Vai tu vispār esi normāls? Izrādās, īsti riktīgs nav neviens no mums

Filozofs Aleksandrs Pjatigorskis savulaik pauda uzskatu, ka normālu cilvēku ir ļoti, ļoti maz. Pat ģēniju esot ievērojami vairāk. Interesanti, ka tieši ģēnijiem mēs pamanām dažādus psihiska rakstura defektus, jo viņi atrodas sabiedrības prožektoru gaismā. Vācu psihiatrs Ernsts Krečmers secina, ka "vidēji statistiskais" ģēnijs ir psihopātiska persona ar ļoti jūtīgu nervu sistēmu, vētrainām afekta reakcijām, mazām spējām piemēroties, biežām kaprīzēm un garastāvokļa maiņām, ar trauksmainību un aizvainotību. Tāpat novērots, ka daudziem ģeniāliem ļaudīm ir atkarība no apreibinošām vielām un tieksme pēc pašnāvības. Papildinot psihiatra sacīto, var teikt, ka daļa nosaukto īpašību piemīt arī cilvēkiem, kas nav ne ģeniāli, ne slaveni. Teju katram no mums ir kādas lielākas vai mazākas novirzes no normas. Tāpēc aktuāls ir jautājums – cik katrs no mums ir psihiski slims vai vesels?

Kad cilvēks bieži apvainojas

Psihiatrs un psihoterapeits Artūrs Utināns norāda, ka eksistē vairāki virzieni un skolas, kas pa savam traktē psihisko veselību. “Ir noteikti kritēriji, pēc kuriem psihiatrija nosaka, kas ir psihopatoloģija. Jau vēsturiski dažādu pētījumu rezultātā atklāti dažādi fenomeni, piemēram, depresija, šizofrēnija, atkarības, kuras tikušas reģistrētas slimību klasifikācijā. Patlaban eksistē divas klasifikācijas: Starptautiskā slimību klasifikācija SSK-10, kur sava sadaļa ir psihiatrijai, un amerikāņu slimību klasifikators "Diagnostic and Statistical Manual". Tur ir dažas atšķirības – klasifikatori nav pilnīgi vienādi. Viena no metodēm, lai noteiktu, vai esat psihiski vesels, ir šāda – jūs pārskatāt slimību klasifikatoru, kur minēti psihisko traucējumu simptomi, un, ja neatrodat neko sev atbilstošu, piemēram, jums nav ne miega, ne ēšanas, ne seksuālu traucējumu, ne arī kāda cita vaina, tad varam uzskatīt, ka esat vesels. Šo metodi sauc par patoloģijas iztrūkuma modeli.”

Psihoterapeits piebilst, ka šis modelis tiek kritizēts, jo daudzi speciālisti uzskata, ka mūsdienās psihiskā veselība nozīmē ne tikai klasifikatorā norādīto slimību iztrūkumu, bet arī noteiktu dzīves kvalitāti. “Tas nozīmē, ka cilvēkam pārsvarā ir pozitīvs garastāvoklis, viņš spēj pārvarēt negatīvas emocijas, prot veidot ilgtermiņa harmoniskas attiecības ar citiem cilvēkiem, nejūtas nomākts vienatnē. Turklāt vairāki labi zināmi psihiski traucējumi nemaz nav norādīti klasifikatorā. Piemēram, cilvēks ir viegli aizvainojams, bieži apvainojas. Tādas diagnozes psihiatrijā nav, taču psihoterapijā šāds cilvēks neskaitīsies psihiski vesels. Bieža apvainošanās ne ar ko nav labāka, teiksim, par panikas lēkmēm. Bieži apvainojoties, cilvēks bojā garastāvokli ne tikai sev, bet arī citiem. Te vērojami arī psihosomatiskie procesi – apvainošanās stāvoklī cilvēkam paaugstinās asinsspiediens, asinīs izdalās stresa hormoni, notiek vēl citas negatīvas lietas. Viņš ne tikai pats cieš, bet liek ciest arī apkārtējiem. Savukārt pacients ar panikas lēkmēm citiem dzīvi īpaši nebojā, vienīgi gadījumos, kad pieprasa kādam būt klāt un pavadīt. No psihoterapijas viedokļa bieža apvainošanās ir pat kaitīgāka par panikas lēkmēm. Taču panikas lēkmes ir iekļautas psihisko slimību klasifikatorā, bet bieža apvainošanās nav.”

Ārsts nosauc vēl kādu traucējumu, kuru neatrast klasifikatorā. “Tā ir greizsirdība. Greizsirdība kombinācijā ar citiem diagnostiskiem simptomiem veido personības traucējumu diagnozi. Vienkārša valodā mēs to saucam par smagu raksturu. Tāds cilvēks ir agresīvs, impulsīvs un var radīt pamatīgas problēmas apkārtējiem.”

Normāla saruna ar Dievu

Psihoterapeits stāsta, ka visvienkāršākā psihisko traucējumu noteikšanas metode ir tā saucamais pragmatiskais modelis – slims ir tas, kas vēršas pie ārsta. “Cilvēks vēršas pie ārsta ar kādu psihisku traucējumu, un viņam nosaka diagnozi. Protams, arī šis modelis tiek pamatoti kritizēts, jo novērojumi skaidri apliecina, ka pie daudzām psihopatoloģijām, kas iekļautas klasifikācijā, cilvēki nevēršas pēc palīdzības. Piemēram, alkoholiķis neiet pie ārsta, jo uzskata, ka ir vesels. Viņš ir pārliecināts, ka jebkurā brīdī, ja vien gribēs, pats atmetīs dzeršanu. Arī pedofils diez vai dosies pie ārsta. Tāpat daudzi šizofrēnijas pacienti nemeklē palīdzību. Piemēram, cilvēks dzird balsis, bet tās piedēvē Dievam. Cilvēks uzskata, ka viņam ir nevis halucinācijas un šizofrēnija, bet gan normāla saruna ar Dievu.”

Ārsts stāsta, ka vēl ir statistiskais modelis. “Ko sabiedrības vairākums pieņem par normu, tā ir norma visiem. Šāds princips darbojas visā medicīnā. Piemēram, par normālu asinsspiedienu mēs uzskatām tādu, kāds ir vairākumam. Zemāks vai augstāks netiek uzskatīts par normu. Tāpat ir ar ķermeņa temperatūru, eritrocītu skaitu asinīs un citiem rādījumiem. Arī šis modelis tiek kritizēts, jo, kas vienā kultūrā ir norma, tas citā nepavisam nav norma. Vienā kultūrā kāzas ar divpadsmitgadīgu meiteni ir pedofilija, bet citā – normāla lieta. Ja kāds pie mums apēstu savu mirušo radinieku, to uzskatītu par slimu cilvēku, taču kaut kur Polinēzijā un Melanēzijā ir ciltis, kur šāda rīcība ir normāla. Tur pat skaitās goda lieta apēst savu mirušo radinieku. Ja cilvēks, kas dzīvo šādā ciltī, atsakās to darīt, viņu neuzskata par normālu.”

Piemērojot šo statistikas modeli, rodas neskaidrības reliģijas aspektā. “Kas šķiet normāli reliģiozam cilvēkam, nešķiet normāli ateistam. Un otrādi. Piemēram, ASV un islāma kultūras zemēs ir daudz ticīgo, tur ateisms ir novirze no vidējā statistiskā. Savukārt Skandināvijā vairāk ir neticīgo, tur novirze ir reliģiozitāte. Daudzi ateisti uzskata, ka ticība Dievam ir murgu paveids, bet ticīgie spriež, ka ateistiem ir kāds defekts smadzenēs, tāpēc viņi nespēj ticēt Dievam. Šajā lietā ir kāda būtiska nianse. Amerikāņu psihiatriskā klasifikācija atšķirībā no starptautiskās definē, ka reliģija ir normāla lieta un ticība nav nekādi murgi. Taču eksistē dažnedažādas sektas, kurās ticība ir ļoti savdabīga. Ir tā saucamās suicidālās sektas, kur ticība var novest pie kolektīvas pašnāvības. Piemēram, 1997. gadā sektas "Debesu vārti" līderis paziņoja, ka zemei tuvojas Heila- Bopa komēta, būs apokalipse. Taču komētas astē atrodas citplanētiešu kosmiskais kuģis. Ja cilvēks nogalinās savu ķermeni, dvēsele pārcelsies uz kosmisko kuģi un izglābsies.

39 sekotāji, no kuriem daudziem bija augstākā izglītība, tik tiešām veica pašnāvību. Šādos gadījumos psihiatri var vien kasīt pakausi un spriest – tas ir normāli vai nenormāli? Ja reliģiskā ticība nav psihopatoloģija, tad tas it kā ir normāli. Bet varbūt tā tomēr ir psihopatoloģija, kas tikai noformēta kā reliģiskā ticība? To pašu var teikt par radikālo islāmu. Ir cilvēki, kas tic, ka, uzspridzinoties kopā ar citiem, vēlams, ebrejiem, viņi nonāks pie Allāha labās rokas. Viņiem būs 72 jaunavas seksam, turklāt vēl 40 viņu ģimenes locekļi nokļūs paradīzē.”

Traka ir pati sabiedrība

Artūrs Utināns norāda, ka ir vēl kāds virziens – antipsihiatrija. “Šo virzienu noformulēja vairāki psihiatri, nevis kaut kādi panki. Viņi paziņoja, ka psihisko saslimšanu vispār nav, ir tikai noteikta etiķete, kuru pieņem sabiedrības vairākums un piekabina slimību birkas tiem, kuru uzvedība atšķiras no vairākuma. Šīs kustības iespaidā arī radās daudziem zināmais darbs "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu". Romānā attēlotajā klīnikā medmāsa un ārsti ir nedaudz ķerti, bet slimnieki – visumā normāli un simpātiski. Antipsihiatrijas virziens vedina uz secinājumu, ka traka ir pati sabiedrība un arī sabiedrības morāle nav normāla. Trakā sabiedrība izdara spiedienu uz tiem, kuri atšķiras no vairākuma, tāpēc tiem nekas cits neatliek kā uzturēties slimnīcās.” Tomēr arī šis virziens tiek kritizēts, jo nav gluži tā, kā to pasniedz antipsihiatrija. “Cilvēkiem ar psihiskiem traucējumiem ir nevis iedomātas, bet pavisam reālas ciešanas. Turklāt daži psihiski traucējumi var novest pie nāves, piemēram, nervu anoreksija, bulīmija un citas slimības. Turklāt cilvēki kļūst par invalīdiem dažādu atkarību dēļ – no alkohola, narkotikām.”

Eksistē vēl kāda teorija, kas pārņemta no psihoanalīzes un ko izmanto psihoterapijā. “Tas saucas psihiskās normālības utopiskais modelis. Atšķirībā no antipsihiatrijas tas saka pilnīgi pretēji, proti, psihiskā veselība – tas ir ideāls stāvoklis, kuru ir ļoti grūti sasniegt. Turklāt populācijā ir ļoti maz cilvēku, kas šādu līmeni sasnieguši. Ideālais variants paredz, ka cilvēkam lielākoties ir pozitīvs garastāvoklis, pozitīvs pašnovērtējums, spēja veidot harmoniskas attiecības, spēja būt vienam. Viņš prot ne tikai saprast, kā jūtas citi un kādi ir viņu motīvi, bet arī spēj noteikt, kā paša uzvedība var ietekmēt citu cilvēku attieksmi pret viņu.

Piemēram, ja kāds saka: “Mani neviens nemīl”, tad psihoterapijā ir uzdodams jautājums: “Ko tu tādu dari citiem, ka tevi neviens nemīl?” Kad Zigmundam Freidam jautāja, kas ir psihiskā veselība, viņš atbildēja ļoti īsi un kodolīgi – tā ir spēja mīlēt un spēja strādāt. Tā ir spēja gūt baudu darbā, mīlestībā, seksā. Te var pielikt klāt vēl trešo nosacījumu – ka cilvēkam ir spēja veidot labas attiecības arī ārpus ģimenes un darba. Tas nozīmē, ka tev ir draugi un draudzenes, sociālo attiecību tīkls. Ja gadījumā izjūk tava laulība, tu nejūties viens un pamests.”

Dejas uz galda

“Ir uzskats, ka lielākā daļa cilvēku ir tādi normāli neirotiķi,” noteic ārsts. “Tas nozīmē, ka teju ikviens palaikam piedzīvo trauksmes un stresa stāvokļus. Ir atsevišķas situācijas ar miega traucējumiem vai arī, piemēram, atsevišķas reizes ar erekcijas nespēju vīrietim. Tomēr šie traucējumi nav tik bieži, lai tos noteiktu kā diagnozi. Turklāt jāņem vērā, vai emocijas ir adekvātas situācijai. Teju katrs ir izjutis, eksāmenu trauksmi vai seksuālu uzbudinājumu seksa laikā. Izjustas skumjas un sēras šķiršanās gadījumā. Tas viss pieder pie normālām un adekvātām emocijām. Savukārt, lai trauksmi noteiktu kā psihopatoloģiju, jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Piemēram, trauksme ir spēcīga, tā bieži atkārtojas, rada ciešanas. Vai arī, ja ir panikas lēkmes, cilvēks nespēj iziet no dzīvokļa viens pats, kādam viņš noteikti jāpavada. Tie ir gadījumi, kad jūtami tiek traucēta dzīves kvalitāte.

Ir zināmi kritēriji, lai noteiktu fobijas. Daži baidās no zirnekļiem, pelēm un čūskām. Te jāizvērtē, cik spēcīgas ir šīs bailes. Te runa nav par ierastu situāciju, kad sievietes spiedz, ieraugot peli. Fobija ir kaut kas vairāk. Piemēram, ir izteikta panikas sajūta, ieraugot peli vai zirnekli fotogrāfijā. Cilvēks nevar aiziet pat uz zooloģisko dārzu, jo paniski baidās no čūskām. Vai arī sūta pa priekšu citu cilvēku, lai tas apskata telpu un pārliecinās, vai tur nav zirnekļu.”

Psihopatoloģijas noteikšanā jāvērtē cilvēka uzvedība – cik tā ir pašdestruktīva vai destruktīva pret citiem. “Piemēram, kāds greizsirdībā uzbrūk, draud ar ieroci, piekauj vai pat nogalina partneri, savukārt cits ļoti pārdzīvo, bet to neizrāda. Viņam piemīt tas, ko sauc par greizsirdības toleranci. Viņš spēj šo emociju tolerēt. Vai, teiksim, cilvēks greizsirdības lēkmē jūtas ļoti izmisis, bet partneris pārmet: “Ko tu man piesienies?! Nekas taču nav bijis! Ja neliksi man mieru, es no tevis šķiršos.” Un cilvēks pavērš agresiju pret sevi – dauza galvu pret sienu, griež vēnas, rij tabletes, piedzeras, drāžas lielā ātrumā ar automašīnu, pakļaujot briesmām savu un citu dzīvības. Viņš nespēj šo afektu saturēt.”

Ārsts spriež, ka konkrētajā gadījumā, kad cilvēks visu laiku tur partneri aizdomās par sānsoļiem, adekvāta rīcība būtu šķiršanās. “Taču gadās, ka cilvēks to nespēj, viņš ir atkarīgs no situācijas. Viņam šķiršanās sagādā tik lielas skumjas, ka nespēj tās izturēt. Viņš nespēj ne dzīvot kopā, ne šķirties. To sauc par iekšēju konfliktu. Tas pats notiek pie patoloģiskas apvainošanās, kad cilvēks nemitīgi apvainojas uz savu partneri. Viņš uzskata, ka partneris ir slikts, netaisnīgs un dara viņam pāri, taču tajā pašā laikā nevar izšķirties. Viņam ir bail palikt vienam. Arī šeit ir iekšējs konflikts.”

Reizēm problēmu risināšanā tiek iedarbināti aizsardzības mehānismi. “Piemēram, kāds vīrietis ir kautrīgs. Lai pārvarētu kautrību un spētu iepazīties ar pretējo dzimumu, viņam vajag iedzert. Ir tāda vīriešu kategorija, kas nespēj skaidrā prātā uzlūgt sievieti uz deju un nezina, par ko ar viņu runāt, taču, līdzko iedzer, tā uzreiz kļūst asprātīgs un var dejot kaut vai uz galda. Kad atkal ir skaidrā, nevar to atkārtot. Tāpēc viņš arvien vairāk sāk lietot alkoholu, bet alkohola reibumā nespēj izvēlēties īsto partneri. Arī šeit ir iekšējs konflikts.” Par psihisku traucējumu mēdz uzskatīt hronisku, grūti risināmu iekšēju konfliktu. “Šeit jāvērtē, vai negatīva emocija rodas adekvāti situācijai. Piemēram, noticis kaut kas nopietns, bet cilvēks šo negatīvo stāvokli spēj pārvarēt. Tādā gadījumā nav runa par patoloģiju.”
Jautāts, vai psihiskos traucējumus mazās devās var uzskatīt par normālu stāvokli mūsdienu cilvēkam, psihoterapeits atbild, ka sabiedrība lielākoties funkcionē nosacītā neirotiskā līmenī. “Tas nozīmē, ka pie kaut kādām nepatikšanām cilvēkam ir trauksmes stāvoklis.

Piemēram, ir kāds nopietns ģimenes strīds vai problēmas darbā. Tad cilvēks iedzer, lieto medikamentus, izrunājas ar draugiem vai arī aiziet uz kādu krīžu terapiju. Ar laiku problēmas tiek atrisinātas, atjaunojas zināms līdzsvars. Un tā līdz nākamajām nepatikšanām. Tas skaitās normāls neirotisks līmenis, kurā funkcionē lielākā daļa sabiedrības. Tā šis process tiek vērtēts, vadoties no utopiskā modeļa. Pēc utopiskā modeļa aptuvenām aplēsēm, psihiski veseli ir tikai kādi 10–15 procenti visas populācijas.”  

Ir vai nav brīva griba?

Kad tiek spriests, cik esam normāli vai nenormāli, nevar apiet kādu būtisku aspektu – mūsu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību. Turklāt psihiatrijā eksistē arī tāds novērtējums kā daļēja pieskaitāmība. Artūrs Utināns paskaidro: “Daļēja pieskaitāmība visbiežāk tiek noteikta cilvēkiem ar personības traucējumiem. Tas ir smagāks stāvoklis par neirotisko, bet vēl nav psihoze. Ja cilvēkam ir psihoze, viņš ir nepieskaitāms. Cilvēks var atrasties arī patoloģiska afekta iespaidā. Afekts ir tik stiprs, ka lielā greizsirdībā vai aizvainojumā cilvēkam pilnīgi aptumšojas apziņa. Viņš visu sit, grauj, lauž. Kad afekts pāriet, viņš neko vairs neatceras. Šādos gadījumos cilvēks tiek atzīts par nepieskaitāmu. Savukārt personības traucējumu līmenī cilvēka apziņa ir daļēji sašaurināta. Tiek uzskatīts, ka tādos gadījumos cilvēks spēj vadīt savu rīcību un spēj sevi apstādināt, taču tas ir tikai teorētisks pieņēmums. Cilvēki ar personības traucējumiem mēdz viegli aizsvilties, piemēram, viņam bijušas desmit psihotraumas, bet pie vienpadsmitās viņš kādu smagi piekauj. Tiesā viņu atzīst par daļēju pieskaitāmu un piespriež cietumsodu. Šodien ne tikai ar nepieskaitāmajiem, bet arī ar daļēji pieskaitāmajiem strādā ārsti, māca pacientiem kontrolēt afektus, jo viņi faktiski to nemāk.”

Psihoterapeits pastāsta par vēl kādu pārsteidzošu atziņu. “Mūsdienās neirozinātne savos pētījumos jau attīstījusies pietiekami tālu un atzīst, ka cilvēkam brīvās gribas tomēr nav. Cilvēka brīvā griba ir tikai ilūzija. Mūsu gribu vada smadzeņu programmas. Cilvēka smadzenēs nav neviena neatkarīga centra, kas viņam ļautu neatkarīgi izvēlēties savas darbības virzienu. To ietekmē visādi faktori – iedzimtība, audzināšana, spēja savaldīt emocijas un tā tālāk. Un tās visas ir programmas. Savukārt mūsu tiesu sistēma ir veidojusies uz morāles pamata. Tiesības un morāle – tie ir tuvi jēdzieni. Un morāle vienmēr ir pārspīlējusi cilvēka brīvās gribas izvēli. Pēc mūsdienu zinātnes atklājumiem var teikt, ka visi cilvēki, ieskaitot bezpajumtniekus un sērijveida slepkavas, darbojas un uzvedas tieši tā, kā spēj. Un labāk viņi nespēj. Kaut kāda iemesla dēļ – grūta bērnība, slikti gēni vai smadzeņu trauma. Viņi tik tiešām labāk nevar. Tādā ziņā visi cilvēki ir nepieskaitāmi.”

Lūk, interesants piemērs. “Cilvēks pastrādā noziegumu un domā, ka viņu nenoķers. Jau nodarījuma laikā viņš labi saprot, ka tā ir sodāma darbība, ka viņš nodara kaitējumu citiem, taču domā, ka viņu nenoķers. Uzskata, ka ir pietiekami gudrs, lai viņu nenoķertu. Un sanāk, ka viņš ir šīs domas varā. Un tad, kad viņš atrodas kādas domas varā, nekādas brīvās gribas viņam nav. Visus, kas sēž cietumos, var iedalīt divās lielās grupās – vieni, kas paveica noziegumu afekta stāvoklī, un otri, kas bija pārliecināti, ka viņus nenoķers. Šajā sakarā jāteic, ka cietumsods ir vajadzīgs kaut vai tādēļ, lai cilvēks saprastu, ka viņš tomēr ir notverams. Un daži to tik tiešām saprot un vairs nepievēršas kriminālām darbībām. Savukārt citi no tā nemācās un nevēlas atzīt, ka nekad nav iespējams paredzēt pilnīgi visas nejaušības, lai netiktu noķerti.”

Lai sevi veidotu par psihiski veselu cilvēku, ārsts iesaka kritiski domāt. “Kritiska domāšana – tā ir viena no psihiskās veselības pazīmēm. Tā ir spēja atsijāt viltus ziņas no patiesas informācijas. Turklāt kritiskā domāšana jāvērš ne tikai uz ārpusi, bet arī iekšpusi – pret sevi. Tā ir spēja kritiski paanalizēt savas domas un emocijas. Piemēram – vai es tagad apvainojos pamatoti? Vai mana greizsirdība gadījumā nav pārspīlēta? Vai es rīkojos adekvāti reālajai situācijai? Ne vienmēr visas atziņas un spriedumi, kas rodas cilvēkam galvā, ir patiesi. Arī savi secinājumi jāpakļauj kritikai.”