Leģendārā dejotāja Vija Vētra atklāj, kāpēc nepalika Latvijā uz Dziesmu svētkiem, un stāsta par savu ikdienu Ņujorkā

Ar Viju Vētru, kura jau pusgadsimtu dzīvo Ņujorkas Mākslinieku namā (“Westbeth Artists Community”) sarunājās Latvijas goda konsuls Melburnā (Austrālijā) Jānis Roberts Dēliņš, kuram viņa vaļsirdīgi pastāstīja par savu dzīvi Ņujorkā, kurā jau mīt kopš 1964. gada, bet kurā “vismazāk jūtas kā mājās”.

“Man ir ļoti grūti”

Šī gada 20. jūnijā viņu 100. jubilejā sumināja Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē, kurā notika arī Vijas Vētras koncerts, par kuru dejotāja saka: “Tā laikam būs mana pēdējā izrāde manā mūžā, kas ir ļoti bēdīgi. Deja ir bijusi mans mūžs. Tā vienmēr man ir bijusi pirmajā vietā”.

Vija Vētra no 1990. gada, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas, katru gadu viesojusies tēvzemē un saka: “Es esmu ievedusi indiešu deju kustību Latvijā, un daudzi no manis ir jau mācījušies un tie, kas visus tos gadus ir nākuši uz manā mācībām, meistarklasēm un tā tālāk, tie jau paši tagad dejo indiešu dejas un arī māca daži no viņiem”.

Par to, vai arī nākamgad viņa plāno ierasties Latvijā, māksliniece saka: “Vienmēr cenšos atgriezties savā dzimtenē ceriņu ziedēšanas laikā. Man ir svarīgi būt Latvijā, būt kontaktā ar savu dzimto zemi. Tieši Latvijā man allaž vajag atgriezties kā gājputnam, jo tur gūstu spēkus tālāk dzīvot savu dzīvi.

(Par nākamo gadu) man vēl nekādu plānu nav, man ir jāredz, kā no veselības viedokļa. Man ir ļoti grūti, un vispār tas pārbrauciens... un, ja man ir jāsēž 15 stundas, tas sanāk kopā, ar kājām karājoties lejā, tad tas ir ļoti grūti. Man laimējās atgriezties no Latvijas ar “Finnair”, un tie, tāpēc, ka paši svinēja 100 gadu pastāvēšanu, man kā simtgadniecei atļāva biznesa klasē atlidot atpakaļ uz Ņujorku”.

Nepaliek uz Dziesmu svētkiem, lai nepazaudētu sociālo pabalstu

Vija Vētra nemaz nav bagātniece un nevar atļauties lielus tēriņus. Viņa pārlidojumiem uz Latviju katru mēnesi atlicina kādu artavu no sociālās apgādes piešķirtās naudas, lai varētu atļauties nopirkt biļeti uz Rīgu. Nesen Latvijā nodibinājies arī Vijas Vētras fonds, bet arī tas nevar lepoties ar pārticību. Tā kā atliek vien ekonomēt un krāt centu pie centa.

Pēdējās vizītes Latvijā laikā Viju Vētru saskumdināja tas, ka viņa nevarēja palikt uz Dziesmu un deju svētkiem: “Mani apbēdināja tas, ka nevarēju palikt uz Dziesmu svētkiem, jo es nedrīkstēju vienkārši uzturēties ārzemēs ilgāk par mēnesi, jo citādi man atņemtu sociālo pabalstu. Tas nav īpaši liels, bet regulārs. To vienreiz man jau atņēma tāpēc, ka viņi mani „noķēra”, ka paliku Latvijā ilgāk. Drīkst tikai vienu mēnesi būt projām no šejienes (Ņujorkas)”.

Bez mobilā telefona, interneta un televizora

Par to, kāda ir viņas ikdiena Ņujorkas Mākslinieku centra namā, Vija Vētra teic: “Nu, tur nav daudz ko stāstīt, esmu ļoti vientuļa, un man ir tikai daži draugi, tādi tuvāki, kas šad un tad atnāk un ar mani aiziet pastaigāt. Mākslinieku centrā, kur es dzīvoju, mēs esam upes (Hudzonas) krastā; tad ir ļoti jauki pastaigāties, un tur ir iekārtots parks, kuru es saucu par savu „French Riviera” (“franču Rivjēru”)”

Vēl Vija Vētra nav “sadraudzējusies” ar modernajām tehnoloģijām – viņai nav ne mobilā telefona, ne interneta, un nu arī televizora: “Un tagad vecais televīzijas aparāts arī sabruka, un tagad redzu tikai sniegu pārslas! Jā, es paļaujos tikai uz pasta vēstulēm, es tikai rakstu vēstules; man internets nav, un neesmu vēl iegājusi tai „jaunajā pasaulē“, „jaunajā sistēmā“, kuru visi lieto”.

Daudzi māksliniecei jautā, kas ir viņas vitalitātes noslēpums, kas viņai ļauj būt radošai arī 101 gada vecumā. Uz to viņa atbild: “Nepieaugat, esiet kā bērni, ne jau bērnišķīgi, bet kā bērna prātā labā nozīmē; būsim ziņkārīgi, vienmēr ko jaunu mācīties, un ļoti svarīgi nezaudēt prieku par mazām lietām. Nedrīkst arī pāri darīt ķermenim, jo mans ķermenis, kā jau dejotājai, ir mans izteiksmes līdzeklis, mans instruments; kādreiz es viņu saucu par manu „čellu“, un jāuzmanās, ko viņam dod ēst. Es esmu galvenokārt veģetāriete, bet zivi gan ēdu, bet sarkano gaļu – nē. Un tad ēdu vēl zināmas saknes un augļus. Un es arī saku - izvairieties no ārstiem!”

Un noslēgumā Vijas Vētras novēlējums latviešiem gan dzimtenē, gan tālumā: “Es domāju, galvenais, strādāt Latvijas labā, un arī ļoti svarīgi ir uzturēt latviešu valodu. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Latviešu skoliņas ārpus Latvijas ir ļoti jāpabalsta. Strādāt Latvijas labā, tā kā es to esmu darījusi. Es, sakarā ar savām izrādēm visā pasaulē, esmu mūžam runājusi par Latviju. Es vienmēr stāstīju, ka ir tāda zeme, kas nav brīva (okupācijas laikā), bet ka mēs ceram, ka būs”.

Vijas Vētras laikmets

Vija Vētra ir apbrīnojami spilgta personība, neparasti plastiskām kustībām, stingru stāju un dziļām mīlestības jūtām pret dzimteni. Gan Latvijā, gan ārpus tās dzīvojošo latviešu tikšanās reizēs Vija Vētra ir gaidīts un mīļš viesis - iedvesmas un dejas mīlestības avots. Var droši apgalvot, ka Vija Vētra ir apdejojusi apkārt zemeslodei, savulaik Jauns.lv stāstīja Vijas Vētras fonda pārstāve Jūlija Jansone.

Vijas Vētras simtās jubilejas koncerts:

Teju 80 skatuves gadu laikā Vija Vētra dejojusi gan Austrālijā un Amerikā, gan Indijā un Afejas templī Eginas salā Grieķijā, kā arī Lielbritānijas karalienei Elizabetei II “Sadler’s Wells” teātrī Londonā. Pasaules izstādē Ņujorkā 1964. gadā Baltijas valstu programmā dejota “Latviešu svīta”. Tomēr vissirsnīgāk Vija Vētra jūtas dejojot Latvijā. Par sensāciju ir kļuvusi Talsu baznīcā 2012. gadā izdejotā Andreja Eglīša un Lūcijas Garūtas tautas lūgšana “Dievs, Tava zeme deg!”.

Vija Vētra dzimusi 1923. gada 6. februārī, Rīgā. Studējusi dejas mākslu Vīnē, no kurienes devusies bēgļu gaitās trimdā uz Vāciju. No Vācijas kopā ar daudziem latviešiem aizceļojusi uz Austrāliju, kur dzīvojusi 16 gadus, kuru laikā ir notikusi liktenīgā iepazīšanās ar indiešu deju tradīcijām.

Sakrālās dejas kustības Latvijā aizsācēja Vija Vētra Otrā pasaules kara laikā mācījās Vīnes (Austrija) Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā, kā arī Vīnes konservatorijas Baleta nodaļā. 1948. gadā viņa pārcēlās uz dzīvi Austrālijā, kur 1951. gadā Sidnejā atvēra deju studiju. Pēc uzturēšanās Rietumvācijā Vija Vētra 1967. gadā atvēra deju studiju Ņujorkā, dejoja baleta izrādēs un nodarbojās ar indiešu dejām.