"Izrādās, lai socializētos, dzērieni nav obligāta blakne" - mūziķis Arnis Račinskis jau pusgadu atsakās no alkohola
Kaut pēc statistikas datiem Latvija alkohola patēriņa ziņā ir neglaimojoši augstu, arvien vairāk cilvēku publiski neslēpj, ka sākuši pilnībā atteikties no alkoholisko dzērienu lietošanas, tostarp no tā sauktās "sociālās iedzeršanas". Nedzērāju klubiņam nu pievienojies arī grupas "Laika suns" mūziķis Arnis Račinskis.
"Esmu arī iepriekš viegli baudījis atturēšanās periodus, šis vienkārši ir izteikti garāks un šoreiz arī fundamentāls, bez intereses atgriezties pie dzērieniem," Račinskis atklāj portālam Jauns.lv, precizējot, ka viņa gadījumā alkohola nelietošanas iemesls gan nav atkarību problēmas, kas ļoti bieži skar cilvēkus radošajā vidē. Savu atturēšanos no grādīgajiem dzērieniem mūziķis sauc par "eksperimentu, kurš sasniedzis pieminēšanas vērtu atzīmi" - no alkohola viņš atsakās jau sešus mēnešus. Savā pieredzē Arnis Račinskis dalījies sociālajā vidē.
Lūk, viņa stāsts:
"Mans eksperiments ir sasniedzis jau kaut kādu pieminēšanas vērtu atzīmi - seši mēneši! Turklāt zīmīgi arī, ka tas vispār ir jāpiemin vai citādi kaut kā jāizceļ - piemēram, man nav ne jausmas, cik laika pagājis, kopš neesmu pieskāries maizes zupai (briesmīgs izgudrojums!), bet esmu skaidri informēts, ka sešus mēnešus neesmu pieskāries alkoholam (vispār vēl briesmīgāks izgudrojums!). Noteikti nenāku no vietas, kur dzērieni ir bijuši ķēpīgi lipīgs purvs, no kura nevar izkļūt, vienmēr esmu bijis sociāls dzērājs vai komforta baudītājs. Esmu ieturējis garākas pauzes, esmu sekojis limitiem, esmu arī stādījis rekordus, redzējis, kā slēdz naktslokālus rīta pusē. Esmu arī redzējis iztukšojamies dzēriena pudeli, neizejot no mājas, bet būtiski, ka abus šos aspektus - sociālo un komforta - līdz šim esmu uztvēris nekritiski, varbūt pat aplami.
Izrādās, lai socializētos, dzērieni nav obligāta blakne (tu, visticamāk, labi zini, ka no blaknes dzēriens diezgan viegli pārsēžas pilota krēslā un par blakni kļūst pati socializēšanās), savukārt komforts ir relatīvi īslaicīgs un nereti šausmīgi dārgs - caurs miegs, stindzinošas paģiras un dzērienu cenas bārā ir daži aspekti. Un kurš velns izdomāja, ka labklājību un priecāšanos mēra dzērienos: labāki ienākumi - smalkākas pudeles, jauni panākumi - augstāk pacelti dzērieni, vakars pie filmas vai uz ezera - vīniņš, aliņš, visītis, konītis, you name it.
Izmēģināju visas šīs aktivitātes bez tiem dzērieniem. Godīgi, ar bažām gaidīju vasarīgu laiku, kā nu būs sēdēt laukos uz terases saulrietā - klāts galds, forša kompānija, mūzika? Lūk, auksts aliņš ar 0%, izrādās, sniedz to pašu vasaras vakara pavadoņa funkciju, pie kuras, gluži kā 90% Eiropas populācijas, esmu pieradis arī es. Līdzīgi ar vakara socializēšanos pilsētā - ja ir dzēriens, pie kā pieturēties socializējoties, tad tie 0% itin nekādi neizceļas - ir normāls vakars, socializēšanās notiek.
Dzērieni, iespējams, ir realitātes filtrs, kuru noteiktā dzīves posmā pieredzēt būtu pat rekomendējami, ja vien tas nepārsniedz kaut kādu saprātīgu robežu (absolūti pretrunīga definīcija), jo, protams, ka dzērieni ir bijuši pamatdegviela visādām brīnišķīgi episkām dumībām, bet ķeza sākas, kad no ālēšanās agrā jaunībā tā straume ietek arī jomās, kur dzērienu klātesamība neveic nekādas būtiskas funkcijas vai, lietojot mentālu vieglatlētiku, tiek ielocītas indivīda identitātē un ikdienā.
Bet ok, tā ir tikai mana pieredze un prātojums. Vai man ir kārdinājums vai jūtu kaut kādu iztrūkumu? Īsti ne, drīzāk pat biedē doma, ka kādā vakarā ar draugiem sajuks, kurš ir kurš dzēriens, iemalkošu un damn! man sabojāta statistika! :) Vai to kaut kad sabojāšu pats un apzināti - iespējams, nezinu. Šodien tādu iespēju nejūtu, nerezonē. Caurmērā, pavisam godīgi, interese ir zudusi. Atgādinājums ir vien kalendāra atzīme - pusgads, seši mēneši!
Starp citu, atgriezties nepalīdzētu arī kaut kāds plašāks konteksts, sadzīviskas sarunas, kuras pieskaras dzērieniem un daudzuma mēriem. No mana šodienas skatu punkta dažas dienas nedēļā bez dzērieniem, pieci astoņi dzērieni naktslokālā vai trīssimt gramu viskija pie TV - tīrās šausmas! Vai arī nesen devāmies prom no naktslokāla, čoms pie letes palūdza rumkolu plastmasas glāzē līdznešanai. Astoņi eur. Sasodīti astoņi eiro par cukurūdeni plasmasas glāzē, ejot no vietas uz vietu! Nē, nu labi, arī par 0% dzērienu prasa pulka naudas, bet iespēja pēc otrā zaudēt bremzes un izdzert vēl septiņus arī ir 0%.
Bet, šis ir mans stāsts un ir puse gada, priekā!"
