"Būs jānomirst tepat, Amerikā..." leģendārā dejotāja Vija Vētra vientuļa slimnīcā gaida savu 103. dzimšanas dienu

Vija Vētra ir latviešu un indiešu sakrālās dejas dejotāja un pedagoģe, kura pēc kara bēgļu gaitām dzīvojusi Austrālijā un jau 55 gadus mitinās mākslinieku namā Manhetenā, Ņujorkā. Žurnālam "Kas Jauns" viņa atklāj, ka kopš decembra sākuma atrodas slimnīcā un rehabilitācijā – pēc kāju tūskas, infekcijas un vēlāk arī gripas šobrīd pārvietojas tikai ar staiguli. Vijas dzīves spēks ir apbrīnojams – pavisam drīz, 6. februārī, viņai paliks 103 gadi. “Jā, es ļoti vēlējos atgriezties Latvijā,” māksliniece saka žurnālam "Kas Jauns".

Kā jums klājas? Kā ar veselību?

Ar veselību nav labi, jo esmu slimnīcā jau kopš decembra sākuma. Bija uzpampušas kājas, vienā parādījās arī infekcija. Tad beidzot draudzene Maija mani aizveda uz pieņemšanas punktu, kur izskaidroja, ka es būtu mirusi, ja kaut dienu vēlāk meklētu palīdzību. Slimnīca ir tikai nesen atvērta – ar astoņām gultām steidzamiem gadījumiem, turpat, pie ātrās palīdzības pieņemšanas vietas. Saņēmu ārkārtīgi daudz injekciju, rokas zilas no tām. Nu, un klāt vēl šim turpat saķēru gripu. Pēc sešām dienām mani pārveda jau uz citu slimnīcu, kur varu uzturēties ilgstoši. Man nepieciešami regulāri vingrinājumi, lai es varētu kaut cik atgūt spēju stāvēt un staigāt. Šobrīd pārvietojos tikai ar atbalsta statīvu, saucamo walker (no angļu val. – staigulis). Nedēļas nogalēs – sestdienās un svētdienās –, protams, nekādu vingrinājumu nav, jo speciālistiem brīvdienas. Jāsaka gan, ka apstākļi man ir diezgan nožēlojami – mani apkalpo galvenokārt tumšādainie ļaudis, kas mēdz raksturā būt vienkāršāki, raupjāki, un, kad man nepieciešama apkopšana, jāgaida citreiz pat stundu, līdz to kāds paveic.

Cik ilgi vēl jums jāuzturas rehabilitācijas nodaļā?

Tas vēl nav zināms. Šobrīd esmu spējīga staigāt ļoti minimāli – īsu gabaliņu dienā – un tikai ar staiguli, lēnītēm, pārvietojot ķermeņa svaru no vienas kājas uz otru. Vārdu sakot, esmu invalīde, tāpēc noteikti tuvākajā laikā vēl mājās netikšu, vismaz, kamēr nevarēšu pati vairāk vai mazāk stabili pārvietoties.

2024. gadā izskanēja informācija, ka jūs varētu atgriezties Latvijā un atbalstam tiek vākti līdzekļi. Kas notika?

Jā, es ļoti vēlējos atgriezties Latvijā. Šobrīd tas noteikti nav iespējams, ņemot vērā manu veselību un vajadzību uzturēties intensīvajā rehabilitācijā. Ilgu lidojumu ar lidmašīnu vairs nevaru atļauties – būs jānomirst tepat, Amerikā.

Vai lūgumam pēc atbalsta bija liela atsaucība?

Pastāv tāds "Vijas Vētras fonds". Daudz līdzekļu nebija, bet tas pat nav svarīgākais, jo es īsti nevarēju atrast vietu, kur apmesties. Esmu pilnīgi viena, jo ģimenes man nav – visi nomiruši jau –, tāpat arī tuvie radinieki.

Kādas sajūtas par tuvojošos dzimšanas dienu? Gadu skaits ir ļoti cienījams.

6. februārī man paliks 103 gadi. Domāju, ka vajadzētu uzrakstīt grāmatu, kamēr esmu vēl dzīva. Ir divas grāmatas par mani. Vienu es rakstīju kopīgi ar Noru Ikstenu (1969–2026). Grāmatas nosaukums ir "Deja un dvēsele". Otru grāmatu "Vija Vētra. Deja – mans mūžs" par mani uzrakstīja Lija Brīdaka (1932–2022). Un trešo grāmatu es gribētu uzrakstīt par savu bērnību, kā es skolas brīvlaikus pavadīju laukos, kā strādāju visus lauku darbus, zināju visus mājlopus vārdā... Ļoti skaistas atmiņas no Latvijas laukiem Zemgalē, netālu no Dobeles. Tagad jau bērni īsti nezina, kāda ir tā lauku dzīve, jo mūsdienās lauku māju tikpat kā vairs nav. Vēlējos pierādīt: lai arī pilsētas bērns, zināju visus lauku darbus – gāju pastaliņās ganos, sēju rudzus un grābu sienu. (Smejas.) Ļoti mīlēju dabu.

Kad pēdējo reizi bijāt Latvijā?

Pēdējā reize bija 2023. gadā. Es uzvedu savu pēdējo deju izrādi par godu manai 100 gadu jubilejai uz Latviešu biedrības nama lielās skatuves, tā ilga divas stundas. Man ļoti trūkst Latvijas un manu draugu tur. Dzimtenē bija arī deju grupa, kas vairākus gadus piedalījās manā deju izrādē, es ne tikai uzstājos, bet arī mācīju. Mani aicināja uz televīziju, tapa arī visādi apraksti. Lielāko daļu mūža esmu nodzīvojusi Amerikā, bet šeit es kā mājās jūtos vismazāk.

Kāpēc tik maz laika pavadījāt Latvijā, un kāpēc Amerikai ir tik nozīmīga loma jūsu dzīvē?

Kara laikā es studēju Vīnes akadēmijā un konservatorijā, deju departamentā. Amerikāņi toreiz nobombardēja māju, kuras pagrabā es biju, tomēr no gruvekļiem mani izšķipelēja ārā, un joprojām esmu dzīva. Pēc tam man bija jābēg prom no krieviem, kas nāca jau iekšā Vīnē. Es izglābos ar pēdējo bēgļu vilcienu, kas devās uz Rietumiem. Sākumā biju Bavārijā, pēc kara beigām kļuvu par kara bēgli, dzīvojot bēgļu nometnēs, starp citu, arī Eslingenē. No turienes 1948. gadā es tālāk braucu uz Austrāliju, kur pēc tam pavadīju 16 gadu. Pirmos divus no tiem dabūju strādāt par žēlsirdīgo māsu palīdzi, nēsājot pacientu pannas un podus. Par to bija jāparaksta līgums, citādi mani nepieņemtu kā bēgli patvērumā. Vēlāk atgriezos pie dejas, atvēru savu studiju – sākumā Sidnejā, tad jau Melburnā, kur man bija savas pusstundas pārraides televīzijā, arī zināmas vairākas izrādes.

Mani paaicināja turnejā No krasta līdz krastam, kurā es devos uz Ameriku ar kuģi. Izdejoju visu Kanādu un Ameriku. Biju plānojusi pēc turnejas atgriezties atpakaļ Austrālijā, kur bija mana studija, deju grupa un izrādes, bet tad man Amerikā piedāvāja darbu fakultātē. Nostrādāju Ņujorkas pilsētas universitātē, arī Kolumbijas universitātē, skolotāju institūtā, vēlāk Bostonas konservatorijas deju nodaļā, Berklijā, Kalifornijas universitātē... Kad jau kādu laiku strādāju Amerikā, aizbraucu uz Indijas galvaspilsētu, nākamajā reizē tur arī Gandiju ģimene mani uzņēma, tā es viņus iepazinu. Būtībā dejojot esmu apceļojusi visus piecus kontinentus, Amerikas Apvienotās Valstis kā piektais kontinents. Vienīgais, kur nebiju, ir Dienvidamerika, jo aicinājumi no turienes vienmēr iekrita nelaikā – kad Austrālijā ir ziema, viņiem tur ir vasara.

Kurā vietā tieši dzīvojat?

Nu jau 55 gadus dzīvoju mākslinieku namā Manhetenā, kur arī atvēru savu otro studiju. Man tur ir studio apartamenti, kas ir vienistabas dzīvoklis, kurš pa šiem gadiem nu jau piepildījies ar maniem kostīmiem un visādiem instrumentiem, jo savulaik es arī komponēju mūziku, gleznoju. Šobrīd mūsu galerijā ir izstāde par dejotājiem, kas tur dzīvo, to skaitā mani.

Kā pašlaik rit jūsu ikdiena?

Pēdējā laikā bija grūti ar kājām, līdz ar to es negāju ārā. Pavasari nepiedzīvoju – visus ziedus, ko parasti aplūkoju –, vasaru arī palaidu garām – nodzīvoju savā studijā. Tagad, ziemā, nonācu slimnīcā. Viss pēdējais gads faktiski pagāja neizbaudīts.

Ar ko ikdienā uzturat kontaktus? Vai nav vientuļi?

Esmu galīgi viena. Man ir tikai draudzene Maija, arī no Latvijas, kas tagad uz slimnīcu mēdz atbraukt pie manis. Viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Līdz pēdējam es taču vēl pasniedzu katru nedēļu deju nodarbības senioru centrā, kas tika atvērts mākslinieku namā. Tieši dienu pirms došanās uz pieņemšanas punktu es vēl pasniedzu pēdējo nodarbību – es to darīju pēdējos divus gadus.

Ar kādām domām jūs vēlētos padalīties savā dzimšanas dienā?

Vienīgais, kas man tiešām būtu jāsaka, – uzturiet savu veselību. Jo, ja tās vairs nav, nav arī nekā cita! Tas, ko vienmēr mācīju saviem studentiem un citiem, – esiet kā bērni, kas ir ziņkārīgi, līdz ar to vienmēr mācās ko jaunu un kas priecājas par mazajām lietām! Es sevi arī uztveru kā bērnu, tā ir mana filozofija. Pat ja šajā brīdī pašas mācībai ir diezgan grūti noticēt, jo šeit katru dienu jācīnās ar tumšādainām apkopējām, kuras nelabprāt grib palīdzēt. Būt atkarīgai no citu cilvēku žēlastības ir ļoti smagi, mēdzu arī saskarties ar depresiju. Sirsnīgi pasveiciniet Latvijā visus manus dejotājus, manus studentus, kurus apmācīju. Arī restorānu Pētergailis, kur pret mani ļoti jauki izturējās – manā 100 gadu jubilejā viņi man sniedza pusdienas bez maksas. Biju apmetusies pie radiem un draugiem, vienmēr ar prieku devos tur pusdienās. Vecrīga man vienmēr bijusi tuva un mīļa, tāpēc katru reizi, kad bija iespēja, apmetos tur. Pārcelšanās uz Latviju, kad vēl to varēju, tā arī neizdevās. Šeit es jūtos vientuļa, pamesta, ļoti trūkst manu skolēnu, Vecrīgas un Latvijas, un samierināties ar to, ka pārcelšanās ies secen, ir ļoti grūti.

Atveseļošanās progress ir gaužām lēns, tāpēc pat nevaru iedomāties, kāds būs man tuvojošais 103. gads. Vislabāk varbūt pat būtu aiziet debesīs, ja vien ietikšu tur iekšā. (Smejas.)

Kāpēc neizdevās plāns atgriezties Latvijā?

Es šeit dzīvoju no sociālā atbalsta. Tā kā man nav tā īstā social security (no angļu val. – sociālā apdrošināšana), kas darba gados jāiemaksā pietiekamā apjomā, pārcelšanās gadījumā mans pabalsts netiktu pārsūtīts uz Latviju. Jo es pietiekami ilgi nedzīvoju ASV, toreiz turnejā iebraucu šeit vien 1964. gadā. Saņemu tikai daļu no normālās sociālās apdrošināšanas vērtības un pārtikas kuponus izdzīvošanai. Šeit būtībā esmu kā tāds ubags.

Kas, jūsuprāt, ir nozīmīgākais sasniegums karjerā? Un ko vēlētos darīt citādi, ja būtu iespēja?

Šobrīd ir grūti to pateikt tik vienkārši. Dzīve ir tāda, kāda tā ir. Ja es agrāk būtu tikusi uz Latviju, tad turpinātu nodarboties ar dejas mācību Latvijā, tāpat kā to darīju šeit. Turpinātu uzvest izrādes, iespējams, ik pa laikam būtu televīzijā. Nespēju saprast, vai esmu pieļāvusi savā mūžā kādu kļūdu vai arī manai dzīvei vienkārši tādai bija jābūt. Ja tic liktenim, tad jāteic, ka viss notiek tā, kā bija paredzēts. Bet, ja liktenim netic un uzskata, ka viss atkarīgs no sevis paša, tad, jā, gan jau varēja būt citādāk. Es, piemēram, varēju apprecēties, taču neesmu to darījusi, jo nodevu visu savu dzīvi dejai, tas man vienmēr bijis tas svarīgākais. Ja būtu apprecējusi kādu bagātnieku, tad nebūtu vairs dejotāja, būtu vienkārši kāda bagātā kundze, kas izbraukātu vislabākos moteļus. (Smejas.)

Bet tad es nebūtu tā, kas esmu. Esmu priecīga par to, kāda esmu. Ir tāds teiciens sanskritā, kas tulkojumā latviešu valodā nozīmē apmēram: “Tas tu esi.” Tas nozīmē to, ka tu esi tas, kas tu esi, tu nevari sevi pārmainīt un būt kas cits. Un vēl tas nozīmē, ka tu neesi tikai fizisks cilvēks, bet arī spirituālais – garīgais. Un garīgā daļa ir tieši tā, kas tu patiesībā esi savā būtībā. Un šī ir vēl viena doma, ko vēlos atstāt saviem dārgajiem Latvijā, – cilvēks ir garīga būtne, kas iemājo fiziskajā ķermenī, pēc tam no tā atkal izejot un atgriežoties citā. Es jau būšu atkal, daudzas dzīves iepriekš izdzīvotas, esmu sena dvēsele, tikai nezinu, kad un kur es būšu. Nevar zināt, varbūt uz citas planētas, jo pašlaik pasaulē notiek briesmu lietas. Tikpat labi planēta tiks uzlaista gaisā, un tādas Zemes vairs nebūs. Lai Dievs nedod, ka pašreizējais (ASV) prezidents uzspridzinās mūsu zemi, visādi var gadīties jau viņa dēļ vien tagad. Kā arī, protams, Krievijas dēļ. Tie abi kopā vēl kaut ko briesmīgu izdarīs šai zemē. Es būšu atpakaļ citā formā, bet ar to pašu dvēseli. Katrā dzīvē, kurā nonākam, mēs iemācāmies ko jaunu, un tad nākamajā pieliekam klāt jaunās mācības, jo viena dzīve ir par īsu, lai iemācītos visu nepieciešamo. Kad vairs nebūs nekā jauna, ko mācīties, mēs vairs neatgriezīsimies un paliksim dvēseļu zemē, no kurienes varbūt būsim radošie gari, kas vadīs tos, kas vēl palikuši te.

Kā jums no Latvijas visvairāk pietrūkst ikdienā, esot ASV?

Visvairāk man pietrūkst Latvijas cilvēku, manu draugu, manas valodas, Latvijas dabas – visa, kas nozīmē Latviju. Latvijas visuma. Es gan ceru, ka mans fonds turpinās pastāvēt kā piemiņa no manis. Kad manis vairs nebūs, es gribētu, lai fonds palīdz citiem dejotājiem un māksliniekiem.