Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Oļegs Zernovs

Kaspars Dumburs atklāti par atkarību, kuras dēļ zaudēja darbu teātrī: "Tagad es nelietoju, bet nezinu, kā būs rīt"

Intervijas
24. janvārī 07:08 2024. gada 24. janvārī 07:08
 
Māra
Vilde
| jauns OK
Jaunajā latviešu spēlfilmā “Elpot zem ūdens” galveno lomu – narkomānu Raiti – filmā atveido Kaspars Dumburs. Aktierim šī loma ir ļoti personiska, jo Kaspars labi zina, ko cilvēkam nodara atkarības slimība. Savulaik viņš tās dēļ zaudējis darbu Nacionālajā teātrī, taču tagad jau piecarpus gadus ir skaidrā.

Kas, tavuprāt, ir galvenā filmas Elpot zem ūdens vērtība?


Filmas vērtība ir cilvēka stāsts. Raitis ir narkomāns, un mēs esam uztaisījuši filmu par atkarības nežēlīgumu. Man šī loma ir īpaši tuva tāpēc, ka pats esmu bijis turpat, kur Raitis, – zinu, kā ir būt vientuļam un nelaimīgam, baidīties, ka tu tūlīt nojūgsies. To bezspēcību atkarības priekšā esmu izdzīvojis uz savas ādas. Teiciens, ka tas ir tāpat kā mēģināt ar gribasspēku apturēt caureju, ir ļoti precīzs.

Atkarīgajam normālais stāvoklis ir lietot, nevis būt skaidrā, tāpēc arī filmas nosaukums ir Elpot zem ūdens. Mēģināt kaut ko mainīt ir tikpat grūti kā mācīties elpot zem ūdens. Raitis ir mēģinājis, diemžēl pagaidām manam varonim tas nav izdevies, taču vienlaikus viņam ir arī paveicies, jo blakus ir cilvēki, kuriem tas izdodas. Iespējams, tas viņam palīdzēs. Ceļi ir dažādi, mācīties var arī no tiem, kuriem neizdodas. Tā ir neatņemama atkarības sastāvdaļa.

Foto: Oļegs Zernovs

Diemžēl ar šo problēmu sastopas salīdzinoši daudz cilvēku.

Ar to slimo visur – gan nabadzīgās, gan bagātās valstīs –, un ar to slimo visi: gan trūcīgie, gan turīgie, gan izglītotie, gan neizglītotie. Atkarības slimība uzskatāmi parāda, ka visi esam vienādi.

Turklāt tā ir visas ģimenes slimība – ja slimo viens, slimo arī pārējie. Tālāk jau veidojas nepareizi attiecību modeļi, kas rada ģimenes disfunkciju. Tas nav tik vienkārši – Jānītim tikai jāpārtrauc dzert (bet viņš ir dzēris desmit vai divdesmit gadu), un tad uzreiz viss būs kārtībā! Nē, tas ir daudz dziļāks jautājums. Nav pat tā, ka Jānītis sevi mainīs un tad mēs, pārējie, arī mainīsimies.

Tu jau vairāk nekā piecus gadus dzīvo skaidrā.

Jā! Nereti sabiedrībā zināmi atkarīgie, kuriem kādu laiku izdevies atturēties, sevi pozicionē kā baltus eņģeļus – no tā gan gribu izvairīties. Es tagad neesmu ne labāks, ne sliktāks, man tikai ir izdevies apturēt slimību.

Lietošanas laiku atceries ar šausmām?

Tās sajūtu gammas bija briesmīgas. Meloju sev, ka man viss ir vienalga. Sāku ar visiem cīnīties, uzliku masku, ka esmu viskrutākais – ejiet tak visi…! –, lai izvairītos no realitātes, ka esmu pilnīgā bedrē. Kad tu lieto, vainīgi ir direktori, partneri, ģimene un sistēma – visi, izņemot tevi. Man pat bija aizvainojums uz Dievu, ka neesmu piedzimis bagātā ģimenē un bagātā valstī. Redz, ja vainīgs ir kāds cits, man nav jāuzņemas atbildība. Visa nauda tika nodzerta, ātros kredītus varēja paņemt tieši dzeršanas laikā, dzīvoju izdomātā pasaulē, tas bija milzīgs haoss. Tajās paģirās un vientulībā likās, ka nojukšu, un es tikai turpināju dzert ar lozungu – nu i pie velna! Protams, man tika gan teikts, ka jāsavācas, gan pārmests, ka man pietrūkst gribasspēka. Ja tas būtu tik vienkārši, nevienam nebūtu tādu problēmu.

Kadrs no filmas "Elpot zem ūdens" (Foto: Publicitātes foto)

Kas tev palīdzēja pārtraukt?

Reiz mani pārņēma tik neizturams izmisums, ka saņēmos un aizgāju uz rehabilitāciju. Tur vismaz sāku saprast, kas ar mani notiek. Gāja kā pa kalniem un lejām, ar pirmo reizi man neizdevās, bet beigās brīnumainā kārtā esmu dzīvs un brīvībā. Atveseļošanās ceļš man iemācīja pieņemt palīdzību. Pateicoties Divpadsmit soļu programmai un atbalsta grupām, man beidzot ir izvēle. Pirms tam izvēles nebija, jo es nespēju tai tieksmei pretoties. Tieši ar to jau šī slimība ir tik iznīcinoša – ne tikai pašam lietotājam, bet arī cilvēkiem, kuri ir apkārt. Tas ir kaut kas nepārvarams.

Es varu nolemt un cieši apņemties – viss, tagad gan vairs ne, dot citiem cerības un solījumus, un visi cer – nu, tagad gan viņš pārstās (tas attiecas gan uz attiecībām, gan darbu), bet notiek tā, ka tu atkal ņem un lieto. Pat visneiedomājamākajos apstākļos, kad šķiet – tālāk vairs nav kur, viss jau ir zaudēts... bet tomēr! Tu visu sabojā, un pēc tam ir jālieto atkal – jo iekšā ir tāds pārdzīvojums un sāpes, kas citādi nav remdējamas. Fiška ir tur, ka brīdī, kad tu anestezējies, rodas īslaicīgs problēmas risinājums, bet pēc tam viss nāk atpakaļ desmitkārtīgi.

Tu joprojām apmeklē grupu sanāksmes?

Jā, regulāri. Un, pateicoties tām, esmu tīrs un skaidrā jau piecus ar pusi gadus. Sākumā man šķita – tāpēc, ka esmu mākslinieks, man vajag kaut kādu citādāku Divpadsmit soļu programmu. Respektīvi, mana slimība visu laiku izdomāja, kāpēc man būtu jāturpina lietot. Tolaik, kā jau minēju, vainoju visu iespējamo, bet tagad ar atbalsta grupas palīdzību ir izveidojušies instrumenti, ar kuru palīdzību es tieku galā ar ikdienu bez apziņu izmainošām vielām.

Šobrīd tas izdodas ļoti labi. Tas, kā jūtos tagad, ar to laiku vispār nav salīdzināms. Es pamanu daudz ko tādu, ko agrāk neredzēju; kļūstu atklātāks, pieejamāks. Spēju kaut cik normāli iekļauties sabiedrībā, beidzot atrodu sevī mīlestību pret dzīvi, pret sevi, pret apkārtējiem; veidojas pieņemšana.

Kadrs no filmas "Elpot zem ūdens" (Foto: Publicitātes foto)

Pirms tam tev bija poza “pamēģini tikai man kaut ko pateikt”?

Protams! Bet tur apakšā ir milzīgs aizvainojums. Arī dusmas uz pašu atkarības faktu – kāpēc es? Vēlāk sāc saprast, ka cilvēkiem mēdz būt dažādas slimības, arī daudz ļaunākas.

Kad izdodas atbrīvoties no nenormālās apsēstības ar sevi – es, es, es, es gribu, man vajag, kāpēc ar mani –, dzīvošana kļūst daudz vieglāka. Lai es, Kaspars, justos labi, man jāatbrīvojas no sakāpinātā ego un jāatrod veids, kā varu kādam būt noderīgs. Zini, ir tādi cilvēki – atvērti, vienkārši, sirsnīgi. Kā es gribētu būt tāds…

Vai tad tu tāds neesi?

Es varu būt diezgan ekstraverts, lai gan pat īsti nezinu, varbūt patiesībā esmu introverts. Mani fascinē cilvēki, kuri pie sevis saaicina daudz ciemiņu un spēj komunicēt te ar vienu, te – otru. Man arī tā gribētos. Skatos uz viņiem un mācos, man tiešām gribētos būt tik atvērtam.

Kā tev pietrūkst? Kāpēc tu nevari rīt pat savā namā saaicināt uz suareju piecpadsmit kolēģus?

Kolēģi nevarēs ierasties, viņiem jāstrādā – par laimi! (smejas) Manuprāt, tas atkal ir jautājums par to, kā es pieņemu pats sevi. Iespējams, es stātos realitātei pretī, bet tas būtu grūti. Kaut gan – nē, mīļie cilvēki, es to daru! Man bija liels pārbaudījums, kad es pie sevis, mājā iekšā, ielaidu TV3 televīziju. Uzaicināju vēl divus draugus, gatavojām ēst, mūs filmēja. Tā bija nopietna iziešana no komforta zonas – uzaicināt televīziju, lai visi redz, kā es dzīvoju. Tiešām?! Varbūt man vajag lielāku dzīvokli, varbūt labākas mēbeles, varbūt, varbūt, varbūt...

Tev piemīt arī tādi kompleksi?

Mani kompleksi nav akmenī iekalti – tie ir kā zīmējums smiltīs, parādās un pazūd. Es vēl esmu ceļā uz pilnīgu sevis un pasaules pieņemšanu. Lai gan ir bijušas reizes, kad esmu pilnīgi mierā – man pa lielām šaibām ir pilnīgi vienalga, kas man ir mugurā, ar ko es braucu, kādas man ir balvas un nominācijas un cik kontā naudas. Jūtos labi ar to, kas man ir. Jā, tādi brīži ir bijuši.

Foto: Oļegs Zernovs

No malas izprast atkarību vispār nav iespējams, taču tiesātāju un padomdevēju netrūkst.

Tur jau tā lieta – tas ir neprāts! Tas, kurš dzīvē nav salauzis kāju, nezina, kā ir dzīvot ar salauztu kāju. Bet! Jo vairāk cilvēku zinās, ka atveseļošanās ir iespējama, jo labāk. Rietumos atbalsta grupas jau ir iekšā valsts sistēmā. Taču iespējas ir arī pie mums, es pats esmu gājis uz sapulcēm katru dienu deviņdesmit dienas no vietas. Ja zini, ka tas palīdz, nav jautājumu. Tomēr, pārstājis lietot, es neapturu to, kas tam ir apakšā. Vientulība, bailes, dusmas, aizvainojumi un kas tik ne vēl. Atkarība ir sajūtu slimība.

Vai tagad tevī ir iekšējs līdzsvars?

Kompulsīvā uzvedība ir stipri mazinājusies. (smejas) Brīdī, kad plosās vētra, vairs nešķiet, ka tā būs mūžīgi un ka es nomiršu. Vairs neesmu viens ar savu problēmu, man ir, kur vērsties.

Izklausās, ka tu esi bijis ļoti vientuļš.

Es visu dzīvi esmu meklējis saikni – piederības sajūtu, mieru, sajūtu, ka mani pieņem. Lai gan uz ārpusi bija redzams protests un dusmas – par tukšumu, kas manī ir iekšā, par nespēju pieņemt apstākļus, par nepārejošo vēlmi būt kaut kam citam, tikai ne tam, kas es esmu –, dziļi iekšā visu laiku tiku meklējis savienojumu ar kādu. Tagad beidzot man ir cilvēki, kuri mani saprot un pieņem, tā ir ļoti liela dāvana. Tā arī ir tā savienojuma sajūta, par kuru runāju – kurai ir jābūt. Šajā savienojumā es varu būt es pats. Vienam man tas neizdodas.

Ar ko īsti sevī tu tik ļoti nebiji mierā?

To maisu nevar aiztaisīt – pat tad, ja viss ir labi, es kaut ko atradīšu: vēl taču varētu būt tā un tā! Tas līdzinās alkatībai – arī tai nav robežu. Manuprāt, arī skaudība un alkatība nāk no mazvērtības. Iekšā sēž tas mazais, kuram tik ļoti gribas, lai viņu mīl un slavina, viņam vajag visas tās mašīnas, naudas un atzinības...  

Tu pats nenoliedz, ka tev piemīt tā sauktā drāmomānija un tu, līdzīgi ēzelītim I-ā, vienmēr atradīsi, par ko bēdāties?

Ēzelītim vajag bēdas, tāpat kā cūkai vajag dubļus. To drāmu es atradīšu jebkur. Lai būtu slikta diena, man faktiski pietiek no rīta atvērt acis. Ar atkarīgajiem tā ir. Jā, tagad es nelietoju, dzīvoju citādāk, bet nezinu, kā būs rīt. Es koncentrējos uz šodienu, uz konkrēto brīdi, un esmu laimīgs. Visu laiku sev atgādinu, ka viss, kas ar mani notiek, ir bonuss, jo pirms tam es pats sevi vedu uz galu. Man arī ir prieks, ka tagad varu par to runāt.

Es nekontrolēju savas sajūtas. Es nezinu, kādas tās būs pēc stundas, pat pēc minūtes; es nezinu, kādas domas man būs galvā nākamajā brīdī. Vienīgais, ko es varu mēģināt izkontrolēt, ir manas darbības.

Kadrs no filmas "Elpot zem ūdens" (Foto: Publicitātes foto)

Kā tu tiec galā ar to, kas tevi kaitina?

Kad vēl lietoju, mani besīja pilnīgi viss. Dzīvot nepārtrauktā besī vairs nevaru atļauties, tad būtu atkal jāsāk lietot, tāpēc esmu mainījis filozofiju. Piecas minūtes pabesos, un miers.

Te atkal jārunā par spēju pieņemt. Piemēram, es vienmēr dusmojos, kad braucu ar mašīnu – jo nespēju pieņemt faktu, ka nekontrolēju satiksmi. Vieglāk ir uz kādu dusmoties. Ja es spētu to pieņemt, brauktu vienā angļu mierā – lai iet, kā iet. A es besos – āaa, tas tur varētu ātrāk ielīst, šitais varētu palīst garām, un kur tas duraks vispār brauc?!… Vēl – uz ceļa ir bedres, man žēl mašīnas, es besos. Tajā besī iekļaujas tas, ka es zinu, KĀ jāvada valsts, es zinu, KĀ jāizlieto līdzekļi. Patiesībā jau nezinu, bet domāju, ka zinu. Tas ir tāpat kā zināt, kā citam jādzīvo.  

Vispār tas ir interesanti – kad piesēdies pie stūres, var diezgan labi noteikt, kāds tajā brīdī ir tavs garīgais stāvoklis. Tāpat notiek, spēlējot futbolu vai citu sporta spēli – tad arī lēnīgajam sākt nākt ārā… (smejas)

Tev pašlaik ir daudz darba?

Man ir līgums ar Dailes teātri, pārsvarā darbojos tur. Salīdzinoši nesen bija pirmizrāde Leopoldštatei, tagad notiek darbs pie Spīdolas nakts. Dailes teātrī jūtos labi, var pat teikt – iedvesmots. Mums ir tik brīnišķīgs darbs kā Rotkho, tikko bija iespēja strādāt ar Džonu Malkoviču, brauc viesrežisori, var gūt citu pieredzi un izpratni par to, kāds ir teātris citur. Turklāt mums ir personīgais treneris, vokālais pedagogs, runas nodarbības, iespēja apmeklēt baseinu, angļu valodas pasniedzējs – daudz brīnišķīgu iespēju izglītoties. Arī ar kolēģiem ir labs kontakts – bet tas ir tāpēc, ka es pats esmu mainījies. Nacionālajā teātrī es vēl spēlēju Svina garšā un Asins kāzās. Pašlaik arī filmējos televīzijas projektā par veselīgu uzturu bērniem – tas būs stāsts par to, kas notiek saldumu skapītī.

Kas tev bija ar Jauno Rīgas teātri? Vienu brīdi tu tur pazibēji.

Tur ir pārpratums, daudzi nodomāja, ka es esmu štatā. Biju uzaicināts uz vienu izrādi, bet satraumēju kāju, vairākus mēnešus biju uz kruķiem, un izrāde apstājās. Pēc tam dieviņš mani ielika Dailē.

Vai tava atkarība ietekmēja arī darbu teātrī?

Lietošanas laikā vienreiz biju tādā stāvoklī, ka nevarēju spēlēt, otrreiz neierados vispār. Pateicoties Ojāram Rubenim, mani uzreiz neizmeta no teātra. Varbūt viņš saskatīja manī kādu gaismu, kaut ko labu. Pēc trešās reizes man bija jāparaksta atlūgums. Ja es kaut ko tādu nostrādātu vēlreiz, atlūgums tiktu apstiprināts. Viss. Ojārs Rubenis arī piedāvāja mani iepazīstināt ar cilvēkiem, kuri man varētu palīdzēt. Toreiz teicu, ka nevajag – visu pats!

Jā – kad vēl lietoju, man šķita, kas tas mākslā dod kaut kādu brīvību un lidojumu, bet patiesībā tas tikai vairoja haosu un bailes. Man, protams, likās, ka es tādā veidā bailes pārvaru, taču patiesībā bija otrādi. Tagad, kad esmu skaidrā, man ir daudz vairāk drosmes, esmu elastīgāks. Vēl es tagad cenšos būt laipns arī situācijās, kad nepavisam negribas tādam būt…

Tu labi izproti savu varoni Raiti un viņa nelaimi. Kāds Raitis ir kā cilvēks?

Manuprāt, Raitis nedomā, ka vispār ir pelnījis būt cilvēks. Respektīvi, viņš visu laiku sevi šausta. Viņš ļoti grib būt normāls cilvēks, grib mīlēt un būt mīlēts, viņš tikai nezina – kā... Tas ir vadmotīvs. Raitis mēģina pārstāt lietot. Viņš mēģina – kā nu prot – veidot attiecības.

Ja noņem atkarību, viņš ir ļoti mērķtiecīgs un uzņēmīgs. Raitis varētu būt ļoti labs tēvs. Viņš grib par kādu rūpēties, viņš grib ģimeni. Grib vakarā ar savu sievu aiziet uz veikalu, pagatavot vakariņas – viņš grib siltumu. Kas ir parasta, normāla cilvēka dzīve? Tas ir siltums, tas savienojums, par kuru jau runāju. Vienlaikus Raitis ir arī lepns un paštaisns. Starp citu, atšķirībā no manis Raitis ir klusais ūdens, izteikts introverts, kas visu patur sevī, es savukārt salietojies varēju būt skaļš, bļaustīties…

Kadrs no filmas "Elpot zem ūdens" (Foto: Publicitātes foto)

Kā noritēja darbs pie filmas? Varbūt tev radās vēl kādas atziņas?

Strādāt pie filmas bija forši, ar Ronaldu (filmas režisors Ronalds Mežmačs – Aut. piez.) bijām pazīstami jau pirms tam. Ronalds izveidoja pamatu, stāsta karkasu; viņš bija lokomotīve, kas visu virzīja uz priekšu. Tālāk jau mēs kopīgi veidojām Raiti un viņa stāstu. Redz, filmas veidošanā ir iesaistīts salīdzinoši daudz cilvēku. Katram iesaistītajam ir savs iemesls, kāpēc viņš tur atrodas, tāpēc filma ir katra iesaistītā cilvēka filma. Jāpatur prātā, ka arī darbs komandā ir pieņemšanas jautājums. Ja domāšu tikai par savām ambīcijām, tad pats arī no tā cietīšu.

Man, veidojot šo tēlu, bija jautājums, kā izrādīt simpātijas un mīlestību tad, ja tu pat nezini, kā to darīt. Labi, tu kaut kur esi redzējis, ka mēdz dāvināt puķes, uzaicināt vakariņās. Bet tās sajūtas… Es kā Kaspars tikai lēnītēm sāku tās atpazīt. Man ir bijis tā, ka pašam šķiet – es kādu mīlu, taču patiesībā tas ir bijis aizvainojums. Stipruma ziņā aizvainojums var būt gandrīz tikpat spēcīgs kā iemīlēšanās, uz tā pamata pat var veidoties kaisle. Mans varonis izmisīgi mēģina būt normāls cilvēks neiespējamos apstākļos, turpinot lietot. Palīdzība ir turpat blakus, bet… Vēlreiz – ja tas būtu tik vienkārši, atkarīgo nebūtu, visi uzreiz atveseļotos. Tablete pret atkarību nav izgudrota. Lai es ietu konkrētam cilvēku lokam atklāt to, ka pats nespēju kontrolēt savu dzīvi… Tam vajag lielu drosmi.

Vai iecerētais tika panākts – jūs Raiti dabūjāt?

Man šķiet, mēs tiešām Raiti dabūjām! Veidojot Raiti, mēs nemēģinājām izpatikt – Raitis ir reāls, dzīvs cilvēks. Par to tiešām esmu gandarīts, vēl jo vairāk tāpēc, ka filma ir tapusi faktiski uz plika entuziasma bāzes. Noteikti gribu uzsvērt, ka tā loma nav mana – tā ir režisora, operatora, fantastiskās grima mākslinieces Zanes un visu pārējo kolēģu radīta.  

Vai tā nevar teikt par visām lomām?

Ir labi tie brīži, kad tā var pateikt... Pie šīs filmas strādāja tikai tie cilvēki, kuriem interesēja tur būt.

Tātad Raitis nav staigājoša ilustrācija atkarībai vai tamlīdzīgi?

Nē, nē! Raitis ir īsts. Kino valodā nereti daudz kas tiek paspilgtināts – lai būtu krāsaināk, lai būtu labāks stāsts, lai pusotrā stundā sabāztu iespējami vairāk. Šajā filmā tās ir pāris reālas dienas viena cilvēka dzīvē. Nekas nav ne izskaistināts, ne speciāli padarīts sliktāks, ne arī pārspīlēti dramatizēts. Tāpat arī ar tekstu. Centāmies ar minimālu tekstu pastāstīt iespējami vairāk – lai skatītājs pats būtu notikumu liecinieks, nevis viņam par tiem pastāstītu no ekrāna. Uz to arī mēs tiecāmies.  

Mēs pat nenojaušam, cik daudz ir tādu kā Raitis.

Diemžēl tā tiešām ir...

Filma ir labi novērtēta. Tev noteikti par to ir prieks.

Protams, man bija personīgās ambīcijas, lai redz manu darbu. Citādi man joprojām liek štampus, ka esmu nezvēru aktieris un neko citu nevaru. Nesen gāju uz vienām provēm, pajautāju, kas tā par lomu, un atbilde skanēja: nu kā, dzērājs un babņiks – tāds pats, kāds tu esi dzīvē! Respektīvi, es jau gandrīz sešus gadus neesmu ne dzērājs, ne babņiks, bet cilvēki mani joprojām tā uztver. Savā ziņā tas ir sāpīgi, bet es to pieņemu. Tās ir sekas, daļa taisnības tur ir – jo es zinu, ko nozīmē tādam būt.

Šķiet, tu piederi pie tiem aktieriem, kuri var visu. Tādu nav daudz.

Paldies! Varu tikai teikt, ka mani interesē viss.

Tu Raita lomai kaut kā speciāli gatavojies?

Patiesībā, mīļie draugi, gatavojoties lomai, es zaudēju diezgan daudz kilogramu – nodarbojos ar kardiotreniņiem, pat badojos. Tagad atkal esmu normāls – protams, arī pirms tam biju normāls, bet Raita lomai vajadzēja kalsnāku. Man jau bija pieredze, gatavojoties Riverta lomai – tur man uz otro sezonu vajadzēja tā saukto sešpaku. Taču es nevaru tā, kā to dara Holivudas kolēģi, – vienas lomas dēļ par nez cik kilogramiem novājēt. Man vajag spēku, lai varētu divas stundas spēlēt izrādi.

Ko tu dari ārpus teātra – kas tevi aizrauj?

Man patīk staigāt gar jūru, kāpās. Bieži braucu uz Jūdažiem pie vecātēva. Tur bērnībā pavadīju daudz laika – vēroju dabu, fantazēju, pat rakstīju dzejoļus. Jūdažos jutu tādu kā mistisku saikni – šķita, ka tev kāds ir blakus un tevi sargā; tur jutos drošībā. Ļoti mīlēju visu, kas bija apkārt, – zemi, kokus, cilvēkus. Savukārt Beberbeķos dzīvo vecmāmiņa no tēva puses, braucu arī pie viņas.

Ikdienā eju uz sporta zāli. Pirmo reizi dzīvē tik vēlu peldu, dzīvoju blakus Daugavai. Pēdējā laikā īpaši izjūtu, kā man palīdz fiziskās aktivitātes – labāk jūtos un vairāk varu izdarīt. Ja ir brīvāka pēcpusdiena, satiekos ar kapelmeistariem (grupa Kapelmeistars Group – Red. piez.), un mēs jauki pavadām laiku. Atsevišķu vietu manā ikdienā ieņem terapija – nespēju iedomāties savu dzīvi bez Divpadsmit soļu programmas, tas palīdz visam iziet cauri.

Esmu sācis meditēt – sēžu, elpoju… Sākumā nespēju klusumā pavadīt ne trīs minūtes, pēc tam jau aizgāja – ilgāk un ilgāk. Tad pirmo reizi pamanīju, ka nevaldu pār to, kādas domas nāk manā galvā. Tāpat kā nekontrolēju sajūtas – kad mēģinu tās kontrolēt, tad ir vāks. Varu atbildēt tikai par savu reakciju uz domām vai sajūtām, iet vai neiet to pavadā.

Ja ir daudz strādāts, man patīk nedarīt pilnīgi neko – paskatīties seriālus, ēst saldumus, gulēt dīvānā. Bet to nevaru ilgstoši, jo vispār mani interesē darbošanās. Ja būtu ļoti daudz laika, es ceļotu uz visām iespējamajām pasaules malām. Rakstītu. Zīmētu. Staigātu pa kalniem un mežiem. Un arī pa līdzenumiem. (smejas)

Ko tu gribētu iemācīties?

Spēlēt klavieres. Tas ir grūti, bet, iespējams, es tam pievērsīšos.

Ja bērnību vadīji Jūdažos, vai proti arī lauku darbus?

Malku skaldīt protu, mazliet jāatceras, kā ir pļaut ar izkapti. Kaut ko pieskrūvēt arī varu. Pārējām lietām ir profesionāļi. Ja man būtu iespēja, es labprāt sev kaut ko būvētu.

Kadrs no filmas "Elpot zem ūdens" (Foto: Publicitātes foto)

Vai ir kāds kolēģis, kuru tu apbrīno?

Jānis Jarāns. Man bija tas gods kopā ar viņu spēlēt filmā Pansija pilī, kur man bija lomiņa. Biju ļoti priecīgs viņu satikt. Bērnībā fanoju par Imantu-Babīti, man tas likās – wow! Aprunājāmies, man ļoti patika viņa stāstītais par to, kā viņš redz pasauli, kā ceļo, kā dzīvo. Savā ziņā Jānis Jarāns ir pionieris – viņš konkrētā sfērā paplašināja robežas, ieiedams tur, kur vēl neviens nebija bijis. Tādi jaunu zemju atklājēji mani ļoti iedvesmo.

Es vispār uzskatu, ka Latvija ir aktieru lielvalsts, bez ironijas. Kad filmējos "Nebaidies ne no kā" pirmajā sezonā, tur bija daudz dažādu aktieru, ne tikai no profesionālajiem teātriem. Tad sapratu, ka Latvija ir ne tikai dziedātāju, bet arī aktieru lielvalsts. Esmu pat apsvēris dažādas teorijas, kāpēc tas tā varētu būt. Mums tiešām ir daudz brīnišķīgu aktieru dažādas paaudzēs, kuri grib un spēj strādāt. Ja jautā man – man jau patīk tie trakie un aizrauj drosmīgie! Ja tu esi drosmīgs, tu esi arī brīvs. Tomēr lielos vilcienos svarīgāk ir, kas tas kolēģis ir par cilvēku.

Tevi nenomāc tās alkānu-babņiku lomas?

Es sliecos domāt, ka ikvienam ir sava misija. Kādam jābūt sliktajam, kādam – labajam, kādam – bēdīgajam, kādam – skaistajam.

Kolīdz sāku domāt, ka esmu kaut ko pelnījis, sākas nepatikšanas. Ja neesmu mierā ar lomām, kādas man dod, tā ir mana problēma. Es tak varu pats atrast lugu, atrast režisoru un atrast veidu – kaut vai kādas privātmājas pagalmā –, lai nospēlētu to lomu, kuru gribu. Un viss!

Katram tiek pēc nopelniem – tam gan es ticu! Katrs nospēlēs, kas viņam jānospēlē, nekāda negodīguma nav.  Manuprāt, negodīgas sadales likteņos nav arī no kosmosa puses. Negodīgi var būt cilvēki.

Teātrī, protams, jāspēlē arī tas, kas nepatīk. Un nevajag domāt, ka teātris ir tava ģimene! Teātris ir darbs; bizness, kurā tu vari kļūt lieks, tas ir normāli, un ar to visiem jārēķinās. Mēdz būt arī tā, ka aktieris vienā izrādē var, bet otrā – nevar. Man, par laimi, ir izdevies izlīst no kompleksiem, ka mani negrib, ka visi priekšnieki ir slikti… Man, redz, ar priekšniekiem ir problēmas. Kad sāc domāt – bet ko viņš tev sliktu ir izdarījis, neko jau neatrodi… Iespējams, arī tā mana nepatika nāk no mazvērtības sajūtas. Kad tu ar priekšnieku aprunājies, izrādās – nekas nav tik slikti, kā tu biji iedomājies.  

Kā tev patika strādāt ar Malkoviču?

Ļoti patika! Viņš ir ļoti atvērts, mierīgs un sirsnīgs. Neuzbāzīgs. Jūtu, ka viņš dara šo darbu nevis savu ambīciju dēļ, bet gan paša stāsta dēļ. Tas ir jautājums par piegājienu – vai tu to dari ambīciju dēļ vai tādēļ, lai izstāstītu stāstu.

Vai Malkovičs prot arī kādu vārdu latviski?

Pēc maniem novērojumiem, vienīgais vārds, kuru Malkovičs ir iemācījies latviski, ir “kanēļmaizīte”.

Ko tu vēl varētu darīt, ja nebūtu aktieris?

Esmu par to domājis un esmu arī daudz ko citu darījis. Esmu dejojis sporta dejas – un darītu to joprojām, jo man patika un padevās – tiku uz Eiropas čempionātiem. Taču tas ir dārgs prieks, ja ģimene nav turīga, to nevar pavilkt. Esmu daudz sportojis, nodarbojos ar vieglatlētiku, arī tas man patika, taču mans ķermenis acīmredzot domāja citādi – bieži gadījās traumas. Man ļoti patīk futbols. Bērnībā piedalījos zīmēšanas olimpiādēs, glezniecība mani interesē joprojām – mani uz to velk.

Kad pusotru mēnesi sagulēju ar savu kāju, man uzdāvināja guaša krāsas un es zīmēju. Tā ir vesela terapija – krāsu terapija. Ieslēdzu mūziku un, iespaidojoties no tās, veidoju savu krāsu ceļojumu. Ja liktenis būtu lēmis, es varbūt pievērstos autosportam. Mani aizrāva auto dizains, bērnībā gribēju kļūt par auto dizaineri, man nereāli patika! Taču tad man pateica, ka Latvijā tas nav iespējams – nekā darīt…

Tagad prātoju, ka nākotnē labprāt režisētu kādu filmu, vislabāk absurda komēdiju. Tas ir tas, kas man šobrīd ir iekšā. Ja nebūtu teātrī, droši vien vairāk nodarbotos ar mūziku. Vēl gribu pamācīties vācu valodu. Mana mamma ar brāli dzīvo Vācijā.   

Foto: Oļegs Zernovs

Starp citu, tev labu laiku nav bijis nevienas intervijas.

Ir lērums cilvēku, kuriem šķiet, ka viņiem katrā ziņā ir jāizsakās. Es nejūtu vajadzību tādā veidā pašapliecināties.

Šad un tad gan es par to domāju. Vai es gribu kādam pierādīt savu taisnību vai būt laimīgs? Vai dodu interviju tāpēc, lai pastāstītu, cik pats esmu foršs, vai tāpēc, ka tūlīt ārā nāk filma un es gribu, lai cilvēki uzzina, kāpēc to ir vērts skatīties? Atkārtošu, ka man šī filma ir ļoti personīga. Raitis ir manējais, es zinu, ar ko viņš slimo, un, manuprāt, ir ļoti forši, ka, skatoties šo filmu, kāds vairs nejutīsies vientuļš.

Vienā teikumā – kas ir galvenais, ko vajadzētu zināt par lietošanas laiku un skaidrības laiku?

Nevienu, pat vissliktāko šī perioda dienu (jo tas, ka esmu pārstājis lietot, nenozīmē, ka tagad nepārtraukti spīd saule) es nemainītu pret lietošanas laika vislabāko dienu – nevienu!

Vai tev piemīt arī kādas citas cilvēciskas vājības?

Mīļie, man piemīt pilnīgi visas iespējamās cilvēciskās vājības! (smejas)

Saistītās ziņas

Kaspars Dumburs. Šī intervija apgāzīs tavu priekšstatu par latviešu aktieriem
"Saplēstās krūzes" aktieris Dumburs: salīdzinot ar brunču mednieku Ēriku, mīlas lietās esmu daudz jūtīgāks
Aktieris Kaspars Dumburs uzsācis kopdzīvi ar krievu modeli 2

Citi šobrīd lasa

"Potenciālais uzvarētājs", "latviešu Robijs Viljamss" - ko par Donu un viņa Eirovīzijas dziesmu saka ārzemēs 6
Banki nosauc niansi, kas viņu neapmierināja spēlē pret Spāniju
"Elkor centrs" paziņo par maksātnespēju