Vēstules no Āfrikas: iedzeršanas īpatnības

Laikā, ko esmu nodzīvojis Tanzānijā, Dāresalāmas rajonā Kigamboni, esmu novērojis, ka alkohola patēriņš pārmērīgos daudzumos ir šejienes populārākais izklaides veids, turklāt bieži vien arī sievietēm.

Eiropiešu sapņu cenas

Kad oktobra sākumā šeit ierados, biju mazliet pārsteigts, cik pilni krogi ir nedēļas nogalēs un nav pavisam tukši arī pārējās dienās. To Nēma, mana izredzētā, skaidro vienkārši – ja, piemēram, zvejnieks pa dienu ir sapelnījis kaut desmit tūkstošus šiliņu, kāpēc lai viņš vakarā neatļautos pudeli alus par diviem tūkstošiem?

Pārvēršot mums saprotamā naudā – itin pieklājīgā, bet tūristu neapgūtā pludmales restorānā puslitrs vietējā alus "Safari" maksā aptuveni 80 eirocentu. Jocīgi, bet 0,3 litru pudelīte "Kilimanjaro light" ir dārgāka – ap eiro. Krogu cenas no veikala cenām būtiski neatšķiras, turklāt veikalnieki bieži vien uzstāj, ka tukšo taru būtu labi atnest atpakaļ, un tas ir lieks apgrūtinājums.

Tiesa, ja restorāns ir pie viesnīcas, tas jau nozīmē tūristus, un cenas pieaug pat divtik un vairāk. Piemēram, "Kipepeo Beach Hotel" restorānā "Safari" maksā jau piecus tūkstošus jeb mazliet virs diviem eiro. Tomēr ar Rīgas cenām, kur parasti jārēķinās ar teju četriem eiro, tas ir nesalīdzināmi, bet pirms aizbraukšanas rekordcena, ko redzēju, bija seši eiro par kausu.

Ar Tanzānijas cenām eiropietis sāk bīstami balansēt uz naža asmens vai – glāzes malas. Dižais Āfrikas apceļotājs, atklājējs un misionārs Deivids Livingstons šeit atstāja savu sirdi – afrikāņi to apraka zem koka, kur pēc Nīlas iztekas meklējumiem 1873. gadā tagadējā Zambijā viņš devās mūžībā. Mani jau pirms aizbraukšanas mūža lielākajā ceļojumā brīdināja neatstāt Āfrikā savas aknas...

Bet vai tanzāniešu miestiņš ir tikai lēts vai arī dzerams? Visnotaļ -  jā! Es pat teiktu, ka nemaz nav sliktāks par "Tērvetes Senču". Vienīgi tiem, kas meklē īpašas garšu izjūtas, nekā pārsteidzoša nebūs, šie ir parasti gaišie "lager" tipa ali.

Ir dabūjams arī pa kādam citzemju alum, pat meksikāņu "Corona", bet populārākais ir Namībijas "Windhoek", nosaukts šīs Rietumāfrikas valsts galvaspilsētas Vindukas vārdā – vests gandrīz 3000 kilometru, nekādas ilgtspējas. Mana princese nez kāpēc iecienījusi tieši šo, bet man pie sirds neiet, turklāt mazā pudelīte maksā jau 4000 šiliņu jeb 1,60 eiro.

Nācijas gars džina pudelē

Ja gribas nomēģināt ko citu un raksturīgu vietējam kolorītam, ieteicams ir "Konyagi", Tanzānijas ražojuma džins, 35 grādus stiprs, darīts no cukurniedrēm. Glāzīte šā dzēriena krogā maksā nieka 20 centu, kokteilī ar limonādi būs vairāk. Un nav nemaz tik slikts, kā varētu domāt, vietējie cienītāji to pat dēvē par "Nācijas garu".

"Konyagi" vēsture gan nav tik gara un cienījama kā franču konjakam vai Rīgas balzamam. To brūvē kopš 1970. gada, un sākotnēji saukuši par "Kinywaji Safi" – tīrs dzēriens. Veikalā 0,75 litru pudeli var nopirkt par četriem eiro.

Afrikāņus pārsteidzu ar karstvīnu

Ja par vīniem – vidējā cena ir no nepilniem pieciem līdz 6,40 eiro. Labākie tomēr ir Dienvidāfrikas darinājumi, bet mazajos veikalos izvēle nav liela. Es esmu iecienījis "Tall Horse" – "slaidais zirgs" ar žirafi uz etiķetes. Varbūt tāpēc, ka mana princese ejot viegli šūpojas gurnos, gluži kā žirafe savannā. "Unatembea kama twiga" – tu ej kā žirafe.

Tanzāniešiem pašiem vīni ne sevišķi padodas. Vismaz tie, ko esmu baudījis, man šķiet pārāk saldi. Tajā pašā laikā Dodomas apgabals, kur top vietējie vīni, ražošanas apjoma ziņā ieņem otro vietu Subsahārā – uzreiz aiz Dienvidāfrikas. Populārs ir "Altar Wine"  ar krustu uz etiķetes – es no šā "baznīcas vīna" Ziemassvētkos pagatavoju karstvīnu; visas garšvielas ir nopērkamas, un, jāsaka, mans afrikāņu sievasbrālis Džeimss to novērtēja visai atzinīgi. Pirms tam viņš par tādu dzērienu pat dzirdējis nebija.

Uz krogu pa pagalmiem

Kā jau noprotat, neesmu nekāds ne svētais, ne vismaz atturībnieks. Kādā rītā Nēma ir noskaitusies: “Tu jau te dzīvo trīs mēnešus un diezgan daudz zini. Un tagad to izmanto.” Tā ir nenoliedzama patiesība. Es spēju aiziet uz mūsu rajona skaļāko krogu pa taisnāko ceļu caur pagalmiem, kur neviens pat ar vāju pašsaglabāšanās instinktu apveltīts baltais tūrists kāju nespertu. Kādā vakarā pat sarīkoju sev tūri: "Giant" – "Sport bar" – "Afropub" – "Lounge" – gulta mājās.

Nēma satraucas, ka šajā ceļā mani var gluži vienkārši aptīrīt, un labi vēl, ja bez traumām. “Honey, es esmu uzaudzis geto rajonā,” es mēģinu viņu nomierināt. Bez jokiem, tā var dēvēt Ķengaragu, kāds tas bija manā bērnībā 70.–80. gados.

Tomēr jāatzīst, ka atšķirībā no Ķengaraga Āfrikā man saplūst ar pūli ir neiespējami. Tajā pašā laikā šejienes krogos un klubos baltajam nemaz tik lielu uzmanību nepievērš. Nēmu visvairāk satrauc, vai to nedarīs kāda sieviete, viņa ir slimīgi greizsirdīga. Piemēram, vienam pašam doties uz klubu "Nolasco" nozīmētu skandālu – šī ir vieta, kur pulcējas arī kahaba, kā svahili valodā sauc pērkamās mīlas tirgones.

Man gan šī vieta arī īpaši nepatīk, jo mūzika ir neciešami skaļa. Esmu pieradis pie afrikāņu popmūzikas, dažas dziesmas ir pat itin baudāmas, un kas cits krogos ieskanas reti. Tikai dīdžeji, šķiet, ir pārliecināti, ka publika ir kurla. Ja nav, viņi par to parūpēsies.

Tāpēc labāk priekšroku dodu klusākām vietām. Ja būsiet Kigamboni, iesaku "Pweza Beach" restorānu un "Barracuda", abi ir pie Indijas okeāna. Tas taču ir tik skaisti, janvārī lēnām malkot vēsu alu, raugoties viļņos.

Mājās gaida sieva

Nēma mani ir brīdinājusi par vietējām vīriešu medniecēm, man šāda situācija gadījusies "Pweza Beach". Kamēr princese aizbraukusi iepirkties un darba lietas pašam pabeigtas, nolemju aiziet iemalkot alu. Vēl nav satumsis, un blakus piesēžas vietējā svešiniece. Viņa te esot sēdējusi jau iepriekš, bet nekas. Tikmēr apkārt vietas gana. Nav jābūt īpašam ekspertam Āfrikas pludmales specifikā, lai saprastu viņas nolūkus. Es gan šajā brīdī runāju pa telefonu, sieviete atstāj uz galda savu somiņu un aizsākto alu un aiziet bradāt pa okeānu. “Lai tu vari novērtēt,” klausules otrā galā Latvijas Plieņciemā spriež Kārlis.

Kad viņa atgriežas, protams, mēģina iepazīties. “Mimi ni Māris,” es atbildu. Un pieklājīgi piemetinu: “Mke wangu anangoja mimi nyumbani.” Mana sieva gaida mani mājās, esmu kidogo sana – pavisam nedaudz – apguvis svahili valodu. Tanzāniete, viņa apjautājas. Ndio. Jā. Vieta ar skatu uz okeānu viņai vairs nav vajadzīga. Nēmai mājās, to uzzinot, acis viegli iemirdzas.

Kaka un dada

Vietējie cits citu uzrunā par kaka – brālis, dada – māsa. Es arī esmu pārņēmis šīs uzrunas un tā saucu pie sevis viesmīli. Iekšējā balss saka, ka tūristiem varbūt tā nevajag izpausties, to var darīt tie, kas Tanzānijā dzīvo vismaz jau pāris mēnešus.

Mana mīļākā dada – bez jebkāda zemteksta – ir krogus meita netālu no mājām. Uz krodziņu līdzens ceļš, uz baznīcu grumbuļains – šeit ir otrādi. Līdz krodziņam ved zemes ceļš, BMX trase, kas lietus laikā pārvēršas ūdens šķēršļos. Toties tālāk pa asfaltētu ceļu nav tālu līdz luterāņu baznīcai, līdz kuras durvīm kājas pagaidām vēl nav aizvedušas...

Krodziņš ir lepni nodēvēts par "Legend", vienā ēkas galā saimnieko pavārs, kurš gatavo cūkgaļu un neko citu. Šo latvieša vēderam tīkamo maltīti ne visur var nopirkt, veikalos cūkgaļu vispār neesmu redzējis, izņemot bekonu dārgā supermārketā vēstniecību rajonā. Cepta cūkgaļa gabaliņos ar nelielu salātu piedevu maksā ap 6,40 eiro kilogramā, bet es reiz nopirku svaigu, lai pats grilētu – 4,40 eiro.

Pa vidu iekārtojies krodziņš, pa labi neliela bodīte, kur nopirkt maizi, miltus, rīsu, higiēnas preces un citas ikdienai nepieciešamākās lietas. Es šeit teju katru dienu pērku ūdeni, nevar jau dzert tikai alu.

Trīspadsmit litru bundulis maksā 1,65 eiro. Kādā dienā krodziniece paziņo, ka arī viņa tirgo ūdeni – par 21 centu lētāk. Kapitālistiskā konkurence ilgst pāris nedēļas, līdz krodziniece paceļ cenu līdz bodītes līmenim. Man ir dibinātas aizdomas par karteļa vienošanos.

Nobaudiet kazu

Ja par krogu, tas ir gana tālu no pludmales un lielā ceļa, lai tūristi šeit neiemaldītos un vietējiem par šausmām un sašutumu neizraisītu cenu lēcienu. Iekārtojums vienkāršs, divi galdi, soli ar spilveniem mugurai, daži krēsli. Un alus no ledusskapja. Interesanti, ka šajā krodziņā var nopirkt pat "Hennessy" konjaku, ne tikai lētos vietējos brūvējumus.

Otrā pusē ir liela zāle, to acīmredzot var noīrēt lielākiem pasākumiem. Es šeit noskatījos Pasaules kausa finālu futbolā. Iesākums gan bija amizants – kad ierados, vīri jau aizrautīgi vēroja kājbumbas spēli televizorā, bet es pamazām sāku nojaust, ka pēc Pasaules kausa tas neizskatās. Līdz viens no kungiem man apjautājās, par ko es fanoju – par "Simbu" vai tiem otriem. Izrādās, tā bija Tanzānijas premjerlīga. Otrā dienā avīzē izlasīju, ka "Simba" ar 5:0 sasitusi Geitas "Gold". Bet pasaules fināls, Argentīna pret Franciju, bija skatāms jau pieminētajā zālē, kur, starp citu, vienu brīdi pa durvīm ielūkojās ziņkārīga, garāmejoša kaza.

Un ja reiz stāstā parādās kaza – ja vien neesat veģetārietis, būsiet Tanzānijā, nobaudiet, tiešām ir garšīgi. Kazas gaļa ir dabūjama teju katrā restorānā un arī ceļmalas šašliku ceptuvēs. Mēs uz Ziemassvētkiem nopirkām grilam pat veselu kazu no vietējā lopkopja, izmaksāja nepilnus 60 eiro.

Kad laiks uz mājām

Un visbeidzot, kad visi krogi ciet (patiesībā Dāresalāma nekad pilnībā neguļ un vienmēr atradīsies vieta, kur jums ielies) vai drīzāk nelien vairs iekšā, kā tikt mājās? Pie dzertuvēm un krustojumiem dežurē bodaboda – puiši ar mocīšiem. Ja spējat noturēties taisni vismaz uz motocikla, viņi ātri aizvedīs, kur lūdz, kilometrs izmaksā apmēram 40 centu, naktī gan var prasīt divreiz un trīsreiz vairāk.

Baltais gan var uzrauties pat uz desmitkāršu tūrista tarifu, bet ar mani šis joks neiet cauri, vienkārši atbildu – brāl, es te dzīvoju un cenu zinu. Un, ja nav pilnīgi simtprocentīgas stabilitātes izjūtas, var ņemt nedaudz dārgāko bajajaji – motorikšu. Šos abus transportlīdzekļus, starp citu, var izsaukt arī "Bolt" lietotnē, tāpat kā taksometru.

Būsiet mūspusē – karibu! Laipni lūgti!

Noderīgas frāzes krogā svahili valodā

Bia mbili tafadhali – divus alus, lūdzu

Bia kubwa – lielo alu

Baridi – aukstu

Asante sana – liels paldies

Mbuzi – kaza

Ninataka mbuzi – es vēlos kazu

Nuymbani – mājās, šo var izdvest mocīša vai motorikšas vadītājam, svarīgi tikai zināt, kur ir tās mājas