"Ģimene burkā" dalībniece Vita Valtere pēc 17 gadiem satiek savu bijušo un iepazīstina ar abu kopīgo dēlu

Ceļš uz šo notikumu bija sarežģīts, jo Denijs vairākkārt atteicās tikties. Tomēr situāciju glāba Vitas mammas Intas aizkustinošais vēstījums, kas beidzot spēja aizkustināt tēva sirdi un motivēja viņu ierasties. Gabrielam šis notikums kļuva par kulmināciju ilggadējai gaidīšanai, kurā senais aizvainojums izplēnēja pirmajā kopīgajā apskāvienā.

Minsteres dzelzceļa stacijā valdīja liels uztraukums. Vita un viņas māsa Inga bija sagatavojušas kameras, lai iemūžinātu šo unikālo mirkli. Kad pūlī beidzot parādījās Denija stāvs, Vita nespēja klusēt: "Man tas ir jāuzfilmē! Tēva un dēla pirmā satikšanās!" Sākotnējais apmulsums ātri pārvērtās sirsnīgā sveicienā, kad dēls uzrunāja tēvu: "Ak, mans Dievs! Sveiks!" Tam sekoja ciešs vīriešu apskāviens, kas pielika punktu 17 gadus ilgajai distancei. Daloties izjūtās par pirmajām sekundēm kopā ar tēvu, Gabriels atzina: "Es biju gan priecīgs, gan pārsteigts, gan bišķīt arī dusmīgs." Puiša dalītās jūtas bija pamatotas. Denija iepriekšējā rīcība – neskaitāmas atceltas tikšanās un solījumu nepildīšana – bija atstājusi rūgtuma pēdas. Arī šī vizīte gandrīz izpalika Denija veselības problēmu dēļ, taču ģimenes neatlaidīgie centieni pārliecināt tēvu tomēr nesa augļus.

Par spīti bažām, tikšanās noritēja negaidīti viegli. Vita pamanīja, ka starp dēlu un tēvu uzreiz izveidojās dabisks kontakts, it kā šķirtības gadu nemaz nebūtu bijis. Viņa komentēja notiekošo: "Vēl joprojām tā atmosfēra bija brīva, tāda patīkama, ļoti jauka, tāda galīgi nepiespiesta. Protams, satraukums bija par to, kā Gabriels noreaģēs un kā viņam tas viss liksies, bet bija ļoti patīkami."

Vēlāk, malkojot dzērienus kafejnīcā, tēvs un dēls iegrima sarunās. Drīz vien piezvanīja vecmāmiņa Inta, kuras emocionālais lūgums uz ceļiem bija pēdējais impulss Denija atbraukšanai. Pat šādā nopietnā brīdī Denijs nezaudēja sev raksturīgo humoru: "Tur, [kafejnīcā], protams, Denijs atkal izspēra savu joku. Kad mamma saka, ka viņa ir ļoti priecīga par satikšanos un ka tomēr paklausīja un atsaucās uz manu ziņu, Denijs, protams, savā stilā pateica: "Ou, Inta, jā, bet tu man vēl neesi pārskaitījusi naudu par to!""

Analizējot tēva ārieni, Gabriels pamanīja kopīgus sejas vaibstus, piemēram, skatienu un deguna formu. Viņu pārsteidza tēva spēja viegli komunicēt un nemitīgā jokošana: "Tie joki visu laiku un tas, ka viņš visu laiku māk arī to komunikāciju uzturēt." Pēcpusdienas gaitā tika kalti plāni vasarai – ir cerība, ka jūnijā Denijs apciemos Latviju. Vita ir apņēmības pilna stiprināt šīs saites un iepazīstināt tēvu ar dēla ikdienu dzimtenē: "Ļoti ceram, ka viņš patiešām jūnijā atbrauks uz šejieni, lai mēs viņam varam parādīt, kur mēs dzīvojam, kā mēs dzīvojam. Jā, gribas uzturēt šo te kontaktu."