DNS pēc 180 gadiem atklāj "Arktikas ekspedīcijas" šausminošo likteni
1845. gadā britu kuģi “HMS Erebus” un “HMS Terror” devās vienā no bīstamākajām ekspedīcijām pasaules vēsturē, meklējot leģendāro Ziemeļrietumu jūras ceļu starp Atlantijas un Kluso okeānu. Taču misija pārvērtās par katastrofu.
1845. gadā britu kuģi “HMS Erebus” un “HMS Terror” devās bīstamā ekspedīcijā uz Arktiku, lai atrastu leģendāro Ziemeļrietumu jūras ceļu — īsāko maršrutu starp Atlantijas un Kluso okeānu caur Kanādas ziemeļiem. Ekspedīciju vadīja pieredzējušais polārpētnieks sers Džons Franklins, bet uz abiem kuģiem atradās kopumā 128 jūrnieki. Tajā laikā misija tika uzskatīta par vienu no ambiciozākajām un bīstamākajām Britu impērijas jūras ekspedīcijām vēsturē.
Sākumā viss noritēja veiksmīgi, taču jau 1846. gadā abi kuģi tika iesprostoti ledū Kanādas Arktikā. Ledus nekustējās mēnešiem ilgi, pārtikas krājumi sāka izsīkt, bet ārkārtīgi zemās temperatūras un slimības novājināja novārgušo kuģa apkalpi, un bojā gāja 24 jūrnieki. Pētnieki vēl šodien nav pilnīgi pārliecināti, kas izraisīja viņu nāvi — tiek pieļauts, ka jūrniekus skāra cinga, slimības vai pat saindēšanās ar svinu no konservu bundžām.
Pēc diviem gadiem bezcerīgajos apstākļos izdzīvojušie nolēma pamest kuģus. Atlikuši bija 105 jūrnieki, kuri devās pāri sasalušajai jūrai, velkot smagas ragavas un cerot sasniegt apdzīvotas vietas. Taču viņiem nācās cīnīties ar badu, salu un pilnīgu spēku izsīkumu. Temperatūra sasniedza -20 grādus, bet svaigas pārtikas praktiski nebija. Ar katru dienu situācija kļuva arvien izmisīgāka.
Par to, cik smagi bija ekspedīcijas pēdējie mēneši, liecina vēlākie pētījumi. Analizējot vairāk nekā 400 atrastos kaulus, zinātnieki konstatēja pierādījumus kanibālismam, kas liecina, ka daļa jūrnieku izmisumā centās izdzīvot par katru cenu. Pētnieks Duglass Stentons atzīst, ka “kaut kas šeit nogāja ļoti greizi”, piebilstot, ka brīdī, kad jūrnieki pameta kuģus - viņi devās pretī savai nāvei.
Neviens no ekspedīcijas dalībniekiem mājās tā arī neatgriezās. Visi 128 cilvēki gāja bojā Arktikas ledainajā tuksnesī, bet kuģu liktenis kļuva par vienu no lielākajām jūras vēstures mistērijām. Gadu desmitiem cilvēki centās saprast, kas īsti notika ar Franklina ekspedīciju un kur pazuda abi kuģi.
DNS analīzes sniedz trūkstošās atbildes
Tikai 2014. gadā Kanādas ziemeļu ledainajos ūdeņos tika atrasts “HMS Erebus” vraks, taču ekspedīcijas liktenis joprojām palika miglā tīts. Vēsturnieki gadiem ilgi centās saprast, kas īsti notika ar pazudušajiem jūrniekiem, kādos apstākļos viņi mira un kurš no atrastajiem cilvēku kauliem piederējis konkrētiem apkalpes locekļiem.
Tagad, gandrīz 180 gadus pēc traģēdijas, pētniekiem pirmo reizi izdevies atklāt vairāku bojāgājušo identitāti. Zinātnieki no Vaterlo Universitātes Kanādā veica sarežģītas DNS analīzes, salīdzinot no kauliem iegūtos ģenētiskos paraugus ar dzīvu radinieku DNS. Lai to paveiktu, pētnieki sazinājās ar vairāk nekā 130 ģimenēm septiņās dažādās valstīs, meklējot iespējamos ekspedīcijas dalībnieku pēctečus.
Pateicoties šiem testiem, identificēts kuģa puika Deivids Jangs, jūrnieks Viljams Orens, stjuarts Džons Bridženss un vēl vairāki apkalpes locekļi. Pētnieki uzsver, ka tas ir būtisks atklājums, jo pirmo reizi iespējams ne tikai noteikt, kam piederējušas mirstīgās atliekas, bet arī atjaunot bojāgājušo personīgos stāstus un saikni ar viņu ģimenēm.
DNS analīzes ļāvušas arī izveidot Deivida Janga sejas rekonstrukciju, dodot cilvēkiem iespēju pirmo reizi pēc gandrīz diviem gadsimtiem ieraudzīt vienu no traģiskās ekspedīcijas dalībniekiem. Zinātnieki uzskata, ka šie atklājumi palīdzēs soli pa solim atšķetināt vienu no slavenākajiem jūras katastrofu noslēpumiem pasaules vēsturē.
