Vai ir pienācis laiks pārtraukt ēst tunci? Jauns pētījums atklāj satraucošus datus
Zivis var būt ļoti veselīgas. Taču normatīvie akti pieļauj, ka lielākajās zivīs, piemēram, tuncī un zobenzivī, metildzīvsudraba līmenis drīkst būt līdz pat trim reizēm augstāks, un konservētajā tuncī tas var būt vēl augstāks, vēstī žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta".
Vai mums būtu jāpārtrauc ēst tunci, kas satur vairāk metildzīvsudraba – neirotoksīna, kas veidojas no dzīvsudraba mūsu vidē, – nekā mazākās zivis? Jaunā pētījumā atklāts, ka dažos tunča konservu veidos šis līmenis ir ievērojami virs drošības robežām.
Tunča konservi ir daudzu cilvēku iecienīts produkts, un apgalvojums, ka tuncis joprojām ir veselīgs produkts omega-3 taukskābju dēļ, ir apšaubāms. Tajā šo vielu ir mazāk nekā nelielajās un treknākās zivīs, piemēram, sardīnēs, siļķēs un makrelēs. Turklāt konservēts tuncis satur vairāk metildzīvsudraba nekā tunča steiks. Bet ir arī “vieglākas” šķirnes, piemēram, svītrainais tuncis, kurā ir salīdzinoši mazāks metildzīvsudraba daudzums.
Nevalstiskā organizācija Bloom, kas koncentrējas uz jūras vides saglabāšanu, analizēja 148 tunča konservus, kas iegādāti lielveikalos Anglijā, Vācijā, Itālijā, Francijā un Spānijā. Tika konstatēts, ka vairāk nekā puse no tiem pārsniedza pieļaujamo drošības robežu, kas noteikta mazākām zivīm. Viens no konserviem saturēja gandrīz četras reizes vairāk metildzīvsudraba, nekā pieļauts tunčiem.
Tuncim piešķirtās privilēģijas
Veselības aizsardzības iestādes tuncim zināmā mērā ir piešķīrušas privilēģijas, jo tas atrodas barības ķēdes augšgalā un ir plēsējs, kas barojas ar mazākām zivīm. Tam noteiktais pieļaujamais nedēļas metildzīvsudraba uzņemšanas līmenis ir gandrīz trīs reizes augstāks nekā drošības robeža, kas attiecināma uz mazākām zivīm, piemēram, mencu. Pēc šo iestāžu teiktā, vispārpieņemtais drošais metildzīvsudraba daudzums vienā porcijā zivju ir 0,3 mg uz kilogramu ķermeņa svara, taču šāda loģika nozīmē, ka cilvēks ar lielāku ķermeņa masu drīkst uzņemt vairāk dzīvsudraba.
Tuncim un citām lielajām plēsīgajām zivīm, piemēram, zobenzivij un haizivij, noteiktais metildzīvsudraba līmenis ir 1 mg/kg, kas pēc būtības ir pretrunīgi, jo veselības apdraudējumu nosaka uzņemtā metildzīvsudraba daudzums, nevis zivju suga, no kuras tas nācis. Salīdzinot ar mazām zivīm, kas atrodas barības ķēdes apakšā, tuncis var saturēt līdz pat desmit reižu vairāk metildzīvsudraba.
Organizācija Bloom konstatēja, ka vienā no analizētajām tunča konservu kārbām metildzīvsudraba līmenis bija 3,9 mg/kg. Organizācija norāda, ka konservētās zivis tiek ražotas, izmantojot juridisku robu – drošības pārbaudes attiecas tikai uz svaigām zivīm. Tunča konservi netiek testēti, lai gan Bloom zinātnieki uzskata, ka metildzīvsudrabs konservos koncentrējas vairāk, jo tajos ir mazāk ūdens nekā tunča steikā. Konservēšanas procesā metildzīvsudraba koncentrācija var palielināties līdz 2,7 mg/kg, salīdzinot ar 1 mg/kg, kas atļauts svaigam tuncim.
Tādējādi cilvēks, kura ķermeņa masa nav lielāka par 70 kilogramiem, var pārsniegt drošo nedēļas metildzīvsudraba uzņemšanas robežu, apēdot vien 100 gramus tunča konservu, ja tajos metildzīvsudraba līmenis sasniedz augšējo robežu, kādu noteikušas visas rietumvalstu veselības iestādes. Pie šīm iestādēm pieder Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA), Apvienotās Karalistes Pārtikas standartu aģentūra, kā arī ASV Vides aizsardzības aģentūra un Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA).
Vairāk lasi žurnāla “Ko ārsti tev nestāsta" jaunākajā numurā. Pērc to labākajās prese tirdzniecības vietās visā Latvijā, lasi arī digitāli un abonē Zurnali.lv.
