Izplēnējušas "Ģimene burkā" zvaigznes Agritas Bindres savulaik ciešās un siltās attiecības ar māsu. Kāpēc tā?

Šī situācija viņai sagādā milzīgas emocionālas sāpes, jo centieni rast kopsaucēju un salīgt ar tuviniekiem joprojām nav vainagojušies panākumiem. Kamēr visi iesaistītie mēģina adaptēties jaunajiem apstākļiem, Agrita ar nostalģiju piemin tos laikus, kad ģimene vēl bija saliedēta un vienota. Agrita neslēpj – šobrīd ar mammu un māsu kontakta nav vispār. Viņas vērtējumā, pie vainas varētu būt visu iesaistīto sieviešu pārlieku sakāpinātās emocijas un nespēja piekāpties sava lepnuma dēļ. Lai gan draudzene pauda cerību, ka laiks visu nokārtos, Agrita uzskata, ka kopš pārvākšanās uz Iecavu plaisa attiecībās ar māti ir tikai padziļinājusies, un piebilst: "Laiks dziedē brūces un redzēs, kā tas viss turpināsies uz priekšu. Man nav nekādi ne aizvainojumi, es nemēģināju iet prom no mammas mājām ar naidu."

Lai gan sirdī mīt cerība uz drīzu izlīgumu, prāts saka priekšā, ka tik ātri viss nenotiks. Emociju uzplūdā viņa draudzenei atzina: "Man tas ir tik ļoti sāpīgi! No sākuma es ne tik ļoti apzinājos, bet, jo vairāk iet laiks, jo vairāk es par to aizdomājos, ka mēs taču neesam sveši cilvēki!" Nespējot valdīt asaras, Agrita saņēma mierinošu Elvitas apskāvienu. Aizkadrā šova dalībniece vēlāk skaidroja, cik ļoti viņai pietrūkst kādreizējo kopīgo svētku un ceļojumu, kad visa kuplā saime vēl turējās kopā.

Lai gan sadzīviski jaunajā mājvietā viss ir iekārtojies un rit savu gaitu, iekšējais nemiers un neatrisinātais aizvainojums joprojām nospiež sirdi. Agrita turpināja: "Nav jau nemaz tā, ka var nogriezt ar sakni un pateikt: "Viss! Man vienalga, ko viņi tur dara un kā viņi tur dzīvo!" Viņiem nerodas jautājums – kā mums iet? Labi, mums var sekot līdzi televīzijā un sociālajās platformās, bet viņiem tiešām, tā kā, neviens jautājums nerodas – kā mums, tā kā, patiesi iet? Kā mēs jūtamies? Vai, nezinu, kaut vai atbraukt, satiekamies, parunāties vai atbraukt ciemos."

Pametot iepriekšējās mājas, Agrita centusies saglabāt iespēju dialogam, taču pretī saņēmusi tikai klusumu. Viņa atceras: "Atstāju tādas pusatvērtas durvis ar tekstu, ka es esmu atvērta sarunām. Lai nosēžas emocijas, lai nosēžas viss, kas ir noticis – varbūt tas bija par ātru vai par negaidītu, katram savs." Elvitas vērtējumā šāda pieaugušu cilvēku izturēšanās drīzāk atgādina bērnišķīgu spītību, kur vienai pusei burtiski jālūdzas pēc uzmanības vai kripatiņas laika. Tam piekrītot, Agrita ar rūgtumu noteica: "Zini, cik sāpīgi? Vēl sāpīgāk ir vienkārši ieberzties tajā brīdī, kad tevi atgrūž vai izgrūž ārā un pasaka: "Man ar tevi nav ko runāt!"" Viņa augsti vērtē draudzenes atbalstu, jo saprot, ka ar savu pilngadīgo meitu Esteri šo tēmu izrunāt nevar – jaunietei ir daudz radikālāks un skarbāks viedoklis par situāciju. Aizkadrā Agrita ieskicē meitas pozīciju attiecībā uz vecmāmiņu un krustmāti: ""Viņas mūs negrib redzēt, viņas negrib ar mums runāt, tad kāpēc mums ir jāuzbāžas? Vai kāpēc mums ir kaut kas jādara?" Es laikam esmu tāda piekāpīgāka, pielaidīgāka un man šķiet, ka jebkuras strīdu situācijas ir jāatrisina runājot un vieglāk ir dzīvot, kad ir izrunāts. Vismaz izrunāts – kaut izkliegts, bet izrunāts viss, kas ir uz sirds, nevis tas tiek turēts."

Agrita apzinās, ka ilgstoša aizvainojuma paturēšana sevī un noklusētas emocijas var negatīvi ietekmēt veselību, tāpēc viņa joprojām vēlas atjaunot saikni. Tomēr šoreiz viņa ir apņēmības pilna pagaidīt pretimnākšanu no mātes un māsas puses, jo līdz šim tieši viņa vienmēr uzņēmusies vidutājas lomu visos konfliktos. Viņasprāt, šāda tuvinieku ignorēšana nav pelnīta, lai gan jāsaprot, ka katrs cilvēks uz šo strīdu raugās caur savu personīgo pieredzes prizmu.