"Man, lūdzu, nelejiet!" Kaspars Zlidnis un Kristīne Virsnīte stāsta par dzīvi bez alkohola

Attīstība neiet kopā ar alkoholu

Kaspars Zlidnis, mūziķis, grupas Gain Fast solists, viens no ielu vingrošanas un CrossFit pamatlicējiem Latvijā. No alkohola izvairās desmit gadus.

“Neesmu ļoti kategorisks un pārspīlēti uz nerviem krītošs atturībnieks, bet pats alkoholu lietoju nelabprāt. Šī nav tēma, par kuru ikdienā domāju, jo jau daudzus gadus tā manā dzīvē ir norma, un apkārtējie pie tā arī ir pieraduši. Savā dzīves režīmā, kuru piepilda treniņi un sacensības, nemaz nevarētu atrast laiku ne saskandināšanai, ne paģirām.

Necenšos sevi strikti ierobežot, tāpēc šo gadu laikā ir sanācis gan saskandināt šampanieša glāzes ar vecākiem Jaungadā, gan izdzert kādu alus kausu Līgo svētkos. Patiesībā saskandināšanas rituāls man ne īpaši patīk, tāpēc arī jubilejās mēģinu nedzert alkoholu.

Vienīgais izņēmums ir Jaungads – tas ir īpašs datums, un es nevēlos stāvēt maliņā ar savu smūtiju. Tāpat, ja kādam ir ļoti, ļoti svarīgi, lai es ar viņu iedzertu alu, viņa dēļ to izdarīšu, bet man pašam tādas vēlmes nav.

Pateicoties reklāmām, daudziem cilvēkiem ir izveidojusies asociācija, ka alkohola lietošana ir saistīta ar jautri pavadītu laiku draugu lokā un, esot ārpus šā uzvedības modeļa, cilvēks kļūst par nūģi.

Jauns cilvēks vēl mācās, viņu ir viegli pakļaut vājībām. Ar vecumu cilvēks vairāk saprot, ka viņam nevajag dzert, bet ko tu jaunu mācīsi? Lai izdzīvo visus posmus! Iepazīstoties ar meiteni, puisis iedzer drosmei, jo viņam vēl nav pārliecības par savu intelektu, tāpēc jācenšas izcelties ar bravūru.

Kad iedzer, esi drosmīgāks, brīvāk runā un foršāk dejo – vai vismaz pašam tā liekas. Kad kļūsti pieaugušāks, zūd vēlme kādu pārliecināt vai kaut ko pierādīt. Atceros, kā vidusskolas laikā, sapņojot par savām mājām, vienmēr iedomājos, ka tur būs skaists bārs ar durtiņām kā filmās. Tagad nav tādas nepieciešamības, jo mūsu mājās alkoholisko dzērienu nav.

Apzināti atteicos no alkohola lietošanas pēc augstskolas beigšanas, aptuveni pirms desmit gadiem. Protams, studiju laikā, kamēr biju viens, bez ģimenes, gāju ar draugiem uz tusiņiem. Novēroju, ka apreibstot cilvēki mainās – vai nu kļūst par pilnīgiem muļķiem, vai atklāj savas sliktākās īpašības. Manī nekad nav bijis agresivitātes gēna, tāpēc es, tieši otrādi, kļuvu pārāk pozitīvs un smaidīgs. Sapratu arī, ka alkohola lietošana ietekmē manu dzīves kvalitāti. No rītiem pēc klubu apmeklējuma modos ar tomātu sulu vienā rokā un persiku sulu – otrā, mēģinot tās sajaukt, jo kārojās gan saldu, gan sāļu garšu reizē. Vienā brīdī sapratu, ka tas ir pilnīgi lieki un tērēt par to naudu ir vēl muļķīgāk.

Kad nāca sapratne par dzīvi, garīgo un fizisko izaugsmi, secināju, ka attīstība neiet kopā ar pārmērīgu alkohola lietošanu. Ja tā aprobežojas ar retu reizi svētkos vai vīna glāzi relaksācijai, neesmu kategoriski pret. Iepazīstoties ar sievu, sapratu, ka ģimenes dzīve nekādā veidā nav savienojama ar alkoholu.

Nevēlos, lai mani bērni redzētu savu tēvu kā lupatu, kurš, knapi kustoties, pārnāk mājās un pārbolītām acīm iekrīt gultā. Arī sievas acīs nevēlos izskatīties pēc bezmugurkaulnieka, kuram nav sava viedokļa un kurš nespēj atteikt. Ballītēs es izvēlos dejot ar viņu, nevis sēdēt pie galda un saskandināt glāzes.

Man ir ļoti žēl to bērnu, kuriem ir jāredz, kā vecāki iedzer. Agrāk tā bija norma, un arī manā superīgajā un mīļajā ģimenē bija tāda tradīcija. Ar katru paaudzi evolucionējam un attīstāmies, kļūstot gudrāki par saviem vecākiem. Šobrīd alkohola patēriņš jau ir samazinājies, un ceru, ka nākotnē tas vispār nebūs nepieciešams, lai varētu atslābināties un atbrīvoties no kompleksiem. Ir jānomainās paaudzei un paradumiem.

Lai gan ārsti atzīst, ka 50 grami dienā ir veselīgi, es, balstoties uz savu personīgo pieredzi, to tā neizjūtu. Uzskatu, ka veselībai labvēlīga ir sakārtota dzīve, pareizs uzturs, pietiekams ūdens patēriņš un fiziskās aktivitātes. Piemēram, dzerot alu, sievietēm sāk izdalīties vīrišķie hormoni – kļūst rupjāka balss, sāk augt ūsas, bet vīriešos sāk vairoties sievišķie hormoni – aug krūtis un parādās apaļumi. Hormonālā līmeņa izmaiņas nevar būt veselīgas! Neuzskatu, ka vīrieši, kuri ar lieliem vēderiem sēž vasaras kafejnīcās, dzerot alu un ēdot desas, ir vīrišķīgi. Tāds dzīvesveids nav piemērots man, un tas kaitē gan organismam, gan personībai.

Esmu piedzīvojis arī ļoti negatīvu attieksmi pret savu nostāju. Mūziķu dzīve ir saistīta ar naktsdzīvi – koncerti, pasēdēšanas. Kad aktīvi muzicēju, arī es biju daļa no tā. Pieaugot sapratu, ka mani vairāk interesē pati mūzika, nevis bohēma tai apkārt.

Nospēlēju koncertu, braucu mājās, izguļos un no rīta dodos sportot. Citiem mūziķiem bija grūti pieņemt, ka pēc koncerta nevēlos ar viņiem svinēt, bet tagad visi ir pieņēmuši, ka mana dzīve ir saistīta ar sportu un man tas ir svarīgi, tāpēc šādu problēmu vairs nav.

Man nepatīk vērst uz sevi papildu uzmanību, tāpēc, sēžot pie svētku galda, cenšos nomaskēt to, ka nelietoju alkoholu vai neēdu gaļu, lai tas nekļūtu par galveno sarunas tematu. Labprāt izmantoju atrunas “esmu pie stūres” (kas visbiežāk ir taisnība), “man jāved mājās bērni”, “no rīta darbs” vai “ jāiet pie ārsta”. Ir cilvēki, kuriem nav vērts skaidrot savu filozofiju par veselīgu dzīvesveidu, garīgumu un attīstību, bet labāk pateikt vienkārši saprotamu argumentu, kas viņam šķiet pieņemams. Man nav problēmu būt skaidrā kompānijā ar iedzērušiem cilvēkiem, bet dīvainā kārtā parasti apreibušajiem ir problēmas ar cilvēkiem, kuri nelieto alkoholu.

Arī manās kāzās (Kaspars ar zīmola Silk&Milk radītāju Diānu Urtāni apprecējās 2017. gada jūlijā – Red.) netika pasniegti alkoholiskie dzērieni. Sākumā uzaicinātie viesi nedaudz izbrīnījās, bet pasākumā visi jutās ļoti labi. Svinējām pludmalē kopā ar bērniem, kur dejojām, peldējām ar SUP dēļiem, un nevienam neprasījās pēc alkohola. Sēžoties pie svētku galda, aicināju viesus tostu vietā teikt novēlējumus. Visi saprata un respektēja mūsu izvēli – neviens neapvainojās un pa kluso no blašķītes nedzēra.

Varbūt kāds sauks mani par egoistu, bet šo gadu laikā esmu nomainījis draugu loku. Vienā brīdī sapratu, ka draugs nav tas, kurš katru piektdienu zvana un aicina iet iedzert, bet tas, kurš kaut kādā veidā mani iedvesmo un motivē dzīvot labāk – iesaka grāmatu vai foršu filmu, aicina uz treniņu. Esmu atteicies no “parazītiem”, kuri meklē atbalstu savai vājībai iedzert, palietot narkotikas vai aiziet uz spēļu zāli. Esmu tādā vecumā, kad nebaidos šos “draugus” zaudēt. Uzskatu, ka ģimenes dzīvē ir svarīgi kopīgi risināt šo jautājumu, taču, ja vīrietis par visām varītēm cenšas iedzert un kļūst agresīvs pret savu sievieti, ir jāšķiras. Viens ir cilvēks, bet otrs dzīvnieks – kopā nesaskan.”

Kādi tev dzīvē prieki?!

Kristīne Virsnīte, TV žurnāliste un raidījuma Māmiņu klubs vadītāja. Alkoholu nelieto astoņus gadus.

“Nekad neesmu aizrāvusies ar alkohola lietošanu viena vienkārša iemesla dēļ – man tas negaršo. Īsti nekad neesmu sapratusi jēgu, kāpēc ir jādzer. Šobrīd nejūtu nepieciešamību apreibt, jo ikdienas dzīve rada tik lielu karuseli, ka galvu griež riņķī, un ar to pietiek.

Pirmo reizi no alkohola apreibu 18 gadu vecumā – līdz tam nebiju pat mēģinājusi. Kad pārvācos dzīvot uz Rīgu, agrajos 20 gados sākās ballīšu un eksperimentu laiks. Kāpēc mēs tā uzvedāmies, īsti nezinu. Visi darīja, un es arī. Nākamajā rītā pēc klubiņu apmeklējumiem bija ļoti smagi. Man vienmēr ir ļoti maz vajadzējis, lai apreibtu. Viena glāze, un nākamais rīts ir sabojāts.

Piemēram, pagājušajos Ziemassvētkos nopirkām kasti ar Prozit konfektēm. Izlēju pildījumu, apēdu šokolādi un jau šķita, ka esmu iereibusi. Šobrīd ļoti novērtēju nākamo rītu pēc svētkiem, kad varu pamosties labsajūtā, nevis ar sliktu dūšu un sāpošu galvu.

Svētkos alkoholisko dzērienu vietā vīna glāzē man ir ūdens vai sula. Pat Jaungada naktī nedzeru šampanieti. Arī visi mūsu radi un draugi, braucot pie mums ciemos, zina, ka uz galda alkoholisko dzērienu nebūs. Ja kāds vēlas vīnu, ņem līdzi pats.

Gatavojoties svētkiem, es pat neaizdomājos par to, ka veikalā vajadzētu iegādāties kādu pudeli. Svētku izjūtu rada cilvēki – kopā sanākšana un sarunas, kad cits ar citu dalāmies emocijās.

Mūsdienās laika trūkums ir tik nežēlīgs, ka lielākie svētki ir iespēja dalīties ar savu klātbūtni. Man neprasās apreibt, lai draugu lokā es justos brīvāka vai interesantāka.

Pie ģimenes svētku galda nekad neesmu lietojusi alkoholiskos dzērienus. Visi radi un draugi zina manu nostāju un nekad nav centušies pierunāt. Tieši otrādi – visiem būtu liels pārsteigums, ja es pēkšņi saskandinātu. Protams, daudz kas tiek nodots mantojumā – bieži vien mēs turpinām tradīcijas, ar kurām uzaugām. Ja tiek piedāvāts alkoholisks dzēriens, atrodoties svešākā kompānijā, es vienmēr atsaku, jokojoties, ka esmu iestājusies anonīmajos alkoholiķos vai sektā. Tālāk nevienam jautājumu nav!

Ceļojot nevienā valstī nebija tik grūti kā Gruzijā. Pēc vīnogu ražas novākšanas katrā mājā tiek pagatavota tonna vīna, lai pietiktu līdz nākamajam gadam. Sēdējām mājās pie nejauši sastaptiem cilvēkiem, kuri uzņēma mūs kā ģimenes locekļus, un, kad es atteicos no piedāvātā vīna, visi ļoti brīnījās. Kā – nedzer?

Ne šašliku ēd, ne vīnu dzer – kādi tev dzīvē prieki?! Tieši šā iemesla dēļ man visvairāk patīk ceļot islāmticīgajās valstīs, kur alkohols ir aizliegts. Tur nav ne specializētu veikalu, ne plauktu ar alkoholiskajiem dzērieniem lielveikalos, un tas šķiet tik loģiski. Vietējie atzīst, ka viņi ir pārāk karstasinīgi, lai lietotu alkoholu.

Ir divas galējības. Vienā – svētki pārvēršas skumjās pastiprinātās alkohola lietošanas dēļ, kad šķietami foršais un jautrais sākums beidzas ar piedzeršanos. Diemžēl daudzās ģimenēs ir tādas problēmas. Nezinu nevienu savas paaudzes cilvēku, kurš nav saskāries ar šo dēmoniņu. Par laimi, laika gaitā daudzās ģimenēs situācija ir mainījusies.

Iespējams, ka tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc alkohols man nav saistošs. Otra ir aristokrātiskā vīna pasaule, kurā tiek izbaudīta katra garšas nianse. Piemēram, Itālijā vakariņas nav iedomājamas bez vīna. Mums šķiet, ka arī tā gribam, bet cik daudzi patiesi spēj izveidot tādu rituālu, nevis vienkārši piedzerties?

Katram cilvēkam ir sava motivācija kaut ko darīt vai nedarīt. Katram ir savi paņēmieni, kā atslābināt nervu sistēmu pēc saspringtas dienas; kādam tas ir alkohols, citam palīdz saldumi vai pastaiga. Man nekad nav prasījies, atnākot no darba, iedzert vīna glāzi. Es drīzāk apēdīšu šokolādi, lai gan zinu, ka labāk būtu doties pastaigā. Kamēr kontrolējam sevi un katru vakaru netiek notiesāta vesela Cielaviņa, viss ir kārtībā, bet arī tā ir sava veida atkarība. Varbūt, ja neēstu šokolādi, es dzertu vīnu... Mēs vispār esam atkarībnieki, tikai katrs citā formā – alkohols vai pārmērīga ēšana, fanātiska ticība vai līdzatkarīgas attiecības...

Neviens mans padoms no sērijas “Tauta, nedzeriet!” nepalīdzēs. Uzskatu, ka no alkoholisko dzērienu lietošanas var atteikties tikai tad, ja pašam ir vēlēšanās un iekšēja sajūta to darīt. Ja nevari atrast atbildi uz jautājumu, kāpēc vēlies izslēgt alkoholu no dzīves, diez vai to varēsi izdarīt. Ja zini, kāda ir tava motivācija, to var izdarīt ļoti vienkārši. Kā ar jebkuru apņemšanos.

Eksperta viedoklis: Klāvs Sedlenieks, RSU docents, sociālantropologs.

“Alkohols ir nosacīta ikdienas sastāvdaļa – parasta apreibinoša viela, kuru ir pieņemts lietot dažādos apstākļos. Lielāko daļu veikalu darba laiku nosaka tieši alkohola pārdošanas ierobežojumi. Laika gaitā mainās mode dzērienu ziņā, uznāk atsevišķi dzīvesstila uzplūdi, taču, cik man zināms, nekādas lielas izmaiņas alkohola lietošanas dinamikā Latvijā nav novērojamas. Varu to salīdzināt ar periodu, kad daži cilvēki pievērsās nūdismam, bet lielākā daļa tomēr pludmalē turpināja valkāt peldbikses.

Uzskatu, ka alkohola patēriņa samazināšanos, iespējams, varētu panākt tad, ja tiktu atklāts tā lielais kaitīgums un šie dati tiktu intensīvi publiskoti, kā tas šobrīd notiek ar cigaretēm. Domāju, ka cigarešu smēķēšana samazinās, pateicoties pētījumiem, sabiedriskajām attiecībām un mārketingam. Par alkoholu šādu datu pašlaik nav. Tieši pretēji – ir pietiekami daudz informācijas, ka nelielos daudzumos tā lietošana nav kaitīga, un reizēm pat tiek ieteikta mazās devās.

Alkohola lietošana ir tradicionāla, un prasība pēc atteikšanās no tā būtu pielīdzināma Jāņiem bez ugunskura, jo arī ugunskurā katru gadu kāds iekrīt un apdedzinās."