikt vingrojumus. Pēc Lielbritānijas Alcheimera slimības apkarošanas biedrības (Alzheimer 's Society UK) datiem, tas veicina stresa un iekaisuma mazināšanos.

Dakteris Topols savu pacienti L.R. sauc par ideālu piemēru. "Viņai ir ļoti dzīvespriecīgs raksturs, ko pavada aktīva komunikācija ar citiem cilvēkiem. Viņai ir daudz aizraušanos." Un rezumē: "Lūk, uz ko mums jātiecas - uz veselīgu novecošanu."

Pagrieziena moments

Mākslīgais intelekts, cer Dr. Topols, nākotnē palīdzēs ārstiem analizēt lielo datu daudzumu, un tad viņi spēs efektīvāk prognozēt un novērst vecuma slimības - līdz pat vecuma prognozei, kurā cilvēkam, visticamāk, sāksies slimība. Agrīnā posmā varbūt vēl nav par vēlu mainīt dzīvesveidu. "Mēs runājam par to, lai novērstu slimības attīstību vispār, nevis par to, lai, teiksim, pēc infarkta mēģinātu nepieļaut otru," viņš saka.

Lai gan doktors Topols šādu pieeju risku novērtēšanai dēvē par pagrieziena punktu, profesors Džeimss to neuzskata par īpaši reālistisku - lūgt cilvēkiem nopietni mainīt savu dzīvi, pat sniedzot viņiem informāciju par viņu veselību nākotnē.

"Var teikt - nu kāpēc visi neēd pareizi? Ēst veselīgu pārtiku, iet uz sporta zāli, skriet un viss. Bet lielākajai daļai cilvēku tam vienkārši nav laika. Nedomāju, ka tā varētu kļūt par panaceju," viņš secina.