Dermatoloģe Ilze Jākobsone: "Āda bieži ir pēdējais posms, kas signalizē par veselības ķibelēm"

Lai saprastu otru cilvēku no kāju papēžiem līdz matu galiņiem, vajadzētu iejusties viņa ādā. Vai arī hroniski slimā, bīstamu ekzēmu, dermatītu, vīrusa infekciju, sēnīšu slimību nomocītā ādā? Jā, un jo īpaši tajā! Arī ādā, kas vairs nav samtaina, gluda, skaista, bet vīstoša kā pēdējā rudens roze, ko skārusi ziemas elpa. Tāpēc ir tik svarīgi atrast kādu, kas tiešām spēj iejusties pacienta ādā un ne vien dziedināt, bet bieži vien arī palīdzēt risināt psiholoģiskas traumas, ko rada nespēja sadzīvot ar slimību.

Tieši tāda ir dermatoloģe Ilze Jākobsone, kuras saknes un mīlestība pieder Alūksnei, bet lauzto augšzemnieku intonāciju runā nu jau lielāko daļu no 35 gadus ilgās dakterēšanas bauda rīdzinieki gan VCA poliklīnikā Aura, gan Lāzerklīnikā. Priecājos, ka daktere piekrita izvadāt mūsu lasītājus pa sarežģītajiem ādas noslēpumu labirintiem.

Veselības spogulis

Āda ir ne vien cilvēka lielākais orgāns, bet arī mūsu veselības spogulis. Pieredzējis speciālists tiešām tajā var lasīt kā grāmatā. Āda atspoguļo ne tikai iekšējo orgānu problēmas, bet arī stresa vai neveselīga dzīvesveida ietekmi. Droši vien ne viss, ko uzskatām par ādas slimībām, tās arī ir, vienkārši uz ādas redzamie simptomi ir kā izmisīgs organisma palīgā sauciens.

Ne velti dermatologam jāpārzina ne vien ādas, bet arī iekšējo orgānu slimības. Daudzās ārvalstīs dermatologi mācās krietni ilgāk nekā citi mediķi – viņi papildus apgūst interno medicīnu. Svarīgi ir uzzināt, kādas iekšējo orgānu slimības var izpausties dažādos uz ādas redzamos simptomos. Mūsdienu straujais dzīves ritms, augstais stresa līmenis ne vienmēr ļauj tikt galā ar visiem izaicinājumiem, ko dzīve noliek mūsu ceļā.

Daudzi izdeg, strādājot vairākās darbavietās, pietrūkst atpūtas un darba režīma sabalansējuma. Tad arī cieš viss pārējais, piemēram, ēšanas paradumi. Strādājot attālināti un pārāk daudz sēžot viedierīcēs, mainās asinsrite, zarnas darbojas kūtrāk, un šīs izmaiņas var izpausties arī uz ādas – tā kļūst sausāka, sāk lobīties, parādās izsitumi. Tas, protams, ir viens no signāliem, kas cilvēkiem nepatīk, jo tas ir redzams no ārpuses, un tad gribot negribot jāvēršas pie ārsta. Kad parunājos ar pacientiem, izrādās, ka kuņģis ne visai labi strādā, ir smaguma sajūta, pūšas vēders. Nereti sanāk, ka āda ir pēdējais posms, kas signalizē par veselības ķibelēm, ceļ trauksmi, bet problēmas sakne būtu jāmeklē iekšējos orgānos. Tad nu ir jāsaņemas un jāspēj sev pateikt, ka ir sasniegts kritiskais punkts, kad dzīvē kaut kas jāmaina.

Droši vien jūsu praksē ir bijuši arī gadījumi, kad cilvēks atnāk ar kādu sīkumu, bet jūs noskenējat viņu ar savu profesionāles aci un jautājat, vai viņam gadījumā nav tāda vai cita iekšēja kaite, jo pazīmes uz ādas par to liecina.

Jā, ir slimības, kas var norādīt uz nopietnākiem procesiem. Piemēram, pieaugušajiem tas var būt augiem līdzīgo sēnīšu infekcijas uzliesmojums, kas varētu norādīt uz diabētu. Sēnīte var iekļūt ādā caur kādu pušumu vai citu bojājumu, var savairoties mitrās un sasvīdušās ķermeņa krokās un izraisīt infekciju. Tā izskatās kā košs apsārtums, reizēm arī ar plaisām ādā.

Mēdz būt arī ļoti sausa āda, matu izkrišana, trausli nagi, cilvēks jūtas saguris, nav spēka – tas bieži norāda uz vairogdziedzera saslimšanu. Arī dažādu hronisku vainu, piemēram, zarnu slimību, vēdera izejas traucējumu (caureja, aizcietējumi) izpausmes redzamas uz ādas – tā kļūst sausāka, parādās izsitumi. Cilvēks tāpat kā mašīna ir kompleksa būtne, nevaram ādu izņemt laukā no kopējā organisma konteksta un ārstēt tikai to. Ja sausa āda nekļūst mitrāka pat pēc īpašas mitrināšanas procedūras salonā, tas nozīmē, ka problēma ir dziļāka un jādomā, kas par vainu. Vajadzības gadījumā nosūtu pie cita speciālista, bieži vien tas ir endokrinologs vai gastroenterologs.

Bieži tas pats pacients atgriežas pie manis un saka: “Es sakārtoju kuņģi, jūtos labāk.” Redzu, ka arī āda izskatās krietni veselīgāka. Savukārt jauniešiem, kuriem parādās pinnes, stāstu par pareiza uztura nozīmību un aicinu izslēgt no našķu saraksta saldumus un saldinātus gāzētos dzērienos. Man prieks, ka ir arī rezultāti.

Pinnes un pūtītes visvairāk raksturīgas jauniešiem un ir saistītas ar pārejas vecumu, bet vai šīs nedienas piemeklē visus jauniešus?

Ādas izmaiņas ir visiem šajā vecumā, jo tauku dziedzeri sāk intensīvāk strādāt, āda kļūst taukaināka, mēdz taukoties arī mati, bet ne visiem veidojas iekaisīgi izsitumi. Tas ir laiks, kad organisms stabilizējas, un daļai jauniešu tā neattīstās kā slimība, bet, ja ir vēl citi faktori un viss kopā sasummējas, tad fizioloģiskā pāreja var attīstīties arī kā nopietna slimība ar paliekošām sekām, ar rētošanos gandrīz uz visu mūžu.

Bieži vien jaunieši, intensīvi spaidot pūtītes, iedzīvojas kādā infekcijā, un āda pamatīgi iekaist un uzpampst. Skats tiešām ir nelāgs un rada psiholoģiskus pārdzīvojumus, rodas mazvērtības kompleksi.

Jā, tiešām, ļoti daudzas ādas slimības ir saistītas ar psihoemocionālo traumu, it sevišķi tās, kuru simptomi redzami uz sejas. Pusaudžu vecumā tas ir ļoti smagi, jo tas ir laiks, kas saistāms ar emocionālo nobriešanu, un šāda smaga psiholoģiska trauma, protams, atstāj iespaidu. Daudz kas ir atkarīgs arī no ģimenes attieksmes. Pie manis nāk meitenes, kas jau pašas mājās ir lietojušas atbilstošus ādas kopšanas līdzekļus, lai mazinātu simptomus, man tikai pareizi jāsaregulē lietošana. Šie līdzekļi palīdz agrīnajos periodos, kad āda nav ļoti iekaisusi, ir tikai atsevišķi izsitumi un hroniska, iekaisīga ādas patoloģija (tā sauktā akne) vēl nav izveidojusies.

Galvenokārt pie dermatologa iet jaunieši, kad kopšanas līdzekļi vairs nepalīdz un tiešām reāli ir nepieciešami medikamenti. Problēma kā tāda nemazinās. Ir arī citi veicinošie faktori, piemēram, liekais svars. Tas vedina domāt, vai ar vielmaiņu viss ir kārtībā.

Kad kauns iet pie ārsta

Jūsu specialitāte faktiski ir dermatologs venerologs. Divpadsmit gadus esat strādājusi Seksuāli transmisīvo slimību centrā, arī par šīs iestādes vadītāju. Ko varat pastāstīt par šo pieredzi?

Sākās ar to, ka nonācu no laukiem Rīgā, un kaut kur bija jāstrādā. Tā bija mana pirmā darbavieta Rīgā, jo vienīgā bija pieejama. Manā dzīvē šīs abas specialitātes mijas – pēc Medicīnas institūta beigšanas gribēju atgriezties savā dzimtajā pusē Alūksnē, kur strādāju par dermatoloģi, bet Rīgā vispirms nācās tuvāk iepazīt veneroloģiju. Tagad atkal esmu dermatoloģe.

Vai nav tā, ka arī dakterim ir psiholoģiski smagi strādāt par venerologu?

Tagad gan laiki ir mainījušies, bet agrāk dabūt kādu seksuāli transmisīvu slimību bija ļoti nosodāma lieta, un cilvēki, kas no tām cieta, ļoti kautrējās vērsties pie ārsta. Oficiāli taču krievu laikos seksa nebija un slimot ar tādām slimībām bija kauns un negods. Tagad attieksme ir mainījusies, ir iespēja atnākt izmeklēties un laikus sākt ārstēties, jo, velkot garumā, dažas infekcijas var izraisīt neauglību.

Dzimstība Latvijā vēl aizvien ir pārāk maza, un, lai gan neauglība venerisko slimību dēļ nav vienīgais iemesls, tomēr visai nozīmīgs. Reizēm sievietes par vēlu attopas, ka grūtniecības neiestāšanās var nebūt nejaušība. Šķiet, tas nekas, ka grūtniecība neiestājas 25 vai 30 gados, bet, kad beidzot sieviete tiešām vēlas mazuli, izrādās, viņai nemaz nevar būt bērni, jo ir pārslimota kāda infekcija, kas skar uroģenitālo sistēmu. Reizēm tā var noritēt ar ļoti mazu simptomātiku, var pat nepamanīt, ka kas tāds ir bijis. Īstajā brīdī mēs tam nepievēršam uzmanību, nedodamies pie ārsta, bet ar laiku olvados izveidojas salipums, tie kļūst necaurlaidīgi. Kad attopamies, nedzeram pretapaugļošanās tabletes, nedarām neko tādu, lai grūtniecība neiestātos, tomēr nekas nenotiek. Tad nu gan sākas lielā izmeklēšana, trauksme, sieviete ir gatava darīt visu iespējamo, bet diemžēl ir jau par vēlu...

Par laimi, tagad jauni cilvēki raugās uz ģimenes veidošanu daudz atbildīgāk, varētu pat teikt, ka ir vērojama tendence pirms jaunu attiecību uzsākšanas pārbaudīties pie venerologa. Tas ir ļoti pozitīvi, lai nebūtu otram jāpārmet, ka tas līdzi atnesis dāvaniņu – kādu lipīgu slimību. Varu noņemt cepuri jaunās paaudzes priekšā, jo, kad es augu, jaunieši nebija tik saprātīgi, tieši otrādi – centās visas šīs ķezas noslēpt. Sifilisu un gonoreju gan var izārstēt, bet mūsdienās Latvijā diezgan aktuāla ir HIV infekcija. Kā šajā gadījumā var atrast partneri un būt pārliecinātam, ka viņam nav šīs infekcijas?

Notiek ļoti intensīvi pētījumi par iespēju izstrādāt vakcīnu pret HIV. Vakcīnas vēl aizvien nav, bet vismaz zinātnieki ir diezgan pamatīgi izpētījuši vīrusa dabu.

Lai gan vakcīnas nav, ar HIV inficētie pacienti tomēr saņem ārstēšanu, un, kamēr tas notiek, iespēja inficēt citus krietni samazinās. Pavisam izārstēt gan nevar, bet var samazināt vīrusu slodzi tā, ka slimība ir mazāk lipīga. Ja salīdzinām ar astoņdesmitajiem gadiem, kad HIV tikko parādījās, es gribētu teikt, ka ikdienā vairs bieži nedzirdam par šo saslimšanu, jo cilvēki ir iemācījušies ar to sadzīvot, nebaidās lūgt mediķu palīdzību.

Vai no jūsu iepriekšējās venerologa prakses ir palicis prātā kāds ļoti smags vai specifisks gadījums?

Drīzāk dažādi kuriozi. Par jauniešiem skaidrs, ka viņi nodarbojas ar seksu, bet arī vecāki cilvēki labprāt mīlējas. Reiz bija tāds gadījums, kad kādam pacientam bija aizdomas par sifilisu. Sākumā viņš neatzinās, ka ir seksuālās attiecībās, bet galu galā patiesība nāca gaismā, bija skaidrs arī sifilisa avots. Kad diagnoze bija noteikta un sekmīgi noritēja ārstēšana, pacients atviegloti nopūtās un izdvesa: “Ak, cik labi! Un es visu laiku baidījos, ka tik nav vēzis!” Tā ka ir jau arī sava pozitīvā puse šīm slimībām, jo tās var izārstēt.

Kā saprotu, tagad savā dermatoloģes praksē jūs ar šīm slimībām vairs nenodarbojaties.

Dažreiz jau ir kāds tāds gadījums, bet ļoti reti, jo tagad tādus pacientus pieņem Latvijas Infektoloģijas centrā, kur izmeklējumi uz seksuāli transmisīvajām slimībām un laboratorijas analīzes ir valsts apmaksāti pakalpojumi.

Prieks, ja varu palīdzēt

Droši vien ikdienas darbā jums krietni mazāk jāmin mīklas nekā pirms 35 gadiem. Ar kādām ādas kaitēm cilvēki pie jums visvairāk nāk?

Ikdienā vairāk nāk cilvēki ar ādas infekcijas slimībām, īpaši bieži ir roku un pēdu kārpas, kas arī ir vīrusa infekcija. Protams, nekur nav pazudusi nagu sēnīte. Ļoti daudziem tā ir, un nedrīkst uzskatīt, ka tā bojā tikai par skaistumu, tāpēc nedrīkst gaidīt, kamēr tā aiziet pārāk tālu.

No hroniskajām slimībām visbiežāk sastopama psoriāze jeb zvīņēde, kas parasti parādās uz elkoņiem, ceļgaliem un galvas matainajā daļā. Tā ir viena no slimībām, kad cilvēkam visu mūžu ir jāārstējas, bet tā ir ļoti atkarīga no dzīvesveida. Ja pacients sakārto savu uzturu, ir fiziski aktīvs, mēģina mazināt stresa līmeni, tad slimība norit labvēlīgāk.

Tagad ir pieejami tā sauktie bioloģiskie medikamenti, kas ļauj ārstēties cilvēkiem ar ļoti smagas formas zvīņēdi, kad jau parādās locītavu bojājumi. Šie medikamenti ļauj attīrīt ādu, arī locītavām tie nāk par labu, un pacienti var ļoti kvalitatīvi dzīvot. Tas gan nenozīmē izārstēšanu, bet var nodrošināt tādu atveseļošanos, ka cilvēkam vairs nav izsitumu uz ādas un ir minimālas locītavu sāpes un izmaiņas. Tie ir jaunākās paaudzes medikamenti, ko tagad Latvijā kompensē valsts. Tiesa, tie ir paredzēti pacientiem, kuriem citi ārstēšanas līdzekļi nepalīdz un ir ļoti smaga slimības gaita.

Psoriāzei it kā ir sezonāls raksturs – tā saasinās rudenī un pavasarī, kad slimība ir īpaši smaga.

Ir divas psoriāzes formas. Lielākā daļa pacientu vasarā tiešām jūtas labāk, jo palīdz ultravioletā saules gaisma, bet ir arī tādi, kuriem vasara ir sliktais periods. Tā kā cilvēki lieto medikamentus un kopj ādu, ļoti krasa dalīšana ziemas un vasaras formās vairs nav tik aktuāla.

Atopiskais dermatīts gan ir aktuālāks bērniem.

Tā ir, bet reizēm tas izlaužas uz āru arī pieaugušajiem, kuri bērnībā ar to slimojuši, jo kaite jau nekur nepazūd, tikai maina izskatu. Lielai daļai pieaugušo ir sausa āda, tendence uz alerģiskām reakcijām, uz viegliem ādas iekaisumiem – tās arī ir atopiskā dermatīta izpausmes.

Atopiskajam dermatītam un arī citām hroniskajām slimībām ir pieejams ļoti plašs ādas kopšanas līdzekļu klāsts, īpaši, ja salīdzina ar to laiku, kad es sāku strādāt. Tos ir iespējams izvēlēties jebkuram ādas tipam, jebkurai problēmai – piņņainai, sausai vai kairinātai ādai, atopiskajam dermatītam, seborejiskiem dermatītiem u. c. Ar šiem specializētajiem kopšanas līdzekļiem daļēji varam savest ādu kārtībā. Ir arī tā, ka cilvēki pēc medikamentozās ārstēšanas jūtas labāk, un tad pietiek, ja lieto tikai kopšanas līdzekļus.

Šīm hroniskajām ādas slimībām velkas līdzi arī diezgan smagas psiholoģiskas problēmas, kas saistītas ar parādīšanos sabiedrībā.

Jā, nemitīgi jādomā, ko vilkt mugurā, kādus kopšanas līdzekļus lietot, lai ādas bojājumi būtu pēc iespējas mazāk redzami. Psoriāzes pacientiem var būt skarta arī galvas matainā daļa, āda zvīņojas un birst no matiem, kas raisa visai nepatīkamas sajūtas ne tikai apkārtējiem, bet vispirms jau pašam pacientam. Tāpēc bieži gribas ierauties savā čaulā un cilvēkos vispār nerādīties. Mūsu sabiedrība vēl nav tik tālu izaugusi, lai mierīgi uztvertu cilvēku ar ādas problēmām; mēs it kā cenšamies turēties no viņiem pa gabalu (ja nu kaut kas var pielipt!).

Kuras ādas slimības ir tās lipīgākās?

Tāds noteikti ir kašķis, un nepatīkamākais, ka varam to dabūt jebkur. Gribu kliedēt maldīgo uzskatu, ka tīrīgiem cilvēkiem tas nepiemetas. Pietiek sabiedriskajā transportā pieķerties pie roktura, kur iepriekš ir turējies kāds kašķa ērcīšu apsēstais. Ērcītes ir tik sīkas, ka tās ar neapbruņotu aci nevar saskatīt, un, neko nenojauzdami, varam pārnest tās mājās un uzdāvināt arī saviem ģimenes locekļiem. Tāpēc, pārnākot mājās, cītīgi jāmazgā rokas, jo ērce jau nevar momentā iekļūt ādā, vajadzīgs laiks.

Kašķis mūsdienās šķiet tāda mazliet aizvēsturiska slimība, tagad par to maz dzirdams, bet varbūt tā tikai izskatās.

Iespējams, tā izplatība ir mazinājusies, bet nekur pazudis tas nav. Īpaši raksturīgs kašķis ir jauniešu videi, jo tur bieži notiek burziņi, arī ar nakšņošanu svešās mājās. Tur viss var gadīties. Daudzās pasaules valstīs kašķis tiek pieskaitīts seksuāli transmisīvām infekcijām, jo būtu vajadzīgi diezgan cieši ķermeniskie kontakti, lai dabūtu kašķa ērci.

Kāpēc kašķis ir tik biedējošs? Vai tāpēc, ka neciešami niez visas malas, vai arī ir kādas tālejošas sekas?

Nieze parasti ir izteiktāka vakaros un naktīs, un pakāpeniski parādās izsitumi – nevis no kasīšanās, bet tādēļ, ka kašķa ērcīte iegremdējas ādā, uz to reaģē mūsu imūnsistēma un signalizē ar izsitumiem. Ērce dzīvo ādā, dēj oliņas, turpat attīstās arī jaunā paaudze, no kasīšanās rodas iekaisums.

Vai tad nav tā, ka, reiz ieperinājusies, ērce dzīvo vienā vietā?

Jā, bet tās bērni ceļo tālāk un iekaro jaunas teritorijas. Visvairāk kašķa gadījumu parasti ir rudenī, kad bērni pēc vasaras brīvdienām atgriežas skolās un tehnikumos. Ziemā šī saslimšana ir retāka.

Rudens un ziemas periodā, kad cilvēki daudz slimo ar saaukstēšanās slimībām, bieži vien tās pavada arī herpes vīruss, parasti uz lūpām. Bet esmu dzirdējusi par ļoti sāpīgām šā vīrusa infekcijām arī citos ādas reģionos.

Ir divu veidu herpes vīrusi. Vienu sauc par Herpes simplex jeb parasto herpi – tā visbiežāk izsitas ap muti un pie deguna spārniem, jo vīruss sēž trīszaru nerva ganglijā un tur tas arī izpaužas. Bet tās pašas aukstuma pumpas var būt arī uz ķermeņa, kad ir norobežots, neliels bojājums, līdzīgi kā tas ir pie aukstumpumpām – ar maziem pūslīšiem un sāpīgs. Bet visbīstamākā ir tā sauktā jostas roze, kad ir ļoti plaši bojājumi uz ādas, un tā ir saistīta ar vējbaku vīrusu, kas arī ir no herpes vīrusu saimes.

Ja bērnībā esam pārslimojuši vējbakas, šis vīruss mūsu organismā paliek, un ir iespējams, ka turpmākās dzīves laikā tas aktivējas un rada jostas rozi. Tas izpaužas tā, ka no mugurkaula muguras smadzenēm atiet pāru nervi uz abām pusēm, un katrs no tiem inervē noteiktu ādas segmentu; muguras smadzeņu nervu ganglijā vīruss aktivējas, un rodas sāpīgi izsitumi visā inervētajā segmentā. Sāpju dēļ cilvēks nevar gulēt, nevar pieskarties, var būt arī subfebrila jeb pirmsdrudža temperatūra. Jostas roze ir ārstējama, bet tas neiet tik ātri un tik viegli kā ar aukstumpumpām – jālieto medikamenti, silti jāģērbjas, jāievēro mājas režīms. Diemžēl gados vecākiem cilvēkiem pēc jostas rozes pārslimošanas var palikt pēdas – postherpētiskā neiralģija, kas padara vīrusa skarto vietu ļoti jutīgu pret laika maiņām. Tas var saglabāties diezgan ilgi.

Vēl mazliet plašāk par nagu sēnīti – vai to ir iespējams pilnībā izārstēt? Bieži vien aptiekā nopērkamie medikamenti nepalīdz.

Viss atkarīgs no bojājuma. Ja skarts tikai mazs naga stūrītis un mēs ļoti pedantiski ņemamies, manuprāt, var tikt galā arī ar aptiekā pieejamajiem bezrecepšu līdzekļiem. Jāsaprot, ka nagu sēnīte nerodas no zila gaisa. Visbiežākais tās priekštecis ir pēdu sēnīte, un tas nozīmē, ka ir vajadzīga apavu dezinfekcija, jākopj pēdu āda.

Kā izskatās pēdu sēne?

Tur jau tā lieta, ka nezinātājs to var pat nepamanīt. Tā ir tikai mazliet sausāka āda dažās vietās, pirkstu starpās reizēm lobās āda. Pakāpeniski sēnes iemitinās arī nagos. Kritiskā vieta ir lielie pirksti, jo tos mēs bieži traumējam nepiemērotos apavos. Ja ārstējam tikai vienu vietu, kur iemetusies sēne, efekts nebūs necik liels, jo jādomā arī par sēnes turpmāko izplatību uz citiem nagiem.

Jāsaprot, ka sēnītes ir infekcija. Tas ir tāpat kā ar gripu – šogad es izārstējos, bet tas nenozīmē, ka nākamgad nevaru saslimt atkal. Arī sēnīti var izārstēt, bet pēc īsāka vai ilgāka laika var saslimt atkal. Pietiek ar pavisam ikdienišķu situāciju – veikalā mērot apavus, kurus iepriekš mērījis kāds ar nagu sēnīti, vai peldoties baseinā, kur staigājam ar basām kājām. Sēnes vairāk ir gados vecākiem cilvēkiem, jo vājinās imunitāte, mainās ādas cikls. Sēnīte būtībā ir virspusējs bojājums, bet, ja saimniekorganisms ir ar problēmām un nespēj cīnīties, tad sekas var būt smagākas. Taču tagad ir pieejami efektīvi medikamenti, kas piesātina raga šūnas, un jaunais nadziņš jau aug tīrs. Tiesa, jārēķinās ar to, ka nags aug ļoti ilgi, no gada līdz pusotram.

Kā jūtas laimīga āda

Maiga, vesela, starojoša āda  – kurš gan tādu negribētu! Tomēr tāda mums reāli ir tikai jaunībā. Ko varat ieteikt tiem, kuri vēlas šo laimes mirkli paildzināt?

Domāju, tie cilvēki, kas ir mierā ar sevi, jūtas ar dzīvi apmierināti, ir skaisti, jo no viņiem staro iekšējais skaistums, lai gan, raugoties no estētiskās medicīnas skaistuma, viņam ir grumbas un vārnu kājiņas pie acīm, arī citas ādas novecošanas pazīmes. Un mēs redzam citus cilvēkus ar gludām sejām, bez nevienas krunciņas, kuri nevar pasmaidīt, jo nedarbojas sejas muskuļi. Tā vairs nav dabiska cilvēka seja, bet tāda kā maska. Tie ir divi dažādi ceļi, un, manuprāt, atrast līdzsvaru starp iekšējo un ārējo skaistumu ir ļoti svarīgi. Bet tas ir grūti – parasti attopamies vienā vai otrā grāvī, zelta vidusceļš mums ne vienmēr sanāk.

Ja jau sieviete labākajos gados ir pieradusi pie botulīna toksīna injekcijām, tad bieži vairs nevar apstāties – gribas visu laiku izskatīties skaistai. Bet reizēm ir arī ļoti negatīvas sekas – mākslīgais skaistums var atriebties un kļūst teju vai par lāstu.

Re, kā ir. Mēs pierodam pie tā skaistuma, kas mums ir iedots mākslīgi, un, kad visu to injicēto vielu darbība beidzas un sāk atgriezties dabiskie vaibsti, tad mums šķiet, ka tas ar steigu jāatjauno. Tā ir situācija, kad cilvēks, tā sakot, uzsēžas uz adatas.

Būtībā organisms pats izstrādā gan hialuronskābi, gan kolagēnu, gan elastānu, kas ietilpst kosmētisko līdzekļu sastāvā, bet vecākiem cilvēkiem ar šo pašu saražoto ir par maz, lai aizkavētu ādas novecošanos.

Daba tā ir paredzējusi, ka, kļūstot vecākiem, mūsu ādas izmaiņas ir saistītas ar vispārēju organisma novecošanos.

Sievietēm tas ir īpaši aktuāli, jo tad, kad sieviete vairs nevar sevi atražot, kad beidzas reproduktīvais vecums, daba ir izlēmusi, ka mums vairs neko sevišķu nevajag šajā dzīvē, lai gan sieviete vēl ir gana jauna, skaista un darbaspējīga, un tad mums gribas izskatīties labāk. Kolagēna sintēze ir ļoti atkarīga no hormonālās puses, līdz ar to, sākoties menopauzei, arī ādas stāvoklis diezgan strauji pasliktinās. Tāpēc pievadām no ārpuses to pašu hialuronskābi, kas ir pilnīgi normāls mūsu organisma produkts. Pateicoties tam, mēs varam piesaistīt ūdeni, nodrošināt mitrumu, un rezultātā visi procesi notiek labāk.

Viss atkarīgs arī no ģenētikas, jo tiem, kam nav laba āda, jāsāk lietot kopjošie krēmi jau agrā jaunībā, bet tie, kuriem daba devusi veselīgāku ādu, to var sākt regulāri darīt tikai no 30 vai 40 gadiem. Tomēr jāsāk ar to, ka jālieto daudz šķidruma, lai saglabātos ādas mitrums, tāpat arī mitrinošie krēmi, saules aizsargkrēmi, lai neparādās fotonovecošana, un tad pakāpeniski jau pārejam uz barojošākiem krēmiem, vitamīniem, aminoskābēm, tādējādi papildinot dabiskās norises ādā, piegādājot tai būvmateriālus, stimulējot to. Jo vecāki kļūstam, jo kompleksāks un plašāks ir kopjošo līdzekļu klāsts.

Vai jūs saviem pacientiem Lāzerklīnikā arī piedāvājat kādus skaistuma pakalpojumus?

Neesmu tik ļoti tendēta uz skaistumkopšanas procedūrām. Mani pacienti vairāk nāk ar ādas problēmām. Noņemu dzimumzīmītes, kārpas, bet piedāvāju arī ādas atjaunošanu un ādas toņa izlīdzināšanu, sīko zemādas asinsvadu aizvēršanu – tās visas ir lāzerprocedūras. Ar vecumu seja kļūst raiba, viens laukumiņš gaišāks, otrs tumšāks, tāpēc ir vēlme padarīt toni vienmērīgāku.

Ko īsti nozīmē ādas atjaunošana?

Tas nozīmē, ka stimulējam ādu un veicinām kolagēna ražošanu. Tā būtībā ir gaismas enerģija, jo ar lāzeru uzsildām ādu, kas palīdz visiem procesiem ātrāk notikt. Vēl var veikt tā saukto pīlingu, kad ādas virskārta tiek nolobīta un apakšā veidojas jauna. Tāpat varam aizvērt paplašinātos asinsvadus uz vaigiem, pieres vai deguna, veikt sejas liftinga procedūru, paceļot sejas apakšējo trešdaļu. Vienīgi jāsaprot, ka pēc lāzerprocedūrām uzreiz nav redzams efekts kā kosmētiskajā kabinetā. Lai būtu rezultāti, vajadzīgi vismaz trīs četri mēneši. Tomēr domāju, ka ir vērts par to padomāt, ja beidzot gribas arī kādu pozitīvu emociju. Un kāpēc gan tā nevarētu būt laimīga āda!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmijas saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi"