Īpaši cilvēki veic īpašus darbus: uz Ziemupi pēc dvēseles veldzes

“Iegādājāmies īpašumu, 6,8 hektārus ar mežu, un vēl piecus hektārus īrējam no Dienvidkurzemes pašvaldības. Visu laiku turpinās labiekārtošanas un celtniecības darbi. Ir ļoti daudz ideju, taču viena lieta ir gribēt, bet otra varēt,” teic saimnieks, Latvijas Neredzīgo biedrības Liepājas teritoriālās organizācijas vadītājs Māris Ceirulis, kurš “Kas Jauns Avīzi” viesmīlīgi iepazīstina ar paveikto un tuvākajiem nākotnes plāniem.

Rindā kā uz mauzoleju...

Kā šis stāsts iesākās? “2010. gadā vēl bija dzīvs vecais mācītājs Voldemārs Zveja, un mēs braucām kalpot uz diviem pansionātiem – Ropažos un Valtaiķos. Brauciena laikā viņš teica: “Māri, cik skaisti zied ābeles!” Atbildēju – tev zied, bet man nezied nekas. Kāpēc tā? Es neredzu. Kad man bija 25 gadi, autoavārijā zaudēju redzi. Kad atrados slimnīcā, vecie draugi, paziņas un visi pārējie no sākuma nāca ciemos līdzīgi kā pie Ļeņina uz mauzoleju. Rindā stāvēja skatīties – vai tik traki ir? Pēc tam palika tikai daži tuvākie draugi. Tādējādi mēs konstatējām faktu, ka sašaurinās draugu loks, nav šādiem cilvēkiem atbalsta personas, sākām vest viņus uz jūru un arī meklēt īpašumu,” iesāk Māris. 

Jau tajā pašā 2010. gadā ķemmējuši visu bijušo Liepājas rajonu, iegriezās arī Ziemupē. “Vēlējāmies vecu, atjaunojamu ēku un noteikti mežu. Kāpēc mežu? Stāsts iz dzīves. Neredzīgai sievietei iedevu pasmaržot maijpuķīti. Kas tā par smaržu? Es nezinu. Tu pasmaržo. Nezinu. Iešņauc riktīgi. Es vienalga nezinu. Kā vari nezināt maijpuķīšu smaržu? Bet es, Māri, 15 gadus neesmu bijusi mežā! Mani tas ļoti uzrunāja. Vienkārši aizmirst tāpat kā valodu, kā cilvēkus aizmirsti, ja ilgāku laiku nekontaktējies. Ja acu nav, kas parāda, cilvēks nepazīst arī augus,” saka Māris.

Tā tas ir – svarīgākā maņa cilvēkam ir redze. Tieši redzes invaliditāte pasaulē atzīta par vissmagāko, jo vairāk nekā 90% informācijas cilvēks uztver ar acīm.

Izstāstīt ar tausti

Arī Māris neredz, bet visu var parādīt. Kā neredzīgam cilvēkam izstāstīt, kā, piemēram, izskatās apaļā lapene? “Viņam vajag iedot pataustīt. Kad iztausta, tad kāds priekšstats sāk veidoties. Aizved uz vienu un otru objektu, pieved pie taktilās kartes. Kad iedod iztaustīt, tā bilde kļūst skaidrāka,” Māris pieved mūs pie speciāli neredzīgajiem radītās kartes, kuru iztaustot var saprast, kurā vietā kas atrodas.

Neredzīgo biedrības labdarības simbols ir kurmis, jo šis dzīvnieks neredzot čakli strādā un arī neredzīgie dara to pašu. “Mums šobrīd biedrībā ir 989 biedri ar visu veidu invaliditātēm: redzes, dzirdes, kustību traucējumiem, vispārējām hroniskām slimībām, garīgām slimībām un garīga rakstura traucējumiem. Pārsvarā liepājnieki, bet arī no Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadiem. Un pie mums brauc ciemos no visas Latvijas,” lepojas saimnieks.

Brīvprātīgais darbs un ziedojumi

Kāds bija sākuma finansējums? “Tikai viens Eiropas naudas avots ir bijis, pārējais viss ir ziedojumi, brīvprātīgais darbs, Nodarbinātības valsts aģentūra, pašvaldība, vairāki uzņēmēji. Ja kādu uzņēmēju mēs atvedam šurp, tad vienaldzīgie vēl nav bijuši. Tad viņš domā: ko var, cik var, citreiz kaut ko var, dažreiz nevar,” teic saimnieks un parāda labiekārtoto basketbola laukumu un divus topošos volejbola laukumus. Šobrīd tiek plānots arī mini futbola laukums nometnēm. Šeit risinās arī dažādas nometnes, notiek pasākumi.

Kad šeit sākuši darboties, bija zaļas pļavas un dzeloņdrāšu žogi. Palīgos braukuši Jūras spēki un brīvprātīgi talkojuši. Tolaik iestādīts ābeļdārzs, un šogad padevusies tīri laba raža – desmit gadu laikā pirmo reizi. “Šeit ļaujam labu darīt daudziem. Nereti Liepājas domes deputāti, novada pašvaldības vadītāji ierodas kā brīvprātīgie un pieliek savu roku.”

Ko nopelna, to iegulda

Visu objektu izveidē iesaistīti cilvēki ar invaliditāti. Māris mūs ieved viņu būvētā apaļajā lapenē, kas tapa pensionēta celtnieka Visvalža Vīdnera vadībā.

“Oša koki, kuri izmantoti būvē, nozāģēti tepat mežmalā. Firma tikai piepalīdzēja bruģi uzklāt, bet galdus meistaroja mūsu galdnieks Sergejs. Šeit regulāri notiek kāzas un citi pasākumi. Cilvēkiem patīk, ir nosiltināts, ūdens, apkure ievilkta, arī ziemā notiek nodarbības – sadarbībā ar Liepājas Sociālo dienestu sociālā rehabilitācija lauku vidē, cilvēki zīmē, līmē, nodarbojas ar dekupāžu. Mēs darbojamies pēc sociālā uzņēmuma principa – ieņēmumi tiek atkal ieguldīti attīstībā,” klāsta Māris.

Pašiem savi lauku labumi

Ja ir kāzas, citi godi vai nometne, tiek izmantota virtuve, kur notiek arī mājturības nodarbības, mācās gatavot ēst. Te saimnieko diplomēta pavāre Valda Izkapts, sagatavo krājumus arī ziemai, reizēm labdariem uzdāvina gurķu konservus vai ievārījumus.

“Šobrīd top plūmju, ābolu ievārījumi, konservējam gurķus, ir arī trīs veidi marinādē ar sinepēm, tāpat arī tomāti želejā. Meklējam interesantas receptes. Liekam burkās visu, kas izaug mūsu dārzā un siltumnīcā. Mums ir garšaugi, dilles, redīsi, salāti, avenes, zemenes, bietes, burkāni, cidonijas, no kurām vāram sīrupu. Tas ir Māra speciāls pasūtījums, viņš neprot dzīvot bez cidoniju sīrupa,” pasmaida Valdas kundze. Darbos viņai palīdz rehabilitācijas programmas cilvēki, ir palīgs virtuvē.

“Sākotnēji šeit bija arī lopi – aitas, kazas, truši, vistas, bet sapratām, ka šobrīd neturēsim. Palikuši tikai trīs āzīši, jo mums cilvēki mainās, un daudziem trūkst izpratnes. Ne aiz ļauna prāta. Viņš ir pilsētnieks, pats paēdis, bet nesaprot, ka lopiņam arī jāiedod barība. Lopiņš nevar pieiet pie ledusskapja vai pie akas pasmelt ūdeni,” atzīst saimnieks.

Nopelna acu operācijai

Šeit katrs ir ar savu stāstu. “Viens vīrs dzīvoja Norvēģijā, bet viņa sieva šeit strādāja par medmāsu. Vīram sāka sāpēt galva, zvanīja uz mājām, un sieva rosināja: brauc mājup! Konstatēja galvas smadzeņu audzēju, izoperēja pusi smadzeņu, kā viņš pats saka, un sieva aiz rokas vadāja pa pilsētu, stāstīja, kas par ielām, viņam viss bija zudis. Bet Dievs cilvēkam devis tik unikālu ķermeni, tas atjaunojās, un viņš šeit pie mums darbojās.”

Vēl kāds vīrs atnācis, kuram viena acs nestrādā, un teicis: Māri, palīdzi, iedod kādu darbiņu, lai varu nopelnīt acu operācijai! “Es zinu, ko nozīmē redze, un nācu pretī, abi šie vīri divatā telpu iekārtoja. Gan trīsreiz lēnāk, nekā to būtu darījusi firma, bet kvalitatīvi, prātīgi, un tas ir ieguvums cilvēkiem ar invaliditāti – viņi atkal ir iesaistīti un noderīgi. Citādāk – kam tu vairs esi vajadzīgs? Tu vienkārši esi aiz borta,” teic Māris un parāda bruģi, kuru klājis vīrs, kuram bija smadzeņu audzējs, nu jau aizgājis mūžībā.

Latvijas futbola izlases 90. gadu spēlētājam Ainaram Linardam tagad piešķirta invaliditāte, un viņa uzraudzībā uzbūvēts malkas šķūnis. Māris piebilst, ka malku neesot pirkuši, tā tiek ziedota un paši lēnām sastrādājot.

“Nupat darbā esam pieņēmuši vēl 22 darbiniekus, cilvēkus ar invaliditāti Nodarbinātības valsts aģentūras stipendiātu programmā. Viņi strādā par algu, bet lielākā daļa sākumā darbojās rehabilitācijā. Turp un atpakaļ cilvēki tiek ar busiem. Mums ir četri autobusi, kārtīgi nerļaki. Spēj tik remontēt! Ļoti vajadzētu pie kāda svaigāka tikt, bet šobrīd tam finanšu pilnīgi nav,” neslēpj Māris.

Pērn iegādājušies vecu traktoru, bet uzķērušies uz blēžiem. “Pārskaitījām 7018 eiro, un traktors kopš pagājušā gada pavasara vēl joprojām brauc pie mums. Viens asprātis pasmaidīja: laikam neredzīgais pie stūres, tāpēc tik ilgi brauc! Policija atsūtīja ziņu, ka mēs neesam vienīgie apzagtie, lai turamies,” atklāj Māris.

Seska kungs, jūsu radinieks!

Šurp brauc arī  ekskursijās no visas Latvijas, un tad viesiem ar aizsietām acīm liek visu iztaustīt un pateikt, ko sajutis. Piemēram, maisiņos sabērti griķi, pupas, zirņi – jānosaka ar tausti.

“Jāmēģina iztaustīt, kas tās par koku sugām. Meža vīri pat reizēm atzīstas: nezinu, nevaru saprast! Priekulē dzīvo vīrs, kurš izsita vienu aci un diemžēl savas vainas dēļ arī otru, un kļuva pilnīgi neredzīgs. Bet 25 gadus viņš bija mednieks un noziedoja meža dzīvnieku izbāžņus. Pērn rudenī šurp atbrauca Liepājas varasvīri Uldis Sesks un Gunārs Ansiņš. Devu viņiem taustīt un vaicāju: kas tas tāds? Sesks: “Es nezinu!” Seska kungs, tas ir jūsu radinieks – sesks!” smej Ceirulis.

Māris mūs ieved Emociju istabā, kur pilnīgā tumsā, vien ar rokām darbojoties, jāiztausta alnis, lapsa, ezis, bebrs, jenotsuns, kaija, vārna, žagata, bruņrupucis, bute, gliemezis, pat tarantuls, protams, ne dzīvs. Ir sadarbība ar Liepājas universitāti, kura uzdāvinājusi šos izbāžņus, neredzīgie tādējādi var gūt priekšstatu par dzīvniekiem.

“Nav nemaz tik vienkārši tumsā saprast, kas tā par būtni. Vienā reizē te var atrasties ne vairāk kā seši cilvēki. Dažs kliedz, dažs elš un pūš, jo bail,” pasmaida saimnieks.

Netālu novietoti milzīgi akmeņi. “Cilvēkiem vajag iedot izpratni par lietām. Mēs šeit vadījām mācības Liepājas autobusu parka šoferiem, jo viņi bieži izturas diezgan skarbi pret cilvēkiem ar invaliditāti. Kad viņus šeit vedām ar aizsietām acīm, tad šoferi nolaidās normālā, cilvēciskā līmenī, un mazliet arī viņu attieksme mainījās,” priecājas Māris.

Piepelnās ar atpūtniekiem

Teritorijā ir arī labiekārtotas  kempingmājiņas, šo piedāvājumu var atrast arī booking.com. Jāpiepelnās ir, agrāk Liepājas dome palīdzējusi segt darba devēja nodokli un atvaļinājuma kompensāciju cilvēkiem ar invaliditāti subsidētām darba vietām un stipendiātu programmai, bet šogad vairs nepiešķīra nevienu eiro.

“Mēnesī darba devēja nodoklim mums vajag apmēram pusotru tūkstoti eiro. Un kaut kur šī nauda jāiegūst. Tāpēc izīrējam atpūtas mājiņas, telpas pasākumiem. Pretējā gadījumā šis viss jāklapē ciet. Visu laiku notiek cīņa, bet tas uztur tādā labā formā, atslābt nevar. Ir smagāki un vieglāki periodi, ir kas mūs saprot. Citam ir izpratne, dažam arī nav,” spriež Māris.

Neredzīgie var izstaigāt mežu

Ar Lauku atbalsta dienesta palīdzību ierīkots 800 kvadrātmetru labirints, iestādot 630 tūju. Ejas ir 1,20 metru platumā, lai arī ratiņkrēslos sēdošie var izbraukt. Blakus mežā iekārtota Baso pēdu taka.

“Viena neredzīga sieviete teica – es 15 gadus neesmu bijusi mežā. Ko neredzīgam darīt mežā? Ej visur taisni, kur aiziesi? Nekur. Šeit ir orientieris, šņoris, un neredzīgais bez problēmām var doties pastaigā. Šo vietu arī paši izveidojām. Kopā ir vairāk nekā 600 metru, un ik pa desmit metriem mainās segums. Tālāk ir nopietnākas šķēršļu joslas. Ja neredzīgais vēlas, pa perimetru var doties uz nākamo tiltiņu, var mežu droši apiet riņķī. Protams, vispirms viss jāparāda,” paskaidro saimnieks.

Sajūtu parkā ir pašu veidotas augstās dobes, lai ratiņkrēslos sēdošajiem un visiem pārējiem nav jāmetas četrrāpus – mazliet pieliecies un pasmaržo! Zem kājām zāle, grants, zāle, atkal grants – lai būtu kādi orientieri. Rožu dobe brīnišķīgi smaržo, tāpat arī ēdamie un smaržojamie garšaugi, neredzīgajiem tas ir svarīgi.  Parka vidū čalo strūklaka, arī orientieris, kam pasēdēt līdzās.

Netālu iekārtota Pateicības aleja labdariem ar kurmi, kurš nes gaismā labos darbus. “Sākumā domājām katram ziedotājam par godu iestādīt koku, bet tad būtu vesels mežs,” saka Māris.

Netaisnība jālabo

Iekārtota arī peldvieta ar baļļu, kur var  iebraukt ar ratiņkrēsliem. “Ir Sabiedrības integrācijas fonda projekts, un daudzus ved tieši uz pirti. Ja tas notiek rehabilitācijas vai projekta ietvaros, tad cilvēkam ir par brīvu, ja vēlas izmantot ilgāk, ir neliels līdzfinansējums,” paskaidro biedrības vadītājs. Arī dušas pielāgotas cilvēkiem.

Māris ar īpašu lepnumu parāda pašu jaunāko, vēl topošo objektu – sociālās rehabilitācijas un atveseļošanās māju.

“Kad bijām kopā ar apvienību “Apeirons” mācībās par vides pieejamību, tur bija vīrs no Rēzeknes, kuram svars pāri 100 kilogramiem. Kājas nestrādā, bet rokas darbojas. Mēs pēc mācībām iegājām pirtiņā, viņš arī iebrauc. Pēc tam skatāmies, ka peldas baseinā – brīnišķīgi, viss kārtībā! Līdz tam brīdim, kad no grīdas līmeņa šo vīru vajadzēja dabūt laukā. Svara dēļ tās bija šausmas. Kāpēc tāda netaisnība? Ir cilvēki, kuri var atļauties un baudīt, bet ir arī tādi, kuriem nekas nav,” teic Māris.

Noteikti izdosies!

Tā radās doma – šeit būs sauna, sāls istaba, dušas, tualetes, viss pielāgots invalīdu vajadzībām. Lai šurp var atbraukt pieci līdz septiņi ratiņkrēslos sēdoši, neredzīgie, ar kustību traucējumiem un visu izbaudīt, pa pirts otru galu doties laukā, iebraukt dīķī un nopeldēties.

“Tas būs unikāls objekts, 26 tūkstoši vien ieguldīti pamatos, finansējums ir tikai no ziedojumiem, ne tikai naudas ziņā, bet arī ar materiāliem un darba spēku, piemēram, mūsu labdaris, uzņēmējs Artūrs Lācītis apmaksā darbaspēku,” priecājas Māris.

Pērn decembrī uzlikts jumts, šogad martā logi, tagad sākušies iekšdarbi. “Vēl vajag 150 000 līdz 200 000 eiro. Ja tik tālu jau esam, noteikti izdosies! Tas ir cilvēkiem, kuriem citur nav šādu iespēju. Šī ir mūsu brīvprātīgā iniciatīva.”

Netālu vēl top atpūtas istaba, kur varēs spēlēt galda spēles, tās projektam darbu ziedoja arhitektes Larisa Žuravļova un Agita Lieģe.

Ko teikt? Tā tikai uz priekšu un lai viss izdodas un vēl vairāk!

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju "Īpaši cilvēki veic īpašus darbus: uz Ziemupi pēc dvēseles veldzes" saturu atbild Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.