Televīzija un cilvēka smadzenes. Kurš kuru uzvarēs?

Lai gan sākotnēji skeptiķi televīzijai nepareģoja garu mūžu, jo tā liek cilvēkam, acis nenolaižot, sēdēt pie ekrāna, televīzija popularitātes ziņā pat pārspēja presi un radio. Tomēr laika gaitā izpētīts, ka pārmērīga nodošanās televīzijas vērošanai, piemēram, var pazemināt gara spēju līmeni, izkliedēt koncentrēšanās spējas, palielināt risku saslimt. Vēl vairāk – jaunākie pētījumi aizvien pārliecinošāk apliecina, ka televīzija ir ārkārtīgi efektīva prāta kontrolēšanas tehnoloģija, kas spēj milzīgā mērā ietekmēt to, kā jūtamies, ko domājam par savām iespējām un kā uztveram apkārtējo pasauli. Tādējādi iepriekš par nevainīgu uzskatītais laika kavēklis īstenībā ir reāls drauds fiziskajai un garīgajai veselībai.

Reiz televīzijas raidījumu vadītāja Evelīna Strazdiņa presei atzinās, ka saviem bērniem gandrīz vispār neļauj skatīties televīziju. Sabiedrībai tas šķita diezgan šokējoši, ņemot vērā viņas popularitāti televīzijas ekrānā. Starp citu, tas piespiedis arī Evelīnu un dzīvesbiedru neiegrimt pārāk lielā televīzijas patērēšanā. Tagad bērni ir pusaudžu vecumā un joprojām televizoru skatoties reti, ja nu kādu filmu.

Vai mazam bērnam var ļaut skatīties televizoru – vai tas nekaitē? Daudziem vecākiem tas ir svarīgs jautājums, uz kuru diemžēl nav nepārprotami skaidras atbildes. Tad nu vieni izvēlas neriskēt un aizliedz skatīšanos, citi to stingri ierobežo, bet vairākums vecāku, iespējams, atstāj šo procesu pašplūsmā.

Varbūt atvase kļūs par nākamo Einšteinu?

Vēl nesen līdzīgi reaģēja arī speciālisti, piemēram, Amerikas Pediatru akadēmija, kuras ieteikums bija neļaut skatīties televizoru bērniem, kas ir jaunāki par diviem gadiem. Iemesls – tīri aiz piesardzības, jo nebija pētījumu, kas apliecinātu: televīzija palīdz bērniem attīstīties. Tikmēr radīti televīzijas šovi un izlaisti DVD ar īpašām bērnus izglītojošām programmām, lai stimulētu viņu smadzenes un veicinātu mācīšanos. Vecākiem ir visai vilinoši tos izmēģināt – varbūt viņu atvase kļūst par nākamo Einšteinu? Bet varbūt – gluži otrādi.

Psihologu, pediatru un citu ekspertu pētījumu joprojām nav daudz, un tie paši ir diezgan pretrunīgi. Pirms dažiem gadiem doktores Marijas Evansas Šmites vadībā Bostonas Bērnu slimnīcā tika pētīti vairāk nekā 800 bērnu no dzimšanas līdz trīs gadu vecumam, lai noskaidrotu, kā televizora vērošana ietekmē viņu valodu un kustību spējas.

Pētījums: nav nekāda sakara starp televizora skatīšanos un izziņas attīstību

Aptaujājot mātes, noskaidroja, ka šie bērni līdz divu gadu vecumam skatījušies televizoru vidēji nedaudz vairāk par stundu dienā. Pēc pirmās datu analīzes šķita, ka bērni, kas pie televizora pavada vairāk laika, trīs gadu vecumā testos uzrāda sliktākus rezultātus. Taču tad speciālisti pievērsās citiem faktoriem – mātes izglītības līmenim un mājsaimniecības ienākumiem. Izrādījās, ka nav nekāda sakara starp televizora skatīšanos un izziņas attīstību. Tādējādi šis pētījums neatklāja ne ko labu, ne sliktu attiecībā uz laiku, kas pavadīts pie televizora.

Sietlas Bērnu izpētes institūta doktora Dimitra Hristaka pētījums atklāja, ka izglītojošo DVD skatīšanās aizkavē bērnu spējas veidot vārdu krājumu. Proti, ar katru papildu stundu, kas pavadīta pie ekrāna, bērni vecumā no 8 līdz 16 mēnešiem iemācās par sešiem vai pat astoņiem vārdiem mazāk nekā tie, kam nav ļauts skatīties video. Hristakis atzina: “Tagad mēs tiešām zinām, ka, neraugoties uz šo komercproduktu reklāmu, no videoprogrammu skatīšanās nav pilnīgi nekāda labuma.”

Pašlaik speciālisti vienādi uzskata, ka televizora vērošana mazulim līdz divu gadu vecumam nedod nekādu labumu. Bet vai pusstunda pie ekrāna bērnam nozīmē spriedumu – vēlāk skolā apmeklēt pēcstundas nesekmīgajiem?! “Pavaicājiet sev, kāpēc ļaujat bērnam skatīties televizoru,” iesaka doktors Dimitri Hristakis. “Ja jums nepieciešama pauze, lai ieietu dušā vai pagatavotu pusdienas, tad risks ir pavisam mazs. Bet, ja uzskatāt, ka tas ir labi bērna smadzenēm, tad vajag to pārdomāt, jo nav nekādu pierādījumu par labumu, toties noteikti ir risks kaitēt, ļaujot skatīties bieži un ilgi.” Hristakis piebilst, ka vislabāk veicināt bērna smadzeņu attīstību, ar viņu spēlējoties. Viņa jaunākais pētījums liecina: pamata aktivitātes, piemēram, rotaļāšanās ar klucīšiem, pusotru gadu vecam bērnam var būtiski uzlabot valodas prasmi pusgadu vēlāk.

Liels televīzijas patēriņš šajā laikā var izraisīt neveselīgus ieradumus nākotnē

Bet kas sagaida tos mazuļus, kam vecāki jau pirmajos dzīves gados ļauj sēdēt pie televizora divas un vairāk stundas dienā? 2010. gadā veiktais Monreālas universitātes pētījums atklāja šokējošas sekas. Vairāk nekā 1300 bērnu vecākiem lūdza sniegt ziņas, cik ilgi viņu bērni 29 un 53 mēnešu vecumā skatās televizoru, un desmit gados tika noteikts bērnu ķermeņa masas indekss. “Vecumā no diviem līdz četriem gadiem pat pakāpeniski pieaugošs televīzijas vērošanas laiks aizkavēja attīstību,” konstatēja pētījuma vadītāja psihosocioloģijas profesore Linda Pagani. “Agra bērnība ir būtisks periods, kad attīstās smadzenes un veidojas uzvedība. Liels televīzijas patēriņš šajā laikā var izraisīt neveselīgus ieradumus nākotnē.”

Kas tad šiem bērniem draud? Pētījums atklāja: caurmērā desmitā daļa no viņiem var būt neaktīvāki skolas dzīvē un mazkustīgāki vispār, kā arī var ciest no klasesbiedru nievām. Lai gan netika atklāta negatīva ietekme uz bērna lasīšanas prasmi, tomēr sekmes matemātikā gan var būt par sešiem procentiem sliktākas. Tā kā šiem bērniem par desmit procentiem biežāk var rasties kāre pēc neveselīgām uzkodām, nav brīnums, ka tas vēlāk izpaudīsies augstākā ķermeņa masas indeksā.

Televīzijas agresīvā ietekme var atstāt iespaidu arī uz meitenēm. Pirms pāris gadiem ASV Skautu meiteņu izpētes institūts pētījumā Meitenes un realitātes TV aptaujāja vairāk nekā 1000 pusaudžu vecumā no 11 līdz 17 gadiem. Atklājās, ka gandrīz puse aptaujāto regulāri skatās realitātes programmu Keeping Upwith The Kardashians (šovs par armēņu izcelsmes Kardašjanu lielās ģimenes dzīvi), Jersey Shore (seriāls par astoņiem jauniešiem, kas pavada vasaru vienā mājā Džērsijas krastā) un citas pārraides. Turklāt vēl 30 procenti meiteņu atzina, ka skatās šos šovus dažreiz. Vairākums meiteņu tic, ka tie attēlo patieso dzīvi.

Šķiet, kas gan šajos šovos var būt tik briesmīgs, lai būtu pamats uztraukties? Diemžēl pētījums rāda, ka regulārās skatītājas pieņem un gaida savā dzīvē vairāk drāmas, agresijas, kā arī akceptē attiecības ārpus pieņemtajām normām. Turklāt viņu pašvērtējumu stipri ietekmē tas, kā viņas vērtē savu ārējo izskatu.

Meitenes tic, ka jāmelo, lai tiktu dzīvē uz augšu

Par to, kādā mērā šovi veicina jaunās skatītājas kļūt par sliktajām meitenēm, liecina aptaujas rezultāti. Piemēram, 78 procenti regulāro realitātes šovu skatītāju domā: klačas un aprunāšana ir normāla parādība meiteņu attiecībās, savukārt 68 procenti uzskata: tas ir meiteņu dabā – būt nenovīdīgām un nešpetnām citai pret citu. Vairāk nekā trešdaļa meiteņu tic, ka “ir jāmelo, lai dzīvē tiktu uz augšu” (tā uzskata tikai 24 procenti no meitenēm, kas neskatās realitātes šovus). Septiņdesmit procentu daudz laika tērē savam ārējam izskatam, un 38 procenti ir pārliecinātas, ka meitenes vērtību nosaka fiziskie dotumi.

Tiesa, pētījuma autori neslēpj arī realitātes šovu gaišo pusi, proti, daudzas meitenes atzina, ka no šīm programmām gūst motivāciju, iedvesmu, mierinājumu, un 62 procenti aptaujāto apgalvoja, ka raidījumi ir veicinājuši viņu izpratni par dažādiem sabiedrības jautājumiem. Vairāk nekā pusei regulāro šovu skatītāju raksturīga lielāka pašpārliecinātība nekā tām meitenēm, kas šovus neskatās; viņas uzskata sevi par pieaugušākām, gudrākām, interesantākām un atraisītākām, kā arī tiecas būt par līderēm vai arī jau uzskata sevi par tādām.

Bērni ir viegli ietekmējami un nespēj atšķirt īstenību no izdomājuma

Tomēr pozitīvie guvumi nobāl tā fakta priekšā, ka meitenes – būtībā viegli ietekmējami, jūtīgi bērni – nespēj atšķirt īstenību no izdomājuma, kamēr vairākums pieaugušo saprot: realitātes televīzijā nav nekā no īstās dzīves. Žanra veidotāji piesaista skatītājus, ikdienas gaitas dramatizējot un piešķirot tām sensacionalitāti, tādējādi nodrošinot šokējošu iespaidu. “Meitenes mūsdienās tiek bombardētas ar medijiem – realitātes televīziju un citiem –, kas ļoti bieži tēlo meitenes un sievietes kā sāncenses, nevis draudzīgas būtnes, kuras cita citu atbalsta,” uzskata ASV Skautu meiteņu attīstības psihologs Andrea Bastiani Arčibalds. “Tas nostiprina sliktās meitenes stereotipu un tai raksturīgo uzvedību padara par normālu. Mēs nesakām, ka meitenēm jāizvairās no realitātes televīzijas, bet vēlamies, lai kopā ar vecākiem viņas saprot, uz ko iet, kad skatās šīs programmas.”

Amerikā jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās – kad televizori kļuva pieejami tirdzniecībā – sabiedrībā sākās diskusija, kādi vīriešu un sieviešu tipi ar televīzijas palīdzību tiek tiražēti. Betija Frīdena, amerikāņu feministiskās kustības līdere sešdesmitajos gados, bija sašutusi: “Televīzija attēlo amerikāņu sievieti kā stulbu, nepievilcīgu, nedrošu un nenozīmīgu mājsaimnieci, kas pavada savas mocekles dienas bezjēdzībā un garlaicībā, sapņojot par mīlestību un kaļot ļaunus atriebības plānus pret savu vīru.”

Kad sievietes aktīvi cīnījās par savām tiesībām, cieta ne tikai svārku garums (mini!), bet arī televīzija. 1970. gadā Nacionālā sieviešu organizācija pat izveidoja īpašu komisiju jeb triecienvienību ar uzdevumu pētīt un mainīt “sievietes pazemojošos stereotipus televīzijā”. Tā savu uzdevumu izpildīja ar uzviju, ja tā var teikt, jo kopš deviņdesmitajiem gadiem televīzijā vērojama gluži pretēja tendence – attēlot vīriešus kā pilnīgi neciešamus un mīkstčaulīgus muļķus. Toties sievietes aizvien biežāk var vērot tēlojam ne tikai supervarones un veiksmīgas biznesmenes, bet arī iesaistītas seksuāli vardarbīgās ainās.

Stiprās sievietes, kuras liek nervozēt vīriešiem

Pirms gada Amerikas žurnālā The Journal of Communication publicētais pētījums apliecināja – pozitīvu sieviešu lomu tipi samazina seksuālās vardarbības negatīvo iedarbību televīzijā. Turklāt stipra rakstura varones lielākoties nerada negatīvu viedokli par sievietēm. “Lai gan seksuāls un vardarbīgs saturs parasti piesaista lielu uzmanību, biju izbrīnīts, cik maz tas ietekmē attieksmi pret sievietēm. Drīzāk sieviešu pašu tēli – pozitīvi vai negatīvi – ir tie, kas rada vislielāko iespaidu, neatkarīgi no satura,” atzina Kristofers Fērgusons, kurš šo teoriju nodēvēja par Bafijas efektu.

Seriāls Bafija pret vampīriem bija viena no seksuāli vardarbīgajām filmām, ko pētījumā vajadzēja novērtēt pusotram simtam studentu. Abu dzimumu jauniešiem, kas skatījās arī seriālu Likums un kārtība, kurā galvenās varones ir pozitīvi tēli ar spēcīgu raksturu, bija visnotaļ neitrāla attieksme pret sievietēm. Toties ekrānu stiprās sievietes liek nervozēt vīriešiem. Pētnieki to skaidro ar vīriešu iekšējo sajūtu, kas rodas no dzimumu tradicionālo lomu apdraudējuma.

Perfekts prāta programmēšanas rīks

Televīzijas skatītāji lielākoties neapzinās un neanalizē gūto ietekmi uz savām domām, uzvedību un smadzenēm, gluži kā apburti stundām pielīpot pie televizoru ekrāniem. “Esmu ievērojis fiziskos simptomus, kas raksturīgi gan bērniem, gan pieaugušajiem, kas skatās televizoru,” jau sešdesmitajos gados atzina amerikāņu rakstnieks Nobela prēmijas laureāts Džons Steinbeks. “Mute kļūst ļengana, un lūpas atkarājas; acīs parādās apdullināts skatiens; viņi šņaukājas biežāk nekā normāli; mugurkauls atslābst, un pirksti lēni un metodiski plūkā mēbeļdrānu. Tas tik ļoti līdzinās pusnemaņai, ka gribētos zināt, cik daudz no televīzijas vēstījuma iziet cauri smadzenēm.”

Šis jautājums interesēja arī ASV General Electric Company sabiedriskās domas pētījumu daļas vadītāju Herbertu Krūgmenu. 1969. gadā viņš nāca klajā ar sensacionālu atklājumu, uz kā joprojām balstās visa televīzijas reklāmas iedarbība. Krūgmens novēroja televīzijas skatītājus un secināja, ka nepilnas minūtes laikā smadzeņu viļņi ātri pārslēdzās no beta uz alfa viļņiem. Atšķirība? Beta viļņi ir saistīti ar aktīvu, loģisku domāšanu, turpretī daudz lēnākie alfa viļņi – ar atslābinātu, meditatīvu stāvokli, kas veicina ietekmējamību. Kad eksperimenta dalībnieki izslēdza televizoru un sāka lasīt grāmatu, smadzenes atkal pārslēdzās uz beta viļņiem. Krūgmena atklājumu pēc tam apstiprināja līdzīgi pētījumi, papildinot ar versiju: smadzeņu viļņu pārslēgšanās iemesls ir ekrāna gaismas mirgoņa.

Ar meditāciju panāktus alfa viļņus uzskata par labvēlīgiem (tie atslābina smadzenes), bet pārmērīga atrašanās alfa viļņu stāvoklī, ko izraisījusi televīzija, var radīt prāta apmiglošanos, sapņošanu vaļējām acīm un nespēju koncentrēties. Šajā hipnotiskajā stāvoklī informācija no ekrāna tiek pa taisno ielādēta zemapziņā, kur tā maina uzskatus un veido jaunus, par ko skatītājs pat nenojauš. Tāpēc arī nav vajadzības īpaši padomāt par reklāmas kvalitāti – televīzijas skatītājs ar pasīvo, iespaidojamo smadzeņu stāvokli zibenīgi uztver reklamēto zīmolu. Par to liecina eksperimenti, kad cilvēki hipnozes stāvoklī citu pēc cita sauc televīzijas reklamētos saukļus, lai gan pirms tam viņiem šķitis, ka tos nav iegaumējuši.

Hipnotiskā stāvokļa blakusiedarbība ir kritiskas analīzes trūkums. Tādējādi televīzijas skatītājiem ir tieksme ticēt visam, ko viņiem saka, un izveidojas neprecīzs un nereāls priekšstats par īstenību.

Spiež uz reptiļa smadzenēm

Reklāmu sacerētāji izmanto vēl kādu televīzijas īpatnību, proti, tā samazina smadzeņu aktivitāti augšējā daļā, bet palielina apakšējā zonā, citiem vārdiem, tā liek justies neinteliģentam un uzvesties kā dzīvniekam. Mērķis ir smadzeņu daļa, ko pieņemts dēvēt par reptiļa smadzenēm un kas ir atbildīga par primitīvām un primārām vajadzībām – seksu, barību, varu. Šie motīvi tad arī parasti tiek izmantoti, lai liktu skatītājam domāt, ka attiecīgais produkts ir absolūti nepieciešams, citādi viņa dzīve būs prasībām neatbilstošā līmenī.

Populārais teiciens, ka televīzija notrulina smadzenes, nepavisam nav tālu no patiesības. Viens no smadzeņu zemās aktivitātes iemesliem ir tas, ka skatītājs gandrīz nemaz nedomā, tātad smadzenes netiek vingrinātas, kā tas, piemēram, notiek lasot, kad iztēlojamies lasīto. Pat guļot smadzenes ir aktīvākas nekā dirnot pie televizora ekrāna! Tā kā smadzeņu veselība lielā mērā ir atkarīga no to aktīvas izmantošanas, pārmērīga blenšana ekrānā atstāj kaitīgu ietekmi. Daži pētījumi pat norāda uz sakarību ar palielinātu demences un Alcheimera slimības risku.

Turklāt lieliem televīzijas cienītājiem var draudēt arī problēmas ar koncentrēšanās spējām, kas, piemēram, bērniem var izpausties kā uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromi. Speciālisti to skaidro ar mūsdienu videomontāžas īpatnībām – ļoti biežu kadru maiņu. Tiesa, tā aktivizē orientēšanās reakciju, kas automātiski liek pievērst uzmanību pārmaiņām vidē. Tomēr, ja kadru maiņa notiek pārāk bieži, var rasties grūtības sekot līdzi un pat izraisīt nelabumu.

Iespējams, vēl ne labāk liks justies pētnieku atklājums, ka televīzija būtībā var novest cilvēku arī kapā. Vai nu fiziskās aktivitātes trūkuma, vai smadzeņu deģenerēšanās dēļ, bet televīzijas pārliecīga patērēšana palielina risku nomirt.

 Trauksme: atkarība no televīzijas!

Ja jums nav interaktīvās televīzijas, kad var ierakstīt raidījumu, un iemīļotā seriāla kārtējā sērija kādu apstākļu dēļ jāizlaiž, – kāda ir sajūta? Vai nav dusmas, nemiers un vēlme par visām varēm tikt pie ikdienišķās devas? Psihologi aizvien vairāk runā par to, ka televīzija ir viena no modernajām atkarībām. Aptaujas liecina, ka vidēji 13 procenti skatītāju sevi atzīst par atkarīgiem. Bet interesanti – gandrīz 70 procenti cilvēku domā, ka viņi ne, bet citi – tie gan ir atkarīgi! Amerikāņi – viena no lielākajām televīzijas fanu nācijām – izpētījuši: sasniedzis 65 gadus, amerikānis var teikt, ka deviņus gadus ir nosēdējis pie televizora.

Televīzijas labākās īpašības paradoksālā kārtā var kļūt par bīstamām un vērsties pret tās patērētājiem. Pirmkārt, cilvēks pēc garas darbadienas pie televizora atslābinās, jūtas mierīgāks un bezrūpīgāks. Otrkārt, televīzija var palīdzēt kā sava veida pašterapija – tiek pārvarēts negatīvisms vai remdinātas sāpīgas emocijas: bēdas, vientulība, stress. Taču, pārmērīgi paļaujoties uz televīziju kā stresa noņēmēju, var kļūt par atkarīgo. Un televīzijas iedarbība līdzinās narkotikām: jo ilgāk lieto, jo gūst mazāk baudas. Pētījumi liecina – skatoties televizoru piekto stundu pēc kārtas, gūtais apmierinājums būs mazāks nekā pirmajā stundā.

Daudzi to apzinās laikus un rīkojas apņēmīgi – izsviež televizoru no mājas! Piemēram, slavenā britu aktrise Keira Naitlija atteikusies no televizora jau vairākus gadus un nemaz pēc tā neilgojoties. Arī LNT raidījuma 900 sekundes kādreizējam vadītājam Ģirtam Timrotam mājās nav televizora. Bez televizora iztiek aktrise Dārta Daneviča, dzejnieks Valts Ernštreits un vēl, un vēl. Iespējams, tā ir dabiska reakcija – psiholoģisks aizsardzības mehānisms.