Dakteris Klauns uzsāk labdarības velomaratonu

Dr. Klauns Jānis Taukulis brauc cauri visai Latvijai, lai atbalstītu bērnus, kuriem nākas ilgstoši ārstēties slimnīcā. Kā saka Jānis: “Šiem bērniem nākas piedzīvot savu maratonu, cīnoties par savu veselību. Stāstām, kāds ir Daktera Klauna maratona maršruts, kāda ir idejas būtība, un kā ikviens no mums varētu iesaistīties un atbalstīt.“

Jānis Taukulis jeb medicīniskais klauns vārdā Dr. Jaukulis devies 20 dienu garā velomaratonā, plānojot ik dienu nobraukt ap 100 kilometrus. Jānis savu maršrutu izveidojis bezgalības zīmes veidolā, turklāt tā, lai ceļš vestu cauri pilsētām, kur slimnīcās strādā Dakteri Klauni – ceļš vedīs uz Daugavpili, Rēzekni, Valmieru, Cēsīm un Liepāju. Krustpunkts – sākuma un beigu punkts – ir Bērnu klīniskā universitātes slimnīca, kur dzīvo lielākā Dakteru Klaunu saime. Kopumā viņš pieveiks ap 2000 kilometrus un apmeklēs vairāk nekā 10 apdzīvotas vietas visā Latvijā.

Savā ceļojumā Jānis apvieno piedzīvojumu ar cēlu mērķi: tas ir atbalsts bērniem, kuriem nākas ilgstoši ārstēties slimnīcā. Šis grūtais laiks bērniem ir kā maratons, un, kā zināms, neviens maratons nav viegls, nogurst pat visspēcīgākie un stiprākie sportisti. Var tikai iedomāties, cik daudz grūtu emociju un sāpju jāizcieš zīdainim vai bērnam, kurš slimnīcā pavada vairākus mēnešus, piedzīvo visdažādākās procedūras un pārbaudes.

“Bērni, kuriem nākas ilgāku laiku pavadīt slimnīcā, tiek izrauti no savas ierastās vides. Viņiem trūkst visa tuvā, mīļā un zināmā, pie kā pieraduši. Bērniem pietrūkst viegluma un spēles, kur viņi varētu atbrīvoties no enerģijas un izdzīvot dažādas emocijas – no dusmām un bailēm līdz priekam un maigumam. Daktera Klauna un bērna attiecības ilgtermiņā, ik pa laikam satiekoties spēles priekā, ir unikālas. Turklāt klauns palīdz bērnam pieņemt notiekošo, socializēties slimnīcā, sadraudzēties ar citiem,” tā Jānis stāsta par Dakteru Klaunu darba būtību.

Par to, cik svarīgs ir emocionāls atbalsts ģimenēm, kuru bērni ilgstoši atrodas slimnīcā,mums stāsta Aija Zvirgzdiņa – viņas dēlam Reinim bija tikai septiņi gadi, kad ar smagu diagnozi limfoma viņš nokļuva slimnīcā, pārdzīvojot visdažādākos izmeklējumus, daudzas ķīmijterapijas, pārciešot sāpes un blaknes.

Pēc Aijas vārdiem, Reinis pamazām no dzīvespriecīga un bezrūpīga bērna pārvērtās par nelaimīgu cilvēku, kļuva dusmīgs, nervozs, trauksmains, arvien vairāk ierāvās sevī. Pats Reinis saka, ka “baigi nepatīkami bija, kad dienā bija jātaisa vismaz divas analīzes”. Atbildot uz jautājumu, kas mammai bija tas grūtākais, īpaši pašā sākumā, Aija stāsta par trauksmi un neziņu: gan gaidot izmeklējumu rezultātus, gan domājot par to, kā ar to visu dzīvot tālāk, kā viņu ģimenei veidot turpmāko ikdienu. Palīdzēja gan tuvinieki, uzņemoties sadzīves pienākumus, gan ārsti un māsiņas, kuri mierīgi un profesionāli atbildēja uz visiem jautājumiem, arī psiholoģiski ļoti atbalstīja.

Tomēr Reinis jau bija tajā vecumā, kad varēja skaidri apzināties, kas notiek, saprata, ka viņam liegts daudz kas no tā, kas ir citiem bērniem. Un te bija ļoti svarīgi atcerēties, ka pirmām kārtām viņš ir bērns, nevis slimība un diagnoze.

“Kādu vakaru es piepeši ieraudzīju, ka mans Reinis atkal ir tas pats iepriekšējais puika,” atceras Aija. “Viņš man sacīja, ka atnāca Dakteri Klauni, un viņš tā smējās, ka pat vaigi sāka sāpēt, tas bija tik lieliski! Kad viņš mierīgi aizmiga, es nodomāju – lūk, to ir jāmācās no bērniem, viņi tiešām prot dzīvot "šeit un tagad”. Prieks un draiskulība, ko ienesa Dakteri Klauni, spēja padarīt visu viņa dienu priecīgu, aizēnoja nepatīkamo, lika uz brīdi aizmirst, kādēļ viņš atrodas slimnīcā.”

Atbalstīt visus maratona braucējus (gan Dr. Klaunu Jāni, gan bērnus, kuru atbalstam viņš dodas ceļā), ieradās arī mediķi. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārste­­-rezidente Poļina Popeiko atzīmēja, ka Dakteri Klauni ir nozīmīgi palīgi slimnīcas personālam: “Kad bērnam ir bail un nav īsti skaidrs, kas notiek, viņš jūtas slikti. Bet tad nāk Dakteri Klauni un ienes ko jaunu, atšķirīgu no ikdienišķās slimnīcas rutīnas, tad parādās prieks, smaids un smiekli. Tas dod bērnam spēku ātrāk veseļoties. Dakteru Klaunu klātbūtne palīdz arī mums, mediķiem – mums ir vieglāk nodibināt kontaktu ar bērnu, un tas atvieglo darbu. Protams, ka arī mums pašiem patīk brīvajos brīžos padauzīties un pajokoties ar Dakteriem Klauniem, tas uzlabo omu visai dienai”.

Dakteri Klauni uz slimnīcu nāk ik dienu. Viņu darbs ir gan sniegt atbalstu kritiskā brīdī, kad bērns pēkšņi nonāk slimnīcā, gan veidot ilgtermiņa attiecības ar mazajiem pacientiem un viņu ģimenēm, ja slimnīcā ir jābūt daudz ilgāk un biežāk, nekā gribētos.

Biedrības “Dr.Klauns” vadītāja Marianna Milovska skaidro: “Šis velomaratons ir daļa no mūsu labdarības akcijas “Palīdzi veseļoties, nevis ārstēties!”. Maratona ideja labi atspoguļo Dakteru Klaunu darbu — tas nav īss un ātrs, nav vienreizējs pasākums. Mēs cenšamies atbalstīt ikvienu, kuram diemžēl jāatrodas slimnīcā. Tajā pat laikā mums ir ļoti svarīgi būt blakus bērniem un viņu tuviniekiem regulāri, it īpaši tiem, kuriem ceļš uz veselību ir kā īsts maratons.”