Deju skolotāja Vija Vētra: "Galvenais ir kustība. Es vingroju pat lidmašīnā!"
Deju pasniedzēja Vija Vētra savos 93 gados ir enerģijas pilna un spēj uzlādēt arī apkārtējos. Spēku smeļas kustībā, meditācijā un veselīgā uzturā ar piebildi, ka pie tā jāstrādā un par to jādomā katru dienu. Starp citu, sanskritā Vijas vārds nozīmē uzvara.
Seja – dzīves atspulgs
Iekarot ausīs dimantus, sieviete nekļūst skaista, jo visskaistākais ir dabiskums. Skaista būsi, ja mācēsi uzturēt savu veselību. Tas nozīmē lielu darbu un disciplīnu, jo pats no sevis nenotiek nekas. Slimības parādās gan sejā, gan ķermenī. Sejā atspoguļojas piedzīvotais un dzīve kā tāda, tāpēc nesaprotu jaunas sievietes, kuras cenšas slēpties aiz biezas kosmētikas kārtas. Tā ir kā maskēšanās, kā bēgšana no sevis.
Grimam, ko lietojam uz skatuves teātrī vai dejā, ir simboliska nozīme. Tas ir pārspīlējums un nekādā ziņā neattiecas uz dzīvi. Es ikdienā uz sejas nelieku neko, tikai iekrāsoju acis, sekojot indiešu tradīcijai. Indijā, lai aizsargātu no ļaunuma, melnas acis iekrāso pat maziem bērniem. Tādējādi jūtos pasargāta.
Sievišķība ir dabas dota. Sieviete zina, kā sevi pasniegt, kā uzvesties, par to nav jādomā – tu esi tas, kas tu esi. Vienīgi man nepatīk, ka dažas to uzsver, īpaši vīriešu klātbūtnē. Šo māžošanos nevaru ciest. Kad redzu ko tādu, eju prom.
Iztaisno muguru!
Palikt gultā visu dienu ir briesmīgākais, ko var darīt. Galvenais ir kustība – viss, kas ir dzīvs, kustas. Es vingroju pat lidmašīnā – man ir savs izometrisko vingrojumu komplekss, ko varu pildīt arī sēžot. Lai orgāni pareizi strādātu, mugura visu laiku jātur taisna. Kad sakumpstam, radām šķēršus visu orgānu darbībai, arī ēdiena sagremošanai un skābekļa plūsmai, un tādējādi ātri nogurstam. Ķermenis ir mūsu izteiksmes instruments, tāpēc par to jāgādā un jārūpējas. Tas jāievēro un jāatceras katru dienu.
Šeit esam, lai mācītos
Tā kā esmu ļoti patstāvīga, uzskatu – ja attiecības nav laimīgas, tās jānocērt kā ar nazi. Labāk dzīvot vienai un censties izveidot pilnvērtīgu un interesantu dzīvi. Kad izjūti tukšumu, kas nenoliedzami pārņem, ja ilgstoši esi bijis ar kādu kopā, jāatrod nodarbes, kas aizņem uzmanību, piemēram, apgūsti valodas. Es protu jau astoņas valodas, bet gribu iemācīties arī ķīniešu vai japāņu.
Tas aizņem laiku, bet, ja ir interese, tad ir ko darīt un tukšumu tā neizjūt. Pašam sev jāpalīdz ikvienā situācijā un laiks jāaizpilda ar kaut ko pozitīvu. Pārsvarā esmu dzīvojusi viena, bijuši arī vientulības brīži, taču, lai sevi atrastu, ir svētīgi pabūt vienam, jo burzmā sevi pazaudējam. Galvenais – būt radošam.
Cilvēki mēdz teikt – es jau neprotu gleznot vai dziedāt. Bet – tu vari! Radošais moments ir katrā, tikai jāmēģina, jāpameklē, jāsaprot, kas tieši interesē. Protams, pēc savas pieredzes es ieteiktu dejot. Tas nāk par labu veselībai un dod iespēju būt kopā ar citiem cilvēkiem. Deja ir sevis izteiksmes veids. Tā atbrīvo ne tikai fiziski, bet arī garīgi, ļaujot paust savu dziļāko būtību. Mēs taču esam garīgas būtnes, kas pašreiz dzīvo fiziskā ķermenī, un esam uz zemes, lai mācītos.
Gadus aizkavēt nevar
Ar gadiem nāk piedzīvojumi un pārdzīvojumi, kaut ko iemācāmies. Kādreiz, ja citādi nesaprotam, mācīšanos uzspiež dzīve. Vecumam ir savs pozitīvais aspekts, jo sākam dzīvi saprast labāk nekā jaunībā, kad daudz enerģijas tērējām lieki. Dzīves ziņa nāk ar laiku, tāpēc par vecumu nav jābēdājas. Galvenais – nedot sev atļauju novecot un slimot. Tā ir sevis graušana.
Nevajag laiku izšķiest veltīgi. Ir jāiemācās zināma disciplīna – kā dzīvot. Un šajā ziņā, lai tiktu vaļā no tā, kas nomoka, liela nozīme ir atpūtai. Man palīdz meditācija, tādējādi atslēdzos no lielās burzmas un pasaules. Mūsu smadzenes ir kā tāds chatting – domas lien iekšā te pa vienu, te otru kaktiņu. Un tik iet vāļā! Bet jāiemācās no tā atslēgties un neielaist galvā nevienu pašu domu.
Māka meditēt ārkārtīgi palīdz. It sevišķi vakarā pirms gulētiešanas, kad tu esi tu pats, un tas ir ļoti svarīgs moments. Tas ir, kā izgāzt un izmazgāt trauku, lai tajā varētu ieliet kaut ko jaunu. Iestāsies garīgais miers, un būs iespēja koncentrēties uz kaut ko jaunu.
Una Ulme, žurnāls "OK!" / Foto: Liene Pētersone
